Leons Taivans: Tagad tā "vēsture", kura ir cilvēku galvās, diktē noteikumus

24. aprīlis ir Osmaņu impērijas teritorijā izvērstā armēņu genocīda atceres diena. Šogad šī diena iezīmējās ar to, ka ASV prezidents Džo Baidens atzina šo traģēdiju par genocīdu. Armēņu tautai tas ir vēsturisks brīdis, jo līdz šim ASV prezidenti dažādi laipoja, un, negribot bojāt attiecības ar nozīmīgu NATO partneri – Turciju, šo armēņu mērķtiecīgu iznīcināšanu par genocīdu negribēja atzīt. Tagad tas ir noticis.
05.05.2021. BLBens Latkovskis
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Kāda ir šī genocīda atzīšanas simboliskā jēga un kāpēc tas noticis tieši tagad, jautāju LU profesoram, orientālistam Leonam Taivanam. Kā vienmēr saruna ar profesoru skar ne tikai šauri specifisku tēmu, bet pieskaras arī plašākam globālam kultūrpolitiskam kontekstam.

Kāpēc ir tik svarīgi, ka ASV atzina armēņu genocīdu? Kāda ir šīs atzīšanas simboliskā jēga?

To pašu dažkārt jautā par ebreju holokausta jeb kā viņi paši to sauc - Šoa - atzīšanu. Lai tas vairs nekad neatkārtotos. Tas ir viens aspekts. Otrs, tāpat kā ebreji, armēņi grib atgādināt par savu eksistenci. Viņu vēsture nav bijusi viegla, un, tāpat kā visas senās tautās, tā savā vēsturiskajā mūžā ir visādi vajāta no dažādām pusēm. Viņi nevēlas, lai tas atkārtotos.

Kāpēc šī genocīda atzīšana nepieciešama armēņiem un ebrejiem, skaidrs, bet kāpēc pārējai pasaulei ir svarīgi to atzīt? Kāpēc tas bija jāatzīst ASV? Mūsu aizsardzības ministrs Artis Pabriks pat izteicās, ka šis Baidena solis bojāšot NATO iekšējas attiecības ar Turciju. Kāds šai atzīšanai ir globālais konteksts?

Globālais konteksts ir pavisam vienkāršs. Notiek globāla virzība uz iecietību. Uz to, ka nevajag, bieži vien izdomātu iemeslu dēļ, otru cilvēku nogalināt. Uz armēņiem tas attiecas 100%. Uz ebrejiem tāpat. Te ir arī etnokultūras elements atrodams. Šeit var saskatīt Eiropas kristīgo tradīciju - ja esi kaut ko sliktu izdarījis, tad tavs pienākums ir nožēlot izdarīto un pacensties vairs to nedarīt. Tā ir tāda kristīga maksima. Bet šāda pieeja nav visur. Citur nākas dzirdēt par sejas zaudēšanu. Tā parasti saka ķīnieši, japāņi vai vjetnamieši. Nepieciešams parādīt savu spēku un nekādā gadījumā nepiekāpties šādu un līdzīgu jautājumu priekšā, jo tas būšot sava bezspēka un nevarēšanas apliecinājums. Šeit ļoti uzskatāmi saduras šīs divas vērtību sistēmas, kurām ir ļoti senas un dziļas saknes. Kas attiecas uz Baidenu, atcerēsimies, ka viņš savā priekšvēlēšanu platformā uzsvaru lika uz vērtībām. Cilvēktiesības un tamlīdzīgas lietas. Armēņu genocīda atzīšana iekļaujas šajā vērtību sistēmā. Agrākie prezidenti ļāva Kongresam pieņemt armēņu genocīda atzīšanas rezolūcijas, bet paši negribēja savu sabiedroto - Turciju - kacināt. Tagad Baidens ir gājis solīti tālāk un atzinis šo genocīdu prezidenta līmenī. Domāju, ka šeit savu lomu ir spēlējuši arī pagājušā gada notikumi ASV, kad notika vēsturisko procesu pārvērtēšana.

Kā vēsturnieks redzu, ka mēs piedzīvojam gluži pārsteidzošas lietas. Agrāk mēs vēsturi uztvērām [negrozāmu] kā Bībeli. Tā arī ir pirmā vēstures grāmata, kurā aprakstīti notikumi un izdarīti secinājumi. No tādiem un tādiem darbiem izriet tas un tas, bet no citiem darbiem izriet jau citas sekas. Apmēram tāda ir tā būtība. Līdzīgā garā vēstures grāmatas ir bijušas rakstītas, un vēsturnieki, cik varējuši, ir centušies atspoguļot objektīvo, dokumentēto patiesību, un no tās izdarījuši bibliskus secinājumus. Gan morāla rakstura secinājumus, gan vienkāršas likumsakarības. Tagad mēs piedzīvojam pavisam cita tipa vēstures apzināšanu. Tādas vēstures, kura veidojas paša cilvēka galvā. Mēs zinām, ka vieni ir skolā labi vēsturi mācījušies, bet citi neko nav mācījušies. Bet viedokļi par vēsturi viņiem ir. Un šie “vēsturiskie” viedokļi ir sākuši dominēt. Krievu imigranti ASV nesaprot, kāpēc viņiem jāatbild par ASV vergturību, ja viņu pašu senči tajā laikā bija dzimtcilvēki (faktiski tādā pašā statusā kā ASV vergi) Krievijā. Taču izrādās, ka pietiek ar baltu ādu, lai tiktu pieskaitīts pie vergturiem. Vai arī nesen kādā Krievijas TV pārraidē viens sūdzējās - “kāpēc tie latvieši tik nepateicīgi. Mēs viņiem iemācījām lasīt, bet tagad viņi mums kaut ko pārmet”. Tas, ka latvieši masveidā mācēja lasīt jau 150 gadus pirms Krievijā sasniedza tādu lasītprasmes līmeni, tiek ignorēts, jo galvā ir pavisam cita vēsture. Tagad šī vēsture, kas ir cilvēku galvās, diktē noteikumus, un no politiskā viedokļa notiek vēstures pārrakstīšana. Putina tieksme glorificēt Otro pasaules karu un pārskatīt arī citas lietas iekļaujas šajā plūsmā. No šī viedokļa ir iestājies jauns laikmets. Ņemot vērā, ka ASV ir samērā spēcīga armēņu pēcteču kopiena, kurai ir savs specifisks skatījums uz šo genocīda jautājumu, Baidena genocīda atzīšana arī iekļaujas šajā tendencē. Ar to gan nekādā gadījumā negribu apšaubīt pašu genocīda objektīvo būtību.

Lai arī par armēņu genocīdu ir runāts, varbūt ir vērts tomēr vēlreiz atgādināt, kas īsti notika.

Armēņu genocīds izcēlās Osmaņu impērijas sabrukuma laikā. Osmaņu impērija sāka veidoties 13. gadsimtā un pastāvēja līdz 20. gadsimta sākumam, bet jau 18. gadsimta otrajā pusē iezīmējās impērijas sabrukuma pazīmes. Impērija bija izveidota zem musulmaņu karogiem, bet, bezgalīgu karu gaitā paplašinoties, impērijas teritorijā tika ietilpinātas arvien vairāk un vairāk kristiešu apdzīvoto zemju Balkānos, līdz izrādījās, ka kristieši ir vairākumā. Musulmaņiem bija jāpārvalda plašas teritorijas, kurās lielākā daļa iedzīvotāju nebija musulmaņi. Tas ilgi nevarēja turpināties, un 19. gadsimta divdesmitajos gados sākās grieķu cīņa par neatkarību un viņiem sekoja arī citas Balkānu tautas. Viena lieta bija Balkānos, bet Osmaņu impērijas valdnieki bija nobažījušies par situāciju Mazāzijā, kur bija plašas armēņu apdzīvotas teritorijas.

Konfrontācija sākās ar vairākiem blakus faktoriem. Neatkarības cīņu laikā Balkānos turkiem no turienes nācās bēgt, un viņi meklēja sev jaunas mājvietas iekšzemē - Mazāzijā. Taču izrādījās, ka viņus tur neviens negaida. Tur jau dzīvoja armēņi, kurdi, aisori (asīrieši). Sākās rīvēšanās un agrāko šo zemju iemītnieku dzīšana prom ar visādiem ieganstiem. Tajā laikā tur bija ap 3000 armēņu apdzīvotu pilsētu un ciemu. Armēņu padzīšana notika it kā neoficiāli, varai pieverot acis. Piemēram, tika izlaisti no cietumiem ieslodzītie, no kuriem tika organizētas grupas, kas patriotisku vai reliģisku ieganstu aizsegā nodarbojās ar laupīšanām, bet varas iestādes izlikās neko neredzam. Parasti tiek uzskatīts, ka šis process ieguva sistēmisku raksturu 1876. gadā, kad pie varas nāca sultāns Abdulhamids Otrais. Viņš sāka konfiscēt armēņu zemes un atdot tās musulmaņiem. Vispirms kurdiem, bet tad, kad sākas lielā čerkesu aiziešana no Krievijas, tad čerkesiem. Notiek liela karošana par šīm zemēm, bet varas iestādes vienmēr ir musulmaņu pusē. Vēlāk, kad sākas impērijas modernizācija, un 1909. gadā pie varas nāk jaunturki, notiek mēģinājums iedibināt vienlīdzību starp visiem Osmaņu impērijas iedzīvotājiem, tai skaitā armēņiem, bet šī lieta ļoti ātri izjūk. Arī jaunturki turpina agrāko diskriminējošo attieksmi pret armēņiem.

Armēņu jautājums visu 19. gadsimta otro pusi un 20. gadsimta sākumā līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija Eiropas lielvalstu uzmanības lokā. Tās fiksēja, izrādīja savu neapmierinātību par dažādiem vajāšanas gadījumiem un izveidoja īpašu komisiju, kurai bija armēņu jautājums jārisina. 1912. gadā Eiropas valstis piedāvāja izveidot armēņu autonomiju, kuru kontrolētu Eiropas valstu inspektori. Osmaņu impērija šos noteikumus it kā pieņēma, bet 1914. gadā, sākoties karam, nekavējoties šo projektu atcēla, un drīz vien sākās ļoti nežēlīgs armēņu genocīds. Genocīds tika piesegts ar to, ka armēņi dzīvo uz robežas ar Krieviju, ar kuru atrodas karastāvoklī, un pretinieka karaspēka vienības, kas saformētas no Krievijas armēņiem, ieies Osmaņu impērijā caur šīm armēņu apdzīvotajām teritorijām un vietējie tiem palīdzēs. Ar šādu iemeslu visi armēņi tiek deportēti no savām dzimtajām vietām uz Sīrijas tuksnesi milzīgi nežēlīgā veidā.

Kad Turcija runā par armēņu genocīdu, tad tā atsaucas uz kara laika apstākļiem. Tiek teikts, ka gāja bojā ne tikai armēņi, bet arī tikpat daudz turku, arī kurdi, aisori, ebreji un citi. Līdz ar to nevarot runāt par genocīdu, jo genocīds šodien ir ļoti juridisks jēdziens - vienas tautas sistēmiska iznīcināšana, kas rada noteiktas konsekvences arī šodien. Tai skaitā materiālas, jo izvirzās jautājums ne tikai par morālo nožēlu, bet arī par tīri finansiālām kompensācijām.

Vēsture liecina, ka genocīds bija sācies jau daudz agrāk un turpinājās arī pēc kara, kad tika izveidota Turcijas republika. Man negribas pieminēt Ataturka vārdu, jo tad paliks nikni visi turki, bet vēsturnieki apgalvo, ka arī viņš zināja par armēņu genocīdu, kurš slēptākā formā turpinājās arī pēc tam. Līdz ar to genocīda stāsts nav tikai par karu. Tā ir mērķtiecīga, ilglaicīga armēņu iznīcināšanas politika un ideoloģija.

Vai šodienas Turcijas teritorijā armēņi vēl dzīvo?

Turcija ir ļoti nacionālistiska valsts sliktā nozīmē. Turcijā, piemēram, dzīvo daudz kurdu, bet pēc likuma viņi visi saucas kalnu turki. Savu etnonīmu viņi nemaz nedrīkst lietot. Vēl izteiktāk tas ir ar armēņiem, arī grieķiem. Patiesībā visa Mazāzija, kur atrodas šodienas Turcijas teritorija, kādreiz bija Grieķija. Tur dzīvoja grieķi. Turki tur ir ienācēji.

Tātad tagad armēņu tur nav, un armēņu valodu nedzird.

Nē, nekā tāda tur nav, jo šodienas Turcija ir ļoti mononacionāla valsts. Vismaz formāli. Cita lieta, ka tiek uzskatīts, ka katram desmitajam turkam, kāds no vecvecākiem ir armēnis. Diemžēl šī pārturkošana notika visai nežēlīgā veidā. Bija pat vesela kustība, kas nodarbojās ar armēņu meiteņu laupīšanu, padarot viņas par turku sievām, pievēršot musulmanismā un liekot runāt turku valodā. Genocīds nenozīmē tikai fizisku iznīcināšanu, bet arī varmācīgu pārtautošanu.

Latvijas pozīcija šajā jautājumā ir samērā neitrāla, jo nav vēlēšanās aizvainot Turciju un Azerbaidžānu. Arī aizsardzības ministrs Pabriks par Baidena genocīda atzīšanas soli izteicies kritiski. Kādai vajadzētu būt Latvijas nostājai šajā jautājumā?

Manuprāt, šāda nekāda pozīcija ir mazliet amizanta. Tas pats Pabriks. Nav jau jāizliekas lielākam katolim par Romas pāvestu. Ja jau Baidens ir atzinis, tad ko Latvijai vēl baidīties? Ja nopietni runājam, tad ir lietas, par kurām jāspriež no morāles viedokļa. Mēs to varam pilnībā atļauties darīt. Nevajag baidīties, ka kāds tur Azerbaidžānas vai Turcijas vēstniecībā saviebs ģīmi. Nevajag būt tik verdziskiem. Latviešiem tas dzimtcilvēka gēns ir tik dziļi iekšā, ka vajag klanīties visiem pa labi un kreisi. Kāpēc mēs nevaram būt ar savu viedokli, un kāpēc mums nevar būt sava stāja? Veselas tautas izkaušana tomēr ir milzīgs noziegums. Kāds miljons cilvēku aizgāja bojā. Ne mazāk. Tiek nosaukti arī lielāki skaitļi, bet miljons bojā gājušo bija noteikti. Vai mēs to nedrīkstam teikt? Mums jāizliekas, ka to neredzam? Tas būtu tas pats, kad mums saka, ka nekāda okupācija nav bijusi, un zināms, kas mums iemācījis gan lasīt, gan to, ka var dzīvot nevis kokos, bet uz zemes.