Reinis Ratnieks: Latviešiem karš nebeidzās 1945. gada 8. maijā

Cik daudz Latvijā bija nacionālo partizānu? Kas veidoja šīs partizānu vienības?

Pieņemts uzskatīt, ka Latvijā šajās vienībās bija ap 13,5 tūkstoši cilvēku. Precīzi šobrīd nav iespējams nosaukt, taču šis skaitlis visnotaļ korekti atspoguļo kustības apmērus. Atbalstītāju skaits nacionālajiem partizāniem bija vismaz dažas reizes lielāks.

Partizānu vienības veidojās kā reakcija uz valsts okupāciju, represijām, deportācijām. Vairums partizānu ticēja, ka Latvijas valsts netiks atstāta novārtā un ka rietumu valstis iestāsies par Latvijas neatkarību, sniedzot militāru palīdzību, kas palīdzētu atjaunot valsti.

Bet iemesli, kas deva mudinājumu cilvēkiem iet mežā un nonākt nelegālā stāvoklī, veidot grupas un meklēt ieročus, bija pamatā divi. Pirmais: padomju drošības iestāžu represijas pret dažādām iedzīvotāju grupām, kurās ietilpa aizsargi, nacionālo organizāciju dalībnieki, vācu laika policisti, leģionāri, civilpārvaldes darbinieki. Otrs iemesls: nelikumīgā mobilizācija sarkanajā armijā. Apmēram 20% mobilizēto vīriešu izvairījās no iesaukuma sarkanajā armijā, pēc tam nonākot nelegālā stāvoklī, vēlāk daudzi - arī pretošanās kustības rindās.

Nacionālie partizāni bija jau 1941. gadā, kad notika Raganas kauja. Toreiz 1. jūlijā sarkanarmieši, panikā bēgdami no vācu karaspēka, pa ceļam iebruka Sējas pagastā un vēl paspēja (!) nogalināt divas sievietes, kuru „noziegums” bija mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs, jo viņas pa radio pēc 378 dienu pārtraukuma izdzirdēja „Dievs, svētī Latviju!” un ziņu par komunistu padzīšanu no Rīgas. Par sarkanarmiešu vardarbību uzzināja leitnants Visvaldis Brūniņš un viņa 30 vīru vienība. Viņi izvietojās slēpnī Straupes šosejas apkārtnē. Tomēr viņu kaujas zināšanas izrādījās nepietiekamas, un astoņi vīri cīņā ar krieviem gāja bojā.

Jā, arī tie bija nacionālie partizāni, kuru grupas izveidojās vēl pirms vācu okupācijas, reaģējot uz masveidīgajām padomju represijām, tostarp Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Līdzīgs scenārijs būtu varējis izveidoties pēc Vācijas kapitulācijas, ja notiktu kādas rietumvalsts iebrukums. Atmiņā vēl bija Neatkarības kara pieredze, kad rietumvalstis palīdzēja mūsu valstij militārā ceļā gūt neatkarību. Šīs cerības bija spēcīgas līdz pat piecdesmitajiem gadiem.

Vai var apgalvot, ka Latvijai un latviešiem karš nebeidzās 1945. gada 8. maijā?

Jā, tas nebeidzās 1945. gada 8. maijā. Partizānu karš Latvijā faktiski sākās 1944. gada augustā. Un 27. augustā notika pirmā bruņotā sadursme, kad vienā Abrenes apriņķa ciemā tika nogalināti četri NKVD karavīri, kuri ķerstīja apkārtnē dzīvojošos vīrus, kuri bija izvairījušies no mobilizēšanas sarkanajā armijā.

Tātad partizānu karu var sadalīt divos posmos - aktīvais posms no 1944. līdz 1946. gadam, pēc tam - mazāk aktīvais posms?

Parasti pieņemts dalīt šos notikumus četros posmos. Pirmais ir no 1944. līdz 1946. gada vasarai. 1945. gada pavasaris un vasara ir lielo partizānu grupu uzbrukumu laiks, kad tiek ieņemti desmitiem pagasta centru. Padomju vara reģionos vēl nebija nostiprinājusies, un to spēja nodrošināt tikai karaspēka ievešana. Vēlāk partizānu kustības aktivitāte mazinājās lielā mērā kaujās ciesto zaudējumu dēļ, kā arī kustības dalībnieku legalizēšanās dēļ, īpaši 1945. un 1946. gada nogalē.

Daudzi cilvēki bija zaudējuši cerību, daudzi bija dezertējuši no sarkanās armijas un nebija noskaņoti iesaistīties ilgstošā partizānu karā. Tāds noklusums bija 1947./48. gadā, partizāniem vairāk uzbrūkot individuāliem mērķiem - padomju un partijas aktīvistiem.

Partizānu darbības saasinājums sākās pēc 1949. gada 25. marta deportācijām. Pirmkārt, partizānu grupas papildinājās ar cilvēkiem, kuri bija izbēguši no deportācijām. Otrkārt, partizāni izvērsa aktīvus atriebības uzbrukumus. Atslābums iestājās pēc 1950. gada. Un partizānu kustība tika iznīcināta līdz 1956./57. gadam.

No meža pēdējais partizāns - Pēteris Sviklāns - iznāca 1957. gada 14. maijā.

Iespējams, ka Liepājas pusē pēdējais partizāns iznācis 1959. gadā. Interesanti, ka pirms pāris gadiem Līvānos bija tās puses partizāna Jāzepa Oskara Bikaunieka gleznu izstāde. Viņa partizānu grupa bija iznīcināta 1948. gadā, un viņš pēc tās sagrāves sāka slēpties pie savas māsas Jersikas pagastā, kļūdams par vienkāršu nelegāli. Viņš pie māsas nodzīvoja gandrīz 40 gadus - līdz savai nāvei 1987. gadā. Viņš visu laiku nodarbojās ar glezniecību, un šajos 40 gados tapa profesionāli, fantastiski mākslas darbi, parādot viņa skatījumu uz dzīvi mežā. Acīmredzot tas bija veids, kā saglabāt veselo saprātu šos 40 gadus...

Partizānu grupas tika samērā veiksmīgi iznīcinātas. Kas bija sakāves pamatā? Nodevības, neticība, cerību zudums?

Kustības sākumposmā tas bija pašu partizānu pieredzes trūkums, jo neviens jau īsti nezināja, kā vest partizānu karu - ja neskaita to saujiņu cilvēku, kuri bija iesaistīti vācu organizētajās diversantu grupās darbībai sarkanarmijas aizmugurē, un arī viņu sagatavotība un motivācija lielā daļā gadījumu bija visai nosacīta. Latvijā starpkaru laikā nebija nekādas partizānu apmācības, līdz ar to partizānu cīņas specifiku vīri apguva caur sāpīgiem zaudējumiem. Nezināja elementāras lietas, piemēram, ka pie bunkura jāuzliek sargpostenis. Protams, visai izplatītā iesaistīšanās frontālās kaujās arī mēdza novest pie liekiem zaudējumiem. 1947./48. gadā partizāni jau bija iemācījušies izdzīvot. Grupas bija palikušas mazākas. 1945. gadā grupās bija vidēji 10 - 20 cilvēki, tā bija standarta grupa, ja neradās grūtības ar pārtiku. Vēlāk grupās pārsvarā nebija vairāk par 10 cilvēkiem.

Tā kā nelielās un kustīgās partizānu grupas mežu pārmeklēšanās bija grūti atrast, vēlākajos gados čekistiem nācās pastiprināti ķerties pie aģentūras tīkla veidošanas, pie aģentu vervēšanas - gan no bijušajiem nacionālajiem partizāniem, gan no viņu atbalstītājiem. Lielākoties tas notika ar draudiem un šantāžu: lai paši nenonāktu apcietinājumā, viņiem nācās nodot partizānus... Bet bija arī aģenti - oportūnisti, kuri saredzēja labumu no šādas nodošanas un darbojās ar lielu entuziasmu nacionālo partizānu kustības iznīcināšanā, tostarp savu bijušo biedru - partizānu - slepkavošanā. Un šis aģentūras darbs faktiski arī iznīcināja partizānu kustību.

Viena no pēdējām aktīvo nacionālo partizānu grupām bija Staņislava Zavadska grupa, kas darbojās Cesvaines apkārtnē. 1955. gadā viņus gandrīz izdevās iznīcināt, jo viņi uzskrēja slēpnim. Divi grupas dalībnieki tika sašauti, tomēr pēc tam paši mežā izārstējās. Beigu beigās viņus no meža izdabūja tikai ar lūgšanos. Čekisti no Polijas (Zavadskis bija polis) atveda Staņislava māti, viņai iedeva ģenerālmajora, Latvijas PSR KGB priekšnieka Jāņa Vēvera vēstules ar nedaudz uzjautrinošu tekstu - sak, beidzot nāciet no meža ārā un netraucējiet padomju darbarūķiem strādāt. Tā arī pamazām viņus izdabūja ārā no meža - līdz 1956. gada rudenim. Tas čekistiem bija zināms pazemojums.

1945. gada 2. martā notika leģendārā Stompaku kauja. Jau 1944. gadā Pēteris Supe un Staņislavs Ločmelis bija nodibinājuši partizānu vienību, un dibināšanas brīdī tajā bija 123 vīri. Martā šajā vienībā bija jau ap 350 karotājiem. Čekisti uzzināja vienības atrašanās vietu, un 2. martā NKVD kaujinieki 483 cilvēku sastāvā uzbruka partizāniem. Kauja ilga 12 stundas. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus. Partizāni palika nesakauti, savukārt krievi gan mēģināja slēpt savu kritušo skaitu...

Stompaku kauja bija liela veiksme nacionālajiem partizāniem, jo čekisti neapzinājās partizānu kaujas potenciālu, tāpēc uzbruka ar nepietiekamiem spēkiem. Čekisti domāja, ka nometnē atrodas daži desmiti vīru. Savukārt paši partizāni neticēja, ka tuvākajā laikā varētu būt gaidāms uzbrukums, jo tuvējā apkārtnē nebija pievests papildu karaspēks, kas būtu nepieciešams, lai uzbruktu tik lielai grupai. Tā bija viena no diženākajām nacionālo partizānu cīņas epizodēm, tagad - iemesls lepoties ar pretošanās kustību. Būtībā tā bija kā otrā fronte, jo tobrīd vēl nebija beigusies PSRS un Vācijas karadarbība.

Sabiedrībā pazīstamu cilvēku grupa nesen rosināja par Nacionālās pretošanās kustības dienu noteikt 2. martu - Stompaku kaujas dienu, jo šis notikums parāda visu dramatismu, kāds piemita 12 gadus ilgušajai pretošanās kustībai Latvijā.

Šīs dienas izvirzīšana piemiņas saglabāšanai un nacionālā lepnuma izcēlumam - tas nenoliedzami ir piemērots datums, ja runājam tieši par bruņoto pretestību. Galvenā ideja rosinājumā noteikt 17. martu par Nacionālās pretošanās kustības dienu ir izcelt visa veida pretošanos dažādu okupāciju spēkiem, koncentrējoties uz pretestības garu kā vērtību. Skaidrs, ka Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorands, ko pieņēma 1944. gada 17. martā, deklarējot nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republiku, bija ļoti nozīmīgs datums.

Tomēr pēc 17. marta no LCP puses nekāda reāla darbība nesekoja.

Negribētu teikt, ka LCP neko nemēģināja darīt, taču piekrītu, ka tās faktiskais ieguldījums tiešā pretestībā dažādu apstākļu ietekmē bija visai neliels. Protams, var piekrist arī viedoklim, ka piesaistīt Nacionālās pretošanās kustības dienai Īles kauju, kas notika 1949. gada 17. martā, nebūtu īsti pareizi: tā partizāniem bija liela neveiksme, traģiska sakāve - liela partizānu grupa dzīvoja vienā bunkurā, kam nebija pat aizsardzības līnijas, čekisti pie divām bunkura lūkām novietoja ložmetējus, un kauja bija beigusies... Tomēr uzsvēršu, ka ar šo piemēru 17. marta sakarā tiek akcentēta nevis konkrētās kaujas norise un rezultāti, bet gan pretestības pastāvēšana. Tas pats attiecas arī uz LCP darbību.

Ja par Nacionālās pretošanās kustības dienu izvēlas Stompaku kaujas datumu, sanāk, ka fokuss vairāk ir uz bruņoto pretestību, un pārējās pretestības formas šajā stāstā var pazust. Tad varbūt nāktos tām izvēlēties citu dienu?

Varbūt pastudēt pieredzi, kāda ir mūsu kaimiņiem? Igaunijā tāda nacionālās pretošanās kustības diena ir 22. septembrī: kad vācu armija 1944. gadā jau bija prom, bet krievu armija vēl nebija par jaunu okupējusi Igauniju, Tallinā dažas dienas plīvoja nacionālais karogs un darbojās pagaidu valdība. Un 22. septembris bija pēdējā diena, kad tā pastāvēja. Šī diena apliecina igauņu centienus saglabāt neatkarību, un šīs dienas ietvaros tiek akcentētas jebkuras pretošanās formas, tostarp arī partizānu cīņas, kas bija arī Igaunijā.

Lietuvā ir mazliet citādāk. Viņiem ir civilās pretestības diena - 14. maijā, protestējot pret padomju varu, pašsadedzinājās lietuviešu jauneklis. Vēl: katra gada maija trešajā nedēļas nogalē Lietuvā ir Partizānu diena, kas radusies 1935. gadā - sākotnēji kā bruņoto spēku un sabiedrības vienotības diena. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas šīs dienas nozīme tika paplašināta, ieliekot tajā arī partizānu kustības vēsturi.

Kāds, jūsuprāt, ir mūsu mežabrāļu nopelns, ja skatāmies ar šodienas acīm?

Nacionālo partizānu nopelns ir tas, ko viņi atstājuši kolektīvajā atmiņā. Tā ir spēcīga liecība par to, ka cilvēki ir drosmīgi pretojušies okupācijas varai. Arī tad, kad kustība jau bija iznīcināta, līdz Atmodas laikam šī atmiņas tika glabātas. Pētot vēsturi, esmu staigājis pa partizānu darbības reģioniem, aptaujādams cilvēkus, un ļaudis man stāstīja atmiņas ar lepnumu, ar smaidu, viņi atcerējās, ka tā bija cīņa pret komunistiem un okupantiem. Tas ir pozitīvais nospiedums vēsturiskajā atmiņā.

Kāpēc tas mums šodien jāakcentē un jāatceras? Tas ir stāsts par vērtībām, stāsts par to, ko mums nozīmē valsts. Ja cilvēks ir gatavs par valsti cīnīties, tas nozīmē, ka tā viņam ir liela vērtība. Un nacionālajiem partizāniem valsts tiešām bija liela vērtība. Viņi darīja neticamas lietas, lai cīnītos par savu valsti. Tā ir patriotisma paraugstunda.

Par sevi varu teikt droši: kopš esmu pievērsies nacionālo partizānu kustības pētniecībai, viennozīmīgi esmu kļuvis par lielāku Latvijas patriotu. Tas, ko darīja nacionālie partizāni, ir iedvesmojoši, jo tā bija reāla cīņa par valsts atdzimšanu.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā