Andis Liepa: Domājiet ar galvu – šaut vai nešaut?

„Ķemeru purvu teritorijā padomju gados bija valsts medību paraugsaimniecība, kur medīja valdība un diplomāti. Atjaunojoties brīvvalstij, tā pajuka, šī teritorija palika neapmedīta, un tādai tai vajadzēja saglabāties arī tad, kad tika veidots Ķemeru nacionālais parks (ĶNP). Sākotnēji tā arī bija – bez medībām. Bet visiem tik ļoti gribējās te medīt... Saimnieki bija vietējie, bet kolektīvos liela daļa bija Rīgas kungi, vajadzīgie cilvēki no ministrijām, no valdības un Saeimas,” stāsta Andis Liepa, Ķemeru nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs. Ar viņu šodien intervija.
13.05.2021. Elita Veidemane
 
©Elita Veidemane/Neatkarīgā

Andis Liepa pēc Latvijas Valsts universitātes beigšanas sāka strādāt Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Medību daļas uzdevumā. PSRS katrai republikai bija plāns sākt audzēt dažādas putnu sugas, ko pēc tam laist savvaļā, lai bagātinātu medību faunu. Pēc tam viņš turpināja strādāt ministrijas Medību daļā, bet vēlāk kādā valsts medību saimniecībā. „Ne tikai medību procesu es pārzināju, bet arī visas aizkulises - kā tiek dibināti kontakti, kā valstiskā līmenī tiek kārtotas lietas,” stāsta Liepa.

Brīvvalsts laikā Liepa sāka sadarbību ar Latvijas Dabas fondu, lai dibinātu Ķemeru nacionālo parku. Un tā kopš 1993. gada Andis Liepa ir Ķemeros. Parks tika nodibināts 1997. gadā, tad tika izstrādāts arī ĶNP likums un noteikumi. Andis Liepa bija pirmais ĶNP direktors.

Savukārt ĶNP fonds tika nodibināts 2000. gadā - kā nevalstiska organizācija pie valstiskās organizācijas, proti, pie ĶNP administrācijas. Ārzemju fondi nedeva naudu valsts iestādēm dabas aizsardzībai, tāpēc vajadzēja izveidot nevalstisku organizāciju - fondu.

Andis Liepa dziļi pārzina ĶNP problemātiku, arī to, kas saistīta ar medībām. Mednieku lobijs ir atvēris Medību likumu, un tas skars arī Ķemeru nacionālo parku. Likuma grozījumos ir daudz absurda un egocentrisma, pret ko savukārt cīnās dabas sargi.

Vides konsultatīvā padome ir izstrādājusi priekšlikumus un komentārus likumprojektam „Grozījumi Medību likumā”, kā arī vērtējumu un priekšlikumus īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanai Latvijā. Mednieku lobija piedāvātajos grozījumos ir neatbilstība Civillikumam, tiek apdraudētas īpašumtiesības un īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, tiek pieļauta Dzīvotņu direktīvā aizliegto medību rīku izmantošana, legalizētas medības pilsētu teritorijā. Likuma labojumus Saeimā paredzēts skatīt maija beigās.

Jūs dzīvojat Ķemeru nacionālā parka teritorijā jau daudzus gadus, zināt, kā tas „elpo”. Kā tad īsti ir ar tām medībām parka teritorijā? Manuprāt, tas ir kaut kā ačgārni: nacionālais parks ir jāaizsargā, bet mednieki tajā rīko medības.

Dabas aizsardzības sistēmā medībām neviens līdz šim nav pievērsis pienācīgu uzmanību. Ķemeru nacionālajā parkā medības šobrīd notiek gandrīz visā teritorijā, izņemot nelielas rezervāta zonas (aptuveni 10%), kurās pat ieiet nedrīkst. Lai gan arī tur šobrīd medī sakarā ar Āfrikas cūku mēri. Pirms pāris gadiem ar lielām pūlēm tika pieņemti ĶNP noteikumi, kuros bija iekļauti divi medību liegumi, kuros ganās savvaļas zirgi un taurgovis.

Varbūt kādu savvaļas zirgu vai govi tomēr nejauši ir nošāvuši?...

Domāju, ka jauši arī kāds ir nošauts: parka dienvidu daļā esmu atradis govju kājas.

Vai tad šos dzīvniekus ir atļauts šaut?

Taurgovīm Latvijā ir nenoteikts statuss. Mums ir ideja, ka reiz atgriezīsim tās savvaļā, atklātās ainavās. Patlaban Latvijā nav tauru, nav zirgu priekšteču - tarpānu, šie dzīvnieki ir iznīdēti, jo viņu esība nonāca pretrunā ar lauksaimniecību. Gan tauri, gan tarpāni kādreiz nāca ganīties uz lauksaimniecības zemēm, un tur viņus visbiežāk arī šāva - kā lielākos lauksaimnieku konkurentus. Izšāva pavisam...

Taurgovis - kaut arī pēc skata nav tauru kopijas, tomēr ir ģenētiski diezgan tuvas tauriem. Toties skaisti tās izskatītos atklātās ainavās, bet galvenais - uzturētu zālājus.

Taurgovis šobrīd tiek turētas iežogojumos, ārā tās netiek laistas. VARAM uz to neparakstās.

Kāpēc?

Sākšoties problēmas ar lauksaimniekiem...

Cilvēks ir ielauzies dabas dzīvotnēs, nevis otrādi.

Tā diemžēl ir. Līdzīga situācija ir ar sumbriem, kuriem Latvijas platuma grādi būtu piemēroti, un tos varētu te reintroducēt. Un atkal VARAM to neakceptē.

Nevis Vides aizsardzības, bet lauksaimnieku aizsardzības ministrija? Varbūt tur nav attiecīgās jomas speciālistu?

Vides ministrijā ir viens medību speciālists, tas pats lobē mednieku intereses, būdams kaislīgs mednieks. Tur nav speciālistu diskusijai ekoloģijas jautājumos. Ir Dabas aizsardzības pārvalde, bet arī tur trūkst attiecīgu speciālistu, ir tikai milzīga kadru mainība. Savukārt sabiedrībā attieksme pret medībām mainās, un pašas medības vairs nav tādas, kādas tās bija agrāk: tās kādreiz bija iztikas avots. Šobrīd medības faktiski ir izklaide, atpūtas veids. Tas ir karogs, ko vicina mednieki: viņi darot labu darbu, jo aizsargā lauksaimniekus. Bet vide ir mainījusies tiktāl, ka dzīvniekiem vairs nav vietas, kur dzīvot. Pie mums vēl meži ir, bet paskatieties, kas notiek Rietumeiropā - tur ir tikai apdzīvotas vietas, lauksaimniecības platības un nelieli mežu stādījumi. Tie dzīvnieki, kuri palikuši dzīvi, nāks no meža ārā, un mums jādomā, kā organizēt sadzīvošanu. Šajā jautājumā es redzu lielas pretrunas. Mednieki vicina lauksaimnieku aizsargāšanas karogu, bet nezin kādēļ viņi negrib atzīt to, ka blakus medību saimniecībām var atrasties aizsargājamās dabas teritorijas, ar citu dzīvnieku apsaimniekošanas mērķi un metodēm. Viņu izpratnē medību saimniecībām ir jābūt visur, un visur ir jāšauj.

Visu Latvijas teritoriju padarīt par vienu lielu medību saimniecību?

Jā, kaut kā tā, bet galīgi bez medībām iztikt arī nevaram: es teiktu - ļoti efektīvs paņēmiens ir dzīvnieku atbiedēšana ar šaušanu. Tiklīdz mednieks kādu ir nošāvis, pārējie dzīvnieki to saprot, un tad tiem ir cita bijāšana no cilvēka. Bet tādā gadījumā ar dzīvniekiem ir jācīnās tajā vietā, kur tie rada problēmas, taču mums viss ir sajaukts vienā putrā. Proti, šauj visur, bet īsti nesargā nekur: mums nav ne kārtīgu medību saimniecību, ne īsti aizsargājamu dabas teritoriju. Medību saimniecības ideja ir: mednieks novāc ražu, bet nošauj tieši tik dzīvnieku, lai paliktu pāri, kā mēdz teikt, sēklai. Taču šo principu nevar attiecināt uz aizsargājamām dabas teritorijām - uz nacionālajiem parkiem. Turklāt dzīvniekus te gribam redzēt neiebiedētus. Ķemeru nacionālais parks ir milzīga teritorija - aptuveni piecarpus tūkstoši hektāru purvs, kam apkārt ir milzīgs mežu masīvs. Tas ir dabas komplekss bez apdzīvotām vietām un bez lauksaimniecības. Par mežsaimniecības postījumiem mēs arī nevaram runāt, jo kailcirtes ĶNP nav atļautas, līdz ar to nav jaunaudžu, ko dzīvniekiem postīt. Visas problēmas atkrīt, tāpēc neredzu pamatu - kāpēc būtu jāmedī Ķemeru nacionālajā parkā? Uz ĶNP bāzes mēs organizējam tūrismu, veidojam dabas izglītību, tā ir arī kontrolteritorija zinātniskiem pētījumiem. Tai vajadzētu būt dabas pašregulējošai teritorijai, kurā nav vajadzīgas medības.

Bet mednieki ir atvēruši vaļā Medību likumu.

Elita Veidemane/Neatkarīgā

Tad jau ir iespēja visu izrunāt. Vismaz kaut kādu normatīvo aktu līmenī vajag paredzēt, ka lielajās aizsargājamajās dabas teritorijās - nacionālajos parkos - var nemedīt. Līdz šim tāda iespēja nav dota. Visā lielajā teritorijā padomju laikā bija valsts medību paraugsaimniecība, kur medīja valdība un diplomāti. Atjaunojoties brīvvalstij, tā pajuka, un līdz ar to šī teritorija palika neapmedīta, un tādai tai vajadzēja saglabāties arī tad, kad tika veidots ĶNP. Sākotnēji tā arī bija - bez medībām. Bet visiem tik ļoti gribējās te medīt! Pirmā bija Valsts kontroles vadība, kas pamanījās te pārmaiņu laikā „iespraukties” un izveidot savu medību iecirkni. Blakus esošo medību iecirkņu saimnieki bija vietējie, bet kolektīvos liela daļa bija Rīgas kungi, vajadzīgie cilvēki no ministrijām, no valdības un Saeimas...

Kurā brīdī Ķemeru parkā tika atļautas medības?

Vietējie mednieki aizbrauca pie jaunizveidotās DAP ģenerāldirektora, un viņš paplašināja vietējo mednieku kolektīvu teritorijas, aizejot līdz pat rezervātu zonai... No Jūrmalas puses - uztaisīja jaunu medību iecirkni jaunam medību kolektīvam un palaida Jūrmalas pilsētas teritorijā regulārās medības. Taču Medību likumā skaidri ir teikts, ka medības pilsētās ir aizliegtas. Tikai tagad sāk domāt, kā likumā ielabot, ka ar pašvaldības piekrišanu medības varētu atļaut... bet tikai ar medību iecirkņu izveidošanu!

Ko mednieki var nomedīt Ķemeru nacionālajā parkā? Lūši un vilki te ir?

Noteikumos ir ierakstīts, ka lielos plēsējus Ķemeru parkā nešauj. Tomēr mēs nevaram visu izkontrolēt. Pirms dažiem gadiem vienu vilceni bija nošāvuši uz parka robežas, un kucēni, iespējams, palika purvā bez mammas... Par lūšiem - tas ir pilnīgs absurds, ka viņus vispār medī Latvijā. Lūsis ir Eiropas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, un tikai ar ļoti stingri nosacītiem izņēmumiem ES ir atļauts to medīt.

Elita Veidemane/Neatkarīgā

Gribētos domāt, ka lūši Latvijā nav ar tendenci izmirt, tomēr uzskaites metodikas atšķiras, un vieniem uzskaitītājiem lūšu ir trīsreiz vairāk nekā otriem... Tas nav normāli, un tādēļ vien nedrīkstētu medīt lūšus, jo nav pamata uzskatīt, ka lūšu populācija ir labā stāvoklī. Neviens no nosacījumiem, ar kuriem lūšus varētu medīt, neatbilst Latvijas situācijai. Tie ir: ja dzīvnieks ir drauds cilvēka dzīvībai un veselībai, ja ir apdraudējums lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai. Nekā tāda no lūšiem nav.

Bet kā ar vilkiem?

Vilki ātrāk vairojas, tie var nodarīt kaitējumu lopkopjiem. Bet, ja grib kaut ko atrisināt, tad jāķeras klāt problēmas saknei, nevis jāļauj šaut visur, kur ienāk prātā. Vilks var atnākt uz apdzīvotu vietu, no pagalma izzagt suni vai kaķi, un tas nav patīkami, ka sētā nāk plēsējs. Otra problēma - lauksaimniecības dzīvnieki, visbiežāk - aitas. Tās dzīvojas pie mājām vai dzīvnieku novietnēs. Vilks nāk uz šim vietām. Nu bet tad, lūdzu, - medījam pie mājām, tur, kur vilks nāk aitās, nevis tur, kur vilks dzīvo savā vidē, dziļi mežā, nedzenam viņu ārā no turienes! Divas ačgārnas lietas: pirmkārt, šaušana nenotiek vietās, kur ir postījumi, tādējādi mazinot vilku vēlēšanos tuvoties cilvēkam. Otrkārt, problēma tiek saasināta, ja neselektīvi tiek nošauts dzīvnieks, kurš pat nekad nav grasījies nākt ārā no savas vides, jo ir spēcīgs, vesels un spēj pats nomedīt mežā kādu briedi. Savukārt, medījot pie mājām, tiks nošauts plēsējs, kurš reāli apdraud mājdzīvniekus. Tad dabā paliks veselīga vilku populācija, kas pilda savu ekoloģisko funkciju.

Cilvēks gan iedomājas, ka bez viņa „viedās” iejaukšanās nekāda ekoloģiskā funkcija netiks veikta... Varbūt vispareizākais būtu nodarboties ar profilaksi - lai plēsējiem nebūtu iespēju nākt un zagt, piemēram, aitas?

Kas saistīts ar Eiropas aizsargājamām sugām, situācijai jābūt kontrolētai. Pirmkārt, ir jāpilda Eiropā noteiktie principi, proti, ka jābūt veiktiem preventīviem pasākumiem, lai meža dzīvnieks nenāktu pagalmā. Protams, visur lielos žogus nevar uzcelt, un elektrogani neko daudz nedod. Bet tad, saimniek, sēdi blakus savam ganāmpulkam un gaidi vilku. Un tad šauj. Runājot par pārnadžiem - tie vairosies, kamēr būs jaunaudzes un lauksaimniecības kultūru sējumi, proti, kamēr būs barības bāze. Bet plēsēji ir tie, kuri arī - ne tikai barības bāze - palīdz regulēt pārnadžu skaitu.

Medību likuma labojumos ir paredzēts, ka mednieki drīkstēs iet jebkur, arī tajās teritorijās, par kurām viņi nav dabūjuši saskaņojumu ar zemes īpašnieku. Kā tas ir iespējams?

Likums to viennozīmīgi nepasaka: to pieregulēšot Ministru kabineta noteikumi. Bet kādi tie būs un kā pieregulēs - to neviens nezina. Taču, paklausoties mednieku podkāstus un palasot viņu rakstus, ir skaidrs, ka viņi domā: tā būs! Tas pats Saeimas deputāts Kazinovskis vientiesīgi jautā: un kāpēc gan lai tā nebūtu? Sak, saimnieks ir kaut kur prom, vai tad mums viņš jāmeklē? Kāpēc lai mēs tur nemedītu? Taču Civillikuma 935. pantu nevar apiet: tur ir skaidri pateikts, ka privātīpašniekam ir tiesības neatļaut medības uz viņa zemes. Lai nu Dieviņš dod, ka arī VARAM beidzot sāktu domāt par šīm medību lietām. Līdz šim tur neviens par to nav domājis, labākajā gadījumā - neizpratnes pilns klusums. Sliktākajā gadījumā - tur darbojas kāds, kurš lobē medniekus un apgalvo, ka bez medībām nevar iztikt.

Lielākoties medības gan ir izpriecu nodarbība.

Lielākoties tā tas arī ir. Tāds vīriešu atpūtas veids. Daļēji var saprast: vīriešiem jau nav tādu socializēšanās iespēju kā sievietēm - skaistumkopšana, ezotēriskie klubi, tamborēšanas pulciņi (smejas)... Vīriešiem atliek satikties, paklačoties, parunāt par biznesu un aiziet pamedīt. Pēc tam - palielīties ar brieža ragiem.

Ar saviem lai lielās. Un tās sievietes - meža zvēru šāvējas... Kaut kas baigs.

Jā, ir mums tādas sievietes, kuras dzīvi uztver ar vīrišķīgāku skatu. Bet katram - arī sievietēm - jādomā ar savu galvu: šaut vai nešaut.