Filips Rajevskis: 20% vēlētāju var būt gatavi politiskām avantūrām

„Ministru daļējā nomaiņa bija valdības iekšējais „bizness”. Valdība smuki apveda ap stūri medijus, pasakot, ka viss notiks pēc pašvaldību vēlēšanām. Visi noticēja, spriedze tika noņemta, valdība klusi kuluāros visu sarunāja. Jautājums ir tikai tāds: cik ilgi mediji atcerēsies šo apčakarēšanu?” ironiski spriež politologs Filips Rajevskis. Šodien intervija ar viņu par pašvaldību vēlēšanām, valdības piruetēm un tuvo nākotni.
10.06.2021. Elita Veidemane
 
©Oksana Džadana/ F64

Kā izskatās pašvaldību vēlēšanu rezultāti?

Pirms vēlēšanām socioloģiskie pētījumi rādīja, ka cilvēki lielākoties ir apmierināti ar vietvarām un ar ievēlētajiem cilvēkiem.

Labs faktors ir tas, ka vietvarām ir nauda un tā vairumā gadījumu tiek sakarīgi izmantota. Tāpēc tie, kuri vietvarās ir bijuši pie varas, ir vēl vairāk nostiprinājuši savas pozīcijas, jo viņu vēlētāji ir atnākuši uz vēlēšanām. Ja runājam par līdzdalību, tad - neko briesmīgu es nesaskatu: 2013. gadā kopā ar visu Rīgu uz vēlēšanām atnāca 45% vēlētāju. Ja atskaitītu Rīgu, tad arī tajā gadā līdzdalības aktivitāte būtu līdzīga šim gadam - mazliet pāri 30%.

Daudzi šaubās par vēlēšanu leģitimitāti.

Likums neparedz procentu robežu. Ja kādu šaubīgo neapmierina šis skaitlis, viņš taču varēja piedalīties vēlēšanās. Zinu, ka daudzi lika likmes uz sociālajiem medijiem: bet tāds paņēmiens nestrādā un nestrādās!

Bet kas strādā?

Nav nekā labāka par tikšanos ar cilvēkiem.

Nevarēja jau tikties...

Nu, kā tad nevarēja? Varēja atnākt kaut vai līdz durvīm, parunāties. Personīgas tikšanās - divu mājsaimniecību ietvaros - vienmēr ir labākas par visādiem zūmiem un feisbukiem. Vēlētājs taču grib pazīt to cilvēku, par kuru viņš balsos. Vēlētājs grib zināt, kam viņš uzticēs savu nodokļu naudu. Vajadzēja taču jau būt pieredzei: jau pērn, ievēlot Rīgas domi, interneta mediji nenostrādāja, un domi ievēlēja ar zemu aktivitāti. Nauda tika ieguldīta, rezultāta nebija. Cilvēki reģionos izdomāja, ka viņi būs gudrāki, nemācoties no iepriekšējām kļūdām.

Perfekts apstiprinājums jūsu teiktajam par cilvēku apmierinātību ar vietvarām: Jūrmala, kur pārliecinoši ar vairāk nekā 50% balsu uzvarēja ZZS un Gatis Truksnis, un Limbažu novads, kur tikpat pārliecinoši uzvarēja LRA ar Dagni Straubergu priekšgalā, kurš pirms tam bija Salacgrīvas mērs. Domāju, daudzviet ir līdzīgi.

Jā. Atceros, kāda bija Jūrmala pirms Trukšņa. Tur katru mīļu brīdi mainījās mēri ar mazmājiņās pirktu balsu palīdzību, bet tagad ir stabilitāte. Truksnis gan bija iesaistīts kaut kādos skandālos, bet tie ne ar ko sliktu viņam nav beigušies. Paskatījos priekšvēlēšanu debates, un citu partiju piedāvājumi bija gaužām nožēlojami un nekompetenti. Daudziem nezin kādēļ šķiet, ka politika - un tādu ir ievazājis Kaimiņš - balstās uz paņēmienu „atnācu, ieraudzīju, uzvarēju”. Sevišķi jau nu lokālā politika... Darba pienākumu dēļ izlasīju visas politiskās programmas, kas tika piedāvātas Jelgavas novadā. Tur pat nevajadzēja redzēt partiju nosaukumus: noliec blakus dažādas programmas, un tu redzi, kuru no tām ir veidojusi valdošā partija, kuru - opozīcijas vai kāda jaunā partija. Valdošie zina situāciju, pārējie - nu, tā... Bet, pirms rakstīt politiskās programmas, ir taču iespējams izpētīt domes dokumentus un plānus un tos izmantot savā priekšvēlēšanu aģitācijā. Taču tam daudzi ir par slinku. Solījumus taču nevajag izgudrot, tos var ieraudzīt domes mājaslapās. Un pajautāt cilvēkiem - ko viņi īsti grib.

Kuri ir lielākie ieguvēji, un kuri - lielākie zaudētāji šajās vēlēšanās?

Lielākie ieguvēji - ZZS, tomēr ar lielu „bet”. Vēlētāji ļoti skaļi un skaidri pateica: „zaļie”, jūs bez ZZS esat vāji, jums ir jāiet kopā, un to var redzēt pēc balsojuma. Liels ieguvējs ir arī LRA. Viņiem bija divtik grūti, jo viņi lielākoties bija pārstāvēti mazajās pašvaldībās. Partija „Latvijas attīstībai” (LA) var justies gandarīta - viņi bija pašvaldību reformas „arhitekti”, viņi reformu ir „pārdevuši” visiem saviem partneriem un paši ieguvuši no tās maksimumu: tas ir trešais lielākais spēks pašvaldībās. Šai partijai visu laiku bija problēma ar saknēm, bet nu tā ir pamatīgi iesakņojusies, tā ir uz palikšanu. Savukārt tie, kuriem nopietni jāpārdomā rezultāts, ir „Progresīvie”, kuri pirms vēlēšanām bija ļoti pašpārliecināti.

Acīmredzot reģionos ir maza interese par nepilsoņu, „bēgļu” un minoritāšu lobēšanu... Manuprāt, vēlēšanu rezultāts jāpārdomā arī Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP).

Graujoši slikti rezultāti viņiem nav, bet nav arī labi. JKP startēja diezgan savrupi - faktiski nekur negāja kopā ar kādu. Vienīgi - Tukuma novadā, kur izdomāja startēt kopā ar „Par”. Tur viņi izlidoja briesmīgi.

Jūs pie vēlēšanu ieguvējiem nepieminējāt Nacionālo apvienību, kas ieguva teju vai lielāko pārstāvniecību.

Ja. Bet viņu problēma ir lielā izkliedētība. Viņi kopumā ir dabūjuši daudz vietu, taču jāskatās, kur viņi šo ieguvumu parvērtīs varā. Spēku parādīja Egils Helmanis Ogres novadā: nevar apgalvot, ka mediji viņu būtu ļoti ieredzējuši, tāpēc - paņemt kontrolpaketi vienā no lielākajiem novadiem - visu cieņu! Viņš parādīja kvalifikāciju.

Vai patiess ir apgalvojums: jo lielāks novads, jo tālākas nomales, jo kūtrāki uz vēlēšanām nomaļu cilvēki?

Kā nu kurā vietā. Zemgalē tieši nomaļu cilvēki visaktīvāk balsoja. Viss atkarīgs no tā, cik aktīvi strādāja deputāta kandidāti. Vecais, labais stāsts: pacel klausuli, piezvani, parunājies, satiecies, motivē cilvēku iet uz vēlēšanām. Tomēr domāju, ka novadu sakausēšanās process būs ļoti ātrs: pēc četriem gadiem vairs nebūs svarīgi - vēlētājs dzīvo nomalē vai centrā. Turklāt - vēlēšanās ir svarīgs šova elements. Atcerieties, kā bija tad, kad uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu pretendēja Nils Ušakovs un Mārtiņš Bondars. Intriga!

Vai šovs ir arī ministru daļējā nomaiņa?

Domāju, ka ne. Tas bija valdības iekšējais „bizness”. Valdība smuki apveda ap stūri medijus, pasakot, ka viss notiks pēc pašvaldību vēlēšanām. Visi noticēja, spriedze tika noņemta, valdība klusi kuluāros visu sarunāja. Jautājums ir tikai tāds: cik ilgi mediji atcerēsies šo apčakarēšanu?

Kurš bija režisors šai teātra izrādei? Bordāns?

Režisori nāca no „Jaunās Vienotības” un no Nacionālās apvienības. Tiem laba pieredze. Pievienojās „Attīstībai/Par” džentlmeņi. Nedomāju, ka Jaunā konservatīvā partija ar sajūsmu aplaudētu par to, ka viņiem tikusi tikai viena ministra vieta, turklāt - labklājības.

Tā nav ministrija, par kuras „ieņemšanu” būtu jāpriecājas.

Jā, tā ir smaga ministrija. Tomēr ir labi piemēri. Uldis Augulis savu karjeru uzbūvēja, sākot ar labklājības ministra amatu. Vēl senāk - ministrs bija Vladimirs Makarovs, arī Andris Bērziņš, kurš vēlāk kļuva par Rīgas mēru. Viņi prata savu politisko darbību konvertēt popularitātē.

Kāpēc JKP tik prasti no amata izmeta savu Ilgu Šuplinsku? Viņas darbība ministres amatā tika kritizēta, šķiet, jau no pirmās dienas, taču dzimtās partijas vadība par to necēla ne ausis, ne astes. Kāpēc tad tik pēkšņi - bez Šuplinskas darbu un nedarbu analīzes - vajadzēja no viņas atbrīvoties?

Savējos nomainīt - tas ir smagi. Tas bija cieti, kā pret viņu izrīkojās. Šuplinska uzreiz izstājās no partijas, un tas nozīmē, ka sarunas ar viņu nebija. Starp Bordānu un Šuplinsku vajadzēja notikt sarunai, kas vainagotos ar kaut kādu darījumu, proti, viņai būtu piedāvāts kaut kāds amats parlamentā, sak, piedod, mums tā vajadzēja darīt utt. Bet viņa nedabūja neko. Manuprāt, viņai nav politiskās nākotnes. Ir kaut kādi politiskās atskaites punkti, un Šuplinskai tie ir negatīvi. Kaut vai tas, ka epidemioloģiski mēs neesam sliktākajā situācijā, tomēr mūsu skolēni ir visilgāk mājās sēdošie. Tātad kaut kas nav kārtībā. Tas ir tāpat kā vērtēt Veselības ministriju: tā ir tieši tik veiksmīga, kāda ir mirstības statistika valstī. Tāpat kā vērtēt premjeru, finanšu un ekonomikas ministrus: nav jāņem vērā viņu retorika un balss skaļums, bet gan tas, kā mums pieaug parādi un neaug ekonomika...

Mulsina tas, ka nevienam no aizejošajiem ministriem neuzticība netika izteikta. Tas tā normāli? Piemēram, Kariņš Petravičai vienkārši piezvanīja un pateica, sak, rīt uz darbu vari nenākt.

Domāju, tādi sīkumi viņu nesatrauc. Premjeru Kariņu nebiedē nepopulāri ministri. Premjeram ļoti noder, piemēram, Pavļuts.

Lai premjers publikai parādītos kā baltspārnu balodis?

Jā! Bērnu sēdēšana mājās nebija tikai Šuplinskas lēmums: tas bija visas valdības lēmums. Bet visu pārmetumu un neapmierinātības smagumu iznesa viena pati Šuplinska. Vispār jau žēl, ka sabiedrībai netiek rādīti politiķu reitingi: no tiem mēs daudz ko uzzinātu. Partiju reitingus mēs redzam regulāri, tomēr... Publiski pavīdēja Valsts prezidenta reitings, un mēs ieraudzījām, ka trīs mēnešus pēc kārtas viņa reitings ir mīnus 12, un tas ir graujoši. Valdim Zatleram īsu brīdi reitings bija mīnus 8, tad atsitās un aizgāja atpakaļ uz augšu.

Kāpēc, jūsuprāt, Egilam Levitam tik zems reitings?

Viņš acīmredzot nav uzķēris pareizo noti sarunās ar sabiedrību. Bet - viņa dramatiskais kontakta trūkums ar sabiedrību patiesībā aizēno un glābj Kariņu. Levits vēl nav nevienu premjeru nosaucis. Bet viņš darīs visu, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nosauktu jauno premjeru, domājot par savām - Valsts prezidenta - vēlēšanām.

Tāpēc jau neviens - nedz Kariņš, nedz Levits - nevēlas kaut ko sasteigt, jo abiem ir, ko zaudēt. Mēs jau reiz runājām: šī valdība ir tik vāja, ka tās locīkļi turēsies cits pie cita kā zāģa zobi, lai noturētos līdz nākamās Saeimas vēlēšanām.

Es kā tāda bada dzeguze visu laiku kūkoju, ka valdībai beidzot vajadzētu saņemties un pārstrukturēties. Beidzot tas tika izdarīts.

Jaunais labklājības ministrs Eglītis jau paspēja izpausties, tviterlentē ierakstīdams savu „atziņu”: lai vairākas partijas nesapriecājas par uzvaru pašvaldību vēlēšanās, jo „valdības restarts" nozīmē, ka naudas plūsmu kontrolēs četras koalīcijas partijas, kuras primāri rūpēsies par „savām” pašvaldībām.

It kā viņš būtu kaut ko jaunu pateicis (smejas)... Eglītis godīgi izklāstīja visu, kā ir. Situācija, ko viņš aprakstīja, „notiek” jau gadus trīsdesmit.

„Godīguma” kontekstā... Kā jums šķiet: vai Rīgas domes deputāti jūtas komfortabli savās vietās?

Domāju, ka viņi nejūtas komfortabli. Pirmā, kam vajadzētu justies diskomfortā, ir Nacionālā apvienība: neatceros tādu koalīciju, kurā viņi būtu kopā ar Latvijas Krievu savienību (LKS). Patlaban oficiāli esošo koalīciju stutē LKS, kas ir radikālāka par kādreizējo partiju PCTVL.

Vēlētāji to taču redz.

Protams. Tas, kas Rīgā notika 9. maijā - lielā mērā ar LKS un „Progresīvo” svētību, - ir pārdomu vērts. Kaut vai tie paši galdi, uz kuriem likt puķes, kaut vai tā pati sarkanā zvaigzne, kas no ziediem tika izveidota naktī. 9. maija pasākums bija milzīgs domes reveranss krievu sabiedrībai. LKS, kuras ideoloģiskie (iespējams, ka arī finansiālie) sponsori ir zināmi, stutē koalīciju atkarībā no balsojumu tēmas. „Progresīvie” Rīgā jūtas ļoti komfortabli, viņi var izpausties pilnā mērā. Pārējie jūtas ne visai... Jo LKS „apspīd” ikvienu šajā koalīcijā, prokrieviskums sit pa visiem.

Daudzi brīnās, ka NA spēj būt kopā - vienā koalīcijā - ar partijām, kuras pieturas pie absolūti pretējas ideoloģijas. Taču NA politiķi apgalvo, ka nedrīkst atdot varu „tiem citiem”.

Lielā mērā tas ir Raivja Dzintara nopelns: viņš ļoti smalki izjūt, kur ir tā sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt. Bet RD sarkanā līnija ir Latvijas Krievu savienība, kas vajadzības gadījumā balsta koalīciju, kurā atrodas arī NA. Domāju, ka šajā gadījumā līnija ir pārkāpta.. Bet nacionāļiem ir vajadzīga vara, tāpēc par sēdēšanu opozīcijā vēlētāji paldies neteiks.

Bet viņi arī neteiks paldies, ja NA nodos savus principus un ideālus. Un tas jau ir ilgtermiņā, nevis vienu vai otru vēlēšanu ietvarā.

Jā, tādi ideoloģiski lēmumi ir ilgspēlējoši... Partijai savu reputāciju veidot - tas ir ļoti ilgs laiks. Bet to sagraut ir ļoti viegli - ar vienu lēmumu, ar vienu soli.

Pie politikas skatuves stāv jaunās partijas: jau izveidotā partija „Likums un taisnība” (Aldis Gobzems) un Šlesera partija.

Uz „pārdali” parasti gaida kādi 10 - 15% vēlētāju. Šobrīd - pēc šīs Saeimas un valdības ļoti „veiksmīgās” darbošanās - tie jau ir kādi 20%. Viņi varētu būt gatavi politiskām avantūrām. Jautājums ir tikai tāds: kas konkrēti tiks piedāvāts vēlētājiem? Bet nedomāju, ka jaunās partijas tiks cauri ar tikpat infantilu piedāvājumu, kāds bija uz 13. Saeimu. Tām būs jāpiedāvā kas nopietnāks.

Vai pašvaldību vēlēšanas ir Saeimas vēlēšanu iezvans? Ir vērojamas kādas konsekvences?

Jā, ir. Menedžmenta, ne ideoloģiskās. Pašvaldībās ir administratīvais resurss, ko varēs izmantot Saeimas vēlēšanās. Lielākie speciālisti šajā jomā ir LRA un ZZS: viņi vienmēr spēj pārkonvertēt resursus. Tas gan nenotika 13. Saeimas vēlēšanās - „zaļzemnieki” zaudēja. Mācība viņiem tagad ir, viņi visu ir sapratuši. Skatīsimies.