Andris Sprūds: Kamēr pie varas ir Baidens, varam justies drošībā

Trešdien, 16. jūnijā, Ženēvā paredzēta ASV un Krievijas prezidentu Džo Baidena un Vladimira Putina tikšanās. Par šīs tikšanās mērķiem, iespējamiem rezultātiem un šo sarunu ietekmi uz politiskajiem procesiem pasaulē, tai skaitā Latvijas drošības jautājumiem, saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Andri Sprūdu. Šodien publicējam šīs intervijas otro daļu.
15.06.2021. BLBens Latkovskis
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Svarīgākais jautājums šobrīd ir - kāds ir Putina stratēģiskais mērķis, jo grūti iedomāties, ka viņš domā tikai par to, kā mierīgi nosēdēt Kremlī līdz 2036. gadam vai vēl ilgāk. Uzskatīt, ka Putina galvenais mērķis ir tik piezemēts, nozīmētu nenovērtēt situācijas nopietnību.

Ja mēs skatāmies plašāk, tad lielais, ambiciozais Putina sapnis būtu NATO neesamība. Ja Putinam to izdotos sasniegt, tad viņš to varētu uzskatīt par lielāko mūža sasniegumu. Parādīt NATO de facto rīcības nespēju krīzes situācijā. Šāda situācija noņemtu Krievijai vajadzību uztraukties par savu līdzvērtību, jo parādītos dažādas, atsevišķas valstis, kuras katra cīnās par savām nacionālām interesēm, ar kurām Krievija varētu veidot bilaterālas attiecības. Šādās attiecībās Krievija vienmēr jūtas ļoti labi. Nupat bija sadursme ANO, kur Drošības padomes prezidējošā valsts šobrīd ir Igaunija. Tā bija uzaicinājusi ES augsto pārstāvi ārlietās Žuzepu Borelu ziņot par Krievijas - ES attiecībām. Borels ierasti aicināja ievērot starptautiski pieņemtās normas, mazināt agresivitāti, uz ko Krievija ļoti asi iebilda: kāpēc kaut kāda starptautiska organizācija tai kaut ko cenšas uzspiest, uzstāj uz normām, kuras pati izgudrojusi, lai veicinātu savu ģeopolitisko ambīciju virzību. Krievijai jebkuras starptautiskās organizācijas, kurām ir noteikta normatīvā ievirze (šajā gadījumā ES), ir ļoti kaitinošas. Krievija daudz labprātāk dzīvotu pasaulē, kurā nekādas organizācijas nekādu lomu ar savu solidaritāti nespēlētu. Tādā pasaulē, kurā katrs pats par sevi, Krievija jūtas ļoti labi. Tāpēc arī NATO neiederas tajā pasaulē, kuru Putins gribētu redzēt. Putina ideāls ir NATO, kuras rīcībspēju var apšaubīt. Tas būtu iespējams, ja būtu kaut kādas darbības 5. panta teritorijā, pēc kura rīcība neseko.

Varbūt varat precizēt, ko ar šo gribējāt teikt?

Tad man jāatgriežas pie garāka stāsta. Putins un Krievijas tanki neaizgāja līdz Tbilisi 2008. gadā, kad to varēja izdarīt. Neaizgāja līdz Kijevai 2014. gadā, kad Ukrainai varēja iziet cauri kā caur sviestu. Bija Krievijas militāristi, kas to vēlējās, bet tas izdarīts netika. Joprojām ir valstis, kuras vēl ir jāintegrē [savā orbītā], tai skaitā tā pati Baltkrievija, tāpēc domāju, ka Putinam vēl šajā desmitgadē līdz vecumdienām ir ko darīt. Nav gluži tā, ka viss ir beidzies, un nav nekādu citu izaicinājumu, kā vien pierādīt NATO rīcībnespēju. Galvenais pasauli apdraudošais faktors ir tas, ka Putins visus uzskata par vājiniekiem. Jāuzsver, ka pilnīgi visus. Varam nosaukt pilnīgi visas 29 NATO valstis un nevienu viņš neuztver kā nopietnu pretinieku. Izņēmums ir viena NATO dalībvalsts - ASV. Tāpēc, kamēr vien pastāv transatlantisms, nedomāju, ka Putins pārkāps pāri šai neadekvātuma līnijai [militāram konfliktam ar kādu no NATO dalībvalstīm].

Reti kurš šaubās, ka Eiropas un līdz ar to arī Latvijas drošība ir atkarīga no vienas NATO dalībvalsts, proti, ASV. Savukārt Putina rīcība lielā mērā atkarīga no tā, kā viņš uztver ASV līderi. Viņš neslēpa, ka Obamu uzskata par izteiktu vājinieku, un, kad radās iespēja paņemt Krimu, un tobrīd Vašingtonā Baltajā namā sēdēja Obama, Putins nevarēja šo iespēju neizmantot. Vai Baidens spēs pārliecināt Putinu, ka viņš šajā ziņā būs stingrs un nesvārstīsies, ja būs jāpieņem stingri lēmumi?

Man tomēr neliekas, ka šis rakurss ir tik izšķirošs. Abu šo līderu personificētā mijiedarbība ir interesants rakurss, bet ne noteicošais. Pat Tramps, kurš bija gatavs Putinu pieņemt atpakaļ G-8 klubā, faktiski nespēja izkļūt ārā no ASV politiskās šķiras transatlantiskās domāšanas. Es gan arī to negribu pārvērtēt. Esmu ļoti uzmanīgs ar to, jo, kopumā ņemot, ASV vairs nav tik transatlantiski domājošas, kādas tās bija pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. ASV vairs nav tik proeiropeiski orientētas. Domāju, ka Baidens ir pēdējais tik proeiropeiskais, transatlantiskais ASV prezidents. Tāpēc Putinam drīzāk svarīgāks ir jautājums, kurš tur būs pēc Baidena. Nedomāju, ka tagad, Baidena laikā Putins mēģinās kaut ko izspiest. Viņš šobrīd skatās, kas varētu būt pēc trijiem četriem gadiem, jo domāju, ka Baidens neies uz otro termiņu. Nedomāju, ka Putins gribēs to, ko viņš apzinās, ka no Baidena dabūt nevar, jo Baidena priekšvēsture un Baidena redzējums par pasauli, to neļauj. Baidens ir pēdējais vai viens no pēdējiem reāliem transatlantistiem un absolūti sistēmas cilvēks.

Vai tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr ASV pie varas ir Baidens, varam elpot mierīgi?

Mana īsā atbilde ir - jā. NATO telpā - jā. Ja mēs runājam par citām telpām - Baltkrieviju, Ukrainu, postpadomju telpu, tad tur Baidens būs spiests samierināties ar status quo. Tādu status quo, kas dod rīcības brīvību Krievijai.

Vai jūs gribat teikt, ka pēc Baidena Latvijas drošība pavājināsies?

Īsā atbilde ir - diemžēl kopējā ASV nostāja ir tāda, ka ASV kļūst daudz merkantilākas. Kopējais uzstādījums ir - ko no tā var gūt ekonomiski? ASV iekšienē galīgi nav pieprasījums pēc iejaukšanās ārējos konfliktos. Aiziešana no Afganistānas ir tam pierādījums. Kā liecina sabiedriskās domas pētījumi, sabiedriskās domas noskaņojums ir vērsts, negribu teikt uz izolacionismu, bet tas noteikti nav internacionālisms, ko Baidens kā viens no pēdējiem internacionālistiem iemieso.

Tātad rezumēsim. Ņemot vērā, ka katram savs krekls tuvāks un mūs interesē tieši Latvijas drošība, jautāšu tieši - cik reālistisks ir atsevišķu analītiķu ieskicētais Krievijas plāns NATO rīcībspējas neitralizācijai - strauja Baltijas valstu (vai vienas valsts) okupācija ar gaisa desantu šo valstu galvaspilsētās un tikpat straujš “miera noregulējuma” piedāvājums ASV un NATO? Iespējams, pat saglabājot šīs valsts nominālu “neatkarību” un palikšanu Eiropas Savienībā. Ja NATO nosvārstītos un šajās “noregulējuma” sarunās ielaistos, tad ar to arī NATO rīcībspēja būtu de facto likvidēta.

Atgriežoties pie manis pieminētās racionalitātes [intervijas pirmajā daļā], domāju, ka Putins labi apzinās spēku samērus un konfigurācijas. Skaidrs, ka šobrīd šī konfigurācija nu galīgi nav tāda, lai ietu pāri Baltijas valstu robežām. Tai skaitā konfigurācija otrā pusē. Vai tur ir krīze, vai lepnums, es to neredzu. No Putina viedokļa var skatīties, kas notiek Eiropā, kas notiek Vācijā, kādi strāvojumi parādās, kas notiek, ja zaļie tur nāk pie varas? Tomēr, ja runājam par spēku, tad krievu acīs tur ir tikai viens spēks - amerikāņi. Tāpēc jautājums ir - vai šeit ir amerikāņu karaspēks vai nav? Savulaik Konrādam Adenaueram jautāja, cik vajag amerikāņu karavīru, lai aizstāvētu Rietumberlīni kā brīvības un demokrātijas salu pret komunistisko despotiju? Pietiek ar vienu amerikāņu karavīru, atbildēja Adenauers.

Jā, tas bija Adenauera laikos. Šobrīd pasaule kopš Adenauera laikiem ir stipri mainījusies.

Piekrītu, daudzos citos jautājumos, bet ne militāri. Ir simts un viens veids, kā destabilizēt situāciju, tur es piekrītu, bet, ja runājam par militāro, konvenciālo aizsardzību, tad nedomāju, ka kaut kas ir būtiski mainījies. Kamēr amerikāņu karaspēks bija Rietumberlīnē pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, vai Baltijā šī gadsimta divdesmitajos gados, tikmēr tas ir izšķirošs. Līdz ar to šeit pāri robežām neripos nekas [no militārās tehnikas], kamēr šeit būs amerikāņu karavīrs.

Ja mēs gribam nedaudz pafantazēt, tad var jau vienlaikus ar gaisa desantu atskanēt telefona zvans Vašingtonā pa “sarkano telefonu”, pa kuru Putins sola, ka amerikāņu karogs ir visdrošākā garantija, ka uz to neviens nešaus un neviens amerikāņu karavīrs necietīs, ja vien paliks savās kazarmās.

Kā jau teicu, uz Baidenu šāda “fantāzija” nedarbojas. Diemžēl man jāpiekrīt, ka šāda notikumu secība - eskalācija un uzreiz sekojošs deeskalācijas piedāvājums jau pie citas konfigurācijas ir iespējami, un šāda loģika ir Krievijas stratēģiskās domāšanas sastāvdaļa. Tas atbilst Krievijas politiskajam instinktam, un tādu rīcību nevar pilnībā izslēgt. Bet tad ir jābūt pretī prezidentam, kurā būtu apvienotas zināmas Obamas un Trampa, negribētos teikt, bet jāatzīst, sliktākās īpašības. Obama uzskatīja, ka nerīkoties, ja pirms tam pats esi novilcis sarkanās līnijas, tas neko nenozīmē. Kā viņš pats izteicās, tas esot kredibilitātes fetišs, kuru izgudrojis pats isteblišments. Ja tu nerīkojies, tad tas tavu kredibilitāti nemazina. Savukārt Tramps uzsvēra personisko attiecību nozīmi - ar Putinu ir iespējams draudzēties. Turklāt jāpieskaita Trampa naids pret starptautiskām organizācijām, normām un partneriem. Ja Putinam pretī Vašingtonā būtu prezidents, kuram būtu šo Obamas un Trampa īpašību apvienojums, tad vispārējā konfigurācija būtu pavisam cita. Šobrīd tāda tā nav.

Nobeigumā nolaidīsimies no fantāzijām uz zemes un atgriezīsimies pie trešdienas samita. Vai šī tikšanās kaut kādā veidā mainīs politisko klimatu pasaule?

Domāju, ka ļoti svarīga būs NATO galotņu tikšanās pirms šī Ženēvas samita. Tā lielā mērā ieliks pamatus tai ievirzei, kā varēsim skatīties uz mūsu drošību turpmākajos gados. Tas noteikti būs arī signāls Krievijai. Šeit es skatos ar zināmu optimismu, jo proeiropeiskums, internacionālisms atgriežas. Manuprāt, šobrīd būtu grūti atrast NATO aliansei draudzīgāku ASV prezidentu, kāds ir Baidens. Tā varētu būt pozitīvā ziņa. Līdz ar to es neredzu iespējas, lai situācija pasliktinātos attiecībā uz NATO, bet postpadomju telpā - Ukrainā, Baltkrievijā varētu būt jauni izaicinājumi. Nākamais pusgads rādīs, kāda virzība notiek. Iespējams, kaut kas tiks testēts, bet man gribas ticēt, ka nākamais pusgads paies kaut kādā pozitīvā zīmē. Visi ASV prezidenti, sākot jau no Eizenhauera, Niksona laikiem ir nākuši ar mēģinājumiem uzlabot attiecības ar Krieviju. Pat ja Baidens saka, ka tas nav viņa mērķis par katru cenu un nekāds restarts nav dienas kārtībā, tad tomēr būs kaut kāda ASV tradīcijās iedibināta ideālistiska cerība, ka tomēr pamēģināsim kaut kādas lietas parisināt pozitīvā garā. Pamēģināsim atrast kaut kādu konstruktivitāti. Diemžēl, pat ja izdosies panākt kādu nosacītu medusmēneša periodu, nedomāju, ka tas būs ilgstošs. Ja arī parādīsies kādi medusmēneša elementi, tad tie ātri vien tiks norakstīti, jo tie ir divi pilnīgi dažādi spēlētāji. Gan valstiskā, gan personiskā līmenī. Nebūsim naivi un necerēsim uz kaut kādu ilgstošu “draudzību”, jo pretnostatījums ir strukturāls pašos pamatos.

-------

Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.