Vjačeslavs Dombrovskis: Valdības aplamību uzskaitījumam avīzē vietas nepietiktu

„Modernās „rečekistes” visu pagriezušas kājām gaisā. Tā vietā, lai nostātos pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, „rečekistes” ir sākušas sargāt varu pret tiem, kuri to apdraud. Un nevajag man stāstīt, ka tas viss ir saistīts ar kaut kādiem principiem. Tas ir vienkārši bizness. Arī mani „rečekistes” ir mēģinājušas apsūdzēt melos... kurus es neesmu paudis. Ja mēs savā ceļā pievērsīsim uzmanību katram rejošam sunim, mēs nekad nenonāksim līdz mērķim,” ironizē Vjačeslavs Dombrovskis, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Par to un daudz ko citu – šodien intervija ar viņu.
21.06.2021. Elita Veidemane
 
©Rūta Kalmuka/F64

Jūs gatavojaties augustā veidot savu partiju. Savulaik bijāt „Saskaņā”. Nākamā būs „Saskaņa - 2”? Kāpēc aizgājāt no pirmās „Saskaņas”?

Nākamā nebūs „Saskaņa - 2”, bet no pirmās mani izslēdza. Iemesli bija cits par citu smieklīgāki. Bet patiesais manis izlēgšanas iemesls, manuprāt, bija tas, ka man varētu būt pa spēkam izvilkt „Saskaņu” ārpus sarkano līniju novilktajām robežām. Man tas tomēr neizdevās, un „Saskaņas” vadība nemaz arī ļoti negribēja iziet ārpus tām. „Saskaņai” ir visai komfortabli dzīvot opozīcijā, un šī partija īsti nav gatava panākt to, ka divas vai pat vairākas tautas kopā būvē Latvijas valsti.

Bet jūs taču gatavojāties startēt Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, un pēkšņi - Ušakovs to dara jūsu vietā! Kā mēdz teikt - uzmeta?

Es gan nebiju sajūsmā startēt uz EP. Ja es būtu gribējis strādāt ārzemēs, par to saņemot lielu algu, es to būtu izdarījis jau tālajā 2002. gadā un Latvijā neatgrieztos - pēc mācībām ASV. To varēju izdarīt jebkurā brīdī savas karjeras laikā. Eiropas Parlaments - nevēlos nevienu aizvainot, tomēr ir vieta, kur nonāk daži Eiropas valstu politiķi tad, kad mājās viņi, iespējams, vairs nav tik ļoti vajadzīgi...

Daudzi uztvēra jūsu aiziešanu no „Saskaņas” tieši kā atbildes gājienu pēc uzmešanas ar EP.

Nu, nē. Daudzi gan tā domā tāpēc, ka ir pieraduši pie atziņas: Latvijas ierēdņa un politiķa lielākais sapnis ir - nonākt EP.

Nu, jā, liela alga, mušas nekož...

Mani tas neinteresē. Bet es biju sapratis, ka ilgus gadus krievvalodīgie vēlētāji bija pieraduši būt zem Nila Ušakova...

... kepkas.

Jā. Būdams „Saskaņā”, es redzēju iespēju restartēt šo organizāciju. Kādu laiku man šķita, ka „Saskaņas” vadībai ir tāda pati doma. Tika izlemts: Ušakovs dodas uz Briseli, Dombrovskis paliek tepat, lai mainītu „Saskaņu”. Drīz pēc tam es kandidēju uz „Saskaņas” vadītāja amatu. Man tas bija svarīgi - spert šādu soli. Taču Jānis Urbanovičs un Nils Ušakovs bija noskaņoti pret manu ievēlēšanu, un es sapratu, ka manas izredzes nav lielas. Tomēr - pat formāli zaudējot vēlēšanās, tā man būtu svarīga uzvara.

Kāpēc?

Ušakovs un Urbanovičs kongresa beigās nobijās tik ļoti, ka viņi pat nomainīja aizklātu balsojumu uz atklātu balsojumu. Pat atklātajā balsojumā 20% saskaņiešu nobalsoja par mani, un to nedrīkst novērtēt par zemu: ja balsojums būtu aizklāts, Dombrovskis varētu dabūt - ja ne vairākumu, tad vismaz tādu rezultātu, kas ir tuvu vairākumam, lai nopietni apšaubītu bijušo līderu pozīcijas.

Tātad - jauna partija. Vai to nav pārāk daudz? Aldis Gobzems nodibinājis partiju, tūdaļ taps Aināra Šlesera partija.

Partiju noteikti ir par daudz. Bet tas ir tāpat kā tirgū: kamēr kāds no pārdevējiem nespēs piedāvāt to, kas pircējam vairs neliks meklēt citu produktu, sāncenšu būs daudz.

Latvijā maz tādu partiju, kas būtu spējušas uz ilgiem laikiem ieņemt nozīmīgu vietu Latvijas politikā. Daži izņēmumi - Nacionālā apvienība, ZZS un nedaudz arī „Vienotība”. Kaut arī NA Saeimas vēlēšanu rezultāts ir ap 13%, tas ir stabils. Daudzas citas partijas pacentušās Saeimu pildīt ar gadījuma rakstura cilvēkiem, kuru nākamajā Saeimā, visticamāk, nebūs. Tas nenāk par labu valsts būvniecībai, tas rada tikai haosu.

Un kas jūsu partijā būs tik neparasts? Latvijas valsts celtniecība? Tas jau visiem uz mēles.

Visiem ir uz mēles, bet ne visi par to nopietni domā. Mūsu partijai būs trīs baušļi. Numur viens: apsteigt Zviedriju 20 gadu laikā. Numur divi: lai izlabotu sašķelto sabiedrību, mēs pazemīgi sākam ar sevi - veidojam organizāciju, kurā proporcionāli būs pārstāvēti gan latvieši, gan nelatvieši. Nevienam, kas nav saliedējis cilvēkus savā organizācijā, nebūs tiesību aicināt saliedēties visu sabiedrību. Numur trīs: mēs veidojam organizāciju, kas nesabruks pēc pirmajām vētras brāzmām.

Arī Ainārs Šlesers grib celt Latvijas valsti. Ar ko tad atšķiraties?

Ir vismaz viena būtiska atšķirība: Vjačeslavs Dombrovskis, kurš politikā ienāca ar Zatlera Reformu partiju, protams, neveidos nekādu bloku ar Šleseru.

Nujā, Zatlers taču atlaida Saeimu tieši Šlesera dēļ...

Visu cieņu dažiem - dažiem! - Šlesera panākumiem, bet... Lai katrs Neatkarīgās lasītājs uzdod sev jautājumu: ja viņš nokļūtu pie varas, cik daudz līdzekļu paliks valsts makā un cik daudz - Šlesera kunga kabatā?

Jūs tiešām tā domājat? Tas ir nopietns apvainojums - kaut arī jautājuma formā.

Es neko neapgalvoju. Tas ir tikai jautājumus, un es tikai mudinu: lai katrs padomā. Tā ir milzu atšķirība starp mums: ne es, ne mani partijas biedri nekad nesajauks valsts un personisko kabatu.

Jūs varat būt tik drošs par saviem topošajiem partijas biedriem?

Tajā brīdī, kad pārliecināsimies, ka mūs partijas biedrs ir sajaucis kabatas, viņš vairs nebūs mūsu partijas biedrs. Valsts būvniecība nav bizness. Oligarhu laiks mūs valstī ir noiets posms.

Mūsu valstī ir bijuši oligarhi?

Ir bijuši cilvēki, kuriem viena kāja ir biznesā, otrā - valsts pārvaldē. Tas, manuprāt, ir nepareizi.

Cik zinu, oligarhs ir tas, kuram pieder vienlaikus trīs varas atzari: politiskā, ekonomiskā un mediju vara. Neredzu tādus.

Tādi tomēr ir bijuši.

Nosauksiet kādu?

Lai lasītāji paši izdomā. Bet katrā ziņā es priecājos par Šlesera kunga gatavību piedalīties vēlēšanās: jo asāka un nopietnāka būs konkurence, jo labāks rezultāts būs visiem.

Ar ko jūsu partija varētu būt koalīcijā?

Ar tiem, kuri būs gatavi kopā ar mums realizēt mūsu pirmo bausli: apsteigt Zviedriju 20 gadu laikā. Ja Zviedrija audzē kopproduktu par 2% gadā, mums tas jādara par 7% gadā. Tikai tad 20 gadu laikā mēs viņus apsteigsim.

Tas ir teorētiski. Bet, vērtējot, piemēram, šīs valdības sastrādātās aplamības, tie 7% nebūs pat teorētiski iespējami...

Tas būs iespējams tad, kad mūsu organizācija spēs vienot cilvēkus kopīgiem mērķiem. Mūsu valsts ir ļoti dažāda - ne tikai tautību ziņā vien. Atšķiras Zemgale no Kurzemes, Vidzeme no Latgales... Vienojošais ir mērķis - dzīvot labāk. Lai tie, kuri domā par aizbraukšanu, neaizbrauktu. Lai mēs varētu saviem bērniem dot izcilu izglītību, lai viņi varētu iegūt to, ko mēs neesam varējuši iegūt. Mēs esam gatavi savas dzīves turpmākos 20 gadus veltīt šiem mērķiem.

Un tomēr. Novērtējiet šīs valdības darbu. Ko jūs tajā redzat aplamu, ko - labu?

Ja es sāktu uzskaitīt to, ko šī valdība izdarījusi aplami, diez vai jums avīzē pietiktu vietas. Man nav šaubu, ka viņi visi vai gandrīz visi ir labu nodomu vadīti. Bet izpildījums... Vairāku ministru vērtējums: profesionālisma trūkums. Ļeņins reiz teica, ka pat ķēkša var vadīt valsti. Nu, nevar. Izskatās, ka vairāki ministri izlozes kārtībā vakar paņemti no ielas, viņiem liek pieņemt ļoti svarīgus valstiskus lēmumus, bet viņi baidās un izvairās to darīt, un tā vietā bāž savu galvu smiltīs vai vēl kur...

Tas ir pirmkārt. Otrkārt - valdība nav komanda. Kā ir, piemēram, ar Singapūras valdību? Kamēr tā nav atradusi risinājumu kādai problēmai, tikmēr tā nenes uz āru savas domstarpības, risināšana paliek valdības iekšienē. Ar mūsu valdību viss ir tieši otrādi. Nezinu, kurš vainojams šajā situācijā - kapteinis, kuram trūkst līderības un iedvesmas, vai arī paši ministri, ar kuriem neko nevar kopā paveikt. Reizēm viņi visi par kaut ko it kā vienojas, bet tad nāk ārā un stāsta, ka tā ir slikta vienošanās un lēmums ir aplams... Bet Latvija var labāk. Tas ir mūsu kustības lozungs.

Visskumjākais ir tas - un to parādīja pašvaldību vēlēšanas -, ka vēlētāji ir dziļi vīlušies partijās. Pirms 13. Saeimas vēlēšanām nepatika, ka valda „Vienotība” un ZZS, ievēlēja trīs jaunas partijas ar lielu mandātu skaitu, un nu šīs jaunās partijas sevi parāda tā... ka daudzi sāk domāt: nemaz tik slikta nebija tā ZZS. Vai balsot par jaunām partijām tikai tāpēc, ka tās ir jaunas?

Jums tomēr nepatīk aizstāvēt valdību, un brīnāties, kāpēc to dara citi, proti, tā dēvētie pētnieciskie žurnālisti. Jūs arī tviterlentē ierakstījāt: „Kāpēc „Re:Baltica” negrib saskatīt būtiskāko, bet darbojas kā Ministru kabineta advokāti?”

Pētnieciskie žurnālisti... Kas viņi vēsturiski bija? Žurnālisti ar lielo burtu, kuri, riskējot ar savu karjeru un materiālo stāvokli, atmaskoja tos, kuri ļaunprātīgi izmantoja varu, tātad šie žurnālisti - pēc definīcijas - bija pret šiem izmantotājiem.

Diemžēl modernās „rečekistes” visu pagriezuši kājām gaisā. Tā vietā, lai nostātos pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, „rečekistes” ir sākušas sargāt varu pret tiem, kuri to apdraud. Un nevajag man stāstīt, ka tas viss ir saistīts ar kaut kādiem principiem. Tas ir vienkārši bizness. Arī mani „rečekistes” ir mēģinājušas apsūdzēt melos... kurus es neesmu paudis.

Ja mēs savā ceļā pievērsīsim uzmanību katram rejošam sunim, mēs nekad nenonāksim līdz mērķim. Starp citu, es savulaik biju „Re:Baltica” konsultatīvajā padomē...

Jūs nesen sevi nodēvējāt par „klasisku okupantu pēcteci”. Tā ir?

Esmu pa pusei krievs - mani senči nāk no Sibīrijas, pa pusei - ukrainis. Esmu dzimis Latvijā. Mans vectēvs bija poļitruks padomju armijā, un viņa ģimene braukāja pa visu PSRS, mana mamma nevienā skolā nemācījās vairāk par gadu. Kārtējā „pietura” bija Latvija. Šeit ģimene arī palika, mana mamma apprecējās, piedzimu es, pēc tam viņa izšķīrās, viņas otrais vīrs bija latvietis, kurš mani audzināja kopš divu gadu vecuma. Mana sieva ir latviete. Tad kas es esmu? Mana dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latviju. Un domāju, ka daudzi šeit dzīvojošie krievi ir nonākuši Latvijā ar daudziem stāstiem un dažādiem likteņiem. Esmu pārliecināts, ka daudzi, varbūt pat visi būs gatavi būvēt mūsu valsti kopā ar latviešiem.

Par „visiem” es ļoti stipri šaubos. Diemžēl esmu sastapusies ar drausmīgu naidu un nicinājumu pret Latviju. Tad varbūt šiem cilvēkiem tik ļoti nemocīties savās negācijās un doties uz etnisko dzimteni?

Kā labāk izprast krievvalodīgo, kurš dzīvo Latvijā? Savas dzīves pirmos sešus gadus es dzīvoju Rīgā, Maskavas ielā. Pēc tam - Purvciemā. Es tur latviešus īpaši daudz neredzēju. To, kas ir latvieši un Latvija, es sāku saprast daudz vēlāk. Sapratu, ka daudzi ir aizvainoti, un tādā stāvoklī cilvēks var nodzīvot visu mūžu.

Bet ir taču skaidrs, kāds ir šā aizvainojuma cēlonis, vai ne?

Jā, bet vienīgā iespēja, kā tikt vaļā no aizvainojuma - nebarot to. Vairot pozitīvo. Skatiet mūsu pirmo punktu - apsteigt Zviedriju 20 gadu laikā. Tas ir mūsu visu kopīgais mērķis. Vai tam, ka tiek svinēts vai netiek svinēts 9. maijs, ir kaut kāds sakars ar šo mērķi? Nav!

Pieņemsim, atnāk kāds cilvēks pie jums un saka: gribu stāties jūsu partijā, bet vai jūs atbalstīsiet „uzvaras dienas” svinēšanu 9. maijā pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa? Ko jūs viņam atbildēsti?

Vai es svinu 9. maiju? Svinēšana nebūtu īstais vārds. Piemērotāks vārds ir - pieminēt. Mans vecvectēvs aizgāja līdz Berlīnei, un mēs ģimenē to pieminam. Vai no tā vajag taisīt kaut kādu publisko pasākumu ar saukli „možem povtoritj” (varam atkārtot - krievu val.)? Domāju, ka ne.

Diemžēl 9. maijs ir kļuvis par kaut ko citu, aizejot no sākotnējās domas - pieminēt kritušos. Un tas vairs nav labi. Jā, es 90. gados biju pāris reizes pie pieminekļa, noliku ziedus, paklusēju un aizgāju. Toreiz 9. maijā tur vispār nebija cilvēku. Pēc 2000. gada pie pieminekļa esmu bijis varbūt reizes trīs.