Advokāts Egons Rusanovs: Tēlojot upuri, zūd apņēmība kaut ko mainīt

Saruna ar zvērinātu advokātu Egonu Rusanovu
22.06.2021. MKMāris Krautmanis
 
©Kaspars Krafts/F64

Ir iznākusi Egona Rusanova un Signes Skuteles grāmata “Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē”. Rodžers Skrūtons (1944-2020) bija angļu filozofs, rakstnieks un domātājs, kurš specializējās estētikā un politiskajā filozofijā. Ko ar šo grāmatu vēlaties teikt?

Jā, šī grāmata ir iznākusi nupat, nesen. Pirms tam bija “Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju” un Paula Minca grāmatas “Ekstraordinārā krimināljustīcija” vienas daļas tulkojums no vācu valodas. Pašlaik strādāju arī pie citiem izdevumiem. Cenšos arī pats tās idejas, kas man rodas, sastopoties ar skarbo realitāti tiesas zālē, plašsaziņas līdzekļos, sabiedrībā, izpaust salīdzinājumā ar kādu autoritāšu redzējumu šajā sakarā.

Grāmatas ievadā paskaidroju, kāpēc to rakstīju. Jāpateicas pandēmijai, ka pagājušajā gadā tiesu darbība bija stipri ierobežota un periodiski nenotika nemaz, tāpēc atlika vairāk laika rakstīšanai. Šajā grāmatā ir arī manas pārdomas par tiem aizliegumiem, kurus vara noteica, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, par Latvijas valdības neloģisko rīcību visā šajā laika periodā. Centos arī pats sev atbildēt uz jautājumiem, kāpēc tas tā notiek. Tas secinājums nav sevišķi iepriecinošs. Es domāju, ka mēs pašlaik piedzīvojam visaptverošu, globālu “kultūras revolūciju” visās jomās, tajā skaitā arī kriminālprocesā.

Kāpēc tā notiek? Vai ir maza, vārga cerība, ka kaut kas ies uz labo pusi? Diemžēl uz šo otro jautājumu atbilde nav pozitīva. Domāju, kamēr šis svārsts neaizies līdz savam maksimumam, tas atpakaļ nenāks. Cik ilgi vēl tā notiks, to grūti pateikt - tie var būt arī desmiti gadu.

Meklējot atbildi, kāpēc tā notiek, es sāku ar epigrammu, kas it kā nepavisam neatbilst Skrūtona idejām - ar dzejnieka Josifa Brodska vārdiem: “Visādā veidā izvairieties sev piedēvēt upura statusu. Lai cik atbaidošs būtu jūsu stāvoklis, mēģiniet nevainot tajā ārējos spēkus: vēsturi, valdību, priekšniecību, rasi, vecākus, mēness fāzes, bērnību, nesavlaicīgu nosēdināšanu uz podiņa un tā tālāk. Tajā brīdī, kad jūs noveļat vainu uz kaut ko, jūs sagraujat savu apņēmību kaut ko mainīt.”

Šajā sakarā man nāk prātā arī krievu disidenta Kirila Serebreņņikova filma, kas saucas “Tēlojot upuri”. Tur sižets ir par vienu policijas izmeklētāju, kurš izmeklē krimināllietu. Filma ir diezgan sirreālistiska ar paradoksāliem pavērsieniem un paradoksāliem dialogiem. Un galvenais varonis vienā brīdī atzīst, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek globāla krāpšana. Un to ir ļoti labi atšifrējuši cilvēki - viņi saprot, ka ir pienācis laiks dzīvot, tēlojot upurus.

Ja paraugāmies, kas notiek, tad tik tiešām

upura tēlošana ir ļoti raksturīga tai marksistiskajai filozofijai, sociālistiskajai ideoloģijai, kuras centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas, lai celtu jaunu laimes zemi. Tā ir tā “kultūras revolūcija”, kādu pazīstam, piemēram, no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu Ķīnas.

Augstskolu profesori tika izvesti ielās, viņiem galvā uzlika ākstu micītes, viņus apspļaudīja un apmētāja ar gružiem. Ne tieši tāpat kā tolaik Ķīnā, bet līdzīgā veidā daudz kas notiek arī pašlaik visā pasaulē un arī Latvijā.

Tajā jomā, kurā es strādāju ikdienā, tradīcijai, formai, rituāliem, ir ļoti liela nozīme. Tiesai būtu jābūt kaut kam svētam - tā ir vieta, kur sagaidīt taisnīgu rezultātu. Bet nupat pagājušajā nedēļā biju klāt tiesas sēdē, kurā prokurors uzstājās debatēs tā, ka viņam sejas maska bija nolaista uz leju un atsedza degunu. Lai gan tā ir tiesa, kurā būtu jo īpaši jāievēro valstī pastāvošie likumi un lēmumi. Te nav runas, vai labi tie vai slikti, bet, ja ir noteikums lietot maskas un lietot tās pareizi, tad tas būtu jādara. Tas parāda varas pārstāvju attieksmi pret pārējiem cilvēkiem, šā laika politisko klimatu - to, ka vara uzšķauda.

Vēl viens piemērs no pagājušās nedēļas. Ieradāmies tiesā, kur tika vērtēta lieta par vairāku miljonu eiro vērtu akciju konfiskāciju. Sastapām policijas izmeklētāju, kurš izmeties kreklā, bez kaklasaites, saulesbrilles aizbīdījis uz paura augšdaļu, un tāds viņš piedalās tiesā.

Tie ir cilvēki, kas nav dzīvē radījuši nevienu darba vietu, nav radījuši ne materiālās, ne garīgās vērtības - jauni, zaļi cilvēki, kas spriež, vai manta iegūta legāli vai nelegāli. Prokurors māca uzņēmējam, kā viņam bija jāveic bizness - ja noslēdza līgumu ar firmu X, tad tas bija slikti, vajadzēja noslēgt ar firmu Y, un tad viss būtu kārtībā.

Arī par šādām lietām ir manis sarakstītajā grāmatā. Aina ir bēdīga, es pat teiktu, ka sirreālistiska - līdzīgi kā Luisa Bunjuela filmā “Buržuāzijas diskrētais šarms” tie, kas pašlaik virza politiskos procesus, nosaka dienaskārtību, drudžaini veic visādas kustības - it kā mērķtiecīgas, bet bez mērķa un satura - tukši, nesaprotot, kurp virzās, ko vēlas sasniegt.



Grūti ir runāt par novērtējamu varas nolūku, jo nav saprotams, kāds vispār ir varas nolūks. Vai tās ir sabiedrības intereses?

Valsts prezidents Egils Levits gan teica, ka valdība klupdama un krizdama, bet virzoties uz pareizu mērķi...

Neticu, ka valdošās varas pārstāvji to vien domā kā par sabiedrību. Šis nolūks nav aplūkojams un izvērtējams. Tāpēc sabiedrībā ir daudzi, kas aizraujas ar dažādām sazvērestības teorijām, jo viņi intuitīvi nojauš, ka šie nolūki nav īsti tīri, nav patiesi, un tāpēc netic. Vara ir pazaudējusi jebkādu morālu saturu un morālu autoritāti. Un nekas nemainās labākā virzienā.

Varētu, piemēram, atlaist šo Saeimu, taču pat tas nav iespējams. Un ir ērti piedēvēt sev upura lomu - mēs kā upuri šai sistēmai, šim režīmam. Un tad tik jāgaida, kad kāds ārējs spēks atnāks un mūs atpestīs. Lai gan paši neizdarām neko no tā, kas ir mūsu spēkos, lai šo sistēmu mainītu. Tas, ko es varu darīt - rakstu grāmatas. Labas vai sliktas, bet es cenšos - nepretendēju uz atzīta autora statusu, nepretendēju uz zinātniskumu, pats par savu naudu izdodu, cerot, ka varbūt vēl kāds to lasīs, domās, sapratīs.



Saeimas vairākums nobalsoja par Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona izdošanu kriminālvajāšanai saistībā ar aizdomām, ka viņš nodevis kādu slepenu informāciju krieviem. Kā vērtējat šo notikumu?

Nedomāju, ka desmit vai cik tur minūtēs deputātiem bija iespēja izvērtēt, cik pamatoti ir apgalvojumi vai pieņēmumi, ka Ādamsons ir izdarījis noziegumu.

Ādamsons ir kontraversāla personība, un zināms, ka viņš nav daudziem tīkams. Skaidrs, ka tas ir visnotaļ politisks balsojums - ak, Ādamsons, tad jau, jā. Viņš ir bijis padomju militārpersona, tad jau ar lielu varbūtību, ka tā tas arī ir.

Man nav iespēju izvērtēt, cik šādas ziņas par Ādamsonu ir patiesas vai nepatiesas, bet pārsteidz tas gandrīz vienbalsīgums, viennozīmīgums un vieglums, ar kādu viņš tika izdots visām nepatīkamajām procedūrām.

Atceros to laiku, kad viņš bija iekšlietu ministrs, un tolaik viņš ministriju vadīja diezgan voluntāri un autoritatīvi. Atsevišķos jautājumos tas disonēja ar izpratni par tiesiskumu. Ir laikam tā, ka viņš savulaik piedalījās pie tādas sistēmas radīšanas, kas pašlaik viņu izdod un apsūdz. Stiprinot policejiskas varas funkcijas, prasot aizvien jaunas pilnvaras, Ādamsons pats ir kādu laiku piedalījis pie šādas sistēmas radīšanas, kāda ir pašlaik.

Es gan nekādā gadījumā neizjūtu gandarījumu vai prieku par šādu Ādamsona kriminālvajāšanu. Novēlu, lai viņa aizstāvībai labi veicas, lai tā raugās, vai lietā ir pietiekami pierādījumi!

Es raugos uz tiem politiķiem, kas ar putām uz lūpām pašlaik kliedz par “bezkompromisu tiesiskumu”. Esmu pat pārliecībā, ka agri vai vēlu viņi, kas radījuši šos asos instrumentus, uz tiem paši sagriezīsies - kādā brīdī mainīsies politisko vēju virziens, un viņi smagi cietīs, iekrītot pašu izraktās lamatās.

Advokātiem nereti pārmet, ka viņi aizstāv slepkavas, zagļus vai spiegus kā Ādamsona gadījumā, taču patiesībā viņi neaizstāv konkrētus cilvēkus, bet visiem spēkiem cenšas uzturēt tādu sistēmisku kārtību, kurā nevar notiesāt bez pierādījumiem, kur nav pieļaujama nepamatota iejaukšanās cilvēku dzīvē, kontrolējot viņu telefonsarunas, bez pamata novērojot un pārmeklējot cilvēku mājas, veicot represijas un patvaļu. Ja šo sistēmisko kārtību politiķi grauj kādu ideju vārdā, skaidrs, ka agri vai vēlu viņi dabūs ar bumerangu pa degunu.

Tas pats jau ir bijis visos laikos visā pasaulē - Staļina laikā represētāji pēc laika kļuva par represiju upuriem. Tas ir varbūt pārāk skarbs salīdzinājums, taču tādas likumsakarības pastāv - mēdz teikt, ka zeme ir apaļa, un pāridarījumi mēdz atgriezties pie tiem, kas darījuši pāri. Tas ir universāls likums, kas darbojas kopš pastāv cilvēce.



Satversmes tiesas spriedums par Varakļānu un Murmastienes pagastiem izraisīja teju vai konstitucionālo krīzi valstī. Kā uz to raugāties?

Pats neesmu cītīgi sekojis līdzi šīm peripetijām, bet esmu runājis ar kompetentiem cilvēkiem. Viņu atbilde ir vienkārša: atšķirībā no daudziem citiem novadiem, kur iedzīvotāji ir ļoti neaktīvi, kad tiek veiktas aptaujas, Varakļānos bija ļoti liela aktivitāte, atbildot uz jautājumu, kuram novadam viņi vēlas pievienoties - Rēzeknei vai Madonai. Liels vairākums bija par pievienošanos Madonai. Tātad jādomā, ka pēc laika šis novads būs Madonas novadā.



Jā, bet šis arī ir gadījums, kad vajadzētu turēties pie konservatīvām, likumīgām procedūrām. Tā aptauja bija konsultatīva, tas nebija tas, ko saprotam ar vārdiem “pašvaldības referendums”. Tagad atkal tiks rīkota aptauja. Vēl tikai jāskatās, cik šī aptauja būs pareiza...

Lai vai kā, pastāv jautājums, kam tad īsti, veicot teritoriālo reformu, būtu jāpielāgojas: vai tie ir vietējie iedzīvotāji vai tās ir vietējās varas amatpersonas, vai vēl kādām, kā jūs esat rakstījis, “levitācijām virs vēsturiskajām zemēm”. Grūti iebilst cilvēkiem, kas vēsturiski ir bijuši Latgalē, bet tagad grib būt Vidzemē.

Bet jautājums jau ir, kāpēc vispār bija nepieciešama šī reforma? Kas bija tas motīvs, dzinulis? Par to ir vislielākās šaubas.

Tas tika izlemts, nevienam neko neprasīja, reforma tika īstenota voluntāri. Bet nebija tādas nepieciešamības, kas būtu saprotama ikvienam iedzīvotājam Latvijā.



Kā jūs raugāties uz Ventspils mēram Aivaram Lembergam noteikto drošības līdzekli - apcietinājumu?

Jebkurā gadījumā ikviena no tiesu prakses ārā lecoša, neordināra rīcība izraisa jautājumus. Diemžēl ir pamats domāt, un tāds pamats uzskatīt ir arī pašam Lembergam, ka tā ir pret viņu personīgi vērsta “vendeta”. Un no malas tas tieši tā izskatās. Nav redzams kāds pamatojums, kāpēc vajadzēja tieši Lembergu, tieši šajā laikā un tieši šajā diezgan strīdīgajā lietā apcietināt.