Aleksandrs Kiršteins: Jautājums nav par 40 miljoniem, bet par latviešu politiķu pērkamību

Likumprojekts, kas 10 gadu laikā paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonu eiro kompensāciju par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem, tiks skatīts Saeimā pirmajā lasījumā. Par to 25. augustā konceptuāli vienojās Saeimas Budžeta un finanšu komisija. Pats uzstādījums – holokausta dēļ zaudētie īpašumi – ir aplams, jo holokaustā neviens nekādus īpašumus nezaudēja: tos jau bija atņēmuši padomju okupanti. Par likumprojektu runā Aleksandrs Kiršteins (NA).
31.08.2021. Elita Veidemane
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Kāpēc Saeimā pēkšņi atkal parādījies jautājums par 40 miljonu eiro izmaksu ebreju kopienai? Iepriekšējā reizē Saeima noraidīja šo likumprojektu.

Pēkšņi iemest jautājumu par šiem 40 miljoniem - tā izrīkoties bija ārkārtīgi liela bezkaunība.

Nekādā koalīcijas sadarbības padomē par to nebija runāts, tā ir tikai partiju apvienības „Attīstībai/Par” un Mārtiņa Bondara iniciatīva. Bondars izgrūda komisijas sēdē pilnīgi negatavu un kļūdainu dokumentu. Jau likumprojekta pirmajā rindkopā bija rakstīts, ka Latvijas okupācijas laikā tika īstenota īpašuma nacionalizācija, nenorādot, ka tā bija padomju okupācija. Padomju okupācija apzināti nav minēta tāpēc, ka tā īsti neatbilst Terēzinas deklarācijai, kas paredz kompensēt nacistu atņemtās kultūras vērtības un nekustamos īpašumus, bet Latvijā tie bija padomju okupantu noziegumi.

Traģiskākais, ka viss, kas šajā deklarācijā minēts par ebrejiem, tādā pašā mērā attiecas uz latviešiem un citām Latvijas etniskajām grupām. Pirmajā komunistu terora gadā komunisti zemniekiem atņēma mājlopus, lauksaimniecības tehniku un veselām ģimenēm izsūtīja uz Sibīriju, kur lielākā daļa aizgāja bojā. Bet viņiem nekādas kompensācijas nepienākas. Terēzinas deklarācija neko nemin par komunistu noziegumiem tāpēc, ka daudzās valstīs, kas šai deklarācijai pievienojušās, komunistu noziegumi nemaz neskaitās noziegumi. Taisnīgi, ka jāatdod ebrejiem atņemtais zelts un mākslas vērtības, bet kam lai kompensāciju par izlaupītajiem čekistu dzīvokļiem, dārglietām un mākslas priekšmetiem prasa tie turīgie latvieši, kurus Baigajā gadā izcēla no gultām un salādēja lopu vagonos?

Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir palikusi rudens un pavasara sesija, un normāli būtu, ja partijas izietu uz vēlēšanām ar šādu lozungu: nodokļu maksātāju naudu mēs izmaksāsim „labas gribas” dāvinājumā. Tad vēlētāji varētu izlemt - balsot par šo partiju vai ne. Bet šajā gadījumā „Attīstībai/Par” ir rīkojusies ļoti negodīgi.

Ja pareizi atceros, Latvijas valsts jau atdeva īpašumus ebrejiem.

Ne tikai atdeva īpašumus. Latvijas valsts katru gadu finansē izglītības, veselības iestādes un muzejus. Latvijas valsts atdeva ebreju kopienai ēkas gan AP laikā, gan 2016. gadā. Ja likuma anotācijā tiek uzsvērts, ka šī 40 miljonu kompensācija ir labas gribas akts, kāpēc tad visur figurē materiālie labumi un precīzas naudas summas? Saeimas komisijas sēdē Grigorijs Krupņikovs gan nevarēja atbildēt ne uz vienu jautājumu. Piemēram, cik lielas ir bijušas Vācijas izmaksātās kompensācijas un cik daudz tās ir saņēmuši ebreji Latvijā? Tas ir morālas dabas jautājums: vai var divreiz saņemt kompensāciju par vienu un to pašu pāridarījumu?

Otra juridiskā problēma, uz kuru savulaik jau norādīja Andris Grūtups: nedrīkst taisīt izņēmumus pēc etniskā principa un atdot svešu mantu tiem, kuriem tā nekad nav piederējusi. Turklāt - balstoties uz kaut kādiem mistiskiem, morāliem apsvērumiem. Latvijā ir dažādas ebreju organizācijas, tajā skaitā gan biedrība „Šamir”, gan Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kurā vairākums ir no PSRS iebraukušie ebreji. Šo draudžu kopienu Saeimas komisijas sēdē pārstāvēja Dmitrijs Krupņikovs. Nereti viedokļi šīm organizācijām bijuši pretēji... Nez, kāpēc kompensācijas būtu jāpiešķir no PSRS iebraukušajiem komunistiem? Turklāt likuma anotācijā figurē kaut kādi 48 miljoni eiro, kas esot sīki aprēķināti.

2011. gadā bija nepilni 32 miljoni. Pirms pāris nedēļām - 40 miljoni. Nu jau 48 miljoni? Apetīte aug ēdot...

Kad mēs komisijā palūdzām, lai parāda šos aprēķinus, izrādījās, ka to nav. Pārsteidza tā bezatbildība, ar kādu komisijā šis jautājums tika skatīts komisijas priekšsēdētāja Mārtiņa Bondara vadībā.

Vai jums nav zināms par esošās valdības pārstāvju sarunām ar ebreju kopienu - tieši kompensāciju sakarā?

Sarunas notiek regulāri - kopš Augstākās Padomes laikiem. Savulaik bija tāda Ebreju kultūras biedrība, kurai jau tad valsts piešķīra virkni īpašumu. Esmu vadījis Saeimas Ārlietu komisiju un, būdams ASV, esmu uzklausījis arī ebreju organizāciju pārstāvjus, kuri jautā, kāpēc ebrejiem neatdodot īpašumus, nezinot, ka Latvijā ir viens no visliberālākajiem restitūcijas likumiem Eiropā un ka problēmas ir tikai ar tiem ebrejiem, kas Latvijā ieradušies padomju okupācijas laikā.

Nav saprotams, kāds sakars viņiem ar Latvijas ebreju īpašumiem, sevišķi Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes vadītājam Arkādijam Suharenko, kurš arī iebrauca Latvijā no PSRS?

To jūs viņam pašam pajautājiet. Bet es gribu runāt par politiķu bezatbildību. Ja tiešām tiek veidots kaut kāds likums par kompensācijām, tad vajadzētu to darīt zināmā kārtībā. Jāatceras, ka īpašumi tika atņemti visu mazākumtautību - poļu, krievu, vācbaltu, igauņu, lietuviešu un citām sabiedriskajām organizācijām, daļai vēl pirms padomju okupācijas. Piemēram, no Latvijas aizbrauca ap 50 000 vācbaltiešu, bet 10 000 palika Latvijā. Atcerēsimies, ka 1930. gadā vācu draudzei tika atņemta Doma baznīca, 1935. gadā tika slēgtas vāciskās Rīgas tirgotāju apvienības (Lielā un Mazā ģilde), bet to īpašumi konfiscēti.

Latvijas bankās palika vācbaltiem piederošie 30 miljoni latu, un viņi nesaņēma nekādu atlīdzību par saviem īpašumiem, kad bija spiesti emigrēt arī otrajā vilnī jau padomju okupācijas laikā. Viņiem katram atļāva paņemt tikai 50 latus, pārējo naudu konfiscēja. Nu ko tad tagad - saskaitīsim kopā kādu miljardu eiro un sāksim maksāt visām etniskajām grupām! Maksājam visiem vai nevienam.

Vai komisijā tika runāts par tām summām, kas ebreju kopienai, proti, izglītības iestādēm un muzejiem, jau izmaksātas pēdējo 30 gadu laikā?

Es par to jautāju. Katru gadu tur taču aiziet lielas summa, miljonos skaitāmas. Vai tās ir jāskaita nost no tiem prasītajiem 40 miljoniem eiro? Neviens to nezināja. Tad kā var veidot šādus aplamus likumprojektus, kuros katrs var spēlēties ar nodokļu maksātāju naudu, kā vien grib? Tas taču nav kaut kāds Prezidenta kancelejas iesniegtais likums par vēsturiskajām zemēm.

Uz komisijas sēdi bija atnācis Prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis, kurš kaut ko runāja par to, ka naudu vajagot atdot...

Neesmu arī jautājis „zaļzemniekiem”, kāpēc viņi komisijas sēdē atbalstīja šāda likumprojekta virzīšanu uz Saeimu, kaut arī pirms tam viņi bija balsojuši pret. Tāpat JKP - šīs frakcijas deputāti arī balsoja par virzīšanu uz Saeimu.

Acīmredzot atparisti ir runājuši ar „zaļzemniekiem” un JKP, piekodinot balsot par 40 miljonu jautājuma virzīšanu uz Saeimu. Bet ar NA viņi nav runājuši. Droši vien būs kādu ziedojumu saņēmuši... Interesanta jums tā „koalīcija”.

Atkārtošos: nevienā kopējā sanāksmē, nevienā frakcijas sēdē nav runāts par šāda jau noraidīta likumprojekta atkārtotu virzīšanu uz Saeimu. Šāda aizmuguriska rīcība ir nezolīda.

Pirmkārt, „Attīstībai/Par” ir radījusi apzinātu politisko krīzi. Otrkārt, ja šāds likums iziet cauri Saeimai, tad ir jādomā, vai Nacionālajai apvienībai jāatrodas šādā koalīcijā. Šis ir politisks jautājums, ar kuru tiek netieši atzīts, ka ļaunā Latvijas valsts ir guvusi labumu no ebreju īpašumiem, bet daži izredzētie to nav guvuši. Tie ir absolūti meli.

Varbūt tas ir Rietumu bankas spiediens? Suharenko taču ir šīs bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Vai to saukt par spiedienu vai par ziedojumiem organizācijām, kas saistītas ar politiķiem... Kas ir rakstīts uz sporta kluba „VEF Rīga” krekliņiem? Tur rakstīts „Rietumu banka”... Budžeta komisijā, lemjot par dažādām sīkām summām, mēs pieprasām maksājumu pamatojumus. Bet šajā gadījumā, lemjot par 40 miljoniem eiro, nav ne pamatojuma dokumentācijas, ne īpašumu sarakstu, nekā. Šī būtu jau trešā piespiedu kompensācijas reize. Tad nāktu ceturtā, piektā...

Vai pārējie deputāti šajā komisijas sēdē neuzdeva nekādus jautājumus?

Nē, nevienu. Bet ja nu Valsts kontrole pajautā: cik tad tie īpašumi maksā? Varbūt nevis 40, bet tikai 15 miljonus? Taču patiesībā jautājums nav par naudas summu, bet par latviešu politiķu pērkamību. Tā ir skaidri iezīmēta politiskā prostitūcija: atbalstīt šo 40 miljonu atdošanu. Tas vēl vairāk sašķels sabiedrību. Kā uz to skatīsies tie cilvēki, kurus izsūtīja uz Sibīriju un kuri zaudēja savus īpašumus? Nerunājot jau par tiem, kuri tur zaudēja dzīvību... Ko latvieši domās par ebreju kopienu? Kāds antisemītisma vilnis pacelsies?

Advokāts Andris Grūtups savulaik intervijā Neatkarīgajai teica: „Viss balstās uz Civillikumu. Ja nav mantinieku, īpašums tiek atdots valstij. Kāpēc vajadzētu šķirot mantiniekus? Ja latvietis nomirst un viņam nav mantinieku, tad skaidrs - īpašums aiziet valstij. Ja ebrejs nomirst un viņam nav mantinieku, tad viņa īpašumu jāatdod kaut kādai mistiskai kopienai? Kurā valstī ir tādi likumi? To var nosaukt par etnisko segregāciju.”

Vēl trakāk. 90. gadu sākumā pieņemtais liberālais likums par īpašumu atdošanu ļāva tos atgūt katram no Krievijas atbraukušajam „mantiniekam”, kurš pamatoja savu vēlmi kaut ko mantot, uzrādot uz rūtiņu papīra lapas uzrakstītu tekstiņu, sak, „ķoķa Klava napisala, što jejo ģeduška bil sobstveņņikom pjaķietažnova doma na uļice Stabu” (tante Klava uzrakstīja, ka viņas vecaistēvs bija piecstāvu nama īpašnieks uz Stabu ielas - krievu val.).

Un tagad šis Bondara, maigi sakot, īpatnais likumprojekts tiks iesniegts Saeimā balsošanai?

Jā. Neskatot to vēlreiz komisijā. Bondars teica, ka kļūdas izlabošot pats.

Sanāk, ka šis Bondara likums būs klajā pretrunā ar Civillikumu.

Jā.

Un mums visiem tagad vajadzētu justies par tādiem bezvainas vainīgajiem? Atliek tikai citēt Andri Grūtupu: „Ir cilvēki, kas nemitīgi runā par latviešu vainu holokaustā. Es, protams, nenoliedzu, ka bija saujiņa latviešu, kas saistīti ar holokaustu, taču tādā gadījumā mums kārtīgi jāskatās taisnībai acīs, un es runāju par 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kas, kā zināms, notika pirms kara un pirms holokausta. Toreiz neproporcionāli daudz ebreju piedalījās latviešu izsūtīšanā. Kreisās propagandas apdullināti, daudzi no ebrejiem stājās strādnieku gvardē, darbojās dažādās represīvās institūcijās, čekā, milicijā. Un tie ir nepilni 10 000 ebreju. Starp izsūtītajiem arī bija kāds tūkstotis ebreju, tas nozīmē, ka ebreji represēja arī savējos. Varbūt tagad mums parēķināt savus zaudējumus un pieprasīt Izraēlai vai ASV ebreju kopienai tos samaksāt? Aptuveni 70% no 1941. gadā izsūtītajiem gāja bojā. Mani vienkārši pārsteidz Latvijas amatpersonu gļēvā atrunāšanās par šo kompensāciju jautājumu, bet šīs amatpersonas varēja pateikt tikai vienu lietu: visiem, kam vajadzēja atdot īpašumus, tie tika atdoti, un tagad vairs nenāciet un neklaudziniet pie mūsu durvīm!”

Izskatās, ka pēdējo desmit gadu laikā nekas nav mainījies. Bet vajadzētu atcerēties arī šādu Grūtupa teicienu: „Ir lietas, ar kurām nekādā gadījumā nedrīkst tirgoties. Nedrīkst tirgoties ar tautas vēsturi un nacionālo pašapziņu.” Punkts.