Egons Rusanovs: Vara cilvēkus uzskata par "mazvērtīgu cilvēcisko materiālu"

Saruna ar zvērinātu advokātu Egonu Rusanovu
29.09.2021. MKMāris Krautmanis
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Nesen Saeimas darba kārtībā bija kārtējais “antilemberga likums”, kas gan deputātu vairākuma atbalstu neguva - doma bija tāda, ka tos deputātus, pret kuriem noteiktas ASV sankcijas, nelaidīs iekšā Saeimas namā. Vai tā ir normāla prakse, ka likumus pieņem kādam vienam cilvēkam, kādam vienam gadījumam vai vienai firmai, organizācijai?

Protams, par šo jautājumu kompetentāku viedokli varētu sniegt konstitucionālo tiesību eksperti. Cik zinu, tādi viedokļi jau ir izteikti, un attieksme ir kategoriski noraidoša. Tādas idejas, ka jākonstruē likums kādam vienam cilvēkam, jau ir bijušas - ir, piemēram, taisīti likumi vienīgajam čekistam, lai atšūtu Juri Bojāru no politikas procesa. No praktizējoša jurista skata punkta tas ir absolūti nepieņemami.

Kā vispār šādas idejas var ienākt likumdevējiem prātā?

Mēs to vēsturi zinām - Aivars Lembergs tika iekļauts sankciju sarakstā. Kam sekoja vairāku deputātu iniciatīvas. Mēs pat zinām, kas tie par deputātiem, no kurām partijām, kas ir par to, ka Lembergs nav ielaižams Saeimas namā. Manuprāt, šobrīd, kad ir zināms, kur atrodas Aivars Lembergs, šāda ierosme skan traģikomiski - Lembergs nemaz nevar ieiet Saeimas namā, un šā likuma izpilde nav iespējama un ir bezjēdzīga.

Turklāt mazticami, ka tuvākajā laikā vēl kāds var tikt iekļauts sankciju sarakstā. Kandidāti gan it kā ir - viens otrs, kas rosās un tēmē uz nākamo Saeimu, taču diezin vai viņi var izpelnīties tikšanu zem sankcijām.

Bet interesanta ir tā tehnoloģija, kādā veidā top grozījumi, kas tās ir par galvām, kurās dzimst šādas idejas. Pārsteidz arī tas, cik sekmīgi šādas idejas pārtop piedāvātos likumu grozījumu tekstos, ka šādi piedāvājumi tiek uzrakstīti un par tiem deputāti ar nopietnām sejām spēj vispār diskutēt. Un ir gadījumi, kad absolūts absurds tiek pieņemts un iegūst likuma spēku.

Rada izbrīnu, kā vispār kaut kas tāds iespējams. Šādi piemēri ir daudzcietušajā Kriminālprocesa likumā, bet ne tikai.

Viens no spilgtiem piemēriem: 2020. gada 18. septembrī Satversmes tiesa savā spriedumā lēma lietā par vienu notiesāto, kam cietuma administrācija bija liegusi tikt uz sava ģimenes locekļa bērēm. Viņš vērsās Satversmes tiesā. Satversmes tiesa bija pieņēmusi spriedumu, ka bēres ir sociāls rituāls ar garīgu nozīmi un liegšana tās apmeklēt ir pretrunā ar Satversmi.

Kad sāku šo jautājumu pētīt, vēlējos noskaidrot, kurš konkrēti no Tieslietu ministrijas ierēdņiem vai varbūt kāds no Saeimas komisiju deputātiem bija izdomājis, ka šo Satversmes tiesas spriedumu var izpildīt tādā veidā, ka šķirstu ar nelaiķi var nogādāt cietuma teritorijā, lai notiesātā persona var atvadīties no savas mātes, tēva vai cita tuva radinieka. Es biju šokā, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār notiek Latvijā. Varbūt Neatkarīgajā to zina?

Nē, varbūt ir citi kolēģi, kas to zina, bet es neesmu dzirdējis. Tas ir interesanti.

Vai tas ir adekvāti?

Izklausās dīvaini. Vai tā arī notiek, ka zārkus ved uz cietumu?

Kad Tieslietu ministrija piedāvāja tādu versiju, ka šķirstus varētu vest uz cietumiem, Satversmes tiesa to atzina par pilnīgi nederīgu.

Tomēr nesen vienam manam klientam bija tā, ka viņš vēlējās atvadīties no savas vecmāmiņas. Viņam tiesā atbildēja, lai viņš raksta iesniegumu cietuma priekšniekam, un tad varbūt zārku ar vecmāmiņu viņam atvedīs uz cietumu.

Tas man raisa skumjas pārdomas par to, ka likumdevējs mūsu valstī ir tāds īpatns, anonīms - nevar pat saprast un uzzināt, kas ir autors dižām idejām, kurš gudrinieks ir ko izdomājis.

Ir jau arī tādi viedokļi, ka “ja esi iesēdies cietumā, tad tev savas mātes bērēs nebūs piedalīties un cilvēktiesību tev nav”. Lai nu tā būtu. Tomēr nelāgi, ka Latvijas sabiedrība virzās dehumanizācijas virzienā - tur nav vietas iejūtībai, cilvēcībai, tuvākā mīlestībai. Ir tikai viens arguments un tehnokrātiska prasība - lietderība.

Nesens piemērs - 13. septembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla arestu mantai - finanšu līdzekļiem bankā. Taču šis lēmums vienkārši netiek pildīts. Arī bankas nepilda lēmumu. Lai gan ir lēmums, kas nav pārsūdzams, kas ir stājies spēkā. Baņķieri arī izgudro visu ko, lai nevajadzētu atdot naudu - ka vajadzīgs, lai izmeklētāji apstiprina, ka naudu var atdot. Lai gan bankai ir iesniegts lēmuma oriģināls ar visu zīmogu.

No bankas un tiesībsargājošo iestāžu puses ir lietderīgi pagaidām neatdot naudu, jo vēl pastāv iespējas atrast kādus argumentus, lai naudu nevajadzētu atdot.

Tas ir atbaidošs tiesiskais nihilisms. Iznāk, ka likumam vairs nav īsti spēka. Tāpat nav spēka tiesu spriedumiem - tos var nepildīt. Nav spēka Satversmes tiesas spriedumiem.

Tiesas galīgais nolēmums ir likums. Pateikt, ka nē, nepildīsim?

Tomēr domāju, ka lielākā daļa sabiedrības ir veselīgi - racionāli domājoši, kuri saprot, ka tāds “antilemberga likums” ir vienkārši absurds, pat smieklīgs. Tas pazemo pašu Saeimu, ja tā par to pilnā nopietnībā runā. Tomēr laikam ir kāda ļaužu grupa, kurai tas ir lietderīgi un kas racionālos argumentos neieklausās.

Bija “konstitucionālā krīze” ar Varakļāniem, kur Saeima negribēja pildīt Satversmes tiesas spriedumu un Valsts prezidents Egils Levits piedraudēja Saeimai, ka to atlaidīs. Tajā pašā laikā ir viens cits Satversmes tiesas spriedums, kuram Tieslietu ministrija uzšķauda no augsta koka un nepilda to - 2019. gada 7. novembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”. Tas ir par to, ka sievietēm un vīriešiem nepieciešami vienādi ierobežojumi un atvieglojumi pie vienāda soda izciešanas režīma. Šā sprieduma nosacījumu izpildes pēdējais termiņš bija šā gada 1. maijs. Šo spriedumu neviens neņem galvā un negrasās pildīt. Levits to pat nav pamanījis. Meinstrīma medijos šī tēma nav bijusi darba kārtībā, līdz ar to neeksistē...

Tas ir selektīvisms, lietderīgums, voluntāri uzspiesta griba pēc principa “patīk - nepatīk”. Attieksme pret cilvēkiem, kas ir apveltīti ar kritisko domāšanu, kas cenšas kaut ko iebilst, un arī pret “masu” un cilvēkiem, kas nav paraduši kritiski domāt, ir vienāda - vara cilvēkus uzskata par “mazvērtīgu cilvēcisko materiālu”. Ar šo materiālu var manipulēt, neņemt to vērā, nerēķināties ar tā viedokli. Šī augstmanīgā tehnokrātu pieeja ir tas, kas raksturo pašreizējo varu. Pašreizējā vara atgādina fanātiskas reliģiskas sektas rosīšanos. Tas ir apziņas šaurums, kas ļauj, piemēram, izraut no Bībeles konteksta piecus pantus un tad uz šā pamata konstruēt savu vienīgo, patieso mācību, par kuru pašiem sektas radītājiem un tās adeptiem nav ne mazāko šaubu. Šādiem sektantiem, kas ir pārliecināti par savu nešaubīgumu, piemīt arī jaudīgums, spēja uzspiest visiem pārējiem savu pārliecību, kas kombinācijā ar varaskāri un aprobežotību sniedz attiecīgu rezultātu.