Sandis Ģirģens: Esam alternatīva tam vājprātam, ko dara valdība

Saruna ar bijušo iekšlietu ministru, partijas “Republika” līdzpriekšsēdētāju Sandi Ģirģenu
01.10.2021. MKMāris Krautmanis
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Kopā ar Vjačeslavu Dombrovski esat dibinājis partiju “Republika”. Jūs sociālajos tīklos lietojat saukli “esmu republikānis”. Vai mēģināt tādā veidā atgādināt ASV republikāņus?

Mēs veidojam paši savu - Latvijas republikāņu identitāti. Ar laiku cilvēki to sapratīs un ar to apradīs - tas būs zīmols, ar kuru atšķirsimies no citām partijām. Galvenā pazīme piederībai šim zīmolam būs atbildība par saviem vārdiem un darbiem. Mēs redzam, ka diemžēl pašreizējā politiskā elite neuzņemas atbildību ne par saviem vārdiem, ne par savu darbu sekām.

Republikānis ir savas valsts - Latvijas - patriots. Republikānis ciena savu ģimeni - tēvu, māti, bērnus. Republikānis ciena savus kolēģus, domubiedrus un pretiniekus. Republikāņa darbs ir vērsts uz savas valsts labumu - lai cilvēki var ne tikai izdzīvot, bet arī nopelnīt. Tā ir mūsu misija. Mūsu darbs būs vērsts uz Latvijas nacionālajām interesēm, drošību, korupcijas izskaušanu, izglītību. Tās ir tēmas, kas pašlaik nav dienaskārtībā kovidhistēriķiem vai nevakcinēšanās fanātiķiem. Mēs 14. Saeimā ne tikai pārvarēsim 5% barjeru, bet kļūsim par ietekmīgu spēku, kas piedalīsies nākamās valdības veidošanā - partija “Republika” piecu gadu laikā būs noteicošs spēks, kas veidos Latvijas iekšpolitiku un ārpolitiku.

Kā skaidrojat zemo sabiedrības uzticēšanos prezidentam, valdībai un Saeimai? Kas būtu jādara, lai valsts augstākā vara atgūtu sabiedrības uzticēšanos?

Redzam, ka politiskās atbildības latiņa ir zema. Viena no problēmām ir tāda, ka izpildvara ir saplūdusi ar likumdevējvaru. Koalīcijas partijas ar balsu vairākumu kontrolē gan valdību, gan Saeimu, lai gan parlamentam pēc Satversmes gara būtu jāveic kontrole pār valdību - parlamentam būtu jāprasa no valdības skaidra atskaite gan par budžetu, gan par virzienu, kādā dodas valsts. Redzam, ka arī Valsts prezidenta institūcija Latvijā ir formāla.

Es personīgi esmu par visas tautas vēlētu prezidentu un vēlos, lai Latvija kļūst par prezidentālu republiku - lai prezidenta amata kandidāti iet tautas priekšā un parāda, kādā veidā viņi redz valsts attīstību, kādas vērtības aizstāv.

Taču kas notiek pašlaik Latvijā? Patiesība ir tāda, ka sabiedrība neko nevar ietekmēt. Tautai ir atņemtas tiesības uz referendumiem, jo referenduma ierosināšanai nepieciešamo balsu skaits ir nesamērīgi augsts, tiek uzlikti birokrātiski šķēršļi doties pie notāriem, maksāt nodevas. Tikai vienu reizi četros gados tautai ir dota iespēja balsot par parlamentu un izdarīt izvēli. Vēlēšanu naktī sākas amatu pārdale, un nākamajā rītā pēc vēlēšanām deputāti uzsāk četru gadu letarģiskā miega maratonu bez opcijas tikt atsauktam pirms termiņa, vairumam aizmirstot par valsts nacionālajām interesēm un iedzīvotāju vajadzībām.

“Republika” vēlas tautai atdot instrumentu vēlētu amatpersonu kontrolei, atbildības palielināšanai uz visu termiņu. Amatpersonai jāceļas un jāiet gulēt ar apziņu, ka var tikt uzsākta tā sauktā impīčmenta procedūra.

Šis minētais viens no risinājumiem ir dot tautai iespēju atsaukt deputātus vai Ministru kabineta locekļus, kuri nav attaisnojuši cerības - elektroniskā formā. Ja ministrs, premjers vai tautas priekšstāvis ir nokaitinājis sabiedrību līdz tam, ka 50 tūkstoši vairs nevēlas redzēt viņu amatā, tad būtu jādod iespēja balsot referendumā, lai šādu amatpersonu atceltu.

Jūs divus gadus bijāt iekšlietu ministrs. Vai izdarījāt visu, lai novērstu un sagatavotos bēgļu krīzei uz Baltkrievijas robežas?

Noskatījos TV24 raidījumā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja Aināra Latkovska izteikumus par šo tēmu. Viņš stāstīja, ka manā laikā esot bijusi nauda, bet es neesot stiprinājis robežu ar Baltkrieviju. Gribu teikt, ka tie ir meli! Tieši “Vienotība” un tās turpinājums “Jaunā Vienotība” desmit gadu laikā nav piešķīrusi līdzekļus robežas stiprināšanai. Te ir arī runa par aizkulišu interesēm valsts līdzekļu apgūšanā.

Ieejam internetā un atveram 2020. gada 12. janvāra raidījumu “Nekā personīga”! Tur ir par to, ka “Vienotībai” ir saikne ar robežas izbūvē iesaistītiem uzņēmējiem.

Atveram 2013. gada 13. maija “Delfu” rakstu, kur konstatēts, ka partija “Vienotība” ir bijusi sasaistīta ar konkrētiem būvniekiem.

Ir arī fakts par firmas “Igate” ziedojumu “Vienotības” partijai. Valsts kontrole un attiecīgo administratīvo teritoriju būvvaldes konstatēja, ka austrumu robežas būvfirma ir pieļāvusi patvaļīgas atkāpes no būvvaldes izstrādātā, akceptētā būvprojekta, ir pārkāpusi normatīvos aktus un standartus būvdarbu gaitā. Tam ir sekojusi būvdarbu apturēšana. Jebkuram, kurš kaut cik ir saistīts un saprot no būvdarbiem, ir skaidrs, ka būvdarbus nevar veikt bez spēkā esošas būvatļaujas. Turklāt daudzu gadu laikā netika uzmērīta zeme, netika sakārtots īpašumtiesību jautājums. Tas viss ir “Vienotības” valdīšanas laiks. No “Jaunās Vienotības” un premjerministra nekad neesmu saņēmis pietiekamu atbalstu valsts iekšējās drošības stiprināšanā. Vienmēr tā bija mana personiska kauja katrās budžeta sarunās starp citām citu partiju simt un vienu prioritāti.

“Jaunajai Vienotībai” ir jāuzņemas atbildība par valsts novešanu līdz stāvoklim, kas apdraud valsts nacionālo drošību!

Austrumu robežas nostiprināšanai bija jābūt pabeigtai jau līdz manai kļūšanai par iekšlietu ministru. “Jaunā Vienotība” kontrolēja iekšlietas no 2009. līdz 2019. gadam. Ja šajā laikā šai partijai nepietika laika sakārtot robežu, kādi vēl argumenti ir tās rīcībā pret apgalvojumu, ka tā ir tieši darbojusies valsts drošības vājināšanā?

Kāpēc šī partija tā rīkojās?

Acīmredzot tai vai kādiem pietuvinātiem pelēkajiem kardināliem, iespējams, ir bijušas intereses.

Ne velti videonovērošanas kamerās ir spēruši zibeņi. Nav vajadzīgas mega investīcijas, lai modernizētu un ieviestu informācijas tehnoloģijas automatizētai kravu satura analīzei, paralēli robežsardzei un muitai veicot arī fiziskas pārbaudes. Tikai nesakiet, ka valsts nevar atļauties robežsardzei un muitai maksāt adekvātas algas. Iedomājieties, cik šajos gados pēc neatkarības atjaunošanas kontrabandas dēļ esam zaudējuši ieņēmumus valsts budžetā? Ar to es gribēju teikt, ka koruptīva sistēma, kas tur vaļā vārtus lieliem riskiem, nelegālām darbībām, gadiem ir bijusi sistemātiska, apzināta politika.

Pāri austrumu robežai ar Krieviju un Baltkrieviju gadu desmitiem platā straumē ir plūdusi pāri cigarešu, alkohola kontrabanda un narkotiku trafiks. Sistēma baro ne tikai kontrabandistus, bet arī jumtotājus.

Ienākot Iekšlietu ministrijā, es saņēmu neapskaužamu austrumu robežas izbūves mantojumu, bardaku, apturētas būvatļaujas, mainītas specifikācijas ar dārgākām izmaksām jau pēc konkursa noslēguma, piesavinātu koksni vairāku desmitu tūkstošu eiro vērtībā. Nācās ieviest kontroles mehānismus, piesaistīt Būvniecības valsts kontroles biroju, lai procesi sāktu kustēties uz priekšu, ievērojot valsts normatīvos aktus.

Kā vērtējat pašreizējās iekšlietu ministres Marijas Golubevas paveikto 100 dienās? Vai viņa ir jūsu darba turpinātāja?

Pirms iekšlietu ministres amata viņa bija Saeimas prezidijā. Manuprāt, viņa ir inteliģenta un saprātīga. Taču, kad notika ministru krēslu pārdale, viņa kļuva par ministri bez kādas iepriekšējas pieredzes iekšlietās. Tā nav Golubevas, bet partijas “Attīstībai/Par” (AP) problēma.

AP paņēma to, kas tai iekrita klēpī. Ir tik labi atnākt un apsēsties pie uzklāta galda. Manā vadībā ir uzsāktas reformas policijā, bija izstrādāta plānveidīga algu palielināšana visiem iekšlietu un ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem, lai alga pēc nodokļu nomaksas nebūtu zemāka par 1000 eiro. Bijām izstrādājuši Policijas akadēmijas atjaunošanas koncepciju, jaunā, modernā veidolā kā Iekšējo drošības akadēmiju visām tiesībsargājošām struktūrām. Darba grupā biju iesaistījis arhitektu, izglītības un tiesību nozaru speciālistus, dienestu vadītājus un ģenerālprokuroru J. Stukāna kungu, kurš atbalstīja šo projektu. Iekšējās drošības akadēmijas koncepcijai bija jābūt apstiprinātai Noziedzības novēršanas padomes sēdē jau šī gada 3. jūnijā, t.i., dienā, kad mani noņēma no trases. Attiecīgi jau nākamajā rītā, 4. jūnijā, jaunā ministre televīzijā paziņoja, ka policijas akadēmija nav nepieciešama. Šobrīd laikam strādā kārtējās darba grupas, kaut ko mēģina no jauna radīt. Tērē laiku un valsts resursus.

Par citām iniciatīvām varu uzsvērt, ka Golubevas kundzei un AP nodevu mantojumā manas komandas piesaistītos līdzekļus 27 miljonu eiro apmērā, no tiem 11 miljoni bija paredzēti četru Rīgas policijas iecirkņu apvienošanai un astoņu VUGD depo izveidei. Šim nolūkam bijām jau sakārtojuši nekustamo īpašumu portfeli sadarbībā ar Valsts nekustamo īpašumu aģentūru. Man bija reāls plāns Rīgas iecirkņus sakārtot ne vēlāk kā 2022. gadā, bet ministre ar konsultantiem izvēlējās 11 miljonus policijas iecirkņu pārvietošanai uz jaunām telpām pārdalīt un sadalīt kādiem citiem mērķiem - kādā sakarā un kāpēc, man tas nav skaidrs.

Marijai Golubevai uz galda tika atstāta vienotā atlīdzības koncepcija iekšlietu struktūru darbiniekiem, kā arī Tieslietu ministrijas pakļautībā esošajiem ieslodzījuma vietu darbiniekiem. Taču nekas nav dzirdēts, ka šī koncepcija kaut kā virzītos uz priekšu un varētu tikt īstenota. Jaunajā budžetā atalgojumam klāt pielikti 20 miljoni eiro, bet amatu prioritātes, kam paredzēts palielinājums, ir piliens jūrā. Arī ugunsdzēsējiem un citiem darbiniekiem jābūt stabilitātei par rītdienu.

Pašlaik ir sadibināts daudz jaunu partiju. Kādas ir jūsu prognozes par mūsu valsts politisko partiju nākotni? Konsolidācija vai likvidācija?

Latvijā nevajadzētu būt vietas vairāk nekā divām vai trim partijām. Es uzskatu, ka partija “Republika” nākamo gadu laikā kļūs par vienu no vadošajiem spēkiem.

Redzu, ka pašreizējās valdošās partijas spekulē ar banālām tēmām - viena joprojām ekspluatē saukli “Krievi nāk!”, cita nodarbojas ar LGTB tēmu. Vēl tagad ir cīņa starp “antivakseriem” un kovidhistēriķiem. Nāk jaunas partijas, kas uzsēdušās uz kovida tēmas.

Jau tagad ir redzams, ka tā drīz būs pagātne. Mēs esam pragmatiskais, saprātīgais ceļš - alternatīva tam vājprātam, ko šīs partijas saukļo un dara.