Ivars Zariņš: Nav ticams, ka tie paši, kas stāvēja pie OIK afēras šūpuļa, tagad izdarīs ko labu, kad ceļas gāzes cenas

Saruna ar Saeimas deputātu Ivaru Zariņu (“Saskaņa”)
04.10.2021. MKMāris Krautmanis
 
©Rūta Kalmuka/F64

Pēdējā laikā ir spēji cēlušās gāzes, degvielas, pārtikas un siltuma pakalpojumu cenas. Kas notiek?

Ir globālie faktori, kas notiek neatkarīgi no mums un kurus nevaram ietekmēt. Un tos visiem patīk pieminēt. Bet ir arī faktori, kas ir politiķu ziņā, taču par tiem tiek noklusēts.

Valdības partijām patīk runāt tikai par globālajiem faktoriem, bet noklusēt to, ka šo globālo faktoru ietekme uz Latvijas tautsaimniecību varēja būt mazāka.

Globālie faktori ir neparasti aukstā ziema un aukstais pavasaris, pēc tam neparasti karstā vasara, kas iztukšoja Eiropas gāzes krātuves un radīja gāzei papildu pieprasījumu. Un tas viss brīdī, kad gāzes patēriņš pieaug arī citos pasaules tirgos, jo sevišķi Āzijas.

Un te nu Eiropas patērētājam tagad nākas dārgi maksāt par savu politiķu savulaik iecerēto un daudzus gadus būvēto gāzes tirgus modeli, kurš tika veidots tā, lai pēc iespējas liberalizētu gāzes tirgu - lai gāzes piegādātājiem būtu maksimālas iespējas konkurēt, tādējādi konkurences rezultātā Eiropas patērētājiem nodrošinot viszemāko iespējamo cenu. Teorijā viss pareizi, taču realitātē šāds modelis dod gaidīto rezultātu tikai tad, ja tirgus ir pārsātināts ar piedāvājumu. Savukārt, ja piegādātāju trūkst, tad liberalizētā tirgū tas izraisa straujāku cenu pieaugumu un var pat radīt drošuma riskus. Kā tas arī tagad ir noticis - gāzes krātuves Eiropā ir palikušas nepiepildītas.

Un kāda situācija ir Latvijai ar savu pazemes krātuvi Inčukalnā?

Virspusējam lietu zinātājam varētu šķist, ka Latvijas tirgū šāda situācija (kad var pietrūkt gāzes) nedraud, jo Inčukalna krātuves (IPGK) piepildījums šogad ir pat lielāks nekā parasti. Taču, pateicoties EM izstrādātajam tirgus modelim, kurš paredz IPGK darboties tikai kā tirgus elementam (neparedzot tam īstenot arī sistēmas drošuma funkcijas, vien aprobežojoties ar prasību turēt nenozīmīgas rezerves aizsargātajiem lietotājiem - neilgai ārkārtas situācijai), var veidoties situācija, ka tirgotāji, lai izvairītos no iespējamiem zaudējumiem gaidāmā cenas krituma apkures sezonas beigās dēļ, var steigt atbrīvoties no saviem dārgajiem uzkrājumiem (IPGK gāze ir realizējama ne tikai Baltijas, bet nu jau arī Somijas tirgū), radot situāciju, ka no IPGK nebūs iespējams nodrošināt gāzes padevi nepieciešamajā apjomā Latvijas patērētājiem apkures sezonas beigās, jo sevišķi, ja tā atkal ieilgs.

Reiz jau, 2017. gadā, lai novērstu šāda uz spekulācijām vērsta tirgus modeļa iespējamos riskus, IPGK operators “Conexus” uzņēmās veikt nepieciešamo gāzes iepirkumu, nepaļaujoties uz EM noteikto aklo uzticēšanos neredzamajai tirgus rokai. Neskatoties uz to, ka šāda “Conexus” rīcība bija loģiska un pamatota no sistēmas drošuma aspekta, IPGK operators joprojām ir spiests tiesāties, lai varētu atgūt šajā iepirkumā iztērētos trīs miljonus eiro. Laikam lieki minēt, kā turpmāk tas rīkosies šādās situācijās...

Ir ļoti modē runāt par CO2 emisijas kvotām, par to, ka jāglābj pasaule. Latvija arī laikam dabūs maksāt kaut kādas soda naudas, lai gan diezin vai mūsu valsts ir tā, kas nikni indē gaisu...

Jā, papildu iespaidu uz enerģijas cenu rada ES izveidotā CO2 emisiju tirdzniecības sistēma, kas nosaka, cik liels maksājums ir jāveic ražotājam par katru emitēto tonnu ogļskābās gāzes (CO2 ). Arī tā ir uz tirgus pieprasījuma orientēta, lai tādējādi slāpētu CO2 emitējošo tehnoloģiju izmantošanu, - pieaugot pieprasījumam pēc gāzes, pieaug arī tās cena - kopš gada sākuma CO2 emisijas kvotas cena ir pieaugusi gandrīz dubultīgi - no apmēram 30 līdz 60 eiro/t.

Eiropas “zaļais kurss”, uz kuru mūsu politiķi tik kāri ir parakstījušies, paredz, ka šī maksa par CO2 būs jāmaksā ne tikai enerģijas ražotājiem, bet visiem, kuri savā darbībā rada CO2

Tad vēl, lai Eiropas tirgū sanāktu “perfect storm”, klāt tam visam tiek sagādāta visiem zināmā epopeja ar “Nord Stream 2” (kuru daudziem tā patīk pasniegt melnbaltās krāsās, kas patiesībā ir tālu no īstenības), kas nu ir ieguvusi tādu pavērsienu, kādu grūti bija iedomāties. Proti, tagad “Gazprom” ir tas, kurš nesteidzas ar šī projekta realizāciju un izgaršo visas tam dotās ES 3. energopaketes radītās iespējas, kuras savulaik tika veidotas un izmantotas, lai vērstos pret to, bet Eiropa ir cerībās uz ātrāku šī gāzesvada darbības uzsākšanu.

“Gazprom” to dara visnotaļ prasmīgi un rafinēti - pildot savas uzņemtās saistības (ilgtermiņa līgumus), bet nesteidzot uzņemties jaunas saistības (dalību izsolēs uz brīvajām gāzes piegādes jaudām), tādējādi nav pamata tam pārmest, ka tas nepildītu ES izstrādātos spēles noteikumus, un piemērot tam kādas sankcijas par to. Saskaņā ar pašas ES izstrādāto tirgus modeli gāzes piegādātāji ir brīvi savā izvēlē, kā reaģēt uz radušos tirgus deficītu (noslēgto līgumu ietvaros). Aprēķins, ka šādā situācijā noteikti uzradīsies piegādātāji, kuri metīsies šo caurumu aizpildīt, nav piepildījies, jo Eiropas patērētājs nevēlas pārmaksāt Āzijas gāzes tirgus cenu, lai sašķidrinātās gāzes kuģi mainītu savu kursu uz Eiropas ostām, bet esošie piegādātāji izmanto šo radušos iespēju, lai gūtu sev labumu no tās, - kā jau tas paredzēts šajā spekulatīvajā gāzes tirgus modelī.

Rezultātā cena Eiropas sašķidrinātās gāzes tirgus plačos pašlaik jau pārsniedz 70 eiro/Mwh, tas ir, tuvojas 1000 USD/1000 m³...

Ir skaidrs, ka Eiropas izstrādātais tirgus modelis šoreiz ir nostrādājis ne tā, kā tas tika iecerēts. Eiropas interesēs būtu nevis meklēt ārējos iemeslus, lai to attaisnotu, bet gan veikt notikušā sistēmisku analīzi un atbilstošas korekcijas modelī, lai analoģiskās situācijās tas turpmāk strādātu Eiropas patērētāju, nevis manipulatoru interesēs. Ņemot vērā, ka atjaunīgo energoresursu izmantošana turpinās pieaugt, klimata pārmaiņu stabilizēšanās netiek paredzēta, bet ilgi gaidītais tehnoloģiskais izrāviens enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās nenotiek un nav arī precīzi prognozējams - paveikt šo mājas darbu Eiropai būtu jo īpaši aktuāli. Ja vien tā kā apvainojusies vecmeita nav nolēmusi visu vainu novelt uz “Gazprom”, bet - turpinot cerēt uz tā labvēlīgo piedāvājumu.

Ja Eiropa vilcināsies izdarīt savus mājas darbus, ne tikai tās skaisti iecerētais mērķis par CO2 neitrālo ekonomiku var palikt nesasniegts, bet tā vēl var nokļūt aizvien ciešākā citu valstu pavadā, kā savulaik Eiropa to izdarīja ar tām pašām Āzijas valstīm.

Jūs esat pazīstams ar savu ilggadējo pretdarbību obligātās iepirkuma komponentes (OIK) darījumiem. Vai Kariņa tik ļoti piesauktais “zaļais kurss” atkal nav kaut kāds OIK? Kādas ir sakarības?

Es neesmu pret “zaļo enerģiju”, tieši otrādi. Es esmu iestājies pret manipulācijām, kuras tiek veiktas it kā cēlu mērķu piesegā un Latvijas sabiedrībai izmaksā ļoti dārgi. Tāpat, pat vēl sāpīgāk, tagad var sanākt ar tā saucamo zaļo kursu. Lai sapnis par “zaļo kursu” Latvijai nepārvērstos briesmīgā murgā, būtu jāpāriet no pasaku stāstīšanas pie konkrētiem rīcības plāniem, kas pamatoti ar reālos faktos balstītiem aprēķiniem. Citādi OIK afēras ekonomiskais iespaids uz Latvijas tautsaimniecību un sabiedrību būs tikai maigi ziediņi, salīdzinot ar tām ekonomiskajām sekām, kuras gaida mūs pie tikpat atbildīgas un kompetentas “zaļā kursa” realizācijas, kā tas tika darīts ar līdzšinējo atbalstu “zaļajai enerģijai”.

Jo sevišķi zinot, ka šī jaunā “zaļā kursa” īstenošana tiek veidota to pašu personāžu vadībā, kas savulaik ielika pamatus OIK afērai.

Medijos paustās bažas par gaidāmajām izmaiņām autotransporta tirgū un Latvijas negatavību pārvarēt tās ir tikai pirmie, pavisam mazie trauksmes zvani. Tas velsies pāri visām Latvijas nozarēm, un gandrīz nevienai no tām nav skaidrs, kā sasniegt tos mērķus, kurus tik kāri Latvijai ir uzņēmušies tie paši, kas stāvēja pie OIK afēras šūpuļa.

Ne velti nupat notikušajā Latvijas Bankas konferencē “Ilgtspējīga ekonomika pārmaiņu laikos” tā arī neviens no paneļdiskusijas dalībniekiem nespēja atbildēt uz Latvijas Bankas pārstāvja konkrēti uzdoto jautājumu - kā tad Latvija spēs radīt tirgū pieprasītas “zaļās tehnoloģijas”, sekmīgi konkurējot ar tām valstīm, kuras pie šo tehnoloģiju attīstīšanas ir jau strādājušas daudzus gadus (gatavojušās šim “zaļajam kursam”) un kuras pētniecībai un attīstībai velta daudzkārt lielāku sava finansējuma īpatsvaru pat par to, ko Latvija vēl tikai plāno piešķirt savai attīstībai, un tas viss uz badā ilgstoši mērdētās zinātnes un neizveidotās inovāciju sistēmas bāzes?

Jā, arī Latvijai ir savas iestrādes, ar kurām tā var veiksmīgi konkurēt. Taču tā ir tikai niecīga daļa no mūsu ekonomikas, bet “zaļā kursa” transformācijai būs pakļauta visa mūsu tautsaimniecība un gandrīz visas mūsu dzīves jomas.

Atkal būsim tie, kas šajā “zaļā kursa” ballītē spēs piedalīties tikai citu izrakstīto rēķinu apmaksāšanā? Nu tad sāciet jau trenēties to darīt ar šīs ziemas rēķinu apmaksāšanu - zinot šīs varas rīcībspēju un bezatbildību, tā ir tikai iesildīšanās...