Egils Levits: Mana popularitāte nav svarīga, pirmajā vietā man ir valsts intereses

“Cilvēki ir nervozi un noguruši no kovida. Domāju, ka tagad neapmierinātība ir lielāka nekā pirms trim gadiem. Taču, balstoties tikai uz neapmierinātību vien, nav iespējams veidot sakarīgu politiku,” uzskata Valsts prezidents Egils Levits. Šodien intervija ar Egilu Levitu.
07.10.2021. Elita Veidemane
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Sabiedrība redz, ka cīņā pret kovidsērgu ir iestājies pilnīgs juceklis, ko valdība mēģina “aizkrāsot” ar aplamiem lēmumiem, ar draudiem par lokdauniem, ar mēģinājumiem glābt koalīciju un tamlīdzīgi. Tostarp krīzes komunikācija ar sabiedrību ir nekāda, bet kovidskaitļi tikai kāpj. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

Patlaban puse no iedzīvotājiem ir vakcinēta, otra puse nav. Arī tie, kuri ir vakcinēti, var gan inficēties, gan inficēt citus. Bet būtiskā atšķirība ir tā, ka vakcinētie saslimst daudz retāk un arī daudz retāk nonāk slimnīcā. Otra puse nav vakcinēta. Variants delta ir daudz lipīgāks par iepriekšējo, tas izplatās daudz straujāk, un tas visvairāk apdraud nevakcinētos. Vienīgais, kas to var novērst, ir vakcinācija un kontaktu ierobežojumi. Tādēļ valdības politika ir vērsta uz to, lai veicinātu cilvēku vakcināciju, kā arī lai mazinātu infekcijas pārnesi.

Līdzšinējā valdības darbība nav bijusi bez kļūdām, bija arī juceklīgi lēmumi, piemēram, gada sākumā - ar dažādu preču aizliegumiem. To arī valdība pati atzina, ka tas bija kļūdains lēmums. Bet virziens ir pareizs - veicināt vakcināciju un samazināt inficēšanās iespējas.

Jautājums ir: kā to panākt? Vai ir vajadzīgas reklāmas kampaņas? Piemēram, es piederu pie tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri paši - bez jebkādām kampaņām - saprot, ka ir jāvakcinējas. Tas ir gan paša, gan sabiedrības interesēs. Tā ir katra mūsu atbildība ne vien par sevi, bet par sabiedrību kopumā. Kā šīs kampaņas iedarbojas uz tiem cilvēkiem, kuri šaubās, es nezinu, bet domāju, par ļaunu tās nenāk.

Diemžēl ir zināmas bažas, ka tuvākajā laikā kovids sasniegs tādu pakāpi, ka būs nepieciešami jauni ierobežojumi. Piemēram, Melburnā, piecu miljonu pilsētā, jau astoņus mēnešus ir lokdauns.

Kopumā valdība ir veicinājusi vakcināciju, dažbrīd rezultāti Eiropas salīdzinājumā ir bijuši ne vien viduvēji, bet pat labi. Ceru, ka tie, kuri šaubās, tomēr vakcinēsies. Valda Zatlera piemērs rāda, ka vakcinācija nepasargā 100%, taču tā pasargā labāk nekā tad, ja cilvēks nav vakcinējies. Valdība darbojas pēc piesardzības principa. Tas nozīmē, ka labāk tomēr rēķināties ar sliktāko variantu. Ja tas nepienāks - tad labi.

Drīz būs divi gadi šajā kovida ēnā, un valdībai diemžēl ir bijušas ļoti daudzas kļūdas, naudas izšķērdēšana, muļķīgi lēmumi, puspatiesību izplatīšana, tāpēc cilvēki netic valdošajiem. Viņi varētu apgalvot, ka saule aust austrumos, tik un tā cilvēki viņiem neticētu.

Daļēji jums piekrītu. Bet cilvēkiem vajadzētu saprast, ka vakcinācija ir viņu pašu interesēs. Ļoti svarīga ir arī mediju nostāja, un medijiem ir sava ietekme. Valdība nav vienīgais spēlētājs šajā jautājumā. Visiem kopā vajadzētu veicināt pozitīvu attieksmi pret vakcināciju.

Nākamais svarīgais jautājums ir Latvijas - Baltkrievijas robežas būve. Acīmredzami, ka ministre Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) vilcina robežbūvi. Viņai laika pietiek visam - gan praida atklāšanai un aizklāšanai, gan atvaļinājumam siltajās zemēs, bet laika nav nedz tikties ar Saeimas frakcijām (tikšanās ar NA kārtējo reizi ir pārcelta sakarā ar “izmaiņām ministres kalendārā”), nedz aktivizēt robežas nostiprināšanu.

Ministres piedalīšanās praidā atbilst viņas un viņas partijas politiskajai nostājai, man tur nav ko komentēt. Bet jautājums par robežbūvi ir nopietns. Ministrei vajadzētu izskaidrot, kas līdz šim ir noticis un ko viņa domā darīt tālāk. Tas ir visas valdības uzdevums, bet konkrēta atbildība ir iekšlietu ministrei.

Labi, ka talkā nāk Aizsardzības ministrija. Vēlos izteikt atzinību mūsu robežsardzei, kas strādā grūtos apstākļos, taču strādā godam. Esmu aicinājis noteikt mūsu iekšlietu sistēmas attīstību par prioritāru. Mums ilgu laiku bija dažādas citas prioritātes, bet iekšlietu sistēma ilgi ir palikusi novārtā. Un tagad mēs redzam sekas. Ja ir tik ārkārtēja situācija kā tagad un ja normatīvie akti kaut kādu iemeslu dēļ neļauj realizēt ātru žoga būvniecību, tad ir jāidentificē šie kavēkļi normatīvajos aktos un steidzami tie jāgroza.

Tādiem nolūkiem taču ir Saeima.

Gan Saeima, gan valdība.

Tiešām brīnums, kā tas nevienam Saeimas deputātam nav ienācis prātā.

Piebildīšu, ka par šo situāciju uz robežas esmu runājis gan ar Polijas, gan ar Lietuvas prezidentu. Mums visiem trim ir vienāda nostāja: robeža jāsargā. Šeit mums ir pilns ES atbalsts. Bet Lietuvā un Polijā robežas izbūve iet daudz ātrāk nekā pie mums. Jāpasteidzas, lai mēs nekļūtu par vājo punktu šajā robežas jautājumā.

Esam jau kļuvuši... Saeima tikko pirmajā lasījumā atbalstīja 40 miljonu afēras startu - likumprojektu, kas paredz vienai ebreju organizācijai izmaksāt 40 miljonus eiro par īpašumiem, kas zaudēti holokausta dēļ, kaut gan zināms, ka visus īpašumus jau pirms tam atņēma padomju okupanti. Nedz Latvijas valsts, nedz mēs kā nodokļu maksātāji neko neesam parādā šai padomju ebreju organizācijai, turklāt atdot naudu tiem, kuriem nav pilnīgi nekāda sakara ar padomju un vācu okupāciju laikā bojā gājušajiem ebrejiem, - tas ir vienkārši amorāli. Kā komentēsiet šo situāciju?

Šo likumprojektu neesmu lasījis, neesmu tajā iedziļinājies. Ir jāredz, kas tur beigu beigās sanāks. Tāpēc šobrīd nevaru to komentēt, nezinot gala rezultātu.

Bet jūs taču ļoti labi zināt, par ko ir stāsts. Medijos ir bijušas daudzas intervijas par šo tēmu, Latvijas sabiedrība ir sašutusi par etnisko segregāciju un naudas šķērdēšanu - laikā, kad tā ir vajadzīga eksistenciāliem risinājumiem, nevis vienas biedrības iegribām.

Tas viss ir jāskaidro likuma virzītājiem. Ja Saeima vēlas pieņemt šo likumu, tad ir nepieciešams skaidrojums. Ir jābūt atklātībai un saprotamam izskaidrojumam.

Tātad jums par šo skandālu komentāru nebūs?

Šajā stadijā nebūs.

Tad vēlos no jums saņemt solījumu. Tad, kad būs Saeimas gala lēmums par to, vai padomju ebreju organizācijai uzdāvināt 40 miljonus eiro, vai varēsiet sniegt savu komentāru par šo afēru? Tad jau būsiet paspējis iepazīties ar likumprojektu, viedokļiem utt.

Jā, tad varēšu sniegt savu komentāru.

Labi. Partiju finansēšana. Jūs savulaik pārliecinoši atbalstījāt partiju finansēšanu no budžeta līdzekļiem. Jūsu domas nav mainījušās?

Principā nav mainījušās. Tas ir ļoti svarīgi, ka partijas tagad vairs nav atkarīgas no savtīgiem bagātniekiem. Nevienam, arī partijām, jau nepatīk iet ar izstieptu roku un lūgt naudu. Tā nauda parasti tiek dota ar zināmām pretprasībām. Altruistisku lielziedotāju faktiski nav. Partiju atkarība no savtīgiem ziedotājiem tautai izmaksā dārgāk nekā valsts finansējums partijām.

Taču redzam, ka ir nepieciešamas zināmas korektūras. Par tām es, starp citu, runāju jau 2019. gadā. Korektūras attiecībā uz gadījumu, ja Saeimas frakcija sabrūk. Ja frakcija sabrūk, bet partija turpina saņemt finansējumu, tad tam vairs nav nekāda attaisnojuma. Šādas partijas atliekas vairs nevar pildīt tautai vēlēšanās dotos solījumus. Šī situācija jāmaina. Taču spēles vidū mēs nevaram mainīt spēles noteikumus. Tas jādara līdz ar nākamajām vēlēšanām. Ja šī Saeima grib vēl kaut ko paliekoši labu izdarīt, tai likumā jāiestrādā manis ieteiktās korektūras.

Es gan neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas nav Saeimas deputāts vai partijnieks, kurš teiktu: tas ir tik jauki, ka no mana maciņa tiek finansētas partijas!

Varētu jums piekrist, jo sabiedrības izpratne par partiju finansēšanu nav pietiekama. Bet tas jāskaidro pašām partijām. Taču pajautāsim cilvēkam: vai labāk būtu, ja kāds apšaubāms oligarhs finansētu partiju, kas pieņems likumus, pēc kuriem tev būs jādzīvo? Varbūt tomēr labāk, ja tas ir caurspīdīgs, publisks finansējums?

Kaut kā nevar sajust, ka Saeimā esošās partijas tagad, saņēmušas finansējumu no maniem un citu cilvēku nodokļiem, raujas pieņemt likumus, kas turpmāk atvieglos mūsu dzīvi. Viss ir tieši otrādi. Turklāt partijas neko arī neskaidro par iztērēto naudu.

Partiju komunikācija ar sabiedrību nav pietiekami augstā līmenī. Toties diemžēl mums ir ļoti augsts baumu līmenis. Tas ir mūsu vājās politiskās kultūras jautājums…

Savādi, ka baumas parasti piepildās.

Var piepildīties un var nepiepildīties. Bet mums šī izglītojošā komunikācija ir visai zemā līmenī. Līdz labai politiskai kultūrai partijām vēl jānobriest…

Arī valdības komunikācija ar sabiedrību ir ļoti zemā līmenī, kaut arī valdības māja un ministrijas ir piepildītas ar komunikāciju speciālistiem. Bet komunikācijas kā nav, tā nav...

Vispār jau ir, bet tā nav augstvērtīga. Jā, tā ir viena no valdības galvenajām problēmām.

Plus vēl nepamatota augstprātība. Labākā ilustrācija valdības augstprātīgajai un nicinošajai attieksmei pret sabiedrību bija uzceltais žogs ap Ministru kabineta ēku, kad notika viena no protesta manifestācijām.

Nedomāju, ka tā ir apzināta augstprātība. Šī koalīcija, kas sākotnēji sastāvēja no piecām, tagad no četrām partijām, ir savstarpēji pretrunīga un aizņemta ar savām iekšējām problēmām un savstarpējiem dūrieniem, kas aizņem lielu daļu no viņu kapacitātes. Esmu apbēdināts par šādu situāciju. Bet labāku koalīcijas variantu mums patlaban reāli nav... Taču partijām vajadzētu tiekties uz augstāku līmeni, lai redzētu valsti kopumā - gan no centriskām, gan liberālām, gan konservatīvām pozīcijām.

Jūs jau par daudz prasāt.

Valsts prezidenta uzdevums ir to pastāvīgi atgādināt.

Jūs runājat par valdības (ne)spēju komunicēt. Bet jūs pats - vai uzskatāt, ka jūsu prasme komunicēt ar sabiedrību ir pietiekamā līmenī?

Katrs cilvēks savu darbu vienmēr var uzlabot. Es vispirms raugos uz valsti kopumā. Un jāteic, ka mans skatījums ne vienmēr sakrīt ar sabiedrības vairuma skatījumu. Kaut vai, piemēram, partiju finansējuma jautājumā, par ko tikko runājām. Zinu, ka sabiedrībā tas nav populāri, un tas atsaucas arī uz mani. Taču mana popularitāte man nav pirmajā vietā. Pirmajā vietā man ir valsts kopējās intereses, valsts ilgtspēja. Šajā ziņā neesmu atkarīgs no koalīcijas iekšējām nesaskaņām. Valsts kopējās intereses es redzu kā savu uzstādījumu, par to arī mēģinu komunicēt. Bet es piekrītu, ka tas ne vienmēr nonāk līdz adresātam. Taču es mēģinu to uzlabot.

Sabiedrību satrauc ne tikai komunikācijas trūkums. Daudz lielākā mērā to satrauc ārprātīgais cenu kāpums gāzei, elektrībai un līdz ar to arī visam citam. Tas būs daudzu ģimeņu finansiālais sabrukums, mazo pensiju saņēmēji vispār varēs, piedodiet, kārt zobus vadzī. No valdības kaut kā nejūt rūpes un līdzdalību... Ko tad tur runāt par kaut kādu komunikāciju.

Tas ir pasaules tirgus jautājums, kāpēc ir cēlušās cenas.

Protams. Bet cilvēkiem no tā vieglāk nekļūst.

Valdība un pašvaldības jau domā par kompensācijām tiem cilvēkiem, kurus tas skar visvairāk, proti, par mazturīgajiem. Ceru, ka valdība pievērsīsies šim kompensāciju mehānismam vēl vairāk.

Jūsu padomniece Irēna Kucina tiek virzīta amatam Satversmes tiesā. Taču tas notiek ar skandālu: jūs it kā esot personiski viņu atbalstījis, zvanīdams divām “Attīstībai/Par” Saeimas deputātēm - Voikai un Tēraudai. Kā tad tur īsti bija?

Tā jezga ir pilnīgi nejēdzīga. Tas ir pārpratums. Bija kaut kādi iebildumi pret procedūru. Bet procedūra pilnībā atbilst Satversmes tiesas likumam. Gan Satversmes tiesas tiesneši, gan Eiropas tiesu tiesneši tiek virzīti līdzīgā procedūrā. Esmu Satversmes tiesas likuma autors un labi zinu, kas ir šī likuma jēga. Zvanīju minētajām deputātēm, kuras es ļoti cienu, lai izskaidrotu šā likuma jēgu un tiesnešu izvirzīšanas procedūru. Iespējams, ka es neveikli izteicos - teicu, ka turēties pie muļķīgas likuma interpretācijas būtu tikpat muļķīgi kā no manas puses nepamatoti kritizēt valdību. To varēja pārprast, un tāpēc tā ir mana kļūda. Tomēr uz pārpratumiem nevajadzētu balstīt politiku.

Bet kāpēc jūs zvanījāt Voikai un Tēraudai? Jums bija kādas šaubas par likuma interpretāciju?

Man, protams, nē, bet sapratu, ka nepareizi tiek interpretēta likuma procedūra. Es kā valststiesību jurists vienkārši vēlējos to izskaidrot.

Bet tas tika pasniegts kā ietekmēšana un kā draudi sākt kritizēt valdību.

Prezidents pastāvīgi sarunājas ar pilsoņiem, ar sabiedrības pārstāvjiem, žurnālistiem, politiķiem un izsaka savu viedokli. Tā ir prezidenta funkcija. Prezidentam nav tiesību pieņemt lēmumus, bet es varu pateikt savu viedokli. Tas šajā gadījumā diemžēl varēja tikt pārprasts. Par to arī atvainojos. Uzskatu, ka šo jautājumu nav vērts tālāk cilāt.

Šobrīd ir nodibinātas trīs jaunas partijas, kas gatavojas startam nākamās Saeimas vēlēšanās. Kā jūs vērtējat šo partiju iespējas?

Šīs partijas cenšas uztvert sabiedrības neapmierinātību. Tās ir nopietna konkurence gan koalīcijas, gan opozīcijas partijām. Ja koalīcijas partijas vēlas noturēt savu vairākumu, tām būs krietni jāpiepūlas.

Tām arī pamatīgi jāuzlabo sava iekšējā koalīcijas disciplīna un savstarpējā komunikācija. Par valdības politiku ir atbildīgas visas četras partijas kopumā. Savstarpējie kniebieni un neracionālie strīdi nāk par sliktu visām partijām.

Arī pirms 13. Saeimas vēlēšanām partijas uztvēra cilvēku neapmierinātību, paskat, kādus panākumus guva populistu - tukšmuldētāju partija - KPV. Ar ko šodienas neapmierinātība atšķiras no trīs gadus vecas neapmierinātības?

Cilvēki ir nervozi un noguruši no kovida. Domāju, ka tagad neapmierinātība ir lielāka nekā pirms trim gadiem. Taču, balstoties tikai uz neapmierinātību vien, nav iespējams veidot sakarīgu politiku. Tāpēc šodienas koalīcijai jāsaņemas. Ir vēl vesels gads līdz vēlēšanām.

Manuprāt, ir divi nacionāli uzdevumi, kas jāpaveic šai koalīcijai. Pirmais uzdevums: kovida apkarošana. Es aicinu iestāties par vakcinēšanos arī medijus, viedokļu līderus. Jo tas ir mūsu visu interesēs, pilnīgi neatkarīgi no tā, ko mēs katrs domājam par valdību.

Otrs uzdevums: mēs salīdzinoši viegli esam tikuši galā ar ekonomisko lejupslīdi, tāpēc jaunā ekonomikas augšanas dinamika jāizmanto gudri. Mans horizonts ir 2030. gads. Tātad - kur mēs gribam būt 2030. gadā? Tas, ka mums ir pieejami papildu līdzekļi, ir vienreizēja izdevība.

Jā, tas ir interesants jautājums: kam tie papildu līdzekļi ir bijusi veiksme... Trīs miljardi eiro izšķērdēti kaut kādās tizlās reklāmas kampaņās, “pētījumos”, vēl nez kur. Daudzi veikli cilvēki ir sasildījuši rokas šajos “papildu līdzekļos”, bet veselības aprūpes sistēmā draud iestāties kolapss.

Ja esošā koalīcija vēlas būt arī nākamā koalīcija, tad jāpiestrādā, to skaidrojot. Un vēl: jāfinansē izglītība un zinātne. Nevar būt attīstīta valsts ar tik zemu izglītības un zinātnes finansējumu.

Piedodiet, bet par to tiek runāts jau gadu desmitus. Jēgas nekādas.

Bet tieši tagad ir iespēja sākt finansēt. Turklāt mums ir ļoti atpalikusi iekšlietu sistēma. Ne tikai aprīkojuma vai atalgojuma ziņā, svarīgs ir arī izglītības jautājums. Pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas atstāt tukšu vietu - tā toreiz bija milzīga kļūda. Tagad par to nopietni jādomā esošajai ministrei. Par to ar viņu runāšu.

Jūs esat rosinājis veidot valsts ministru posteņus. Iepriekšējās vēlēšanās skanēja aicinājumi samazināt ministriju skaitu, tagad - vairosim ministrus?

Attiecībā uz valsts pārvaldību dažos jautājumos joprojām atrodamies 1922. gada priekšstatu līmenī. Toreiz bija samērā vienkārši: ārpolitika, iekšpolitika, labklājības politika un tamlīdzīgi. Modernā valstī nāk klāt vesela virkne jaunu politiku, piemēram, digitālā politika, demogrāfijas politika. Kurš ir politiski atbildīgs par šīm svarīgajām jomām?

Ir jābūt atbildīgajiem valsts ministriem par šīm sfērām, bet ierēdņu skaitam jāpaliek tam pašam. Valsts ministrs strādātu kādā no esošajām ministrijām, viņam nebūtu savas ministrijas. Būtu labi, ja arī mediji skaidrotu, ka mums ir vajadzīga moderna valsts pārvaldība, jo valsts uzdevumi ir kļuvuši daudz plašāki un daudzveidīgāki, salīdzinot ar 1922. gadu.