Ģenerālprokurors Juris Stukāns: aicinu publiskot skaļo krimināllietu materiālus (III daļa)

(Intervijas I daļu skat. šeit un II daļu skat. šeit.)

Tiesnese Irīna Jansone tika iecelta par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieci dažas dienas pirms sprieduma nolasīšanas tā dēvētajā Lemberga krimināllietā...

Tā ir sakritība! Es apgalvoju!

Jā. Jūs arī šo pašu amatu ieņēmāt, kad tā dēvētās digitālās TV lieta nonāca apelācijā.

Nē, nē. Es biju laikam nevis tad, kad lieta nonāca apelācijā, bet pirms apelācijas. Nu, labi. Kāds ir jūsu jautājums?

Jautājums - vai tiesnesei būs viegli lemt par lietu, kurā viņas priekšniece pieņēmusi notiesājošu spriedumu?

Varat ticēt vai neticēt, es personīgi no savas pieredzes neredzu nekādu problēmu. Ko nozīmē priekšnieks? Tā ir kļūda. Nav tiesā priekšnieka. Tiesas sistēmā nav priekšnieku. Tiesas priekšsēdētājs nekādā veidā nedod tiešus norādījumus vai uzdevumus tiesnesim. Tiesas priekšsēdētāja vienīgais uzdevums ir nodrošināt, lai tiesnešiem būtu normāli darba apstākļi un normāls nodrošinājums tiesneša funkciju veikšanai. Tiesas priekšsēdētājs organizē lietu apriti, organizē kancelejas darbību. Bet es kā tiesnesis, skatot lietu, droši varu apgalvot no savas vairāk nekā 18 gadu darba pieredzes - skatot krimināllietas, neviens tiesas priekšsēdētājs nekad neuzdrošinājās, pat neiedomājās, kaut ko man prasīt par manā tiesvedībā esošajām lietām. Jo viņam tādas kompetences nav. Neviens tiesas priekšsēdētājs to pat nevar iedomāties. To viņam likums neatļauj. Es varu aizvērt durvis, sēdēt, rakstīt spriedumu 14 dienas, un nevienam nav tiesības ar mani komunicēt. Tā ir sabiedrības maldināšana, ka tiesas priekšsēdētājs vai kolēģijas priekšsēdētājs ir priekšnieks. Viņš nav nekāds priekšnieks!

Vienīgais, ko tiesas priekšsēdētājs vai kolēģijas priekšsēdētājs var pajautāt: tiesnesi, tu jau šo lietu skati ilgi, - kas tev traucē, kāpēc nevar pabeigt attiecīgo lietu? Viss! Es varu atbildēt, ka man trūkst darbadienu, palīga, sekretāra, nav tiesas zāles un neko citu.

Es jums apgalvoju - 18 gadu laikā nekad neviens to pat nav iedomājies darīt, jo no likuma un tā jēgas tas [ka tiesas priekšsēdētājs var kaut ko noteikt] neizriet. Priekšsēdētāja nosaukumam nav nekādas nozīmes, izskatot konkrēto lietu vai pieņemot konkrētu spriedumu.

Tiesā prokuratūra ir viena puse; otra puse ir aizstāvība. Tiesai jāuzklausa abas puses.

Tieši tā.

Kad jūs kandidējāt uz ģenerālprokurora amatu, gaisā virmoja tāds optimisms, ka varbūt arī šajā mājā ieplūdīs svaigāks objektivitātes gaiss. Vai pēc pusotra gada darba šeit jūtat, ka esat tikpat objektīvs kā spriežot tiesu, vai tomēr jau esat jau nostājies prokuratūras pusē?

Nē. Komunicējot ar kolēģiem, man citreiz sanāk aizrunāties un prokuroru nosaukt par tiesnesi.

Pēc likuma arī prokuroram jābūt objektīvam. Likums nosaka, ka prokuroram jāpārbauda arī tie apstākļi, kuri norāda uz personas nevainīgumu.

Atbilde ir ļoti vienkārša: es personīgi, Juris Stukāns, nevaru vienlaicīgi uzskatīt, ka man pierādījumi ir pietiekoši, un tajā pašā laikā teikt, ka persona ir attaisnojama. Man jāpārbauda vainīguma un nevainīguma argumenti, un tikai tad, kad vainīguma argumentu ir pietiekoši, lai es varu pārliecināt citu cilvēku par to, ka konkrētā persona ir vainīga, tikai tad es varu iet uz tiesu. Prokurors var izvirzīt apsūdzību, ja viņš subjektīvi ir pārliecināts [par vainu]. Tāpēc citreiz sanāk tā, ka prokurors saka, ka cilvēks vainīgs, bet tiesa pasaka, ka nevainīgs. Tas tāpēc, ka šeit ir Juris Stukāns, bet tur ir, piemēram, Madara. Madara uzskata, ka šis pierādījumu slieksnis nav sasniegts. Tāpēc lietu var pārsūdzēt nākamai instancei. Šaubas būs vienmēr. Likums nosaka saprātīgu šaubu slieksni. Nevar būt objektīva tiesa, tiesa ir subjektīva. Tāpēc ir trīs instances, lai maksimāli varētu pārbaudīt šos prokurora apgalvojumus par vainīgumu.

Maza reminiscence saistībā ar jūsu pausto odu par tiesneša neatkarību no tiesas priekšsēdētāja. 12 gadus vērojot tā dēvēto Lemberga prāvu un pirms tam arī citus procesus, tiesu namu koridoros esmu dzirdējis daudzkārt pieminam tiesnesi Juri Stukānu, ka viņam sava galva uz pleciem, ka viņš ir neietekmējams. Par daudziem citiem tiesnešiem tā nesaka. Pats savām ausīm, sēžot tiesas procesā, dzirdēju, ka tiesas sastāva priekšsēdētājs procesa dalībniekiem paziņoja, ka ar tiesas priekšsēdētāja mutisku rīkojumu turpmāk viņam esot jānozīmē piecas tiesas sēdes nedēļā iepriekšējo divu dienu vietā. Es ar to sapratu, ka tādējādi tiesas priekšsēdētāja ir iejaukusies konkrētās krimināllietas izskatīšanā.

Visi varbūt tā nejūtas, es tā esmu juties. Nē. Tā ir darba organizācija. Arī tiesai jāstrādā piecas darbadienas. Par to pašu Lemberga lietu. Es skatīju digitālās TV lietu. Vienlaicīgi atnāca lieta pret Lembergu. Tajā brīdī apgabaltiesā mums bija tikai viena tiesas zāle, kura bija aprīkota ar audio aparatūru. Visi apzinājās, ka abas lietas tiks skatītas gadus, ne mēnešus. Tāpēc es kopā ar tiesnesi Borisu Geimanu, kurš saņēma Lemberga lietu, izrunājām, ka viņš var divas dienas nedēļā izmantot šo zāli ar aparatūru. Sākotnējā posmā mums nebija citu variantu. Vēlāk jau arī citas zāles tika aprīkotas ar aparatūru. Līdz ar to Geimanam bija pateikts - lūdzu, tev ir tā 32. zāle brīva. Šobrīd, starp citu, mēs runājam par nepārtrauktības principu, kas iepriekš pastāvēja kriminālprocesā. Ko tas nozīmē, jūs varat papētīt arī arhīvos. Pabeidzot lietu, tiesneši, kamēr neuzrakstīja spriedumu, sēdēja kabinetā, gan naktī, gan brīvdienās. Viņi izgāja no kabineta tikai tad, kad spriedums bija gatavs nolasīšanai. Gadiem ejot, šo nepārtrauktības principu atcēla un teica, ka tiesnesis vienlaicīgi var skatīt vairākas lietas. Es tai laikā biju arī Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs, un tā arī bija. Boriss Geimans tika aicināts - nu, kā var desmit gadus ar vienu lietu ņemties? Viņš tika aicināts, un viņam bija nodrošināta materiāli tehniskā bāze, lai viņš varētu iet katru dienu tiesas zālē un tiesāt. Ja tiesnesis ieietu zālē un katru darbadienu to skatītu kaut vai par tiem pašiem Saeimas deputātiem, to varētu izskatīt divās nedēļās. Tā ir nepārtrauktības principa būtība.

Tā ka šeit nav iejaukšanas, šeit ir iespēja. Valstij par to ir jāatbild. Pret Latviju bija vairāki Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kur atzīts, ka Latvijā, ilgstoši skatot lietas, tiek pārkāpta Cilvēktiesību konvencija.

Kad Tieslietu padomē bija jābalso par jūsu pēcteci Rīgas apgabaltiesā, starp diviem kandidātiem, tiesnešiem Guntaru Stūri un Irīnu Jansoni, jūs balsojāt par Jansoni?

Kā es balsoju, es teikšu godīgi, neatceros. Vai nebija tā, ka es arī atturējos?

Bet es, goda vārds, šobrīd neatceros. Jālūdz Tieslietu padome, lai viņi atklāj balsojumus. Bet es šobrīd neapgalvotu ne par vienu, ne par otru. Vai nebija tā, ka es arī atturējos? Nu vismaz es cenšos atturēties.

Kāpēc viņa ir labāka par Guntaru Stūri?

Kāpēc - es tagad nepateikšu. Ir izveidota attiecīga komisija, kura vērtē kandidātu kompetences un saliek punktus. Tiek ņemtas vērā arī tiesnešu un darbinieku atsauksmes un tiesas priekšsēdētāja atsauksme, un Augstākās tiesas atsauksmes par tiesneša darbu.

Un jūs bijāt viens no komisijas locekļiem?

Biju, bet... ja jūs domājat, ka tas ir tas svarīgākais balsojums?

Nē, nē, es tikai paprasīju.

Es nepaturu prātā un nevaru paturēt. Stūra kungs pusgadu pildīja [Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja] pienākumus. Līdz ar to pateikt, ka viņš būtu neatbilstošāks, nevar. Amatā nevar abus ielikt. Var ielikt tikai vienu. Nu tad vienai sanāca kaut kas vairāk pozitīvs vai pārliecinošāks nekā otrai kandidatūrai.

Pavaicāju to pavisam vienkārša iemesla dēļ. No malas izskatās tā, ka šis amats tiesnesei piešķirts avansā par to, lai uztaisītu Lembergam notiesājošu spriedumu.

Nē, viennozīmīgi! Zinot tiesnesi, zinot sastāvu - piedošanu, viņa viena lēmumu nepieņēma. To pieņēma trīs tiesneses. Ja divām tiesnesēm būtu cits viedoklis, tad viņai nebūtu variantu, būtu jātaisa pretējs spriedums. Tā tiešām ir sakritība. Tur nav nekādas saistības ar to spriedumu. Es jums varu simtprocentīgi pateikt, tādu apjomīgu spriedumu divās dienās uzrakstīt nav iespējams. Es jums varu apgalvot, ka viņi sagatavoja spriedumu, par kādu viņi bija vienojušies apspriežu istabā, minimums, 14 dienas pirms tā nolasīšanas. Tas ir objektīvi, cilvēcīgi un normāli.

Protams, ideāli, ja tiesneši ir neatkarīgi, neietekmējas no viedokļiem un tā tālāk. Dzīve rāda, ka tiesnešus tomēr brutālā formā cenšas ietekmēt pat viņu politiskais uzraugs tieslietu ministrs, piemēram, Limbažu tiesneša gadījumā.

Izteicieni ir dažādi. Vienmēr jābūt uzmanīgiem un korektiem. Un šeit es jums piekrītu, ka no ārpuses saprātīgam cilvēkam no malas liekas, kāpēc būtu tajā brīdī par to tā jārunā. Ir likumā paredzēta kārtība, arī prokurore ir iesniegusi protestu un cīnīsies par to lietu tālāk. Ja mēs kritizējam vai kaut kādā veidā ko norādām uz tiesu darbību, amatpersonām ir jābūt ļoti uzmanīgām, lai no malas cilvēkiem neradītu šaubas, [viedokli], ka šis nolēmums ir neobjektīvs vai ietekmējams. Tas ir ļoti būtiski.

Katrs, kurš paziņo vai apgalvo kaut ko, viņam ir pienākums skaidrot un arī atbildēt par saviem izteicieniem, ja viņš varējis pārkāpt attiecīgo robežu. Es nepiekrītu tam, ka cilvēki neko nesaprot, neredz. Viņi redz, analizē, vērtē. Nedomāju, ja amatpersona šādā veidā nepamatoti kaut ko apgalvo, tā iegūst plusus vēlētāju acīs.

Šādos gadījumos es vienmēr aicinu nopublicēt visus krimināllietas materiālus, lai tauta redz, kuram ir taisnība. Un varu apgalvot, ka tauta savos secinājumos būs daudz stingrāka nekā tiesneši.

Prese ir rakstījusi par jūsu priekšgājēja Jāņa Maizīša kontaktiem ar ASV vēstniecību, tajā skaitā par aizjūras norādēm, uzstādījumiem.

Neesmu kontaktējies! Vienreiz, tad, kad mani iecēla amatā, neatceros, cik tur bija, minūtes desmit. Bija (vēstnieks) šeit atnācis. Sasveicinājāmies. Vairs no tās reizes neesmu ar viņu kontaktējies - ne ar vēstnieku, ne ar vēstniecības darbiniekiem.

Ģenerālprokuratūras mājaslapu rotā informācija, ka 29. septembrī bijusi tikšanās ar “Delna” un piedalījušies arī ASV vēstniecības pārstāvji. Spriests par ētiku.

Es biju tur klāt? Es tur nebiju.

Es tikai vēlējos pavaicāt, kāpēc tieši ārvalstu finansētā organizācija “Delna” izvēlēta par ētikas konsultantu?

Valsts kontrole atzinumā bija norādījusi, ka mums būtu ētikas kodekss jāpārstrādā. Kāpēc tieši “Delna”? Droši vien viņi pārzina par ētikas jautājumiem. Es tā uzreiz nepateikšu. Bet kas tur slikts? Mēs gatavojam jaunu ētikas kodeksa redakciju. Tam piesaista zinošus ekspertus, kuri vismaz sevi uzskata par zinošiem ētikas jautājumos. Ētikas kodekss prokuroram ir ļoti būtisks dokuments. Pārkāpjot ētikas kodeksu, ir paredzēta arī atbildība. Tāpēc ar lielu rūpību jau vairāk nekā pusgadu viņi strādā pie kodeksa un uzklausa ekspertus. Kodeksu jau apstiprinās ģenerālprokurora padome. Viņi piesaistīti droši vien apzināt pieredzi, apzināt konkrētus jautājumus, kas būtu būtiski kodeksam. Ja mēs viņu būtu piesaistījuši kādas krimināllietas izpētei, tas gan būtu nelikumīgi. Bet šeit vairāk ir tāds sabiedriskais aspekts, un ētikas kodekss ir publisks dokuments. Kāpēc “Delna”? Nezinu, kurš viņus izvēlējās. Varbūt tā pati Valsts kontrole norādīja uz viņiem, kur pasmelt idejas?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā