Juris Rudevskis: Situāciju Latvijā psiholoģiskā ziņā var salīdzināt ar gulaga nometni

“Situāciju Latvijā psiholoģiskā ziņā var salīdzināt ar gulaga nometni. Ieslodzītie ir demoralizēti, viņi, protams, neuzticas nometnes sargiem. Bet ja nometnes sargs pasaka, lūk, šis cilvēks jums zog maizi, tad pārējie ieslodzītie metas viņam virsū un saplosa gabalos. Tas šobrīd notiek Latvijā,” esošo situāciju raksturo Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Šodien – intervija ar Juri Rudevski.
03.11.2021. Elita Veidemane
 
©Anda Krauze

Jums kā vērotājam no malas noteikti būs savs viedoklis par to, kas pie mums, Latvijā, notiek.

Vēroju to, kas notiek Latvijā un citviet pasaulē. Situāciju var raksturot ar vienu vārdu - ārprāts. Ir valstis, kur šis ārprāts tikpat kā nav jūtams, ir valstis ar augstāku vai zemāku ārprāta gradāciju, taču Latvijā ārprāts patiešām sit augstu vilni. Kā jūs domājat, ko teiktu cilvēki vēl pirms desmit gadiem (nemaz nerunājot par Atmodas laikiem), ja mēs viņiem parādītu to, kas notiek šodien? Viņi tam vienkārši nenoticētu. Viņi domātu, ka tā ir kaut kāda hipertrofēta un pilnīgi traka parodija par Franca Kafkas darbiem. Atsevišķos punktos Kafka vienkārši “atpūšas”, viņš ir pārtrumpots ar šodienas realitāti...

Manuprāt, “atpūšas” arī Džordžs Orvels ar savu “Dzīvnieku fermu” un “1984”...

Dažos momentos tā ir. Neviens taču nevarēja iedomāties, ka mēs dzīvosim sabiedrībā, kurā cilvēka personību, tas ir, cilvēku kā tādu vērtēs pēc viņa piekrišanas (vai nepiekrišanas) ievadīt organismā kaut kādu šķidrumu.

Šajā gadījumā nav svarīgi, cik tas ir zinātniski pamatots (vai nepamatots) no šā brīža zinātnisko atziņu viedokļa, jo zinātnes dati pastāvīgi mainās un attīstās. Šo jautājumu es atstāju zinātnieku ziņā.

Taču padomāsim, cik baisi tas ir: cilvēka pilsonisko un profesionālo lojalitāti arvien biežāk mēra nevis pēc uzticības brīvajai Latvijai, latviešu valodai, sarkanbaltsarkanajam karogam - tātad tām vērtībām un ideāliem, par kuriem krita latviešu strēlnieki un par kuriem cilvēki stāvēja uz barikādēm 1991. gadā, - bet pēc tā, vai viņš bez liekiem jautājumiem ļauj sev iešļircināt kaut kādu medicīnisku substanci.

Tas pats par sevi skan briesmīgi; vēl nesen domāju - kaut kas tāds var notikt tikai antiutopiskās fantastikas romānos un filmās. Ja esam to pieļāvuši, tad kas būs nākamais, ko pieļausim? Diemžēl no cilvēkiem sagaidāmā absurda potenciālu nekad nevajag novērtēt par zemu…

Ne visi piekrīt absurdam.

Tie cilvēki, kuri apstrīd šādu lietu kārtību vai pat mēģina uzdot konstruktīvus jautājumus, tiek automātiski pasludināti par “tautas ienaidniekiem”.

Jā, ir pat vesels saraksts ar šādiem “ienaidniekiem”.

Šādi cilvēki tiek arvien vairāk atzīti par tādiem kā “pārijiem”, “nepieskaramajiem”, kurus izstumj no sabiedrības un ar kuriem nekāda jēgpilna saruna nav iespējama.

Ir vēl dramatiskāk. Kurš gan būtu iedomājies, ka, piemēram, Austrālija ļoti ātri un ar iedzīvotāju vairākuma klusējošu piekrišanu pārvērtīsies par faktiski totalitāru valsti. Atgādināšu, ka Austrālija vēsturiski pieder pie anglosakšu tiesību sistēmas, tāpēc austrāliešiem raksturīga angļu tiesību kultūra - ar Lielo brīvību hartu, ar savu tiesību apzināšanos.

Taču jau pagājušajā gadā pasauli pāršalca ziņas par austrāliešu policistiem, kuri apstaigāja cilvēku mājas un arestēja viņus par kritiskiem ierakstiem sociālajos tīklos. Pavisam nesen Melburnas policija uz ielām apturēja cilvēkus ar kafijas glāzītēm rokā un lika parādīt kafijas līmeni glāzītē: vai jūs patiešām dzerat, vai maska ir noņemta pamatoti?

Bet kas tad īsti notiek Latvijā? Manuprāt, tas pats notiek arī visā Rietumu pasaulē.

Tas tomēr notiek ļoti atšķirīgi dažādās Rietumu valstīs; pat ASV šajā ziņā ir milzīga atšķirība starp pavalstīm. Taču Latvijā tas viss notiek hipertrofētā formā, pat salīdzinot ar Lietuvu vai Igauniju.

Ja raugāmies globālā mērogā, tad notiek, lūk, kas: decivilizācija. Uzmanību: nevis vienkārši civilizācijas sabrukums (par ko daudzi arī tepat Latvijā ir runājuši), bet tieši decivilizācija. Tas ir kaut kas daudz dziļāks un fundamentālāks. Decivilizācija primāri notiek cilvēku apziņā un tikai sekundāri, paralēli atspoguļojas sabiedrībā vispār: politikā, ekonomikā, sociālajā iekārtā… Kā teica profesors Preobraženskis ģeniālajā Mihaila Bulgakova romānā “Suņa sirds”, “Razruha ņe v klozetah, a v golovah” (Sabrukums notiek nevis tualetēs, bet galvās - krievu val.).

Jāsaprot, ka civilizācija primāri ir mūsu galvās un tikai pēc tam mēs to veidojam sev visapkārt. Civilizācijas process sabiedrībā atbilst tam, kā pieaug un nobriest bērns un pusaudzis (es, protams, domāju normāli attīstītu bērnu, kurš aug normālos apstākļos un nav mauglis). Bērns pieaug un attīstās, tāpat pieaug un attīstās arī sabiedrība. Pieaugšanas pretstats savukārt ir infantilizācija; visas sabiedrības līmenī tai atbilst decivilizācija. Civilizāciju gan galvā, gan cilvēku sabiedrībā veido divi pamatkritēriji: pašsavaldīšanās un spēja plānot nākotni.

Ko jūs domājat ar pašsavaldīšanos?

Ja niķīgam bērnam nedod to, ko viņš grib, viņš bļauj, spārdās, mētā rotaļlietas. Pieaugot viņš apjēdz, ka tas ir neproduktīvi, un pamazām iemācās valdīt pār sevi. Viņš saprot, ka konflikti ir risināmi nevis sitot otram ar dūri pa seju vai pārgriežot rīkli, bet gan veidojot dialogu. Lai notiktu dialogs - plašākajā nozīmē -, tiek veidotas dažādas sabiedrības struktūras: virsaiši, karaļi, parlamenti, prezidenti, valdības, tiesas utt. Ja Saeima pieņem likumu, tad tas arī ir konflikta novēršanas solis: lūk, ir viena problēma, kas var ģenerēt konfliktu sabiedrībā, tāpēc Saeima pieņem šo likumu.

Un kas notiek Latvijā ar dialoga veidošanu?

Diemžēl pie mums dialoga iespējas ir gandrīz pilnībā sagrautas. Esam nonākuši līdz situācijai, kurā brīva un jēgpilna saruna par valstij svarīgiem jautājumiem, tostarp par vakcināciju, ir kļuvusi neiespējama. Ja kāds cilvēks mēģina uzdot jautājumu vai, nedod Dievs, pauž pamatotu nepiekrišanu vienam vai otram valdošajam viedoklim, viņš automātiski tiek pasludināts par Kremļa un Putina aģentu. Un tas nozīmē, ka dialogs nav iespējams, jo jūs taču nevarat diskutēt ar ienaidnieka aģentu!

Šādu situāciju ir veicinājusi arī kovidepidēmija: ikviens cilvēks, kurš vai nu nepiekrīt valdošajam viedoklim par patlaban pieejamajām kovidvakcīnām, vai uzdod neērtus jautājumus šajā sakarā, tiek uzreiz pasludināts par “antivakseri”. Šajā kontekstā tas ir absolūti aplams nosaukums: antivakseri ir tie, kuri principiāli neatbalsta potēšanos vispār, nevis vienu konkrētu vakcīnu.

Šajā gadījumā mēs kārtējo reizi redzam, cik spēcīgs un potenciāli bīstams rīks ir mūsu valoda un kā sabiedrība burtiski pāris mēnešu laikā kā zivs uz makšķerāķa var uzķerties uz prasmīgi pamestu melīgu terminoloģiju. Kāds pamet šo vārdu - “antivakseri” - attiecībā uz kovidpotes skeptiķiem, un tūkstošiem citu, nemaz nedomājot, automātiski korī velk līdzi. Un, ja jūsu oponents ir “antivakseris” - tātad traks cilvēks, folijas cepurītes nēsātājs -, tad nekāds dialogs ar viņu nav iespējams.

Manuprāt, tas ir tipisks oponentu dehumanizācijas veids. Vēsture mums rāda, cik efektīvi ar valodas palīdzību var dehumanizēt jeb “atcilvēciskot” otru cilvēku. Viens ekstrēms, bet pamācošs piemērs ir bēdīgi slavenā “731. vienība”, kurā japāņi Otrā pasaules kara laikā veica šaušalīgus medicīniskus eksperimentus ar dzīviem cilvēkiem. Oficiāli šos upurus dēvēja par “maruta” - “baļķiem”, un tas citastarp ļāva ārstiem un sanitāriem nomierināt savu sirdsapziņu. Patiešām: viena lieta ir graizīt un mocīt dzīvu cilvēku, bet pavisam cita - vienkārši cirst vai zāģēt kaut kādu baļķi... Diemžēl cilvēku vairākums no vēstures nemācās.

Jūs minējāt struktūras, kam būtu jāveido dialogs.

Ja runājam konkrēti par valsts struktūrām, secinājums ir traģisks: šāda līmeņa atsvešināšanās starp pilsoņiem un valsts institūcijām Latvijas vēsturē vēl nekad nav bijusi. 2017. gada sākumā Vija Beinerte publicēja rakstu ar spilgtu virsrakstu: “Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?” Ja viņa jau toreiz uzdeva šādu jautājumu, tad ko gan var pateikt par esošo situāciju?!

Jāpaskaidro viena svarīga lieta. Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu vairākkārt lasījis sociālajos tīklos šādus apgalvojumus: “Rietumu valstīs cilvēki ir gudri; viņi klausa savu valdību un bez kurnēšanas dara to, ko valdība viņiem liek. Pie mums valda neuzticēšanās valdībai, un tas ir tādēļ, ka vēl joprojām esam padomiski. Par īstiem rietumniekiem kļūsim tikai tad, kad iemācīsimies pilnībā uzticēties valdībai.”

Bet tā ir galīgi aplama perspektīva! Pirmkārt, pēc šādas loģikas sanāk, ka vispadomiskākās ir ASV konservatīvās pavalstis (Teksasa, Florida), bet visrietumnieciskākā valsts pasaulē ir Ziemeļkoreja: tur cilvēki nemēdz pat domās apšaubīt “dārgā vadoņa” biedra Kima lēmumus. Otrkārt, vairums Rietumeiropas valstu valdību tomēr uztur kvalitatīvu atgriezenisko saiti ar sabiedrību - ne tā kā Latvijā.

Brīvā, demokrātiskā valstī konstruktīva neuzticēšanās valsts varai ir normāla parādība. Tas ir normāli, ka pilsoņi visu laiku skatās valsts amatpersonām uz pirkstiem un prasa sniegt atskaiti par visiem lēmumiem un par katru valsts iztērēto nodokļu maksātāju centu. Problēma ir nevis neuzticēšanās faktā, bet gan atsvešinātībā. Valsts institūcijas un amatpersonas no pilsoņa viedokļa izskatās gandrīz tikpat svešas kā gulaga nometnes uzraugi ieslodzīto acīs. To, starp citu, pierāda arī pilsoniskā pasivitāte: cilvēki vairs īsti netic un necer, ka varēs panākt būtisku valsts politikas uzlabošanos, ievēlot citus politiķus nākamajās vēlēšanās.

Kā izpaužas šī atsvešinātība? Paturpināšu analoģiju ar gulagu. Situāciju Latvijā psiholoģiskā ziņā var salīdzināt ar gulaga nometni: ieslodzītie ir demoralizēti un, protams, neuzticas nometnes sargiem. Bet ja nometnes sargs pasaka: “Lūk, šis cilvēks jums zog maizi”, tad pārējie ieslodzītie metas šim savam bēdubrālim virsū un saplosa gabalos. Jo viņu apziņā vairs nav stabilu atbalsta punktu; viņi vairs nezina, kam ticēt un kam ne, un viņi ir viegli vadāmi ar baiļu palīdzību. Tāpat arī šeit: cilvēki var sēdēt virtuvē un lamāt valdošo koalīciju, bet tad, kad valdība kliegs: “Lūk, kur ienaidnieks, nevakcinētais antivakseris, Kremļa pakalpiņš!” - visi metīsies viņam virsū.

***

(Intervijas turpinājumu lasiet šeit)