Juris Rudevskis: Esošā krīze devusi arī labumu – maskas ir kritušas

“Šajos krīzes apstākļos maskas arī ir kritušas, un šo faktu mēs nevaram aizmirst kā nebijušu. Mēs nevarēsim padarīt par nebijušu arī varas attieksmi pret cilvēkiem. Tas ir tāpat kā ar laulību: viens no laulātajiem aiziet “pa kreisi”, otrs laulātais piedod, viņi atkal dzīvo kopā, bet krāpšanas faktu par nebijušu nevar padarīt,” domā Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.
©Foto no personīgā arhīva

Šodien turpinām interviju ar Juri Rudevski. Pirmo daļu varat izlasīt šeit.

Jūs runājāt par prasmi plānot nākotni. Vai tad mūsu valdība un pārējās struktūras neplāno valsts nākotni?

Pavisam mazs bērns nespēj plānot nākotni. Ja bērnam pajautā: “Ko tu gribi - vienu konfekti tagad vai piecas konfektes rīt?”, viņš teiks: “Vienu un tūlīt!” Paaugoties cilvēks pamazām iegūst pacietības tikumu: nevis apēst un iztērēt visu tagad un tūlīt, bet atlikt, iekrāt un ieguldīt nākotnei.

Tieši tā arī cilvēku sabiedrībā parādījās pirmie civilizācijas asni, konkrēti - zemkopība un lopkopība. Kādā brīdī senie mednieki un vācēji atskārta, ka pacietība atmaksājas: augus var ne tikai apēst uzreiz, bet arī iestādīt un pēc tam iegūt ražu; tāpat arī dzīvniekus ir izdevīgāk nevis vienkārši nomedīt un apēst uzreiz, bet pieradināt un audzēt.

Skatoties uz tiem, kuri patlaban pie varas, ir redzams, ka viņiem nākotnes plānošanas spējas ir ļoti vājas - un tas ir tipisks decivilizācijas simptoms. Viņi - tāpat kā mazs bērns - grib visu tagad un tūlīt. Nodokļu politika pie mums ir īpaši atsvešinoša - jau tā, maigi izsakoties, neesam draudzīgi ne ārvalstu investoriem, ne mūsu pašu uzņēmējiem, un kovidepidēmijas apstākļos pieņemtie lēmumi ir ekonomikai vienkārši graujoši.

Mani tas nebeidz šokēt, jo es nespēju saprast politiķu domu gaitu. Viņi patiešām neapjēdz, ka cilvēkiem arī nākamajos gados un gadu desmitos būs kaut kas jāēd? Varbūt viņi cer, ka varēs vienkārši neierobežoti turpināt “slaukt” nodokļu maksātājus, bet tie paklausīgi paliks Latvijā un tik maksās un maksās? Tā ir vienkārši neracionāla, patoloģiski infantila neprasme domāt par nākotni. Tas ir tāpat kā ar vistām, kuras dēj zelta olas: tūlīt pat nokausim tās vistas un izcepsim, būs garšīgi!

Kādēļ tā? Te nu mēs nonākam pie jēdziena, par kuru līdz šim ir runāts ļoti maz: “dabiskā elite”. Latvijā dabiskās elites diemžēl vairs nav.

Izskaidrosiet?

Vispirms: kā var raksturot patlaban pie varas esošo Latvijas politisko režīmu? Ir viens brīnišķīgs sengrieķu izcelsmes vārds: kakistokrātija. Tas nozīmē, ka pie varas ir nevis labākie, bet sliktākie sabiedrības pārstāvji - nevis gudrākie, drosmīgākie un tālredzīgākie, bet tieši pretēji. Pie mums patlaban valda kakistokrātisks režīms.

Kāpēc esam nonākuši tik tālu? Un tad atrodam atslēgas vārdus: dabiskā elite. Tie ir cilvēki, kuriem viņu morālo īpašību dēļ - un šīs īpašības ir taisnīgums, drosme, godīgums, gudrība, apķērība utt. - piemīt autoritāte pārējo sabiedrības locekļu vidū.

Šiem cilvēkiem ir arī vara?

Ne vienmēr. Ir svarīgi saprast atšķirību starp varu un autoritāti. Vara ir tā, kas mums liek kaut ko darīt piespiedu kārtā. Ja mani, piemēram, uz ielas aiztur policists, viņam pār mani ir vara - vienalga, vai es personīgi cienu šo policistu vai ne. Savukārt autoritāte rada vēlmi klausīt un labprātīgi pakļauties kādas personas lēmumiem šīs personas morālo īpašību dēļ. Reizēm autoritāte var būt apvienota ar varu, bet ne obligāti. Mūsdienu pasaulē tas visbiežāk tā nav.

Protams, daži mēģina sludināt, ka nekādas elites neesot un ka visi cilvēki esot pilnīgi vienādi un vienlīdzīgi. Tās ir muļķības; egalitārisms (utopiska nostādne, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem - E.V.) vispār ir pretdabisks. Ja sabiedrībā nav dabiskās elites, tad šī sabiedrība nekur tālu nespēs aiziet. Nu, piemēram: kādā ciematā nopietni sastrīdējušies divi cilvēki. Viņi nevēlas iet uz policiju vai tiesu, bet grib, lai viņu strīdu izšķir kāds šajā ciematā visu ļoti cienīts cilvēks - un viņš to arī izdara. Lūk, tā ir dabiskā elite - vismaz šā ciema robežās.

Bet problēma ir tā, ka latviešiem patlaban vairs nav šīs dabiskās elites jeb, kā to vēl var nosaukt, “morālās aristokrātijas”. Vēlreiz uzsveru: runa nav par varu, bet par autoritāti. Kādreiz mums šāda autoritatīva elite bija.

Aukstā kara laikos trimdas latviešiem, kuri bija izkaisīti pa dažādām pasaules valstīm, bija savi politiskie, sabiedriskie un kultūras darbinieki, kuru balsīs tautieši nopietni un cieņpilni ieklausījās.

Piemēram, trimdā bija leģitīmais Latvijas valsts galvas pienākumu izpildītājs bīskaps Rancāns, bet tepat Latvijā - brīvības cīnītāji Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane un citi. Daudzi jau ir aizsaulē vai lielos gados - bet kas ir viņu vietā? Varbūt atsevišķi cilvēki, taču to ir tik niecīgi maz, ka nekādu eliti kā strukturētu sabiedrības segmentu viņi neveido. Un pie kā lai cilvēki šaubu gadījumā vēršas kā pie morāla balsta? Dabīgās elites noplicināšanos es redzu arī citās Rietumu valstīs, taču tur situācija tomēr izskatās cerīgāka nekā pie mums.

Kā ir - jūs esat optimistisks vai pesimistisks, vērtējot Latvijas sabiedrības un vispār - sabiedrības plašākā skatījumā - attīstības tendences un iespējas?

Esmu pesimists īstermiņā, tomēr optimists ilgtermiņā. Tas, kas patlaban notiek, ir sabiedrības struktūru sabrukums - ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā un pat visā Rietumu pasaulē. Domāju, to vairs nav iespējams pagriezt atpakaļ. Negribu tēlot Kasandru - priesterieni no sengrieķu mitoloģijas, kura bija nolādēta izteikt patiesus pareģojumus, kuriem neviens neticēja -, bet man bail, ka esošās situācijas beigu posms būs slikts. Situācija ir visai līdzīga tai, kāda bija piektajā gadsimtā, Rietumromas impērijas krišanas priekšvakarā.

Bet jāatzīst, ka esmu par zemu novērtējis Rietumu pasaules inerces izturību, jo agrāk man šķita, ka sabrukuma beigu etaps būs jau noticis pirms 2021. gada. Izrādās, ka mēs kā sabiedrība tomēr spējam krist vēl zemāk. Kad skatāmies uz kādu morāli degradējušos cilvēku, mēs domājam: nu, zemāk krist vairs nav iespējams. Izrādās, ka ir gan iespējams. Par šo decivilizācijas procesu, par ceļu uz haosu esmu runājis jau pirms desmit gadiem, un es ļoti ceru, ka Eiropas līmenī līdz bruņotai vardarbībai mēs tomēr nenonāksim, lai gan...

...lai gan esam redzējuši #BlackLivesMatter ārdīšanos Amerikā un citviet pasaulē.

Jā. Arī franču ģenerāļi nesen runāja par pilsoņu kara iespējamību Francijā. Jālūdz Dievs, lai situācija neeskalējas līdz masu vardarbībai. Bet jāteic, ka ir arī zināms labums no tā, kas notiek. Maskas ir nokritušas! Kad ir šāda veida krīze, cilvēki parāda savu īsto seju.

Tagad, lasot ierakstus sociālajos tīklos, redzu: daudzi cilvēki, kuri ir bijuši šķebinoši pareizi (bieži vien - it kā “priekšzīmīgi kristieši”), tagad aicina ieslodzīt, diskriminēt un izslēgt no sabiedrības “nepareizos” - nevakcinētos, likdami saprast, ka tad, kad viņi apmirs, iestāsies vispārēja laime. Gadu gadiem esmu lasījis šo priekšzīmīgo pilsoņu pareizās domas, bet tagad viņi ļauni priecājas, ka zināma sabiedrības daļa nomirs! Domāju, ka šeit nekādi komentāri nav vajadzīgi.

Ja kāds vēl šaubās par cilvēciskās degradācijas potenciālu, var izlasīt (vai pārlasīt) Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” vai Varlama Šalamova “Kolimas stāstus”. Sevišķi baisi ir Šalamova stāsti: tajos redzams, kā gulaga nometņu elles apstākļos daudzi ieslodzītie ātri vien zaudēja jebkādu cilvēcisku veidolu - īpaši attiecībās ar bēdubrāļiem.

Paldies Dievam, mēs tagad nedzīvojam tik šausmīgos apstākļos, kad neviens nezina - rīt vēl dzīvos vai būs jau miris. Taču šajos krīzes apstākļos maskas arī ir kritušas, un šo faktu mēs nevaram aizmirst kā nebijušu. Mēs nevarēsim padarīt par nebijušu arī varas attieksmi pret cilvēkiem. Tas ir tāpat kā ar laulību: viens no laulātajiem aiziet “pa kreisi”, otrs laulātais piedod, viņi atkal dzīvo kopā, bet krāpšanas faktu par nebijušu nevar padarīt.

Protams, ilgtermiņā nevaru paredzēt, cik vēl ilgi sabiedrības pacietības vadzis nelūzīs, jo biju par zemu novērtējis šā vadža izturību. Bet, tāpat kā pēc Rietumromas civilizācijas krišanas uzplaiksnīja jaunas civilizācijas rītausma, tāpat, domāju, notiks arī ar mūsu civilizāciju. Šie vēl nav “pēdējie laiki”. Zinu, ka šī situācija nevar būt mūžīga un nepārvarama, jo apkārt - par laimi - ir daudz labu cilvēku. Pārāk daudz labuma vēl ir šajā pasaulē. Gaisma pār tumsu tomēr dominē, un gaisma galu galā uzvarēs.