Sabīne Ulberte: Kovida uzvaras gājiens nelielai daļai sabiedrības ļauj brangi pelnīt. Pirmām kārtām – farmācijas milžiem

„Mana pirmā profesija ir medicīnas māsa, un, kad uzzināju, ka slimnīcās darbam ar kovidslimniekiem nepieciešami palīgspēki, es brīvprātīgi pieteicos strādāt Austrumu slimnīcas kovidnodaļā. Iegūtā pieredze ļauj secināt, ka liela daļa pacientu var ārstēties mājās, saņemot adekvātu terapiju. Bet viņi to nesaņem,” teic Latvijas skaistumkopšanas speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Sabīne Ulberte.
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Sabīne Ulberte: Vairāk nekā pirms gada manis pārstāvētā nozare tika ierauta nopietnā krīzē, kas ietekmēja dzīvi tūkstošiem cilvēku - faktiski atstājot bez darba un jebkādiem ienākumiem. Negatīvu attieksmi pret skaistumkopšanas nozarē strādājošajiem speciālistiem - un tās lielākoties ir sievietes, kuras nereti uztur ģimenes, bērnus un vecvecākus, - mēs saņēmām ne tikai no valdības, bet daļēji arī no sabiedrības.

Nozares slēgšana tika aizbildināta ar rūpēm par sabiedrību, ar cīņu pret kovidinficēšanās riskiem, uzsverot, ka skaistumkopšanā ir potenciāli vislielākā iespēja inficēties ar kovidu un ka tā esot nozare, bez kuras jebkurš var īsāku vai garāku laiku iztikt. Lēmumu pieņēmējus sākotnēji absolūti neinteresēja tas, cik ilgi nozarē strādājošie cilvēki var iztikt bez jebkādiem ienākumiem...

Valdība taču piešķīra 500 eiro mēnesī - dīkstāves pabalstu - katram skaistumkopšanas speciālistam...

Kad skaistumkopšanas nozari 2020. gada oktobrī slēdza vēl bijusī veselības ministre Viņķele, no valsts puses nebija nozares cilvēkiem paredzēts nekāds atbalsta mehānisms. 2021. gada janvārī finanšu ministrs Reirs (JV) izrādīja pretimnākšanu un kopā ar nozares pārstāvjiem tika rasts risinājums, kā izmaksāt dīkstāvē esošajiem cilvēkiem 500 eiro mēnesī kā īslaicīgu izeju no neapskaužamās situācijas, it īpaši ja valdība solīja nozarei ļaut atsākt darbību 27. janvārī... Nozare varēja atsākt strādāt tikai jūnijā! Lūk, un te sākās katra cilvēka izdzīvošanas māksla, jo ar šiem 500 eiro sievietēm bija jāspēj uzturēt ģimenes, nomaksāt rēķinus, kredītus un prakses. Tajā pašā laikā atradās gan valdības pārstāvji, gan sabiedrības daļa, kas metās kaunināt manas nozares cilvēkus, kas deviņus mēnešus nestrādā un vēl prasa valdībai rast citus dīkstāves risinājumus. Lai ministri pamēģina gadu nodzīvot ar algu 500 eiro mēnesī!

Slēdzot nozari, netika ņemts vērā, ka nozarē liela daļa strādājošo ir ārstniecības personu reģistrā iekļauti speciālisti, kuriem jāievēro Ministru kabineta izstrādātie higiēnas un epidemioloģiskās drošības noteikumi, kā arī Veselības inspekcijas prasības. Turklāt pašsaprotami, ka jebkurš speciālists ir ieinteresēts pasargāt gan sevi, gan klientus un ieviest papildu drošības pasākumus.

Tad kādēļ mēs tikām pasludināti par visriskantāko nozari? Tam nebija nekāda pamatojuma - un arī šobrīd nav, jo ir tikai teorētiski pieņēmumi un spekulācijas, kam nav rodami apstiprinājumi par to, ka tieši kosmetoloģijas kabinetos notikusi aktīva inficēšanās. Ne šobrīd ar kovidu, ne arī agrāk ar kādu citu vīrusu.

Varbūt vienkārši vajadzēja atrast kādu vainīgo?... Un tad rosināt dažādus aizliegumus.

Pēdējās ārkārtas situācijas laikā, kad mums jau ir kovidpieredze gandrīz divus gadus, valdība nemainīgi rosina vienus un tos pašus ierobežojumus dažādās versijās, taču situācija kļūst arvien sliktāka.

Izskatās, ka valdībai (vai arī Operatīvās vadības grupai?) jau ir izveidots automātiskais ierobežojumu portfelis - līdzīgi kā automātiskās kustības dzīvniekam, kas mitinās būrī: tās turpinās arī tad, kad būris tiek noņemts. Veselības ministrs Pavļuts un viņa eksperti turpina modificēt valdības prioritātes cīņā ar kovidu, fokusējoties un noveļot visu atbildību uz nevakcinētajiem cilvēkiem, kurus spiež atlaist no darba/neļauj strādāt. Līdz ar to tiek doti maldinoši ziņojumi sabiedrībai: ja esi vakcinēts - tu esi pasargāts, un ka kovida inficēšanās skaitļi kāpj tikai un vienīgi nevakcinēto vainas dēļ.

Man gan ir sava pieredze. Kad oktobrī kārtējo reizi tika aizvērta mana nozare, es saslimu ar kovidu - laikā, kad neveicu savus profesionālos pienākumus. Jāpiezīmē, ka es biju viena no pirmajiem, kas vakcinējās - jau tad, kad to sāka darīt mediķi. Mana ģimene un mani draugi - visi ir vakcinējušies.

Jūs, protams, zvanījāt uz konkrēto telefonu, lai uzzinātu, ko darīt, kad sajutāt simptomus?

Jā. Bet testu veikšanas procedūra viennozīmīgi ir viena no tām, kas radikāli jāmaina, ja kāds patiesi vēlētos ierobežot infekcijas izplatīšanos. Es zvanīju uz Gulbja laboratorijas tālruni un pieteicos testam uz konkrētu laiku - pilnīgā pārliecībā, ka laikā, kad nodošu testu, tur būšu vienīgā, jo bija skaidrs, ka esmu kovidpaciente ar diviem pozitīviem aptiekas testiem. Uz jautājumu - kā man nokļūt līdz testa laboratorijai un vai drīkstu braukt ar sabiedrisko transportu, atbilde bija: protams, jums taču kaut kā līdz mums jānokļūst. Sapratu, ka tas ir ierasti: cilvēki ar akūtiem simptomiem brauc sabiedriskajā transportā, lai nodotu kovidtestu.

Uzgaidāmajā telpā atradās arī citi cilvēki, kuri gatavojās nodot analīzes. Tur bija kopīgs gaitenis ar durvīm uz zobārsta, ģimenes ārsta, kosmetologa kabinetiem. Gaitenī, pieņemu, sēdēja veseli cilvēki, un tad nācu es - iespējamais kovidpacients. Manuprāt, analīzes no manis vajadzēja ņemt mediķim aizsargtērpā, bet tas tā nenotika. Pēc tam es drīkstēju iet savās gaitās, jo tests taču vēl nebija apstiprināts.

Kas notiek ar kovidpacientu, kad viņš saņem ziņu par pozitīvu testa rezultātu?

Ja viņš ir vakcinēts, tad tiek bloķēts vakcinācijas sertifikāts. Inficētais cilvēks vairs nevar iekļūt veikalā, iet uz teātri utt. Bet kas notiek ar cilvēkiem, kuri neiet uz laboratoriju, jūtas labi, bet uzzina par savu pozitīvo rezultātu, izmantojot paštestu? Viņš ar savu sertifikātu var iet uz darbu, teātri un veikaliem. Viņš drīkst iet visur, kur nedrīkst iet nevakcinētie, bet neinficētie - ar negatīvu testu.

Šim slimajam cilvēkam zvana no SPKC un uzdod jautājumus par iespējamajām kontaktpersonām - bet kā ir iespējams nosaukt visus veikalā satiktos, autobusa pasažierus un cilvēkus laboratorijā?

Kādu redzat izeju?

Ja valdības prioritāte patiešām būtu ierobežot vīrusu, tad uzskatu, ka valstij jānodrošina visu darbinieku testēšana neatkarīgi no vakcinācijas statusa, atrodot finanses, piemēram, slēdzot mūžīgi tukšos vakcinācijas centrus un atbrīvojoties no dārgā vakcinācijas biroja, un šiem testiem jābūt viena veida visā valstī - tādiem, kuru rezultātu ticamība būtu visaugstākā.

Arguments, ka esmu vakcinēta un tāpēc mani nevajag testēt, ir absurds, jo es, būdama vakcinēta, bet bez neviena slimības simptoma, nenojaušot, ka esmu inficēta - aplipināju septiņus cilvēkus, no kuriem viens joprojām diemžēl ir slimnīcā!

Ja man kā kosmetologam būtu jāizvēlas no diviem pacientiem - viens ir nevakcinēts, bet ar svaigu negatīvu testu, savukārt otrs ir vakcinēts un ar sertifikātu, bet bez testa -, es izvēlēšos pirmo. Viņš man būs drošāks.

Stāsta, ka slimnīcas mums esot pārpildītas. Vismaz nesen tā bija.

Tad, kad cilvēks ir inficējies ar kovidu, ģimenes ārsts viņam zvana un jautā par pašsajūtu. Pie šī pacienta uz mājām neiet nedz ģimenes ārsts, nedz medicīnas māsa. Un viņš arī nedrīkst iet uz poliklīniku un aptieku. Zāļu viņam nav. Vienīgā iespēja viņam saņemt palīdzību - zvanīt neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.

Kad pacients pasaka: saslimu vakar, man ir 39 grādu temperatūra, viņam pasaka - dzeriet ibuprofēnu. „Ātrā palīdzība” brauks tad, kad būs galēji slikti. Bet tad jau, iespējams, ir sākušiesies neatgriezeniski plaušu bojājumi. Ja izdodas pārliecināt „ātros”, ka „es jau mirstu”, tad cilvēks pietiekami ātri nokļūst slimnīcā un saņem adekvātu terapiju. Tāpēc slimnīcas ir pārpildītas.

Mana otrā profesija ir medicīnas māsa, un es brīvprātīgi pieteicos strādāt Austrumu slimnīcas kovidnodaļā. Skaidri varu pateikt, ka liela daļa pacientu var ārstēties mājās, saņemot adekvātu terapiju.

Bet viņi jau nesaņem!

Protams, ka nesaņem. Labākajā gadījumā cilvēkiem mājās ir paracetamols, ibuprofēns un tēja, nevis antibiotikas, prednizolons vai citi medikamenti, kas ir recepšu preparāti un kurus izraksta ārsts, izvērtējot katra pacienta stāvokli, taču pa telefonu tas nav iespējams.

Kas būtu jādara?

Uzskatu, ka steidzami jārisina problēmas, kas ir veselības aprūpes ambulatorajā blokā! Es zinu, cik pārslogoti ir ģimenes ārsti, lielākajai daļai ir viena māsiņa, tomēr, ja jau kovidvīrusa izplatīšanās ierobežošana ir prioritāte, sen jau bija laiks rast papildu resursus un iespējas palīdzēt ambulatori, kā tas ir citās valstīs, kur mirstība ir daudzkārt zemāka un slimnīcas nav pārpildītas.

Jāmācās arī no citu valstu pieredzes. Latvijā gan ar novēlošanos tika aktualizēta papildu cilvēkresursu piesaiste, bet tas ir devis rezultātu: ir samērā liels cilvēku skaits palīdzībai darbam slimnīcās. Turklāt visā Eiropā ir izstrādātas vadlīnijas kovidpacientu ārstēšanai, taču Latvijā tās tiek realizētas veiksmīgi tikai stacionāros.

Ja nemaldos, tika iedarbināta sistēma, kurā cilvēki varēja brīvprātīgi pieteikties palīdzēt savu iespēju robežās risināt kovidproblēmas.

Jā. Palīdzēt var nākt ikviens - gan no bruņotajiem spēkiem, gan nestrādājošie mediķi, gan organizāciju, koledžu un skolu pārstāvji, gan vienkārši cilvēki. Visi tika novirzīti darbā uz slimnīcām - stumt gultas, grozīt pacientus, piepalīdzēt šo un to.

Bet kāpēc kaut vai daļa šo cilvēku nevarētu tikt novirzīti uz ambulatorās aprūpes bloku - viņi pacientiem uz mājām varētu piegādāt medikamentus. Ja brīvprātīgie tiktu pieslēgti ambulatorajam blokam, liela daļa pacientu nenonāktu slimnīcās. Taču tas jebkurā gadījumā neatrisinās situāciju, ja mediķi saslimušos cilvēkus turpinās konsultēt pa telefonu - viņi uz aptieku, poliklīniku vai veikalu iet nedrīkst un nespēj, pie viņiem uz mājām neviens nenāk. Ko darīt?

Jāņem vērā arī psiholoģiskais aspekts: kad cilvēkiem, kuriem divus gadus mediji, valdība stāsta, ka cilvēki mirst, tad saprotams, ka cilvēkā, kurš saslimis, sākas panika un viņš nespēj pats izvērtēt saslimšanas smaguma pakāpi.

Mums valstī tagad ir divi režīmi - zaļais un sarkanais. Arī cilvēki ir sadalīti „zaļajos” un „sarkanajos”.

„Sarkanie” nedrīkst iet uz lielveikaliem, saņemt pakalpojumu un apmeklēt teātri. „Zaļajiem” tas ir atļauts, kaut gan vīrusu pārnēsā un slimo abu „krāsu” cilvēki. Austrumu slimnīcā, kas ir viena no vadošajām Latvijas klīnikām, diagnostikas nodaļas gaitenī vienlaikus gaida savu izmeklējumu gan ambulatorie, gan stacionārie pacienti. Cilvēks, kurš atnācis nofotografēt, piemēram, savu pirkstu, auduma masku uzlicis uz deguna, stāv blakus gultai ar kovidpacientu.

Kas ir pārsteidzoši: ieejot Austrumu slimnīcā un staigājot pa nodaļām, ne reizi netiek prasīts uzrādīt sertifikātu - tātad pa slimnīcu var staigāt jebkurš cilvēks no ielas, taču ne sportot, ne paēst visi cilvēki nedrīkst.

Tad cik loģiski ir aizliegt kosmetologa darbu savā profesijā? Kosmetologs apkalpo piecus līdz sešus klientus dienā, viens pret vienu, šobrīd tikai ar sertifikātiem, ievērojot visus epidemioloģiskos nosacījumus.

Vērojot to visu, rodas iespaids, ka apturēt kovidu nav ieinteresēta nedz valdība, nedz veselības aprūpes sistēma kopumā. Jo kovida uzvaras gājiens nelielai daļai sabiedrības ļauj brangi pelnīt. Pirmām kārtām - farmācijas milžiem. Otrkārt, reklāmas kompānijām. Treškārt, mediķiem, bet tikai tiem, kas strādā tieši ar kovidpacientiem - tiem ir 100% piemaksa. Un, protams, valdībai un valsts ierēdņiem, amatpersonām, kas var mierīgi „strādāt” attālināti no mājām. Bet viņu darbs, izrādās, nevienam nepietrūkst, bet alga kontā ieripo ik mēnesi ar garantiju.

Vai tiešām māsas darbs citās nodaļās ir mazāk grūts, mazāk atbildīgs un mazāk nepieciešams nekā kovidnodaļā?

Tostarp tie, no kuriem ir atkarīga kovidpandēmijas apturēšama, nav izdarījuši visu iespējamo, lai to apturētu.

Vai tiešām tas, ka Sabīnei Ulbertei un citiem kosmetologiem tiks aizliegts strādāt savā profesijā, palīdzēs apturēt kovida izplatību?

Mums rāda TV filmu „Netīrā zona”, mēs redzam, cik viss ir briesmīgi, kā visi tur staigā skafandros un cik tas ir grūti. Jā, es zinu, tas ir grūti - pati esmu tā staigājusi. Bet, es atvainojos, tad parādiet arī otru pusi - uzgaidāmo telpu, kur visi ir kopā, gan veselie, gan inficētie, parādiet citas nodaļas un intensīvo palātu onkoloģijā, ķirurģijā....

Parunāsim par vakcīnām. Zinu, ka esat pētījusi to aprakstus.

Jā, uz dažiem jautājumiem man gribētos saņemt atbildes no mūsu valsts ekspertiem - Perevoščikova, Dumpja. Un no veselības ministra Pavļuta arī. Uz kāda pamata ir radies apgalvojums, ka viena vakcīna mūs aizsargā sešus mēnešus, otrā - divus, trešā - astoņus? Visu vakcīnu aprakstos ir viens un tas pats teikums: „Vakcīnas nodrošinātais aizsardzības ilgums nav zināms, jo to vēl nosaka pašlaik notiekošajos klīniskajos pētījumos.”

Otrs teikums, kas ir nemainīgs visām vakcīnām, ir šāds: „Vakcinācija ar (konkrētas vakcīnas nosaukums) var nenodrošināt aizsardzību visiem tās saņēmējiem.”

Tas nozīmē, ka ražotājs nenodrošina to, ka visiem vakcīnas saņēmējiem izveidosies vienāda aizsardzība pret infekciju.

Tad kāpēc mūsu valsts atkal ir viena no izņēmuma valstīm, kas absolūti ignorē faktu, ka cilvēkam var būt antivielas pēc izslimošanas ar kovidu - par ko viņš varbūt pat nezina? Bet var būt arī tā, ka cilvēkam, saņemot vakcīnu, neveidojas neviena antiviela. Un tad viņu apvaino par to, ka viņš ir nopircis viltotu sertifikātu. Jā, es zinu, ka ļoti daudzi tiešām ir nopirkuši, bet ir vakcinēti cilvēki, kuriem diemžēl nav izveidojusies aizsardzība pret vīrusu. Un šo faktu nedrīkstētu ignorēt.

Kāpēc jūs gājāt strādāt uz slimnīcas kovidnodaļu par medmāsu? Tas bija kāds emocionāls grūdiens?

Esmu apguvusi RSU māszinību bakalaura programmu, man ir medicīnas māsas izglītība. Diemžēl, strādājot šajā nozarē un vienlaikus audzinot trīs bērnus, nevar nodrošināt ģimeni. Tāpēc aizgāju strādāt farmācijas biznesā. Skaistumkopšanas speciāliste - kosmetoloģe ir mana otrā izglītība.

Kāpēc izvēlējos būt par brīvprātīgo slimnīcā? Negribu sevi izgreznot ar neesošu altruismu, bet arī man - kā jebkuram cilvēkam - ir jāapmaksā rēķini, tāpēc, esot situācijā, kādā ir visa mūsu nozare, man draud palikšana bez iztikas līdzekļiem. Tāpēc pieteicos strādāt slimnīcā, lai man būtu vismaz kaut kādi ienākumi - tad, kad atkal tiks slēgta mūsu nozare.

Austrumu slimnīcā ir aizvērtas divas kovidnodaļas, tāpēc tur šobrīd pietiek cilvēkresursu. Tad, kad valdība atkal izdomās slēgt mūsu nozari, es atgriezīšos mediķu rindās un strādāšu par medmāsu.

Jums ir bažas, ka jūsu nozari atkal varētu slēgt?

Jā, viennozīmīgi. Par to tiek kuluāros runāts, nosaucot pat datumus - 15., 20. decembris. Tas notiks tad, kad atkal sāks kāpt inficēšanās skaitļi. Zinot vīrusa dabu, kas nepakļaujas ne robežām, ne lokdauniem, ne vakcīnām, ne diennakts laika un luksoforu iekrāsotām zonām vai vēl kam citam, ir iespējams kāpuma vilnis pēc nesenajām valsts svētku brīvdienām. Kad Latvijā apstiprinās jaunā omikrona paveida ienākšanu, varbūt šeit atkal būs situācija „viss ir slikti un visu aizliegt”.

Esmu vairākkārt piedalījusies Ministru kabineta un OVG sēdēs un atklāti izteikusi savu viedokli, uzdevusi jautājumus, piedāvājusi risinājumus, bet atbildes neesmu saņēmusi. Mēs visi izprastu dažādu profesiju aizliegumus un solidarizētos, ja būtu pārliecība, ka tas ir labums sabiedrībai un ka mēs visi kopā apturam kovidu. Bet tad, kad mūsu nozarē ir mēnešiem ilgs liegums strādāt, zeļ un plaukst daudzas citas nozares, kad jomas, kurās ir iespēja inficēties ar kovidu, ir atvērtas, rodas jautājums: kāpēc tā?!

Es gribu aicināt veselības ministru Pavļutu, ja viņu patiešām interesē, kas notiek mūsu valstī un Latvijas veselības nozarē, aiziet vizītē uz vadošajām slimnīcām - bez pieteikuma, bez brīdināšanas. Un tad atkāpties!

Mani ieteikumi situācijas risināšanai

  • Iespēja testu nodot bez citu cilvēku inficēšanas riska - bezmaksas ātrie testi, transports, nekavējošas izolācijas iespējas;
  • Ambulatorās sistēmas reforma - adekvāta terapija, mājas vizītes un medikamentu piegāde, uzraudzība, precīzas instrukcijas (ārsta zvani, pārbaudes utt.);
  • Slimnīcu epidemioloģisko plānu kontrole un pārskatīšana, pilnībā izslēdzot iespēju inficēties ar kovidu cita veida pacientiem. Noskaidrot cēloni un nekavējoties to novērst;
  • Sociālās atbalsta sistēmas pilnveidošana un adaptācija: piegādājot, piemēram, pārtiku, lai pašam slimniekam vai tuviniekiem un kontaktpersonām nav jādodas uz veikalu vai jālieto sabiedriskais transports. To varētu darīt ar pašvaldības palīdzību;
  • Slimnīcās veiktās terapijas pārskatīšana. Nav normāli, ka Latvijā no kovida mirstība ir augstāka nekā Skandināvijas un Baltijas valstīs kopā. Tas nebūtu iespējams, ja Latvijā tiešām būtu tās pašas vadlīnijas, kas pārējās Eiropas valstīs. Varbūt vienkārši citur prioritāte ir izglābt slimniekus, nevis akli vadoties pēc teorētiskām vadlīnijām, bet gan izmantojot individualizētu pieeju?
  • Nepārtraukt plānveida medicīnisko palīdzību un selektēt neatliekamo palīdzību. Rezultāts ir hroniskas slimības, kas pārvēršas akūtās un rezultējas letālā iznākumā. Turklāt bailes rada papildu spriedzi, jaunas saslimšanas un imūnsistēmas novājināšanos, kā arī pacientu neziņas un panikas radītu slodzi medicīnas personālam;
  • Radikāli mainīt valdības komunikāciju ar sabiedrību, ar uzņēmējiem, ar strādājošajiem un pensionāriem... Ar nodokļu maksātājiem. Mēs esam tik, cik mēs esam. Un citu nebūs.