Dainis Liepiņš: Šai valdībai es lieku divnieku

Uz sarunu par pēdējo gadu problemātiku uzņēmējdarbībā “Neatkarīgā” aicināja uzņēmēju Daini Liepiņu.
BŪS GRŪTI. “Šajā ziemā mums būs jāpārdzīvo energoresursu cenu kāpums un pandēmijas uzliktie noteikumi, kas ir ļoti spēcīgs “kokteilis”,” uzsver Dainis Liepiņš ©Publicitātes foto

Kā jūs kā uzņēmējs vērtējat pēdējo gadu notikumus uzņēmējdarbībā, kas tiešā vai netiešā veidā saistīti ar Covid-19 pandēmiju?

Nu jau praktiski divus gadus visa pasaule ir sarežģītā situācijā un katra valsts cīnās, kā māk. Runājot par Latviju, jāatzīmē, ka pandēmijas sākumā, ko izjutām 2020. gada nogalē, sabiedrība un uzņēmēji bija disciplinēti un saprotoši, jo cerēja, ka Covid-19 drīz vien atkāpsies - vajag tikai nedaudz paciesties. Taču redzam, ka vīruss nepazūd - tas mainās un atgriežas arvien spēcīgāks. Tam seko dažādi valdības lēmumi, kas nedod gaidīto rezultātu, tāpēc kopumā uzņēmējdarbības vide nav labākajā situācijā. Protams, ir nozares, kurām šis ir labas izaugsmes laiks, piemēram, IKT joma un ar to saistītie biznesi, tajā skaitā interneta veikali, kā arī būvniecības nozare. Vissliktāk klājas pakalpojumu biznesiem un kultūras nozarei, kas no pandēmijas ierobežošanas pasākumiem cieš visvairāk.

Šajā situācijā valdība strādā ļoti slikti - es tai lieku stabilu divnieku. Uzņēmējdarbības atbalstam līdzekļi tika paredzēti, bet veids, kā atbalsts tika piešķirts, nebija adekvāts situācijai. Bieži atbalsts tika atteikts nepamatoti, piemēram, vienam no maniem uzņēmumiem tika atteikts atbalsts, jo 2019. gadā pastāvēja strīds ar VID par nodokļu jautājumiem, kas jau sen bija atrisināti. Paskaidrošu, ka VID strīdā uzvarēja un uzņēmums savas saistības nokārtoja, taču brīdī, kad uzņēmums vērsās pēc atbalsta pandēmijas ierobežojumu dēļ, VID to atcerējās un uzņēmuma darbinieki atbalstu nesaņēma.

Otra nepārdomātā politika bija atbalsta apmēra noteikšana, par kritēriju ņemot darbinieku skaitu. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem ar nelielu strādājošo skaitu, bet ar lielām ražošanas un uzturēšanas izmaksām, tostarp arī Ozolnieku ledus hallei ar dažiem nodarbinātajiem, bet lielu energoietilpību, valsts atbalsts bija nesamērīgi mazs. Tajā pašā laikā daudziem uzņēmumiem tas bija īsts Eldorado laiks - liels strādājošo skaits ar minimālām uzņēmuma uzturēšanas izmaksām deva iespēju kārtīgi “uzvārīties” - daudzi nezināja, kur naudu iztērēt. Es uzskatu, ka valdības nekonsekvence un nespēja pieņemt adekvātus lēmumus ir novedusi pie milzīgu finanšu resursu izšķērdēšanas. Līdzekļi netika mērķtiecīgi novirzīti uzņēmumu “izdzīvošanai”, bet gan bezmērķīgi izsvaidīti no viena grāvja otrā.

Šobrīd valdība sper mērķētākus soļus, un cerams, ka tagad uzņēmēji saņems atbalstu, kas ir adekvāts uzņēmuma darbības nodrošināšanai...

Arī tagad, pandēmijas trešajā vilnī, kad liela daļa ekonomikas tika apturēta uz ilgāku laiku, vēl tikai tiek spriests par atbalsta apmēru un kritērijiem. Pieņemsim, ka valsts atbalsts būs ap 30% no patiesajām izmaksām, bet nav zināms, kad uzņēmēji šo naudu saņems - varbūt janvārī, martā vai aprīlī. Piedodiet, bet ne “Latvijas gāze”, ne “Latvenergo” nav gatavi gaidīt, kamēr valsts man ieskaitīs pabalstu - lielie monopola uzņēmumi ir gatavi pārtraukt piegādes, ja es savlaicīgi nenorēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Šajā situācijā ir tikai divas iespējas - vai nu izmantot paša personīgos uzkrājumus un saglabāt uzņēmuma darbspēju, vai bankrotēt. Vai pēc bankrota uzņēmumi darbu atsāks?!

Ledus halles uzturēšana ir ļoti energoietilpīgs process, kuru šobrīd sarežģī arī strauji augošās energoresursu cenas. Vai valdība ir izstrādājusi mehānismu, kā uzņēmējam palīdzēt pārvarēt cenu kāpumu un palikt “virs ūdens”?

Latvijā kopumā ir ap 20 ledus haļļu. Kopā ar kolēģiem vērsāmies pie valdības ar priekšlikumu atcelt vai samazināt PVN likmi, kas dotu iespēju nolīdzsvarot kopējās uzturēšanas izmaksas. Valdība lēma par 50% samazinājumu “Sadales tīkla” tarifam. No vienas puses, tas ir pareizi, jo šādi labums ir gan uzņēmējiem, gan mājsaimniecībām, taču uz kopējā maksājuma fona par elektroenerģiju, it īpaši energoietilpīgajiem uzņēmējdarbības veidiem, ieguvums ir ļoti mazs un nekompensē cenu pieaugumu. Tāpēc ir jāturpina meklēt risinājumus, lai saglabātu šo uzņēmumu darbspēju - ir jāatrod arī citi mehānismi, un valstij par to jāuzņemas zināma atbildība. Zinu, ka Eiropas valstīs jau vairākus mēnešus ir spēkā dažādi atvieglojumi un noteikti limiti, līdz kādiem drīkst palielināt elektrības cenu un apkures tarifus, kas palīdz noturēt darbspējīgu uzņēmumu un saglabā mājsaimniecību spēju norēķināties par saņemtajiem energopakalpojumiem. Acīmredzot citās Eiropas valstīs izpratne par energoresursu cenu ietekmi uz uzņēmējdarbību ir daudz augstākā līmenī nekā Latvijā. Mums saka: “Esiet lojāli pret valsti!” Tad es gaidu to pašu arī no valsts, bet redzu, ka valsts lojāla ir tikai pret lielajiem energoresursu piegādātājiem, nevis savas valsts cilvēkiem.

Solidaritāte ar uzņēmējiem un sabiedrību no valsts puses ir precīzi nulle! Tieši pretēji - ekonomiski ļoti sarežģītajā laikā tiek celtas valsts ierēdņu un deputātu algas.

Es teiktu tā: visi Covid-19 ietekmētie uzņēmumi ir pamesti likteņa varā - katrs cīnās, kā māk, vai bankrotē. Ļoti aizvainoja arī Reira kunga teiktais, ka bankrotē biznesi, kuri jau pirms pandēmijas bija vāji, un tāpēc nav jādomā par šo biznesu glābšanu. Manuprāt, tas bija ļoti ciniski! Būtībā valsts pārvalde parazitē uz uzņēmēju sviedriem.

No vienas puses, ir saprotams, ka valstij ir nepieciešami kvalificēti ierēdņi un algām jābūt adekvātām. Kur jūs saskatāt problēmu: kāpēc mūsu valstī uzņēmēji tik ļoti “ienīst” ierēdņus?

Es piekrītu - ierēdniecībai ir jābūt, bet tai ir jābūt skaitliski samērīgai un ekonomiski efektīvai. Esošā birokrātija pieprasa arvien jaunus un jaunus ierēdņus - ministrijas ir pilnas ar ierēdņiem, un visiem viņiem ir vajadzīgas algas. Jāatzīst gan, ka zemākā ranga ierēdņiem tās nebūt nav lielas. Es uzskatu, ka vispirms ir jāsamazina birokrātija, kas ļaus samazināt arī ierēdņu skaitu. Tāpat - ir jāalgo laba līmeņa speciālisti, kuri spēj savu darbu paveikt ātri un atbilstošā kvalitātē, tā teikt, piecu vietā pieņemam vienu zinošu un spēcīgu kadru - maksājam viņam labu algu un sagaidām adekvātu darba rezultātu. Taču tam valdība nav gatava! Jāteic, ka ES kopumā birokrātija pieņemas spēkā - arvien vairāk tiek kaut kas uzskaitīts, mērīts un rēķināts, bet reālajā dzīvē iegūtā informācija nav vajadzīga.

Runājot par algu paaugstināšanu, no valsts ierēdņu puses bieži izskan salīdzinājumi ar privāto biznesu, kur attiecīgā līmeņa speciālistiem algas esot krietni lielākas. Es gribu oponēt: pirmkārt, manos uzņēmumos vadītājiem un vietniekiem nav četrus tūkstošus eiro lielas algas, tāpat es nezinu uzņēmējus, kuri tādas maksātu saviem darbiniekiem. Otrkārt, cilvēki, kuri tiešām saņem lielas algas, ir to nopelnījuši ar savu darbu, jo

privātajā biznesā katrs eiro ir jānopelna. Kāda ir valsts ierēdņu pievienotā vērtība, cik viņi tiešām ir nopelnījuši, kurš par sliktu darbu ir atlaists, kurš ir riskējis? Ja kāds domā, ka privātajā biznesā var tūkstošus pelnīt un par neko neatbildēt, tad lai nāk un pamēģina!

Valdība lepojas, ka, neskatoties uz pandēmiju, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju būs ap 5% no kopprodukta. Godīgi sakot, man kā ekonomikas nespeciālistam tas īsti neiet kopā ar redzamo reālo situāciju. Vai tiešām mēs ražojam vairāk, strādājam efektīvāk?

Tā ir ilūzija, kas skaitliski veidojas no lielajiem valsts finanšu aizņēmumiem, kuri būs jāatmaksā mūsu bērniem un mazbērniem. Protams, ka nekritiski izvērtētie aizņēmumi, kas šobrīd tiek iegrūsti ekonomikā, tostarp būvniecības jomā, kopumā veido ilūziju, ka mūsu valstī ar ekonomiku viss ir ļoti labā kārtībā. Tajā pašā laikā paskatāmies datus - IKP kāpj, bet nodarbinātības līmenis pasliktinās - tās ir divas nesavienojamas lietas. Atcerēsimies, ka kāpj arī inflācija - viss kļūst dārgāks. Piekrītu, ka neliela inflācija liecina par izaugsmi, taču šī brīža inflāciju vairs nevar uzskatīt par nelielu. Visi procesi ir saistīti, un patiesā situācija nav tik rožaina, kā mums stāsta. Valdībai būtu pēdējais laiks pieņemt lēmumus, kas pasargātu Latvijas cilvēkus no pārāk straujiem izmaksu kāpumiem.

Arī bankas ziņo, ka privātie uzkrājumi bankās ir pieauguši. Nu tas tomēr tā kā apliecina, ka kopējais finanšu veselības stāvoklis Latvijā ir vairāk vai mazāk OK...

Te arī ir jāskatās no vairākām pusēm: ja uzkrājumu pieaugums ir izteikts procentos, tad es labprātāk sliecos domāt, ka absolūtajam vairākumam niecīgi uzkrājumi ir tapuši par mazāk niecīgiem. Tāpat jāņem vērā, ka pēdējo divu gadu laikā nav bijušas iespējas brīvos līdzekļus izmantot izklaidei, mākslai un kultūrai, sporta aktivitātēm, skaistumkopšanai, ceļojumiem un daudzām citām jomām. Tas nozīmē, ka cilvēki nevis vairāk ir pelnījuši, bet gan mazāk tērējuši, un šo faktu mēs nevaram saistīt ar ekonomisko izaugsmi. Tāpat arī cilvēki pēc iepriekšējām krīzēm ir kļuvuši piesardzīgāki - saprot, ka ir nepieciešami ietaupījumi, jo nekad nevar zināt, kas var notikt, un uz valsti nevar paļauties.

Vienlaikus ar banku vēstījumiem par uzkrājumu pieaugumu ir zināms, ka nebanku kreditēšanā ir ļoti liels pieaugums. Vai tas liecina, ka sabiedrība ir pie labas ekonomiskās veselības?

Vai jūs uzskatāt, ka līdz ar pandēmijas pierimšanu, kas visticamāk būs pavasarī, ekonomika atkopsies?

Ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo vīruss ir nekontrolējams un mēs nezinām, kā tas turpmāk attīstīsies. Ja mēs runājam par pasaules ekonomiku, tad, visticamāk, situācija uzlabosies, jo to nosaka arī sabiedrības attieksme pret savas veselības saglabāšanu, šajā gadījumā vakcinēšanos - jo veselāki cilvēki, jo mazāk ierobežojumu un vairāk vietas ekonomiskajai izaugsmei. Ja runājam par Latviju, tad es neesmu tik optimistisks, jo patlaban mums ir ļoti smags kokteilis - pandēmija un energokrīze. Kādi būsim pēc šī kokteiļa, rādīs laiks. Vienmēr jau gribās cerēt uz to labāko, taču uzņēmējiem ir ļoti rūpīgi jāizvērtē savas iespējas - par nākotnes ieguldījumiem un attīstību šobrīd gan laikam domāt ir pārāk riskanti. Es domāju, ka ekonomikas zemākais punkts mums vēl ir priekšā. Taču, ja mēs paši strādāsim un uzņemsimies atbildību par savu darbu, negaidot palīdzību no valsts, tad pārdzīvosim arī šo krīzi, jo latviskās darba tradīcijas mūsos vēl nav zudušas.