Raimonds Pauls: Valdību un vairumu deputātu aicinu nepiedalīties Saeimas vēlēšanās – aizejiet ar godu paši!

„Bet es gan palikšu tepat. Cik nu varēju, tik darīju. Tā šī dzīvīte būs pagājusi... Vismaz godarakstu un ordeņu man ir daudz – varu visu žaketi nospraust,” pašironiski smejas Raimonds Pauls neilgi pirms 86. dzimšanas dienas. Mums gan ir vienalga, cik to ordeņu uz viņa žaketes, jo daudz svarīgāka ir apziņa, ka dzīvojam vienā laikā ar ģeniālo latvieti Raimondu Paulu, ka runājam ar viņu un klausāmies viņa neizzūdošo mūziku. Daudz laimes dzimšanas dienā, Maestro!
12.01.2022. Elita Veidemane
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Raimonds Pauls: Nav jau par ko runāt! Nav nekā jauna. Galvenās ziņas ir par to, cik ir slimi un cik ir miruši.

Tas jau ir tas jaunais.

Protams. Un izrādās, ka tā kovidšprice arī nekam neder. Bet valdība man stāstīja, ka vajag, un es jau pat trīsreiz esmu sašpricējies. Daži mūziķi ir atcēluši koncertus, jo nav vakcinējušies.

Bet kā tad ir ar to demokrātiju? Ja cilvēks negrib vakcinēties, kāpēc viņš jāspiež to darīt? Tā vakcinēšana ir pārvērtusies par milzu peļņas avotu. Vakcīnu ražotāji pelna miljardus. Bet mūziķu dzīve ir paralizēta, pateicotoes visiem lēmumiem par koncertēšanu. Mūziķi ir cietuši visvairāk. Ar to esmu cieši saistīts, bet politika mani maz interesē.

Kaut kādi koncerti tomēr notiek.

It kā jau kaut kas atsākas pustukšās zālēs, cilvēki sēž maskās, viņu sejas neredz. Bet mēs jau esam pie daudz kā pieraduši... Tagad atspēlējam sen izsludinātus un izpārdotus koncertus, jo baidāmies, ka februārī atkal var visu aiztaisīt ciet. Sajūta ir ļoti nepatīkama.

Mūziķiem, kuri no koncertu naudas uzturēja savu ģimeni, situācija ir katastrofāla. Un lai Dievs pasargā, ja kāds vēl pateiks, ka samaksu ir saņēmis skaidrā naudā... Bet mēs visi savulaik esam saņēmuši samaksu skaidrā naudā, spēlēdami kāzās, bērēs un ballēs... Tagad, sniedzot koncertu, ir jāparaksta kādi pieci papīri, beigās jāparaksta dokuments, ka darbs ir nodots un ka darbs ir pieņemts.

Tie brīvie bezpapīru laiki sen garām. Savukārt sabiedrisko mediju darbību nosaka dažādas padomes.

Mums ir sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija. It kā patstāvīgas iestādes, kuras uztur valsts. Iestādes, kuru uzdevums ir saglabāt latviešu kultūru un latviešu valodu, latviešu mūziku un teātri. Un tagad pāri šīm iestādēm ir nevis viena padome, bet pat divas: NEPLP un SEPLP. Ko tā NEPLP dara? Aiztaisīja krievu kanālus? Nu, piedodiet, tas ir tāds teātrītis. Ikviens var internetā atrast visus krievu raidījumus, kādus vien grib. Bet vai šīs padomes kaut ko ir devušas, lai uzlabotu pārraides sabiedriskajā televīzijā vai radio? Nezinu gan...

Latvijas Radio esmu strādājis gadus... sešdesmit. Šajā laikā bija dažādi priekšnieki - bija normāli cilvēki, bija arī apdauzīti. Bet tik un tā Latvijas Radio koncentrējās interesanti cilvēki, viena daļa bija ļoti labā līmenī. Viens no viņiem vēl ir palicis...

Gunārs Jākobsons?

Jā. Viņš ir ļoti daudz devis Latvijas Radio attīstībai.

Bet mēs kopumā varam pateikties Latvijas Radio par muzikālās gaumes attīstīšanu.

Kas attiecas uz klasisko mūziku, rezultāti ir ļoti labi. Mums ir daudz labu izpildītāju, bet liela daļa diemžēl meklē darbu ārzemēs. Bet ar to tā dēvēto vieglo mūziku... Tur nav tik labi. Diez kā būs ar to „Eirovīziju”... Nevienam es neko nepārmetu, bet... Tā, piemēram, Samanta Tīna - ļoti talantīga dziedātāja, meitenei ir laba balss, bet viņa nemāk atrast kontaktu ar klausītāju. Viņa cenšas būt moderna, varūt pat pārāk moderna, un latviešu klausītājam tas ne visai patīk... Esmu savā dzīvē pieredzējis: viduvējs dziedātājs, bet viņš uznāk uz skatuves, un publika ir sajūsmā.

Un „Muzikālā banka”? Tur dziesmas lielākoties ir gandrīz vienādas, no tām atšķirīgas ir varbūt trīs vai četras.

Mēs dziesmu novērtējam ar to, vai tā mums ir pielipusi vai ne. Labā nozīmē pielipusi. Tā ir šlāgera galvenā funkcija, lai gan šlāgeris daudzu uztverē ir kaut kas pazemojošs. Atcerieties kaut vai Rozenštrauhu: kā publika reaģēja uz viņa dziesmām? Laikam tajos meldiņos kaut kas bija?... Un mēs esam ilgi dzīvojuši uz visādām „Mežrozītēm”. Arī Jaungada pārraidē visi centās pasniegt vecos meldiņus, kaut vai citādi, pa jaunam. Diemžēl jaunajā mūzikā melodiskums ir pazudis. Un ne tikai Latvijā vien. Arī izpildītāji - kādi nu tagad ir...

Bet jūs tik un tā paņemat kaut ko jaunu. Ziemsvētkos klausītājiem tika piedāvāts brīnišķīgs darinājums: jūsu mūzikas un Jāņa Petera dzejas Ziemassvētku programma „Mierinājums”, ko izpildījāt jūs, jaunā dziedātāja Paula Saija, aktieris Gundars Grasbergs, vokālā grupa „Insomnia”...

Pamēģināju, kā būs... Muzikāla meitene. Un Petera vārdi bija izcili. Cilvēkiem jārod mierinājums pēc tiem satricinājumiem, kas viņiem apkārt katru dienu. Bet, runājot par jaunajiem dziedātājiem... Sakiet, vai esat redzējusi, ka pēc dziedātāju konkursa, pēc „X faktora”, tie uzvarētāji kaut kur vēl parādās? Viņi jau nesaprot, ka pēc uzvaras konkursā ir jāsāk strādāt un kādam viņiem ir jāpalīdz. Nu tad es arī kādreiz palīdzu... Pēc diviem mēnešiem gribu vienu programmu ar to meiteni uztaisīt... Es gan viņai saku: samaini vietām savu vārdu un uzvārdu, smukāk skanēs... Saija Paula. (Smejas.) Kas būs tālāk - nezinu. Pašam vajadzētu mazliet piebremzēties.

Jūs jau strādājat bez apstājas.

Ko tad es tādu strādāju? Visu mūžu esmu darbojies tādā tempā un intensitātē. Varu tikai pateikties Dievam, ka joprojām zinu, kā virzīties uz klavieru pusi, kā uz taustiņiem atrast, kur ir do, un kā pēc tam ar godu aiztīties prom. Manos gados tas jau izskatās pēc iespēju robežas... 12. janvārī, manā dzimšanas dienā, Dzintaru Mazajā zālē būs klausāms mana senā gabala jauns iestudējums - „Spēļu nakts Duntes krogā”. Spēlēs mans bigbends un es, dziedās „Framest”. Vasarā to vajadzētu nospēlēt īstajā Duntes krogā...

Kas jums šķita kā spožākais notikums pagājušajā gadā?

Labi, ka spējām nospēlēt koncertu ar Elīnu Garanču. Viņa ir klasiskās operas dziedātāja, zvaigzne, viņa zina, ko dara. Mūsu koncertā Elīna nodziedāja lieliski. Zināmā mērā tas bija veltījums viņas mammai Anitai Garančai. Koncerts bija visai darbietilpīgs pasākums un prasīja diezgan lielus līdzekļus. Tagad par katru prožektoru ir jāsamaksā... Vai kādreiz laukos kāds kaut ko prasīja? Tikai atbrauciet un spēlējiet... Tagad svarīgākais faktors visur ir tikai nauda. Tikai nauda.

Un cilvēciskās attiecības kur paliek?

Nu, kā nu kurā vietā... Tiem kultūras namu vadītājiem arī kaut kā jāizdzīvo. Nekādu lielo naudu jau viņiem nedod. Es jau nevaru sūdzēties, pret mani vēl izturas, paldies dievam, labi... Tas pats Rēzeknes „Gors”. Mani vienmēr uz turieni aicina, bet tas ir grūti - trīs stundas ceļā, trīs atpakaļ... Bet tā ir viena no retajām vietām, kuru visi mākslinieki slavē.

Kā citām koncertzālēm iet? Ne tik spoži. Bet visi gudro, ko un kā darīt - gan Liepāja, gan Cēsis un Ventspils. Tagad dabūt koncertzālēs cilvēku - tas paliek arvien grūtāk. Cilvēki baidās, un cilvēku paliek arvien mazāk.

Bet Rīgā joprojām taisās būvēt koncertzāli.

Nu, to tēmu var izņemt ārā no aprites. Kādus 30 gadus visi par to runā, it sevišķi pēdējos gadus: jā, mums ir vajadzīga koncertzāle. Bet pa to laiku, piemēram, Ventspilī tiek uzbūvēta koncerztāle. Taču ir daudzi, kuri vēlas norakstīt Ventspils panākumus, bet nevajag būt negodīgiem! Jo pilsēta ir izveidota, mūzikas skola un koncertzāle uzbūvēta. Tāpēc nevajag atņemt šos panākumus Aivaram Lembergam, kurš to visu ir panācis. Viņa ieslodzījums man ir nesaprotams, viņš pavisam mierīgi varēja sēdēt pie sava ezera un makšķerēt. Atrada vienu, uz kuru pakārt visas vainas, nu daži ir laimīgi...

Ļoti labi, ka ir šīs koncertzāles. Gan jau pienāks laiks, kad tās piepildīsies simtprocentīgi. Ar ko gan citu mēs varam lepoties, ja ne ar saviem māksliniekiem? Par ko gan citu varam tā priecāties?

Bet šim priekam ir vajadzīgs finansējums. Tā, piemēram, simfoniskais orķestris ir jāuztur valstij, tas nekad mūžā nenopelnīs naudu sevis uzturēšanai. Tāpat arī operai un teātrim kaut kur jādabū naudiņa. Tāpēc valdībā jābūt cilvēkiem, kuros ir entuziasms ņemties ar kultūras jautājumiem.

Šobrīd ir tāda situācija, ka nav jau ar ko parunāt par kultūras problēmām. Padomju laikos bija tāds Miervaldis Ramāns (Latvijas PSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētājs, līdz 1990. gadam Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks - E.V.), kurš piešķīra valūtu, lai mēs varētu mūzikas instrumentus nopirkt... Viņš saprata, ka tie mums vajadzīgi.

Bija arī tāds Vladimirs Kaupužs, kultūras ministrs. Lai arī ko par viņu teiktu, viņš tomēr prata saglabāt latviešu dziesmu svētkus cauri padomju gadiem. Bet tagad mēs tikai zinām teikt, ka visi „tajos laikos” bija čekisti... Taču „tajos laikos” nezin kāpēc parādījās virkne izcilu latviešu dzejnieku - Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Jānis Peters...

Nesen klausījos interviju ar Imantu Lancmani. Lūk, tik spoža personība, ka es pat gribētu viņu redzēt vienā citā amatā. Inteliģence, zināšanas, dvēseles gudrība. Tādu cilvēku mums vajag daudz vairāk, bet viņu ir maz. Tad, kad satiekos ar jaunajiem cilvēkiem - un es viņus vienmēr atbalstīšu -, es ar nožēlu pamanu, ka daudzi absolūti neorientējas latviešu kultūras vēsturē. Un viņi jau nav vainīgi, jo viņiem neviens nemāca šo kultūras vēsturi. Tu ar viņiem runā, un daudzi pat nezina, kas tie tādi ir - Rainis, Blaumanis, Pumpurs...

Tagad jau tikai tie telefoni svarīgi. Es atteicos no visjaunākā telefona, jo man nav vēlēšanās kādu fotografēt un bildītes sūtīt. Tagad telefoni ir kā datori. Bet man vajag tikai sarunāties. Tagad katru kustību aizstāj telefons: paliekam arvien tālāki no fiziskā darba, no cilvēciskām sarunām. Viss tik ļoti mainās...

Piemēram, dziesmu svētki. Pērnvasar vajadzēja notikt skolēnu dziesmu svētkiem. Tas, kas notika, manuprāt, bija karikatūra.

Nu, es, no vienas puses, saprotu tos organizatorus, kam bija svarīgs finanšu jautājums... Viņi mēģināja kaut ko glābt. Bet ko viņi saglāba? Tas izskatījās jocīgi - tie pārīši, kas vientuļi dejo, tie daži dziedātāji...

Ir jādomā, kā turpmāk veidot skolēnu dziesmu un deju svētkus, tie nedrīkst būt lielo dziesmu svētku kopija. Jaunatne ir noskaņota pilnīgi citādi - gan repertuāra, gan pašas organizēšanas ziņā. Un vēl. Par milzu naudu ir uztaisīta jaunā Dziesmu svētku estrāde. Vai kāds ir domājis par to, kā aizpildīt šo estrādi laika posmos starp dziesmu svētkiem?

Kādu jūs kopumā redzat turpmāko kultūras un mākslas virzību?

Viss ir atkarīgs no personībām, kuras gatavas kaut ko darīt. Viss viens, šie cilvēki ir teātru vai kino režisori, dziedātāji vai aktieri. Taču viegli nebūs. Skaidrs, arī šobrīd kultūrai tiek dota kaut kāda naudiņa. Bet - kur tā aiziet? Un tas Kultūrkapitāla fonds, kura pārgudrās komisijas kaut ko lemj... Bet dabīgi, ka būs daudzi neapmierinātie: ja man naudiņu iedod, bet jums - ne, mēs kļūstam par ienaidniekiem. Visas tās projektu rakstīšanas, pēc kurām atnāk standarta atbilde, aptuveni tāda: „Jūsu piedāvājums šobrīd mūs neinteresē...”

Žēl, ka esam zaudējuši lielo tirgu, kas no mums uz austrumu pusi. Tas mums mentāli bija tuvāks nekā Rietumu tirgus. Tur mūs neviens negaida. Zināt, man ir tāda sajūta, ka esam palikuši par provinci - ne tikai Rietumiem vien, kas ir pats par sevi saprotams, bet arī Austrumiem.

...Tā nu mēs te daži esam palikuši, tagad ķersimies klāt pie mīlestības tēmas: tiks mūzikā attēlots aktrises un dzejnieces Birutas Skujenieces un dzejnieka Jāņa Sudrabkalna mīlas stāsts. Zināms, ka Skujeniece gāja bojā 1931. gadā.

Jā, 1931. gada 8. augustā Jūrmalā, Pumpuru stacijā, saskrējās divi vilcieni, gāja bojā tikai viens cilvēks - Biruta Skujeniece. Uz Skujenieces bērēm Sudrabkalns neaizgāja. Viņš noīrēja gultasvietu rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas atradās pretim katastrofas vietai, un dienām ilgi vērās tajā...

Uz martu, aprīli tā programma varētu būt... Pamēģināsim Elzu Rozentāli, būs Grasbergs un Broka. Sudrabkalnam ir dzeju krājums „Klodijai” - veltīts Birutai Skujeniecei. Jaunā dāma ir bijusi ļoti kaislīga un asa, daudzi bija viņā samīlējušies. Sudrabkalnu ir ļoti grūti iedomāties bez mīlestības uz Skujenieci...

Atgriezīsimies pie necilajām mūsdienām. Lūdzu, novēliet kaut ko mūsu valdībai.

Kaut ko līdzīgu jau pateicu televīzijā... Ne tikai valdībai, bet lielākajai daļai mūsu Saeimas deputātu gribu novēlēt: nepiedalieties nākamajās Saeimas vēlēšanās, aizejiet ar godu paši. Daudzi deputāti ir izgāzušies tā, ka vairāk izgāzties nav iespējams. Paskatieties, kas vada vienu otru Saeimas komisiju - daži labi notiesāti vai apsūdzēti indivīdi. Protams, valdību nevienā valstī nemīl...

Bet tā arī nav jāmīl.

Tagad jau daudz biežāk aizrāda pirmajām personām, sak, jūs esat nošāvuši garām.

Reizēm šķiet, ka valdītāji dzīvo uz kādas citas planētas.

Nu, viens otrs ilgu laiku ir dzīvojis aiz okeāna... Bet es gan palikšu tepat. Cik nu varēju, tik darīju. Tā šī dzīvīte būs pagājusi... Vismaz godarakstu un ordeņu man ir daudz - varu visu žaketi nospraust. (Smejas.)