Valdības nespēja risināt energokrīzi vedīs cilvēkus ielās

Latvija joprojām ražo lētu elektroenerģiju, pateicoties Daugavas hidroelektrostaciju kaskādei, bet, neraugoties uz to, elektrības rēķini iedzīvotājiem aug straujāk nekā degvielas cenas. Tie izauguši līdz cenu līmenim ar tā dēvētās zaļās elektroenerģijas ģenerēto no saules un vēja. Lai arī zaļā enerģija kļuvusi konkurētspējīga, mēs joprojām maksājam par obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Par šīm un citām nejēdzībām mūsu valstī un to, pie kā tās var novest, saruna ar bijušo premjera Aigara Kalvīša padomnieku, lidostas “Rīga” drošības departamenta direktoru, tagad akciju sabiedrības “Gaso” gāzapgādes drošības departamenta vadītāju Raimondu Lazdiņu.
Valdības nespēja risināt problēmas saistībā ar energoresursu cenu straujo kāpumu būtiski pasliktinās cilvēku labklājību un beigu beigās var cilvēkus izvest ielās, intervijā Neatkarīgajai skaidro bijušais premjera Aigara Kalvīša padomnieks, lidostas “Rīga” drošības departamenta direktors, tagad akciju sabiedrības “Gaso” gāzapgādes drošības departamenta vadītājs Raimonds Lazdiņš ©Ekrānšāviņš no TV24

Kāpēc tieši šobrīd jārunā par enerģētiku, tajā skaitā par OIK?

Ar izbrīnu vēroju, kā pirms Jaungada vairākas valdības sēdes tika veltītas jautājumam, kā vērt vaļā krogus. Tagad valdības sēdes tiek veltītas tam, lai brīnītos, kā mēs varējām sasniegt trīs tūkstošus Covid-19 inficēto diennaktī. Tajā pašā laikā niecīga uzmanība tiek veltīta enerģētikas krīzei, straujajam cenu kāpumam gāzei, degvielai, siltumam, elektrībai. Šī krīze skar milzīgu skaitu uzņēmēju un privātpersonu, jo īpaši maznodrošinātos. Neizskatās, ka valdībā kāds ļoti aktīvi spriestu par to, kā rīkoties, lai šīs krīzes dēļ neiznīktu mazais un vidējais bizness. No daudzām pusēm prominenti teicēji mums mēģina iegalvot, ka pievienotās vērtības nodokļa samazināšana energoresursiem juridiskām personām neko nedos. Ja tas ir tā, tad lai šie teicēji novelk savus glaunos dārgos uzvalkus, baltos kreklus, dārgās kurpes, lai viņi uzvelk džinsus un kedas, lai dodas ielās un atver kaut vai mazu veikaliņu, lai pamēģina ar to naudas masu, kuru varbūt izdosies ietirgot, nomaksāt elektrības un pārējos rēķinus. Problēma ir ienākošās naudas masā, jo mūsu valstī ir problēmas ar cilvēku skaitu. Trūkst cilvēku. Nav arī tūristu. Nav jau kam iet uz šiem veikaliņiem. Elektrības, gāzes un degvielas cenas šobrīd ir sasniegušas augstāko ciparu vēsturē. Šobrīd alternatīvie enerģijas iegūšanas veidi - ūdens, vējš un saule - ir kļuvuši konkurētspējīgi. Šis ir tas brīdis, kad ir kardināli un krasi jāpieņem lēmums par OIK likvidēšanu. Tā vietā mēs Latvijā hidroelektrostaciju kaskādēs ražojam cenu ziņā konkurētspējīgu elektrību un to ar peļņu notirgojam biržā, tad liekam cilvēkiem par augstajām biržas cenām pirkt šo elektrību un vēl kā nodokli pāri tam visam uzliekam slēpto nodokli - OIK, kas iekļauts elektrības cenā. Vai tad tas nav absurds? Kur šeit loģika?

Varbūt tieši tajā slēpjas loģika, proti, vietējiem iedzīvotājiem tiek radīti neciešami apstākļi, lai šeit vēl palikušie ātrāk pamestu Latviju un tādējādi atbrīvotu dzīves telpu ieplūstošajiem bēgļiem?

Es neteiktu, ka tas mērķēts uz bēgļu iepludināšanu, bet gan vilktu paralēles ar ko citu. Esmu piedzīvojis tos laikus, kurus sauca par krievu laikiem. Krievu laikos Latvijā iebrauca cilvēki no Dienvidukrainas un Moldovas. Viņus šeit dēvēja par gucuļiem. Viņi pie mums strādāja - kaplēja bietes, zāģēja mežus. Arī tolaik mums trūka darba roku. Arī šobrīd mums trūkst kvalificētu daba roku - metinātāju, atslēdznieku, montieru. Līdzšinējā valsts politika kvalificēto darbaspēku veiksmīgi izvadījusi no valsts un izslēgusi to no šīs valsts nodokļu maksātāju rindām. Mani māc lielas bažas, vai es nākotnē pēc divdesmit gadiem varēšu saņemt pensiju. Atgriežoties pie aizsāktās tēmas par energoresursiem un to cenām, varu teikt tikai to, lai mazinātu inflāciju, nav cita ceļa kā samazināt PVN energoresursiem, proti, elektrībai, gāzei, degvielai, un atteikties no OIK. Citu variantu nav.

Izklausās ļoti vienkārši. Bet kāpēc valdība to nedara?

Trūkst gribasspēka. Visus politiskos spēkus pārņēmušas bailes, jo tuvojas taču vēlēšanas. Ja Latvijas Bankas prezidents tautai var atļauties teikt, ka PVN samazināšana energoresursiem dos labumu pilnīgi visiem, ieskaitot bagātākos energoresursu lietotājus, tad es to uzskatu par pilnīgu analfabētismu. Enerģētikas krīzes laikā sākt dalīt cilvēkus bagātos un nabagos ir nepieņemami. Kovida sērga nešķiro - bagāts vai nabags esi. “Maxima” traģēdija taču arī nešķiroja bagātos un nabagos. Krīzes savus upurus nedala bagātos un nabagos. Bagātiem ir jārada jaunas darba vietas un ir jādod iespējas cilvēkiem nopelnīt. Svarīga ir nauda masa, kura ir katra cilvēka maciņā. Nesen man piezvanīja viens mans labs paziņa, kuram ir ģimene ar diviem bērniem, un saka - vari iedomāties, saņēmu elektrības rēķinu par 70 m2 ģimenes mājiņu, kura ziemā tiek apsildīta ar elektrību - rēķins 680 eiro. Paldies dievam, viņi izdzīvos, jo strādā labi atalgotu darbu. Bet šādas cenas taču ir absurdas. Un tad vēl uzrodas tādi, kuri māca: ja es tos rēķinus nenomaksāšu, tad es būšu slikts uzņēmējs un man jāmācās labāk taisīt biznesu. Bet tās taču ir muļķības! Pareizāk ir meklēt risinājumu, kā mēs varētu kļūt konkurētspējīgāki! Paraudzīsimies taču uz to, kas notiek mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Somijā, Polijā.

Neizskatās, ka šī valdība būtu spējīga pieņemt drošsirdīgus lēmumus saistībā ar OIK atcelšanu vai PVN samazināšanu energoresursiem. Tas nozīmē, ka smagāks kļūs ne tikai slogs iedzīvotājiem, bet daudzas ražotnes Latvijā pārstās eksistēt, jo īpaši energoietilpīgās industrijas pārcels savas ražotnes uz citām valstīm. Vai valdības neizlēmība mūsu ekonomiku nepārvērtīs tuksnesī?

Man uz notiekošo ir žēl noraudzīties. Ar bažām gadu februāri, kad cilvēki saņems rēķinus par janvāri. Tie, kuri vēro biržas indeksus enerģijas cenām, ir pamanījuši, ka biržas indeksi janvārī kļuvuši vairākas kārtas lielāki nekā decembrī un vēl lielāki nekā novembrī. Tas nozīmē, ka rēķini kļūs vēl lielāki februārī.

Vai tas nozīmē, ka cenas energoresursiem ne tikai divkāršosies, bet trīskāršosies un pat četrkāršosies?

Ja šobrīd tarifs elektrībai, salīdzinot ar pagājušo gadu, pieaudzis 2,6 reizes, tad arī cena gāzei augs gandrīz trīs un, iespējams, pat četras reizes. Tas stāsts ir neizbēgams. Tikai tādi cilvēki, kuriem nav sirds, attiecībā pret citiem cilvēkiem, savā valstī strādājošo mazo un vidējo biznesu, var tā rīkoties. Paraudzīsimies kaut vai uz kaimiņiem igauņiem. Viņi nešķiroja enerģijas veidus un piešķīra valsts atbalstu, nosakot konkrētus cenu griestus gāzei, elektrībai un siltumenerģijai. Ja šie griesti tiek pārsniegti, valsts starpību kompensē. Pie mums plāno noteikt, ka valsts kompensēs 50% no “Sadales tīkla” pakalpojumu maksas. Jautājums, kāpēc kompensēs tieši daļu no elektrības sadales tīkla pakalpojuma? Latvijas valsts nopirka pārvades sistēmas operatoru un Inčukalna gāzes krātuvi ar stāstu par centieniem vairot energoapgādes drošību Baltijas valstīs. Tas ir pareizi. Drošība ir. Bet, ja jau mēs iegādājāmies gāzes kompāniju, tad kādēļ mēs neko nedarām ar gāzes cenām? Pāri tam visam tagad tiek plānots aizliegt izmantot gāzes apkures katlus un tālākā perspektīvā arī malkas apkures krāsnis. Tur nav loģikas. Tas taču ir murgs.

Vai mēs varam teikt, ka Latvijas valstij patiešām pieder sava gāzes krātuve?

Droši tā varam teikt, un tā ir droša krātuve.

Kā, to pareizi apsaimniekojot, varētu amortizēt straujo gāzes cenu kāpumu, un vai tas vispār ir iespējams?

Krātuve pati par sevi var tikai vairot piegāžu drošību. Tā ir infrastruktūra, kurā ir jāiegulda līdzekļi, lai gāzes piegādes būtu drošas. Tajā pašā laikā valsts var atrast simt un vienu veidu, kā cenas samazināt. Viens no veidiem ir PVN atcelšana vai tā maksājuma pārcelšana uz noteiktu termiņu, vai tā samazināšana uz 5% likmi. Atminēsimies, kad apkuri sāka aplikt ar nodokli un kurš to ieviesa. 2009. gadā gāzei piemēroja akcīzes nodokli, un 2010. gadā energoresursiem piemēroja PVN 10%. 2012. gadā PVN jau pieauga līdz 12%. 2012. gadā Latvija pievienojās eirozonai. Tajā laikā strauji kāpa visu energoresursu cenas. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs publiski paziņoja: energoresursiem jāsamazina PVN, pretējā gadījumā nespēsim ievērot Māstrihtas kritērijus, līdz ar to būs apdraudēta iestāšanās eirozonā. 2012. gadā energoresursa gala saņēmējam bija jāmaksā PVN 12%. Tagad jāmaksā 21%.

Lietuvieši izdarīja vēl vienkāršāk. Tarifus iesaldēja uz pieciem gadiem un norēķinus sadalīja vienmērīgi piecu gadu griezumā. Arī šādi soļi, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, ir milzu atspaids. Viņi vismaz var plānot savu izdevumu sadaļu energoresursiem.

Igaunija kompensē cenu pieaugumu virs 12 centiem par megavatstundu elektrībai, 47 centus par megavatstundu gāzei un 79 centus par megavatstundu apkurei. Ja cenas pārsniedz šos griestus, Igaunijas valdība ģimenei vismaz ar diviem bērniem, kuras ienākumi mēnesī nepārsniedz 2500 eiro, cenu starpību kompensē. Ko izdarījām mēs? Ja esi slims, vecs, guli gultā vai esi invalīds, kurš nevar aizbraukt pēc kovida potes, 20 eiro pabalsts nepienākas. Viņi bez šīs kovidpases jau tāpat nekur nevar aiziet, jo nekur netiks laisti iekšā. Bet tiem, kuri ir spiesti uzturēties mājās, rēķins par elektrību, gāzi un siltumu būs lielāks nekā tiem, kuri drīkst skraidīt apkārt.

Vai šobrīd vienīgā cerība ir izdzīvot līdz oktobra pirmajai sestdienai, doties pie vēlēšanu urnām, izdarīt pareizo izvēli vai arī pieņemt radikālāku lēmumu balsot ar kājām, pametot šo valsti?

Cilvēki var balsot ar kājām, un var notikt arī radikālāki pavērsieni. Kovidkrīze ir pavērusi plašu darba tirgu visā Eiropā. Tas varētu būt izdevīgi noteiktām vietējām politiskām grupām.

Kurām konkrēti?

Šobrīd pie varas esošajiem spēkiem ir izdevīgi, ja neapmierinātie neaizies uz vēlēšanām. Viņu apmierinātais vēlētājs jau aizies un par viņiem nobalsos, bet tie, kuri uzskata, ka ar vēlēšanām neko izmainīt nevar, uz vēlēšanām neiet, un daudzi no viņiem valsti pamet. Neapmierinātie jau ir tas vēlētāju apjoms, kuru tagad cenšas iekarot dažādi politiskie spēki. Šajā situācijā uzmundrinājuma pātaga jāuzšauj ZZS. Opozīcijai neklājas klusēt brīdī, kad valstī padziļinās enerģētikas krīze.

Kāpēc viņi klusē?

Nav atbildes. Varbūt sāks vēlāk kaut ko darīt. Šajā situācijā ne tikai opozīcijai, bet mums visiem ir jākļūst pilsoniski aktīvākiem un aktīvāk jāaizstāv sava pozīcija. Ceru, ka tautas mierīgā noraudzīšanās notiekošajā beigsies februārī, martā saņemot jaunos rēķinus par apkuri, gāzi, elektrību. Baidos, ka tas noslēgsies ar protestiem.

Līdzīgi kā Kazahstānā?

Nē. Latvieši ir miermīlīgi. Pēdējie protesti notika 2009. gada 13. janvārī, kad tika mesti akmeņi, tostarp arī Saeimas logos. Zīmīgi, ka tie, kuri bija tuvu šai akmeņu mešanai, paši tagad ir tuvu varai un organizē šā brīža varu. Paraudzīsimies kaut vai uz tā dēvētās lietussargu revolūcijas personāžiem. Interesanti, ka tobrīd situācija valstī nebija tik smaga kā tagad. Tolaik šīs personas atbalstīja akmeņu mešanu, bet tagad klusē un negrib pieņemt situāciju stabilizējošus lēmumus. Kur šajā situācijā ir mūsu Valsts prezidents? Ja jau viņš reiz vēlējās būt visas tautas prezidents, tad viņam šajā grūtajā situācijā bija izcila iespēja apliecināt, ka viņš patiesi ir līderis. Bet nekas tāds jau nenotiek. Viņš izvēlas labāk klusēt un ierauties stūrī. Redzu un jūtu - būs lielas problēmas.

Kā tās izpaudīsies?

Masu protestos. Cilvēkiem kļūs vienalga, ir vai nav ārkārtas situācija, drīkst vai nedrīkst pulcēties. Kādas tiesības varai ir sodīt cilvēkus, kuri kopā savākušies vairāk par atļauto skaitu, ja vara pirms Jaungada piecas ar pusi stundas sprieda Ministru kabinetā, kā atļaut Jaungadā gavilēt? Ar vienu muti vara saka: mīļā tauta, ejiet Jaungadā un pulcējieties, durvis jums visur plaši vaļā vērtas! Ar otru muti tā saka - ievērojiet ierobežojumus - pulcēties nedrīkst. Kur tad ir šis līdzsvars un taisnība? Vienlīdzības un sabalansētības svārsts ir pazudis.

Izskatās, ka viss notiek ļoti loģiski - aug cenas energoresursiem, aug rēķini, aug neapmierinātība, ierobežojumi pulcēties netiek atcelti, un tādējādi valdība sevi pasargā no nepatikšanām saistībā ar protestiem un demonstrācijām. Valdībai kovida piesegā ērta pozīcija, un vai tā, neraugoties uz rēķinu kāpumu, vēl papildus nevar droši celt arī nodokļus?

Pareizi jau jūs sakāt. Ne velti tika grozīts likums, ceļot latiņu parakstu skaitam referenduma rosināšanai. Latvieši ir izturīgi, bet līdz kādam brīdim. Te jau mēs pārejam pie jautājuma par valsts drošību. Izraisoties plašāka mēroga nemieriem, gan jau manīgas kaimiņvalsts speciālisti tos pratīs ievirzīt konkrētāka mērķa gultnē.

Tā ir tā lieta, kuru nedrīkst pieļaut. Atminos, kā pēc skolas 1991. gada janvārī braucām uz Zaķusalu stāvēt pie televīzijas torņa, sargāt barikādes un ēst zupu no lauka virtuves. Es brīnos par to, kādēļ mēs tagad tik naski izniekojam paši savu valsti. Mēs to nedrīkstam pieļaut. Ir vesela rinda problēmu, ar kurām ir jācīnās. Energoresursu krīze parāda, ka valstī nav normālas lēmumu pieņemšanas sistēmas. Vara nav spējīga pieņemt lēmumu kopumu, kas palīdzētu risināt situāciju lielam cilvēku skaitam.

***

Turpinājums sekos.