Satversmes simtgadi sagaidām ar novājinātu parlamentāro varu

Lai arī 15. februārī Satversmei apritēs 100 gadu, tā garāko periodu spēkā bijusi vien kopš 1991. gada neatkarības “de facto” atjaunošanas. Par diskusijām ap un par Satversmi, kā tā tiek vai netiek ievērota; par varas svārstiem valstī intervija ar Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, profesoru Ringoldu Balodi.
Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Ringoldu Baloža domām, Satversmes simtgadē jārunā arī par to, ka Latvijā parlamentārā vara kļuvusi vāja. To veikli izmanto tiesu vara Satversmes tiesas personā, izšķirot tos diskutablos jautājumus, ar kuriem politiķi netiek galā ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Ko jūs kā tiesību eksperts varētu pateikt par Satversmi, ko vienkāršs lasītājs var nepamanīt, Satversmi izlasot?

Vispirms jāatgādina, ka vārds “satversme” ir latviešu valodas sinonīms vārdam “konstitūcija”. Vārds “satversme” ir Ata Kronvalda jaundarinājums. Rietumu pasaule kopš 18. gadsimta beigām ir pieņēmusi tēzi, ka valstij tās varas avots ir pilsoņu kopums jeb tauta, bet galvenais dokuments valstī ir konstitūcija. Satversmei jānodrošina valstī politiskā un konstitucionālo stabilitāte un jāaizsargā mūs no valsts patvaļas. Savukārt politiskā procesa dalībniekiem, cīnoties par varu, valstī ir jārespektē tā konstitucionālā kārtība, kas atrunāta Satversmē. Viens no Satversmes virsuzdevumiem ir nodrošināt mierīgu varas pāreju vēlēšanu ceļā. Satversme kā jebkura konstitūcija ietver arī noteiktu ideoloģiju, kas ir gan tieši lasāma tekstā, gan ir izsecināma no teksta. Konstitucionālisma procesā pamazām ir izveidojusies situācija, ka gandrīz visām valstīm ir rakstiskas konstitūcijas. Lai arī starptautiskie līgumi, dažādas starpvalstu organizācijas, savienības un citi pārnacionāli veidojumi, kā, piemēram, Starptautiskais valūtas fonds, OECD, ANO, mūsdienās ir vājinājuši konstitūciju kā valstu augstāko likumu un tautas suverenitātes apliecinājumu, konstitūcija joprojām atrodas jebkuras valsts tiesību hierarhijas centrālā vietā. Konstitūcija mūsdienās ir kļuvusi neatņemams atribūts ikvienas valsts džentlmeņa komplektā un ir tāds pats simbolisks valsts atribūts kā karogs, ģerbonis un valsts himna. Konstitūciju var uzskatīt par tādu savdabīgu vienošanos jeb līgumu starp varu un tautu. Šis līgumiskais aspekts sevišķi spilgti ir saskatāms 19. gadsimta konstitūcijās, piemēram, Vācijā vai Japānā, jo monarhi tās dāvināja tautai, pašierobežojot savu varu, bet pirms 100 gadiem, kad tika veidota Latvijas Satversme, konstitūciju drīzāk varētu raksturot kā publiskās varas solījumu par to, ka vara būs taisnīga, kalpos tautai un godprātīgi vairos tautas labumu tautas labā. Primāri konstitūcijas uzdevums ir kalpot par cilvēka pamattiesību garantu un valsts varu ierobežojošu institūtu.

Tas bija pagātnē un teorijās, bet kas notiek mūsdienās?

Mūsdienās viss ir kļuvis krietni komplicētāks. Tautas vēlētiem priekšstāvjiem ir jācenšas balansēt starp savas valsts, starptautiskajām un vēlētāju nacionālām interesēm. Rezultātā, pakļaujoties pārnacionālam spiedienam, Saeimas politiķiem ir grūti izskaidrot, piemēram, kāpēc ebrejiem nākas kompensēt naudā par Otrā pasaules kara postu, bet citiem nē, vai kāpēc ir jānosaka patiesā labuma guvēji un kāpēc, veicot finanšu kapitālo remontu, ir jācieš tieši mūsu Latvijas vietējām bankām. Visu vēl vairāk uzkarsē Latvijas dalība Eiropas Savienībā, kas šobrīd, pēc Lielbritānijas aiziešanas, sāk acīmredzami kustēties federācijas virzienā. Bažas par šo Latvijas suverenitātes zaudējumu izskanēja arī Saeimā nesen notikušajās ārpolitikas debatēs.

Draud mainīties Satversmes vaibsti?

Latvijas Satversme kopš tās pieņemšanas 1922. gada 15. februārī apjomā pieaugusi par vienu trešo daļu. Lauvas tiesu apjoma pieaugumam veido 2008. gada un 2014. gada Satversmes grozījumi. Jāatzīst, lielākoties Satversmes labojumi ir par dažādiem konstitucionāla rakstura termiņiem un procedūrām. Neviens no šiem 15 grozījumiem nav neko būtisku mainījis Satversmes sākotnējā arhitektūrā. Zīmīgi, ka neviens pants Satversmes grozījumos nav nācis no tautas un nav ticis apstiprināts referendumā. Tie visi ir Saeimas rosināti grozījumi. Tas liecina, ka tautai Satversmē gan ir noteiktas Satversmes caurskatīšanas tiesības, tomēr realitātē tās ir tikai papīra tiesības, jo nav realizējamas sarežģīto procedūru un augsto kvorumu dēļ.

Kāpēc tā?

Tāpēc, ka

gan pirmajā mūsu neatkarības laikā, gan arī mūsdienās politiskā elite bīstas no tautas gribas izpausmēm un uzskata tautu par politiski nenobriedušu.

Starp citu, šī dziļā neticība pašu tautai arī bija par iemeslu, kāpēc čekas maisu atvēršana vilkās trīsdesmit gadu garumā. Bailes no tautas attur no tautas vēlēta prezidenta. Saeimas deputāti tiek vēlēti no sarakstiem, proporcionālā kārtā, un amatpersonas mēs vēlām atklāti. Saeimai nav neviena konkurenta varas realizācijā, kas varētu kaut ko tai norādīt. Saeimas līdz šim nav bijušas spējīgas jebkādu nopietnu reformu izvešanā, un tam ir visai nosacīta saistība ar Satversmi. Arī neko nelabojot Satversmē, ir iespējams veikt gigantiskas pārmaiņas valsts pārvaldē, ja vien politiķiem būtu politiska griba to izdarīt.

Vai tas nozīmē, ka Satversmei ir tikai deklaratīva jēga un funkcija?

Satversme otrajā neatkarības laikā ir kļuvusi arī par tādu savdabīgu sarunu portālu, ar ko vara runā ar savu tautu. Par to liecina vesela plejāde politiskā establišmenta simbolisku vēstījumu tautai. Piemēram, jēdziens “labklājība” ticis ietverts Satversmē veselas trīs reizes, bet “latviešu valoda” Satversmi izrotā pat astoņas reizes. Abi vārdi nebija pirmskara Satversmes redakcijā. Satversme atspoguļo to procesu, kas ir vērojams arī likumos. Vara faktisko rīcību aizvieto ar skaļu normatīvo rosību. Notiek rīcības imitēšana. Saprotams, ka vieglāk taču runāt par labklājību un šo vārdu iekļaut Satversmē, nevis kaut ko pa īstam izdarīt.

Vai nav tā, ka kopumā mūsu Satversme ir ārkārtīgi lakoniska un vārdos pieticīga un par ļoti daudziem jautājumiem tur nav teikts pilnīgi nekas?

Tas ir drīzāk labi nekā slikti, ja ir saprātīgs likumdevējs. Satversme tikai no pirmā skata var šķist vienkāršs un viegli saprotams dokuments. Labs piemērs ir Latvijas Satversmes 1. pants, kas saka, ka Latvija ir demokrātiska valsts. No tā tiesību doktrīna izsecina veselu kaudzi principu, kas, jūsu vārdiem runājot, vienkāršam lasītājam nav nemaz redzami. Šie neredzamie, bet klātesošie ir varas dalīšanas, konstitūcijas pārākuma, sociāli atbildīgas valsts, likuma atrunas, likuma prioritātes, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, labas pārvaldības principi, kā arī virkne procesuālu garantiju. Satversmē viens no visbūtiskākajiem grozījumiem ir Satversmes tiesas kā konstitucionāla kontroles institūta izveidošana. Likumu tiesas izveidošana bija būtisks un principiāls solis. Satversmes tiesa daudz laba darījusi, Satversmes sistēmu stabilizējot un vienkāršu cilvēku tiesības aizstāvot. Šobrīd gan aktuāls ir jautājums, cik tālu Saeimas iecelti tiesneši var un drīkst Saeimas kā likumdevēja lauciņā rosīties. Es arī uzskatu, ka tiesa ir piemērījusi likumdevēja kurpes, un tas attiecīgi ir radījis tiesai spriedzi ar parlamentu. Aktuāls kļuvis jautājums par tiesas nolēmumu izpildi. Vairāki Satversmes tiesas spriedumi un vērtējumi atrodas Saeimas skatīšanā. Runa ir par viendzimuma pāru attiecību legalizāciju un Stambulas konvenciju. Saeima šajā ziņā ir sprukās, jo virkne partiju sevi pozicionē kā konservatīvo vērtību aizstāvjus un ar šo karogu iet uz vēlēšanām. Tas nozīmē, ka, ja šīs partijas pirms vēlēšanām likumus sakārtos pēc Satversmes tiesas noteiktā, to nesapratīs vēlētājs. No otras puses, Saeimai nepildot Satversmes tiesas norādīto, veidojas savdabīgs konstitucionāls strupceļš. Šo jautājumu nevar, kā ierasts, atrisināt, kādiem deputātiem pēkšņi nepiedaloties kādā nepatīkamā balsojumā, kā tas, piemēram, vairākkārt notika balsojumos par ebreju kompensāciju piešķiršanu.

Kā labā vēršas mijiedarbība starp Saeimu un Satversmi?

Šajā sakarā jārunā par arvien vairāk jūtamo konstitucionālo relatīvismu, kas ir ciešā sazobē ar tiesu aktīvismu. Saprotamā valodā skaidrojot notiekošo, ir redzams, ka Satversme arvien vairāk sāk kļūt par dokumentu, kas formāli saglabā valsts augstākā likuma pjedestālu, taču realitātē tā savu lomu strauji zaudē. Arvien jūtamāk Saeimas vairākuma pārvaldītās komisijās uz iebildumu, ka tas un tas ir pretrunā ar Satversmi, ieskanas strupa atbilde - ja kas nepatīk, var iet uz Satversmes tiesu. Attieksme pret Satversmi Saeimas politiķiem kļūst uzkrītoši rafinēta, un konstitucionālās normas, piemēram, par deputāta pieprasījumiem, deputāta imunitāti un deputāta mandātu, līdzīgi kā virkne Satversmes novecojušu kara pantu, šķiet, ir iemigušas.

Daba taču tukšumu nemīl?

Parlamentārismam kļūstot pliekanākam un primitīvākam, uz likumdevēja lomu sāk pretendēt tiesa. Tā redz, ka daudzi Saeimas lēmumi netiek argumentēti, pamatoti, komisijās ekspertus tā aicina, kad grib, ja vispār grib, un darbojas pēc sabiedrībai neredzamiem, tikai aizkulisēs saprotamiem apsvērumiem. Saeima dzīvo savu dzīvi, kas to attālina no tautas. Saeima ārkārtīgi neiecietīgi uzņem jebkuru kritiku. Tā dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt. Tas ir ļoti slikti. Saeima arī pati nespēj sakārtot savas iekšējas procedūras. Tā labprātāk nodarbojas ar pseidoproblēmu risināšanu, kur var labi politiski pozicionēties. Nedz 12., nedz arī 13. Saeima nerod sevī spēkus sakārtot Saeimas kārtības rulli. To redzot, Satversmes tiesa arvien pārliecinošāk sāk spert soļus politikas lauciņā. Tā būtiskākais pēdējās desmitgades kārtības ruļļa grozījums ir Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. 2019-08-01, kas atgrieza savos solos deputātus, pret kuriem ir ierosināti kriminālprocesi. Tas bija vajadzīgs un pareizs pārgrozījums, jo iepriekš tas bija ceļš, kā jebkuru politiķi izsist uz daudziem gadiem no politiskās dzīves. Tas, ka virkne Saeimas deputātu - Aldis Adamovičs, Atis Zakatistovs un atbildīgu komisijas priekšsēdētāji Mārtiņš Bondars, Juris Jurašs, Artuss Kaimiņš -, kas Saeimā ir atbildīgi par budžetu, juridiskiem jautājumiem un cilvēktiesībām, ir vai nu par finanšu izšķērdību notiesāti, vai par dienesta noziegumiem, grāmatvedības dokumentu viltošanu apsūdzētas personas, ir bēdīgi. Parlamenta reputācija šobrīd ir zem katras kritikas arī tamdēļ, ka Jānis Ādamsons ir apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā un viņam liegts apmeklēt Saeimas sēdes, bet Aldis Gobzems ar saviem izgājieniem visiem spēkiem cenšas, lai viņu apsūdzētu un arestētu. Es saprotu, ka politiķi nav kristīgo jaunavu tamborēšanas pulciņš, tomēr teikšu, ka pašas Saeimas darbības ir lielisks parlamentārisma kritikas un tautas neticības lielākais avots. Balagāns, ne tautas priekšstāvniecības orgāns. Kāds tur brīnums, ka pēdējā Augstākās tiesas izdotajā biļetenā kāda augsta tiesnese, informējot kolēģus par zinātnisku konferenci, raksta: “(..) Secināts [konferencē], ka visās valstīs faktiski tiek izmantotas vienādas interpretācijas metodes un gramatiskā metode vienmēr tiek izmantota kā pirmā, pārējās metodes izmantojot tad, ja teksts nav pietiekami skaidrs. Attiecībā uz teleoloģisko metodi Vācijas tiesnesis, kurš vadīja pirmo diskusiju, pajokoja, ka dažreiz esot sajūta, ka tiesneši labāk par likumdevēju zina, ko likumdevējs ir gribējis pateikt. Viņš arī piebilda, ka cilvēks, kurš mīl desiņas, nevar dot slēdzienu par šo desiņu ražošanas nepieciešamību. Grieķijas tiesnese pauda uzskatu, ka tiesnesim dažkārt jānodarbojas ar tiesību normas jaunradi, jo jāpasaka tas, ko likumdevējs ir noklusējis (..).”

Šādā vieglā, nedaudz izsmalcinātā pasniegšanas formā ilggadējs atzīts profesionālis faktiski pasaka, ka Saeima nav nopietni ņemama un lietas tiesai ir jāņem savās rokās. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka tiesa sāk apjaust savu spēku un Saeimas nespēku un, pieļauju, sāk apzināti pārkāpt to robežu, kurā tradicionāli darbojies ir likumdevējs.

Vai ar to jūs sakāt, ka tiesu vara sāk pārņemt varu valstī?

Mēs, juristi, šeit varētu ieslīgt stundām ilgās diskusijās par robežām, interpretācijas metodēm un starptautisko līgumu rangu, kas augstākas par nacionālo, utt., taču šeit, pirmkārt, ir jāsaprot, ka tiesa nevada valsti. Tās pienākums ir nodrošināt taisnīgumu tiktāl, ciktāl tas iespējams Satversmes un likuma robežās. Konstitucionālās tiesības ir visciešāk saistītas ar politiku, un konstitucionālās tiesas vērtējums bieži tiek veikts uz politikas un tiesību saskares līnijas. Taču tas nedrīkst aizvietot likumdevēju, lai kā arī to tiesnešiem gribētos. Pretējā gadījumā varas dalīšanas princips, kas ir viens no demokrātijas principa stūrakmeņiem, ir aizvietots ar komunistiskā režīma principu - demokrātisko centrālismu. Demokrātiskais centrālisms padomijā aizvietoja buržuāzisko varas dalīšanas principu ar ideju, ka Komunistiskā partija zina, kā labāk. Latvijā partijas vietā stājas tiesa jeb augstāko tiesu augstāko tiesnešu konglomerāts. Savulaik franču filozofs apgaismotājs Šarls Luijs Monteskjē grāmatā “Par likumu garu”, kura tēzes ir varas dalīšanas koncepta pamatā, norādīja, ka neviena no trīs varām (likumdevējvara, izpildvara un tiesu vara) nevar viena otrai uzkundzēties, jo tad demokrātija būs apdraudēta un iestāsies autoritārisms. Arī tiesu vara likumdevējvarai nedrīkst uzkundzēties!

Bet to jau arī mūsu starptautiskie uzraugi nepieļaus?

Protams, ir arī pārnacionālais faktors. Valsts ir sasaistījusies tik daudzās starptautiskās saistībās, ka likumdevējam nākas vien to pildīt, neskatoties uz pilsoņu kopuma kontroversiālajiem uzskatiem par to vai citu jautājumu, un pieskaņot Satversmes sauso tekstu starptautiskajiem dokumentiem. Savukārt tiesas, lemjot dažādos jautājumus, būtībā primāri ieskatās Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Savienības tiesas praksē. Šeit ir vairāki aspekti, kas cieši ir savijušies savā starpā. Pirmkārt, pārnacionālais aspekts, jo šis process notiek Rietumu kultūras tiesībās. Tiesu aktīvisms jau nav pie mums radies un attīstījies fenomens. Šī parādība tagad pie mums kļūst redzama, kamēr citur Eiropas Savienības dalībvalstīs tas bija manāms jau krietni agrāk. Polija kaut kā mēģina to iegrožot, saņemot iznīcinošo Eiropas institūciju kritiku un miljoniem eiro lielu sodu. Polijas gadījumā tas var noslēgties ar izstāšanos no ES vai piekāpšanos kā tiesu aktīvisma, tā ES uzstādījumu priekšā. Vērojama zināma tendence, ka tiesas sāk apjaust savu spēku un autonomiju. Tās testē, cik tālu var iet. Pati Satversmes tiesa agrāk savos spriedumos vairākkārt ir norādījusi, ka, lai arī robeža starp juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma, Satversmes tiesai ir jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie primāri ietilpst likumdevēja kompetencē. Arī Valsts prezidents Egils Levits, vēl jurists būdams, ir teicis, ka Satversmes tiesai ir jāvērtē tikai tiesību jautājumi, paturot prātā principu - iudex non calculat, t. i., tiesa nerēķina. Ar interesi ieklausījos konservatīvā portāla “Telos” vadītājas ne-juristes Agneses Irbes vērtējumā par Satversmes tiesas nu jau slaveno 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019-33-01, ka tas ir pārlieku balstīts uz emocionāla rakstura argumentiem. Ir tiesneša Alda Laviņa atsevišķais viedoklis šajā lietā, ka spriedums pārkāpj pašas tiesas deklarēto norobežošanos no politikas, ka, pārlieki liekot uzsvaru uz cilvēka cieņu, mēs varam iebraukt pamatīgās auzās. No otras puses, varu tiesai nodod pats likumdevējs. Kā gan citādi vērtēt tieslietu ministra sankcionēto Ekonomiskās tiesas izveidošanu, kurai faktiski tiek nodotas tiesības valsts labā ekspropriēt lielās, šaubīgās naudas summas. Arī Tieslietu padomei nododot izvērtēt Satversmes tiesnešu kandidatūras, ir manāma varas izvairīšanās no personīgās atbildības un tiesu muskuļu audzēšana. Turklāt tas notiek laikā, kad daudzviet ir pilnīgi pretējas tendences. Piemēram, par tiesnešiem Satversmes tiesas analogā - ASV Augstākajā tiesā - jau pārsimt gadu norit cīņa starp partijām. Republikāņi (konservatīvie) un demokrāti (liberāļi) savā starpā cīnās par ietekmi Augstākajā tiesā. Šobrīd Augstākajā tiesā ir konservatīvo tiesnešu vairākums 6 pret 3, un demokrāti, baidoties no tā, ka var zaudēt republikāņiem prezidenta vēlēšanās, savlaicīgi kārto aiziešanu pensijā vienai no Augstākās tiesas liberāļu tiesnesēm Stīvenai Breijerei (Stephen Breyer), viņas vietā jau tagad sagatavojot jaunu liberāļu nometnes tiesnesi, ko Baidens nozīmēs jau šovasar.

***

Intervijas turpinājumu lasiet nākamajos “Neatkarīgās” numuros.