Satversmes simtgadē nav jāvairās runāt par politiķiem netīkamām lietām

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, profesors Ringolds Balodis intervijā “Neatkarīgajai” uzsver, ka Satversmes simtgadē sabiedrībai vēlreiz jāatgādina par vājo parlamentāro varu un koalīcijai pakalpīgo Valsts prezidenta institūtu. Par to ne tikai jārunā, bet arī jāizskaidro tā iemesli. Ja turpinās samazināties vēlētāju aktivitāte, mūsu parlamentārismu un Satversmi gaida bēdīgs gals.
Ja turpināsies vēlētāju aktivitātes samazināšanās un par valsts lietām lems mazākums, tad mūsu demokrātiju neglābs nedz Satversme, nedz parlaments, nedz Valsts prezidenta institūts, uzskata Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Ringolds Balodis ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Intervijas sākumu skat.šeit.

Satversmei aprit simt gadu. Ko jūs par šo dokumentu varat pateikt svarīgu un interesantu, kas palicis nepamanīts vai maz pamanīts?

Kas vienam interesants, tas citam tāds nešķiet. No salīdzinošo tiesību viedokļa esam unikāli, jo esam spējuši atjaunot Satversmi, kas vairāk nekā piecdesmit gadu netika lietota. Tas ir vienīgais šāds gadījums pasaules vēsturē. Runājot par mūsu Satversmes saturu, esam starp tām retajām valstīm, kas savus prezidentus vēlē parlamentā, turklāt ar vienas balss pārsvaru jeb 50 +1 balsīm un atklātajā balsojumā. Arī tas ir unikāli. Vai labi? Apšaubu, jo prezidents ar to ir tāds kā Saeimas, pareizāk - koalīcijas, darbinieks, lai cik arī viņš nemēģinātu izskatīties pēc visas tautas prezidenta. Par Satversmi varu teikt, ka labi, ka tā ir, bet kopējā sistēmas temperatūra rāda, ka jau sen vajadzīgi uzlabojumi. Vienmēr nepamet cerība, ka beidzot tiks ievēlēta prātīgāka Saeima, kas spēs restartēt valsts pārvaldi, padarīt to efektīvāku, vairāk uz tautu vērstu. Pagaidām gan viss notiek tieši pretēji.

Vai pie tā, ka Saeimas un Valsts prezidenta darbam neuzticas arvien vairāk cilvēku, ir vainīga Satversme?

Gan jā, gan nē. Nav simtprocentīgu garantiju, ka tautas uzticību viņi nevarētu zaudēt arī tad, ja Satversmes normas būtu labāk formulētas. Sāksim ar Valsts prezidentu, kuram Satversmē ir veltīta vesela 3. nodaļa. Tā ir nesamērīgi liela, ar detalizētiem pantiem, salīdzinot ar ļoti īso 4. nodaļu, kas veltīta Ministru kabinetam. Tajā pašā laikā vara valstī objektīvi ir Ministru prezidenta rokās. Satversmes sistēmā prezidentam tiek atvēlēta ceremoniāla, reprezentatīva loma. No prezidenta gaida, ka viņš kalpos tautai, bet, ņemot vērā viņa ievēlēšanu un atcelšanu, viņš kalpo Saeimai. Tas ir kā tāds avatars (iemiesojums), kā to identificējusi Vaira-Vīķe Freiberga. Prezidenta arsenālā nav paredzētu nopietnu instrumentu, lai viņš varētu pildīt konstitucionālajā teorijā viņam piešķirto spēku līdzsvarotāja lomu. Personīgais šarms un erudīcija ne vienmēr nostrādā. To labi redzam arī pašreiz. Prezidentu tikai ar vienas balss pārsvaru ievēlē amatā, kā rezultātā prezidents automātiski tiek padarīts par tās koalīcijas līdzdarbinieku, kura viņu ievēlējusi. Cita lieta, ja prezidentu ievēlētu tauta. Tas viņu padarītu par reālu politisku spēlētāju jeb tādu, kas varētu piebremzēt Saeimas bezizmēra ambīcijas. Likumsakarīgi, ka Latvijas politisko eliti visos laikos tautas balss vienmēr ir iedzinusi šausmās. Rakstot Satversmi pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā un arī tagad, tautai kā likumdevējam atvēlēta vien formāla statista loma, kas pamatā izpaužas vien Saeimas vēlēšanās. Ej nu sazini, ko tā tauta ievēlēs par prezidentu, - saka koalīciju kontrolētie sabiedriskie mediji. Manuprāt, esam noilgojušies pēc skaidra viedokļa, atbildīgas rīcības un stingras valstiskas stājas, bet no tā nav ne miņas. Es domāju, ka Egilam Levitam bija labi nodomi un lieli plāni. Pirms ievēlēšanas viņš bija tiešām ļoti iedvesmojošs. Viņš spēja ļoti izcili raksturot, kādam ir jābūt valsts galvai, kas un kā Latvijas prezidentam ir jādara, taču… Slavenās filmas “Matrix” pirmajā daļā ir tāds izteikums: “Zināt ceļu vēl nenozīmē, ka ceļu vari noiet.” Izskatās, ka ar Levitu ir noticis tieši tas pats. Pirmām kārtām jau vēlme atbalstīt savus cilvēkus, tajā skaitā arī no jūsu avīzē minētajām Sorosa organizācijām, prevalē pār viņa rīcības politiku. Viņš ir vientuļš starp savējiem, jo ir izveidojis kuplu padomnieku pulku, kurā, izskatās, nav neviena, kurš viņam spētu pateikt patiesību vai piebikstītu, kad viņam cepure ir palikusi galvā himnas laikā. Viņa reālās iespējas neko tālu nesniedzas.

Bet kā ir ar Saeimu?

Parlaments ir stabili nepopulārs abos mūsu valsts neatkarības periodos. Pie vainas ir partijas, kas veido parlamenta kompozīciju. Mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste par partijām ir teicis, ka Latvijā vēl nav partiju valstiskā nozīmē. Ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs. Šie vārdi bija teikti par 2. Saeimu, bet to tikpat labi var pateikt arī par 13. Saeimu. Tajā pašā laikā ir viena būtiska atšķirība starp pirmajām pirmskara saeimām un mūsdienām. Par starpkaru saeimām nemainīgi vēlēt gāja virs 80% vēlētāju, tagad vien 50%! Dievs vien zina, cik vēlētāju atnāks pie urnām šoruden, vēlot 14. Saeimu. Tas savukārt rada citu problēmu, kas atrodas loģiskā kopsakarībā ar demokrātijas pamatu, varas leģitimitāti, kas izriet no tautas. Vēlētāji jeb tauta kļūst ar katru gadu apātiskāka un sāk norobežoties no varas. Pilsoņi sāk ignorēt vēlēšanas, kā rezultātā pār mums sāk valdīt niecīgs mazākums. Spilgts piemērs ir “Vienotība”, kura ar savu niecīgo frakciju vada Ministru kabinetu, Finanšu ministriju un nosaka toni arī Saeimas prezidijā un komisijās. Ar katru saeimu šis demokrātijas institūts kļūst arvien nekvalitatīvāks. Tas izpaužas nespējā uzklausīt citādus viedokļus, ko pandēmijas sniegtās epidemioloģisko ierobežojumu priekšrocības ir riktīgi pastiprinājušas. Saeima ir kļuvusi arī aroganta. Tā ne tikai nevēlas dzirdēt pašvaldību citādos viedokļus, bet administratīvās reformas laikā arī savus kolēģus. Spilgts piemērs ir deputātu pagaidu vakcinācijas likums. Nepatīk dzirdēt Jūliju Stepaņenko - vispār liegsim viņai apmeklēt sēdes, lai gan loģisku argumentu, kāpēc viņa nevarētu attālināti strādāt, nebija un nav. Valsts prezidents Egils Levits nesen bija izteicies, ka neticība valdībai ir jāsaista ar padomju mantojumu. Kāds padomju valdības mantojums? Viņš to runāja nopietni? Varbūt pie vainas ir sekla valsts politika un kā āža kāja no varas talāra ārā izspraukusies pie varas esošo augstprātīgā pārliecība par savu lēmumu pareizību? Šāda melnbaltu diapozitīvu kultivēšana publiskā sfērā kopā ar vakcinācijas tematiku ir graujoša nācijai.

Vai nav tā, ka Saeimā šobrīd ļoti daudzas procedūras notiek ārpus Saeimas kārtības rullī atrunātā?

Kārtības rullī jūs neatradīsiet nedz normas par Saeimas attālinātu darbu, nedz kārtību par deputātu sadalījumu komisijās, nedz komisiju funkcionēšanas kārtību, nedz skaidru procedūru Valsts prezidenta kandidātu izvērtēšanai vai deputātu izdošanai kriminālvajāšanai. Ja ir tik plaša interpretācijas iespējamība rakstiskā dokumentā, tad rodas plašas iespējas manipulēt ar deputātiem. Pēc tam, kad - pateicoties Valda Zatlera idejai, ko pārtvēra “Vienotība” - visas amatpersonas tiek ievēlētas tikai atklātā balsošanā, likumdevēja loma ir pieaugusi, kamēr katra no 100 deputātiem iespējas kaut ko ietekmēt ir būtiski samazinājušās. Vairums Saeimas deputātu personīgi jūtas ļoti nozīmīgi. Patiesībā viņi ir vien politiskas marionetes, kuras spiestas pieņemt frakcijas vadības nostāju katrā jautājumā kā absolūto patiesību. Ja nē, tad viņi parasti kļūst par neatkarīgiem deputātiem, kas nozīmē tādu savdabīgu vientuļnieka jeb izraidītā dzīvi. Tādējādi katastrofāli samazinājusies deputātu rīcības brīvība, degradējusies individuālā politiskā atbildība. Tas viss būtiski samazinājis jebkādas diskusijas, pretēju viedokļu paušanu un motivētus argumentus no Saeimas tribīnes. Viss reducējas uz šauru politiskā vairākuma naratīvu - kam vairākums, tam spēks un taisnība; kas mazākumā, tam nav taisnība. Tas veicina nekvalitatīvu likumdošanu. Satversmes tiesa, prokuratūra to labi redz un rīkojas.

Jūs sakāt, ka tiesu vara cenšas pārņemt citu varu lauciņus, turpretim pērnā gada rudenī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs intervijā “Neatkarīgajai” pieminēja pētījumus, saskaņā ar kuriem tiesneši izjūt spiedienu no izpildvaras. Runa bija pamatā par rajonu un apgabaltiesu tiesnešiem. Vai tomēr nesanāk otrādi - paši tiesneši atzīst, ka tiek ietekmēti no citām varām?

Tā ir gara saruna. Līdzīgi Latvijas Satversmē ir ierakstīts, ka Latvija ir suverēna republika, bet patiesība jau mūsu suverenitāte ir ierobežota. Teikt, ka likumdevēj- izpild- un tiesu varas ir absolūti neatkarīgas, būtu pārsteidzīgi. Pilnīgi neatkarīgi dzīvot vienam no otra nav iespējams. Amerikāņi runā par varu līdzsvara principu, vācieši - par varu krustošanos, kas ir tuvāk patiesībai. Starp varām eksistē pakļautības un kontroles attiecības. Izpildvara ir atkarīga no likumdevējvaras un tāpēc ir parlamentārās kontroles institūts. Arī tiesu varu uzrauga savi kontroles mehānismi no izpildvaras un likumdevējvaras puses. Tiesu vara savu neatkarību lielā mērā izjūt kā amatu savam darbam. Tiesu neatkarība un taisnīga tiesa - tie ir fundamentāli jēdzieni paši par sevi. Tiesu vara neatkarīgāka sāka kļūt pēc Tieslietu padomes izveidošanas. Raugoties uz pašreizējo Tieslietu padomes sastāvu - tur divas personas nāk no vienas politiskās partijas, Jaunās konservatīvās partijas. Šis faktors rada reālu ietekmi. Lai šāda izpildvaras ietekme uz tiesu varu neveidotos, uzskatu par vitāli svarīgu Tieslietu padomes sastāvā iekļaut arī Valsts prezidentu. Zinu, ka tiesneši šo ideju uztver ļoti slimīgi, bet šāds svešķermenis Tieslietu padomē varētu līdzsvarot tur brīžam valdošo putru. Savulaik Tiesību zinātņu institūts veica pētījumu par sabiedrības viedokļa ietekmi uz tiesu. Salīdzinoši nesen apstiprinātajam ģenerālprokuroram un pirms tam Augstākās tiesas priekšsēdētājam nepieciešams attaisnot viņiem deleģēto uzticību, tādēļ viņiem nepieciešams vismaz izrādīt kādas jaunas vēsmas. Tāpēc prokuratūra atsāka no jauna virzīt vecas krimināllietas. Ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju situācija ir citāda. Pretēji Augstākās tiesas priekšsēdētāja viedoklim, ir izveidota Ekonomisko lietu tiesa. Tā ļoti lec ārā no mūsu tiesību sistēmas. Ir acīm redzama Ekonomisko lietu tiesas tiesnešu mazā pieredze strādāt ar sarežģītiem noziegumiem, aiz kuriem stāv miljoni. Tas viss veido jaunu praksi. Tiesa vienveidīgi sāk virzīt lietas, kurās apsūdzētie tikai pašās lietas izskatīšanas beigās uzzina, par ko īsti viņi tiek apsūdzēti, un viņiem atvēlētajā īsajā laikā nav iespējams aizstāvēties. No vienas puses, mēs redzam stabilu tiesu sistēmu, kurā trīsdesmit gadu laikā neiztika arī bez skandāliem. Tagad pārnacionālais politiskais spiediens ir radījis situāciju, kurā kaut kāds politisks spēks ir izveidojis ja ne kabatas tiesu, tad tiesu, kur nepieredzējuši tiesneši skata ļoti sarežģītus noziegumus. Tam visam uzslāņojas liels ārpolitisks spiediens, miljoni un tuvojošās vēlēšanas, kur politiskajiem spēkiem ar pēc iespējas mazākiem tēriņiem jāparāda pēc iespējas labāki rezultāti. Tiesiskā valstī šādām lietām nevajadzētu notikt, bet ir tā, kā ir. Paraudzīsimies par spiedieniem citā virzienā. Šobrīd ir izteikts spiediens iet un vakcinēties, un tie, kuri šim spiedienam nepakļaujas, tiek nosaukti par sliktajiem - tādiem, kuri jāsoda. Līdzīgi šādā pašā veidā arī tiesneši tiek iespiesti stūrī, un rezultāts ir jaušams.

Latvija jau simt gadu dzīvo zem Satversmes lietussarga...

Būsim precīzi - simt gadu ir Satversmei, bet tā darbojas tikai četrdesmit vienu gadu. Bet, ja būsim ļoti precīzi, tad Satversme darbojas tikai trīsdesmit gadu.

Satversmē deklarētas daudzas labas, pareizas lietas, taču bieži vien tās dzīvē tiek ignorētas. Piemēram, Aivars Lembergs tikai pagājušā gada laikā vien ir vērsies ar četrām sūdzībām Satversmes tiesā. Viņš jau divpadsmit gadu cīnās par Satversmē deklarētajām tiesībām uz taisnīgu un objektīvu tiesu. To šobrīd viņš turpina darīt ieslodzījumā, tā īsti nezinot, kādēļ tiek turēts cietumā bez galīgā notiesājošā tiesas sprieduma. Kāda vērtība, nozīme, svars ir tādai Satversmei, kura netiek īstenota dzīvē?

Satversmē ir deklaratīvās vērtības, uz kurām mums vajadzētu tiekties. Satversmē ir noteiktas tiesības pašas par sevi, taču tas vēl negarantē šo tiesību īstenošanu. To nosaka valsts pārvalde ar savām institūcijām - tādām kā tiesas, Satversmes tiesa. Svarīgi, kas šajās institūcijās strādā, cik profesionāli un godīgi cilvēki tur strādā. Ja paraugāmies uz nacisma nākšanu pie varas pirmskara Vācijā - tas notika tiesiski. Vāciešiem ir tāds jēdziens “Rechtsstaat” - tiesiskums. Arī koncentrācijas nometņu uzraugi darbojās viņu fašistiskā tiesiskuma ietvaros. Viņi darīja briesmu lietas tajā laikā tiesiski noteiktajā kārtībā. Rūpīgāk paraugoties, varam pamanīt arī beztiesiskuma kāju. Piemēram, lai panāktu balsojumu par Hitleru, daži Reihstāga deputāti tika ieslodzīti mājās, citi tika iebaidīti. Procedurāli jau viss izskatījās tiesiski. Man dienot padomju armijā, desanta karaspēka vienībā, pienāca ziema. Mainījās formas tērps, un man vajadzēja “pižiku” (ziemas silto cepuri ar nolaižamām ausīm). Man tika izsniegts “pižiks”, kas man bija par mazu. Gāju uz “kaptjorku” (apģērbu un mantu noliktava) pie praporščika (īpaša militārā štata vienība padomju armijā materiālo vērtību uzraudzīšanai) un sacīju, ka man izsniegtais “pižiks” neder - par mazu. Viņš man vaicāja: “Kāds ir tavs dzimšanas gads, augums, plecu apmērs, rokas garums?” Rādot uz pie sienas pienagloto tabulu, viņš bļāva: “Tā! Redzi formulu? Tev ir izsniegts tavs izmērs!” Bildu, ka vienalga tas “pižiks” man ir par mazu, jo galva par lielu. “Staigā vesels - nevaru palīdzēt,” strupi atcirta praporščiks. Tā ir procedurālā demokrātija. It kā jau pēc procedūras viss ir pareizi un viss tiek ievērots, tikai saturs ir pilnīgi cits. Mēs praksē varam redzēt, kā tiesneši kā cilvēki pretojas uzstādījumiem. Viens no uzstādījumiem nāk no Saeimas deputāta Skrides - ka ir jāvakcinējas un tie, kas nevakcinējas, tiem ir zema izglītība. Sanāk - ja tu nevakcinējies, tu esi tumsonis. Nākamais uzstādījums - tie, kuri netic mūsu valdībai, ir postpadomju elementi. Arī tas tā nav. Šī valdība valda tikai nepilnus četrus gadus, un tam nav nekāda sakara ar padomju laiku. Tiesībās ir tāds jēdziens kā “stindzinošs efekts”. Stindzinošs efekts nāk no tieslietu ministra, kad viņš ierosina grozījumus Krimināllikumā par nepatiesu ziņu izplatīšanu, kas pats par sevi ir ļoti izplūdis jēdziens, ko ierindas policistam ir grūti saprast. Taču, ja ik pa brīdim policistam saka, ka vajag uzrādīt rādītājus kriminālprocesu uzsākšanā par nepatiesu ziņu izplatīšanu, policistam ērtāk ir uzsākt šādas krimināllietas nekā tās neuzsākt. Tas ir politisks spiediens, un tas tiek radīts apzināti. Pašlaik lielā mērā tiesiskums ir atkarīgs tikai no institūcijām, kuras definētas Satversmē. Tādēļ jautāt, kāda jēga Satversmei, nav pareizi. Tā nu ir ieviesies, ka katrai valstij ir savs pamatlikums - konstitūcija. Arī mums tāda ir - Satversme, un tā ir jāievēro. Tas jau nenozīmē, ka tā automātiski tiek ievērota. Tādēļ izveidota Satversmes tiesa, kurai var sūdzēties par Satversmei neatbilstošiem likumiem un to piemērošanu. Protams, indivīdam izstaigāt garo procesuālo ceļu ir gari, dārgi un mokoši, un viņš beigu beigās var salūzt. Pandēmijā mēs skaidri redzam, kā tie, kuri ir pie varas, labprāt izmanto varu kā līdzekli, lai ātrāk organizētu iepirkuma konkursus.

Vai mēs dzīvi nepadarītu vienkāršāku, ja no Satversmes izsvītrotu vairākas tēzes, piemēram, tiesības uz taisnīgu tiesu un vārda brīvību? To vaicāju tādēļ, ka mēs redzam, ar kādu apetīti valdošā vara mēģina kriminalizēt viedokļu paušanu, un tādēļ, ka veiksmīgas pašvaldības vadītājam kopš 1999. gada, trešdaļu no mūža, jācīnās par savu taisnību kriminālprocesā, par ko vēl ik pa laikam viņš tiek ieslodzīts cietumā - ar to es domāju Aivaru Lembergu.

Pat ja mēs no Satversmes svītrotu visu 8. nodaļu, jūsu minētās un arī pārējās tiesības mums pienāktos, jo esam pievienojušies Eiropas cilvēktiesību un brīvību aizsardzības konvencijai. Līdz ar to Eiropas tiesas prakses attiecas arī uz mūsu jurisdikciju. Šī konvencija ir spēkā no 1997. gada. Lai izfiltrētu pārkāpumus šajās jomās, mums ir nacionālā tiesa, Satversmes tiesa, un tai seko Eiropas cilvēktiesību tiesa, visbeidzot Apvienoto Nāciju Organizācija. Svītrošana neko nedos. Ja mūsu Satversmē šīs tiesības nebūtu ierakstītas, tad gan mēs pa taisno varētu vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā un nebūtu jāiet cauri visiem nacionālās tiesas procedūru koridoriem.

Intervijā pieminējāt tiesiskumu Hitlera režīmā. Tāds pats tiesiskums bija arī PSRS laikā. Bija konstitūcija, kuras pieņemšanai par godu reizi gadā deva vienu brīvdienu, un arī šīs tiesiskās, demokrātiskās konstitūcijas piesegā “troikas” lēma par nevainīgu cilvēku nošaušanu. Vai analoģiski nav pamata runāt arī par mūsu Satversmi un notiekošo reālajā dzīvē?

Lai arī konstitūcija ir demokrātiska, izmantojot tajā noteiktās procedūras, Vācija kļuva par autoritāru valsti. PSRS gadījumā bija citādi. Tā jau sākotnēji nebija brīva valsts. Tā izveidojās no jauna valsts apvērsuma rezultātā, kur valdošais režīms pieņēma tādu konstitūciju, kādu uzskatīja par vajadzīgu. Fašistiskās Vācijas un PSRS gadījumos jau sākotnēji nebija paredzēts, ka šis konstitūcijas tiks ievērotas. Mēs cīnāmies par to, lai mūsu Satversme tiktu ievērota. Mēs Latvijas līmenī varam runāt par tādu fenomenu kā konstitucionālais relatīvisms - neraugoties uz to, ka tas un tas ierakstīts konstitūcijā, tas tomēr netiek ievērots. Taču labā ziņa - pie mums tiek respektēta Eiropas cilvēktiesību tiesas judikatūra. Iezīmējas cita satraucoša tendence - samazinās vēlēšanu leģitimitāte. Aizvien mazāks skaits iet balsot vēlēšanās. Balso mazākums. Vairākums kļuvis vienaldzīgs. Mazākums izvēlas valsts vadītājus. Savas valsts pastāvēšanas laikā esam radījuši apātiju pret politiku. Tas ir bīstams faktors.