Edgars Rinkēvičs: Latvijas drošības interesēs mums ir būtiska gan Turcijas, gan Zviedrijas un Somijas dalība NATO

Kamēr Ukraina turpina cīnīties ar tai uzbrukušo Krievijas karaspēku, cīniņš – tikai diplomātisks – notiek arī NATO ietvaros. Zviedrijai un Somijai paziņojot, ka arī tās vēlas pievienoties pasaules varenākajai militārajai aliansei, tās ārlietu ministri vai nu cenšas pārliecināt partnerus, ka šīs valstis būs lielisks sabiedroto rindu papildinājums, vai no paplašināšanās procesa cenšas izsist kādu labumu arī sev.
Edgars Rinkēvičs: Mēs mēģinām vēlamo uzdot par esošo. Jā, Krievija cieš zaudējumus, bet tā joprojām ir bīstama ne tikai Ukrainai, bet arī mūsu reģionam un visai pasaulei ©Ernests Dinka / Saeima

Liels izaicinājums ir Turcijas nostāja, kas pagaidām neatbalsta NATO paplašināšanos. Tā kā Somijas un Zviedrijas pievienošanās aliansei Latvijai ir izdevīga, sarunās aktīvi iesaistījies arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš uzskata, ka jaunu dalībvalstu uzņemšana stiprinātu drošību ne tikai Baltijas reģionā, bet arī aliansei kopumā.

Savukārt, runājot par īsto karu Ukrainā un tai Rietumu sniegto atbalstu, ārlietu ministrs ir pārliecināts, ka mūsu izraudzītā stratēģija ir pareiza, bet, lai tā nestu gaidīto Ukrainas uzvaru, Rietumiem ir jābūt vienotiem.

Zināms, ka Turcija nav sajūsmā par Somijas un Zviedrijas pievienošanos NATO. Kāpēc šai valstij ir iebildumi pret to, un vai NATO būtu iespējams bez Turcijas, bet ar divām jaunām dalībvalstīm? Šāds scenārijs izspēlēts “Neatkarīgās” lapās.

Ja runājam par pašreizējo situāciju, tad pašlaik tiešām šodien [trešdien] Ankarā atrodas Somijas un Zviedrijas delegācijas, kuras apspriež jautājumus, kas rada bažas Turcijai.

Man pašam bija sarunas ar Somijas un Turcijas ārlietu ministriem. Arī šeit, Norvēģijā, kur notiek Baltijas jūras valstu padome, esmu apspriedies ar Zviedrijas ārlietu ministri. Es teiktu, ka dramatizēt situāciju nebūtu prātīgi, ir jautājumi, kas Turcijai ir būtiski - gan bruņojuma eksporta kontrole, gan valstis, kas ierobežo tirdzniecību ar Turciju. Ir arī jautājumi, kas skar teroristiskās organizācijas. Tās, kuras Turcijas drošībai ir būtiskas, un ir diskusijas par to, kuras konkrēti organizācijas par tādām būtu uzskatāmas.

Es vēlētos cerēt, ka tiks atrasts tāds risinājums, kas ņems vērā Turcijas leģitīmās drošības interese un to būtisko pienesumu, ko Somijas un Zviedrijas dalība aliansē dotu ne tikai Baltijas jūras reģionam, bet arī aliansei kopumā. Bet, kas attiecas uz aliansi kā tādu, tad Latvijas drošības interesēs mums ir būtiska gan Turcijas, gan Zviedrijas un Somijas dalība tajā. Ņemot vērā šo valstu potenciālu un mūsu tiešās aizsardzības un drošības intereses, spekulēt tādā veidā, manuprāt, nav ne lietderīgi, ne saprātīgi.

Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās procesā dalībvalstis izvirza sevi interesējošus jautājumus un tos risina. Arī šis NATO paplašināšanās posms nav nekāds izņēmums. Gan NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē, gan pašlaik šajā diskusijā, kas notiek starp Zviedriju, Somiju un Turciju un kurā iesaistītas arī NATO dalībvalstis, protams, tiek risināti jautājumi, kas ir tieši saistīti ar Somijas un Zviedrijas dalību, un ir jautājumi, kuriem ir plašāks konteksts. Piemēram, bruņojuma eksporta kontroles jautājums skar ne tikai Somiju un Zviedriju. Tas skar arī NATO dalībvalstis, kas to ieviesušas.

Ukrainas prognozes, ka nākamajos trijos mēnešos kaujas kļūs vēl nežēlīgākas, liecina, ka kara beigas tuvākajā nākotnē nav prognozējamas. Vai, karam ieilgstot, ideja par to, ka Krievijas prezidentam jādod iespēja saglabāt seju, Eiropas Savienībā varētu kļūt populāra arī ārpus Itālijas, Francijas un Spānijas?

Es teiktu, ka ideju par to, kādā veidā beigt šo karu, ko pati Krievija sākusi, šobrīd ir daudz, bet tādas ir bijušas labu laiku. Laikam pirmais elements, kas jāņem vērā, ir tas - lai arī daudzi saprata, ka Krievijas iebrukums ir neizbēgams, neviens tomēr līdz galam neticēja, ka Ukraina tik ilgi un sekmīgi pretosies un pat spēs atkarot ievērojamu daļu no Krievijas iekarotās teritorijas.

Otra lieta: šis karš ir zināms pārbaudījums arī Rietumu vienotībai. Mēs jau redzam, cik mums sarežģītas diskusijas par Eiropas Savienības sankciju sesto paketi, kurā iekļauta arī Krievijas nafta un Ukrainas apbruņošanas jautājumi.

Trešais: kamēr notiek karadarbība, protams, notiek dažādi diplomātiski centieni Ukrainas un Krievijas starpā un starp lielvalstīm un Krieviju un Ukrainu, lai šo konfliktu beigtu pēc iespējas ātrāk.

Bet es atkārtoju - ne Ukraina uzsāka šo karu, Ukraina cīnās ne tikai par savas teritorijas nedalāmību, bet arī par izdzīvošanu un pastāvēšanu. Nekāda veida spiediena izdarīšana uz Ukrainu nav morāli pieņemama, jo tādā gadījumā Krievija neapstāsies, tā paņems pauzi, un pēc kāda laika viss atsāksies.

Varbūt pat labi domāti centieni diez vai radīs ilgstošu, stabilu mieru Ukrainā. Tas drīzāk būs pamiers, par kuru mēs beigās visi maksāsim vairāk.

Kas Rietumu pasaulei būtu jādara, lai pēc iespējas ātrāk tuvinātu Ukrainas uzvaru?

Mūsu stratēģija ir pareiza - atbalstīt Ukrainu ar bruņojumu, ekonomiski, vērst sankcijas pret Krieviju un stiprināt NATO klātbūtni šajā flangā.

Šī stratēģija ir efektīva, tā strādā, bet karadarbība nebeidzas dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Tikai tad, kad Krievija sapratīs, ka tā nevar neko iegūt, tā būs gatava iet uz sarunām.

Neuzskatu, ka būtu pareizi izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai Kremlim ļautu saglabāt seju. Ticiet man, Kremlis seju saglabās un saglābs, kad sapratīs, ka Rietumi ir vienoti un vilinājumam nepadodas. Tas ir mūsu un līdzīgi domājošo valstu uzdevums uzturēt šo pozīciju un pārliecināt sabiedrotos, ka nepieciešama stratēģiska izturība.

Mēs to esam teikuši no pirmās kara dienas. Saprotu, ka, negūstot rezultātus pirmajos mēnešos, atkal rodas vēlme runāt ar Krieviju pa labam, kā tas bija 2014. un 2015. gadā. Taču līdzšinējais parāda, ka tā laika pieeja bijusi kļūdaina. Mums jābūt pietiekamai stratēģiskajai izturībai un pacietībai un jāturpina tas, ko esam sākuši.

Tikai jāņem vērā, ka Krievijas spēki ir lieli. Es saviem kolēģiem saku, ka mēs mēģinām vēlamo uzdot par esošo. Jā, Krievija cieš zaudējumus, bet tā joprojām ir spēcīga un bīstama ne tikai Ukrainai, bet arī mūsu reģionam un visai pasaulei.