Andžils Remess: Bija laiki, kad cilvēki šturmēja "Pūtvējiņus"

„Nosaukšu tevi par rakstnieku,” ierosināju šādu opciju, runājot ar žurnālistu un liepājnieku Andžilu Remesu, kurš ir uztapinājis vērtīgu un interesantu grāmatu – „Tur, kur dvēsele dzied”. Par Liepājas leģendāro koncertdārzu „Pūt, vējiņi!”, kas nu atdzimis, pateicoties uzņēmīgajiem un mūziku mīlošajiem liepājniekiem. „Nē! Kāds es rakstnieks? Esmu rakstītājs,” protestē Andžils. Labi. Meklēsim rakstītajā lielos burtus, tāpat kā mūzikā – lielās notis. Jo šodien ar koncertu atklājam atjaunoto koncertdārzu „Pūt, vējiņi!”.
©Elita Veidemane

Andžil, mazliet vēstures, lūdzu.

Pēc Otrā pasaules kara, 1946. gadā, tajā vietā, kur tagad atrodas koncertdārzs „Pūt, vējiņi!”, uzcēla nelielu estrādīti, tā dēvēto „gliemežnīcu”. Koka soli, starp kuriem auga zālīte, viss gan izskatījās diezgan nolaists, tomēr koncerti notika regulāri. Tur koncertēja gan mūzikas skolas orķestris, gan Liepājas simfoniskais orķestris (toreiz - teātra orķestris), brauca mākslinieki no citām republikām.

50. un 60. gadu mijā Liepājas izpildkomitejas kultūras nodaļu vadīja Rihards Rubīns - ambiciozs un izdomas bagāts cilvēks. Viņš ierosināja vecās estrādītes vietā uzcelt lielu un modernu koncertestrādi, kaut arī līdzekļu tādiem mērķiem izpildkomitejai nebija... Taču budžetā bija paredzēta nauda uzskatāmajai aģitācijai. Un kāpēc gan koncertzāle nevarētu ietilpt šajā sadaļā? Domāts, darīts.

Funkcionāri, protams, sacēla lielu brēku, tomēr celtniecība jau ritēja pusgadu, un nojaukt būtu dārgāk nekā turpināt celt. Rubīns dabūja rājienu, viņam piesprieda samaksāt sodu divu algu apmērā, taču koncertzāli atklāja 1964. gadā, un Rubīns saņēma goda rakstu...

Liepājas laikrakstā „Komunists” tika publicēta ziņa par konkursu, kas paredzēja izvēlēties labāko nosaukumu koncertestrādei. Cilvēki atsūtīja vismaz pustūkstoti vēstuļu ar piedāvājumiem. Tolaik modē bija „dzintarošanās”: Dzintarzeme, Dzintarjūra, Dzintarkrasts un tamlīdzīgi. Bet konkursa komisijai patika neparastības, tāpēc tā izvēlējās nosaukumu „Pūt, vējiņi!” - tā mazliet romantiski, lai nu tā būtu.

Atceries dižākos koncertus?

Kad 1964. gada 21. jūnijā tika atklāti „Pūtvējiņi”, Kultūras un atpūtas parka direktors bija Rihards Stankevics. Viņš izdomāja rīkot estrādes skates un koncertus. Jo padomju darbaļaudis, kuriem vajadzēja baudīt kulturālu atpūtu, nemaz nebija tik naski apmeklēt nopietnus koncertus. Ko tad mēs toreiz zinājām? Tikai Sopotas festivālu. Stankevics cerēja izveidot kaut ko līdzīgu Liepājā.

Ir tāds vecs sakāmvārds: trāpīt īstajā laikā un īstajā vietā. Tajā pašā 1964. gadā Stankevics noorganizēja Baltijas republiku estrādes mūziķu salidojumu, nekas īpašs gan tur nenotika, tomēr iededzies viņš bija gan. Brauca kolektīvi no Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas. 1967. gadā festivāls pirmoreiz noritēja ar nosaukumu „Liepājas dzintars”. Piedalījās armijas grupa „Zvaigznīte”, Stabulnieks, Rozenbergs, skanēja Imanta Kalniņa mūzika ar Māra Čaklā tekstiem. Un tomēr brīvu vietu koncertzālē bija daudz, kaut arī Stankevics lūdza žurnālistiem, lai viņi raksta, ka biļetes tūlīt, tūlīt izpirks lietuvieši...

Bet tas īstais blīkšķis notika 1970. gadā. Pirms laureātu koncerta Stankevica kabinetā ieskrēja biļešu pārdevēja un satraukti skaidroja, ka tūlīt tiks izlauzti vārti, jo cilvēki šturmējot koncertzāli... Kabinetā ienāca Liepājas izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš un jautāja: vai kādai sievietei nav adata un diegs? Kālab tos vajag? Viņš saka: es spraucos cauri pūlim, man žaketei pogas izrāva. Mēs ar Rihardu izgājām ārā, un - jā, pūlis milzīgs, daudzi sēž uz žoga apmalēm, daļa spraucas iekšā.

Andžila Remesa grāmata „Tur, kur dvēsele dzied” - par leģendāro koncertestrādi „Pūt, vējiņi!”

Kas bija 1970. gada zvaigznes, kuru dēļ notika cīniņš par iekšā tikšanu?

Lielo balvu saņēma Panevēžas „Ekrāns”, piedalījās Imanta Kalniņa „2xBBM”, Valmieras „Kvelde”, Zigmars Liepiņš un daudzi citi, bija 15 kolektīvi no piecām padomju republikām. Tas viss uzsita augsto vilni, un „Liepājas dzintars” sākās pa īstam. Klausītāju skaits bija vairāk nekā 7000 cilvēku. Un 1971. gadā - jau 12 000 klausītāju.

Domāju, ka „Liepājas dzintara” popularitāte auga līdz ar uzdrīkstēšanos un neparastībām. Tie, kuri pie mums brauca no Aizkaukāza un Krievijas, mēdza teikt: ak tā, jūs drīkstat spēlēt šādu mūziku?

Vai tad no partijas komitejām un kultministrijām nenāca aizliedzēji?

Festivāls nenotika 1973., 1975., 1977., 1978. un no 1981. līdz 1986. gadam. 1977. gadā festivāls jau bija sagatavots, bet tad varasvīri paziņoja, ka tas nenotiks. Kāpēc? Tāpēc, ka koncertdārzā notika igauņu grupas „Polifons” koncerts, kas Liepājā izraisīja masu nekārtības. Bija divi koncerti. Pēc otrā koncerta pie manis uz mājām ar riteni piebrauca Uldis Briedis un paziņoja: centrā dauza logus! Koncerta beigās jaunieši gribējuši, lai grupa turpina spēlēt, sākuši virzīties uz skatuves pusi, bet tur priekšā - miliči. Neapmierinātība auga augumā... Jauniešu pūlis virzījās uz centra pusi, uz Ļeņina pieminekļa pusi. Tika izsaukta ugunsdzēsēju mašīna ar ūdensmetēju, tomēr ūdens „procedūras” netika izmantotas...

Pēc tam desmit gadus nedrīkstēja pieminēt pat nosaukumu - „Liepājas dzintars”. Protams, rīkoja kaut kādus koncertus par godu komjaunatnes gadadienām un tamlīdzīgi, rīkoja Latvijas estrādes mūzikas skates finālus.

Tu teici - arī neparastība pievilka skatītājus.

Jā. Ne tikai laba mūzika, bet arī neparastība. Imants Kalniņš uz skatuves kāpa džinsos, plīvojot gariem matiem. „Liepājas dzintaru” apmeklēja hipiji, kuri nakšņoja parkos. Bērnu rotaļlietu veikalā viņi nopirka plastmasas taurītes, staigāja pa pilsētu un maigi stabulēja. Koncertos viņi sēdēja nevis uz soliem, bet gan ejās, zālītē starp soliem... Viņi sabrauca Liepājā no leišiem un igauņiem, no Ļeņingradas apgabala.

Kad „Līvi” parādījās „Liepājas dzintarā”?

1980. gadā. Latvijas estrādes kolektīvu skatēs vienmēr cīnījās „Līvi” un „Credo”. Ar laiku piedalīšanās „Liepājas dzintarā” kļuva par goda lietu, savukārt publikai tā bija prestiža lieta - atrasties koncertos, būt klāt festivālā. Ziedu laikos koncerti notika pat veselu nedēļu pēc kārtas.

Grāmatas varoņus pazīst visi... Fotomirklis no grāmatas

Varbūt tagad daudzi domā: atjaunojās „Pūtvējiņi”, atjaunosies arī „Liepājas dzintars”?

Es tā nedomāju. Tam vajadzīgas divas lietas: liela nauda - lai uzaicinātu zvaigznes, un prasme trāpīt uz kaut ko neparastu. Nu, viss taču ir redzēts gan TV, gan datoros. Ir iespēju pārbagātība.

Un cilvēkos ir arī pazudusi romantiskā stīga, kas nereti aizskanējās līdz protestiem...

Protams. Savulaik Stankevics trāpīja, un viss notika.

Bet „Pūtvējiņus” tik un tā vajadzēs ar kaut ko piepildīt.

Nešaubīgi. Atklāšanas koncerts būs lielisks, bet - kas tālāk? Kādu laiku cilvēki ies uz koncertiem, lai kaut vai saprastu - kā tad tur tagad izskatās? Manā jaunībā bija tā, bet kā ir tagad? Savulaik bija Sūzija Kvatro, Edīte Pjeha, slavenā krievu grupa „Ariel”, Raimonds Pauls ar REO un MODO, „Līvi” un „Credo”, un citi. Vai Liepāja varēs pavilkt šo koncertdzīvi? Ir Olimpiskā centra koncertzāle, ir „Lielais dzintars”, tagad arī „Pūt, vējiņi!”...

Liepāja ir Latvijas mūzikas galvaspilsēta. Tas nu pilnīgi skaidrs. Kā tas sākās?

Manuprāt, jāskatās senos laikos. Vasaras koncertdārzs bija Kūrmājas prospekta galā - tur no 1875. gada līdz pat Otrā pasaules kara sākumam notika koncerti. Notika simfoniskā orķestra koncerti, brauca diriģenti no Varšavas, Oslo, Stokholmas...

Liels uzrāviens bija, pateicoties Liepājas mūzikas skolai, ko vadīja Valdis Vikmanis. Kas tik nav nācis no Liepājas mūzikas skolas! Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Uldis Marhilevičs, Zigfrīds Muktupāvels, Zdislavs Romanovskis, Aivars Hermanis, Jānis Lūsēns, Igo, Aivars Brīze, Jolanta Gulbe, Ance Krauze, Andris Ērglis, Jānis Strazds un vēl, un vēl... Vairs neatceros, kurš nosauca Liepāju par Latvijas rokmūzikas galvaspilsētu.

Un mūsu mūzikas dižgars Raimonds Pauls ir iemīļojis Liepāju, sevišķi jau Liepājas teātri - tur esot omulīgākā koncertzāle Latvijā.

Liepāja būšot Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā.

Tas ir nopietns pasākums. Bet vai to varēs pavilkt? Tas ir liels gods, bet ar godu vien nepietiks: vajadzēs arī naudu. Un piedāvājumos jābūt kaut kam neparastam. Ar mūziku vien nepietiks. Domāju, kaut ko neparastu var piedāvāt Karosta - ar visiem fortiem un labirintiem. Žēl, ka Liepāju ir pametis Kalle Bjoršmarks: viņš nemācēja sadarboties ar Liepājas domi. Bet viņam bija liels talants organizēt hepeningus, plenērus, notikumus, uz kuriem brauca interesenti no visas pasaules. Tomēr ceru, ka paši liepājnieki iekustēsies un izdomās, kā pasaulei pasniegt savu pilsētu.