Mārcis Bendiks: Nākamā Saeima iespējama vēl sadrumstalotāka un marginalizētāka
Vai nešķiet dīvaini - jau pirms vairākām dienām sākusies likumā iezīmētā Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, bet nav manāmas nekādas ievērības cienīgas politiķu aktivitātes. Tās īsti nevarēja ieraudzīt arī pirms šī datuma, kad KNAB sāk uzskaitīt reklāmā iztērētos līdzekļus. Saeimā ievēlētajām partijām naudas taču ir “kā spaļu”. Aktivitātes redzētas tikai no tādu politiķu puses kā Ainārs Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”), Artis Pabriks (“Attīstībai/Par”), Anita Muižniece (“Konservatīvie”). Kāpēc pārējie politiķi neizmantoja laika periodu pirms oficiālās priekšvēlēšanu kampaņas sākuma un arī tagad nespēj iešūpoties?
Tas, kas notiek, ir neloģiski, un, ja ir neloģiski, tad tajā visā ir kāda cita loģika, kuru mēs nezinām. Bet var jau būt, ka tiešām viss notiek neloģiski.
Bet varbūt nevienam no politikas vairs īsti neko nevajag?
Viens no iemesliem varētu būt tas, ka tikai tagad sākas grupēšanās, kurš ar kuru startēs kopā vēlēšanās. Piemēram, ko vēlēšanās var piedāvāt Reģionu apvienība, ja tā nezina, ar ko tā vēlēšanās startēs kopā - ar Vidzemes partiju, ar ZZS? Tāpat jau ir skaidrs, ka viņi paši par sevi ir tādi lūzeri, ka Saeimā vieni netiek.
Jūs domājāt - Reģionu apvienība nevis ar ZZS, bet ar Zaļo partiju?
Tagad izrādījās, ka ar Zaļo partiju. Bet tas tikai - tagad izrādījās. Tikpat labi varēja būt ar ZZS. Kāda starpība, kurš viņus paņem zem saviem spārniem, zem kuriem viņi, visticamāk, Saeimā arī ievilksies. Tagad ir izveidojies homunkuls. Nezinu, kā citādi lai to dīvaino organizāciju sauc [domāta uzņēmēja Ulda Pīlēna vadītā biedrība + Reģionu apvienība + Zaļā partija]. Lai sāktu kampaņot, ir jāizveido kampaņas štābs. Tam ir jādod uzdevums. Bet šai kopai vēl pat programma nav redzēta. Vienīgais, kas ir, tas ir Ulda Pīlēna, maigi izsakoties, amizantie paziņojumi, kurus mūsu kolēģis Māris Zanders jau izņirdza tā, ka pat man vairs tur nebija ko darīt. Pīlēns apgalvo, ka ne no vienas krīzes kreisie politiskie spēki valsti nav izveduši. Patiesībā jau viņi vienīgie to ir izdarījuši. Viņš apgalvo - mums te būs demokrātiska valdība ar profesionāliem ministriem. Nu, labrīt! Kur tad ir šie ministri? Tad viņi priekšvēlēšanu kampaņā nepiedalīsies un nebūs zināmi? Tad viņiem būs ministri, kuri nebūs atbildīgi vēlētāju priekšā?
Bet viņiem jau arī nav tās valsts naudas, kas ir citām partijām. Varbūt tas traucē sākt kampaņu?
Varētu tā būt. “Zaļie” savu naudu no apvienības ZZS ārā nevar dabūt, jo tur sēž tautā pazīstamais biškopis Armands Krauze uz medus poda un kaut ko paraksta vai neparaksta. Bez tam viņš ir sakopojies ar visu lūzeru lūzeri visā lūzerismā - sociāldemokrātu Jāni Dinēviču, kurš vēl pirms divām nedēļām ziņoja, ka startēs vēlēšanās kopā ar partijas KPV LV atlūzām. Kāpēc tas tā noticis - nezinu. Varu tikai minēt. Tādējādi arī “zemnieki” nevarēja kampaņot, jo nebija skaidrs, ar ko būs kopā. “Atparistiem” [apvienība “Attīstībai/Par”] balsojumi kongresā, ar ko savienoties, līdz galam nav izvibrējuši. Partiju spices jau gatavas atkal iet kopā, bet parastie naivie cilvēki partijās iedomājušies, ka var iztikt bez (Edgara) Jaunupa. Bet viņi jau nevar iztikt bez Jaunupa. Pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka viņi paši neko nevar izdarīt. Darba dalījums tur ir pavisam vienkāršs. Jaunupam ir nauda, bet (Daniels) Pavļuts piedzen noderīgos idiotus, visādas Voikas [domāta Inese Voika] un tā tālāk, un tad tā lieta kļūst cerīgāka. Bet tikpat labi “paristi” [domāta politiskā partija “Kustība “Par!””] varēja iet kopā ar “Progresīvajiem”, kā viņi jau iestartēja Rīgas domē. Tādēļ jau arī nevarēja gaidīt labi koordinētu blēdīgu aprīļa-maija kampaņu, jo nebija zināms, kurš ar kuru ies kopā.
Tas ir kā pāru dalīšana pirms dejām, kad vēl nav zināms, vai balle vispār būs.
Vēl taču visām partijām un to apvienībām jātaisa kandidātu saraksti katram apgabalam. Notiks stīvēšanās par pirmajiem numuriem katrā sarakstā. Tas nav viegls uzdevums nevienai no partijām. Datums tuvojas, un tas ir 13. jūlijs. Kad ir zināmi deputātu kandidātu saraksti, tad arī var veidot kampaņu; bet, ja nav zināms, kura partija ar kuru iet kopā, tad pat sarakstus nevar sastādīt. Tādas kampaņas, kurās varēs pazīt cilvēkus un pazīt tēmas - es to negaidu agrāk par jūlija vidu. Sarakstu iesniegšanas galējais termiņš ir 2. augusts. Tas ir brīdis, no kura ir jēga raudzīties uz to, kā norit klasiskā kampaņa. Taču mēs dzīvojam realitātē, kurā klasiskā kampaņa sasniedz tikai vienu elektorāta daļu, proti, tos, kuri dzīvo ārpus “Twitter” un “Facebook” burbuļiem, kuri neklausās Jura Garjāņa, Dzintra Kolāta un manus podkāstus. Mūsu podkāsts ir labs piemērs tam, ka šī jaunā komunikācijas pasaule var būt efektīva, piemēram, jautājumā par “okupekli”. Visos lielajos medijos jau nebija rakstu, ka mums, lūk, vajadzētu gudri pārdomāt, kam ar to pieminekli jānotiek. Uzrāvienu radīja platformas, tajā skaitā mūsējā.
Ko jūs saucat par lielajiem medijiem - tie ir tie, kurus finansē valsts? Piemēram, “Neatkarīgo” valsts nefinansē.
Tie ir tie mediji, kuri ir reģistrēti kā mediji. Taču mans “Twitter” konts ar 6000 un vienu sekotāju nav sliktāks par jebkuru novada avīzi. Tikai novada avīze ir reģistrēta kā masu medijs, uz kuru attiecas arī priekšrocības, kādas ir masu medijam, piemēram, žurnālistu akreditācija. Taču reģistrētam medijam ir jāpiesakās KNAB, par cik viņš politiķiem pārdosies. Manā gadījumā ne mans “Twitter” konts, ne podkāsts nav masu medijs. Valsts atbalstīts vai neatbalstīts medijs - tas ir cits jautājums. Es maksāju nodokļus, ja ne ar prieku, tad ar apziņu, ka nodokļi ir jāmaksā, tāpat kā jāiet pie daktera. Bet, ja es aizeju pie daktera un ieraugu, ka viņš, kājas gaisā pacēlis, masturbē, tad saprotu, ka esmu to naudu nepareizi nomaksājis. Piemēram, LTV “Panorāmā” 30 minūtes no raidījuma tiek veltītas jautājumam par to, ka tas, kas notiek Ukrainā, nav genocīds. Un to, ka tas neesot genocīds, stāsta man par manu naudu. [Par Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardzi ieceltā] Anda Rožukalne jau ir skaidri un gaiši uzrakstījusi instrukciju žurnālistiem, ka Putinu nedrīkst saukt par diktatoru. Viņi visi saņem algu no nodokļu maksātāju naudas. Tajā pašā laikā sabiedriskā doma tiek efektīvi ietekmēta “Facebook”, “Twitter”, “Instagram”, “Tik Tok” un citos vāji filtrētos, grūti kontrolējamos avotos. Pateicoties tiem, jautājums par “okupekli” pāris nedēļās no neaizskaramas tēmas kļuva par galveno ziņu, kur pat Vaira Vīķe-Freiberga publiski iznāca un pateica, ka “okupeklis” ir jājauc nost. Kā redzam, sabiedriskā doma var pamainīties ļoti strauji, un tā arī var būt šīs priekšvēlēšanu kampaņas īpatnība. Kampaņas uzrāvienu varam gaidīt augusta beigās, septembrī.
Vai tomēr nav tā, ka sociālie tīkli, podkāsti ir tikai “savējo ballīte”? Vēlēšanās jau nav jācīnās par “savējiem”, bet, ja ne par konkurentu elektorātu, tad par tiem, kuri saka - “nezinu, par ko balsot”, “es uz vēlēšanām neiešu”. Šo auditoriju jau “savējo ballītē” uzrunāt nevar. Ir jāiet uz citu “ballīti”.
Katrai auditorijai ir savi instrumenti, kuriem tā dod priekšroku. Ne velti “Saskaņa” un tās konkurents Ainārs Šlesers aktīvi ņemas ar drukāto materiālu izplatīšanu. “Saskaņa” tos izdala caur saviem sētniekiem. Šlesers - caur pašvaldību instrumentiem. Un drukā speciālās tirāžas, pēc tam tiesājas, un avīze [domāts gadījums ar “Dienas Biznesu”] beigās zaudē lielas naudas summas. Tas tāpēc, ka Šlesers zināja, ka rīkojas pareizi, jo viņa auditorija lasa avīzes, bet nelasa Bendika “Twitter”. Ir arī vēl vēlētāji - jaunpienācēji, jauniešu auditorija, kura pat nezina, kas ir drukāta avīze un kas ir Šlesers. Bet viņi zina, kas ir “Tik Tok”. Viņi uzskata, ka “Facebook” lieto tikai ļoti dīvaini, senili cilvēki. Tagad, atšķirībā no seniem laikiem, kad reklāmu vajadzēja palaist 30 sekundes pirms un pēc “Panorāmas” un visi to bija redzējuši, tagad “Panorāmu” vairs retais skatās. Viņi “Covid” piesegā paķēruši sev papildu raidlaiku, taču ar jēdzīgu saturu to nekādi nespēj aizpildīt un cer skatītāju noturēt līdz raidījuma beigām ar laika ziņām, kas ir daudz interesantākas par politiku. Tikai viņi jau ir aizmirsuši, ka [laika ziņu diktoram Tomam] Bricim pašam ir savs blogs, kurā to visu var uzzināt ātrāk un ērtāk. Taču arī klasiskajai reklāmai - avīzēm, nokrāsotiem autobusiem, plakātiem - ir sava vieta. Tas viss raksturīgs partijām, kurām vēlētāji ir tradicionālie. Tādēļ “zemsavieši” [ZZS] pirms vēlēšanām centās neizlaist nevienus kapusvētkus Latvijā, cenšoties tur būt stundu pirms un uzkavēties stundu pēc, lai padalītos atmiņās ar tantīti Martu un Augusta onkuli. Kampaņa ir kļuvusi daudzveidīgāka, un to vērot no viena skatu punkta nemaz nevarēs.
Arī tā ir tā šā gada vēlēšanu kampaņas būtiskā iezīme, un tādēļ jau šobrīd arī nav sākta nekāda “palagu” drukāšana. Daudzveidība ir pie vainas, kādēļ priekšvēlēšanu kampaņa vēl nav pamanāma. Ar katrām vēlēšanām aizvien vairāk pieaug sociālo tīklu, platformu nozīme, ietekme un aizvien samazinās nozīme tam, ko KNAB var nomērīt. Viņi var nomērīt, cik avīzē “Vilkadiršņu Balss” par kaut ko ir nodrukāts, bet KNAB nekādi nevar nomērīt, cik kāds politiķis Vilkadiršņu ciema aktīvākajam sēņu marinētājam savos sociālo tīklu kontos ir lūdzis kaut ko ielikt. Ja sēņu marinēšanas “specam” vēl kaut ko par to var piešūt, tad tam, kurš ir uztaisījis to atraktīvo foršo lietu, kas marinēšanas “speca” kontos tiek tiražēta, neko nevar piesiet, jo viņš jau vairs nav atrodams. Ja kādreiz bija tā, ka satura ražošana maksāja 10%, bet izvietošana 70% no kopējām izmaksām, tad tagad satura ražošana internetam un citām platformām maksā virs 70% un izvietošana - 15%. Pārējais ir neredzams. Tas ir neredzams jebkura veida uzraudzībai, kas tiek veikta ar 19. gadsimta priekšstatiem.
Tad jau KNAB tā partiju finanšu uzskaites nodaļa jāklapē ciet?
Nē, nav jāklapē. Ir svarīgi, lai tā darbotos. Svarīgākais, ko viņiem vajadzētu pamanīt, ir falšie ziedotāji. Piemēram, gadījums ar “Attīstībai” un Māri Mičerevski. Viņš kā liecinieks saka - es tur biju un pats savām rokām tik un tik devu. Viņš nevis apgalvo, ka redzējis, bet liecina, ka pats to darījis. Bet cilvēks, kurš šajā liecībās tiek apsūdzēts, uz KNAB pat netiek aicināts! Šobrīd KNAB partiju finanšu uzraudzības jomā nestrādā.
Tad jau diemžēl šajā Mičerevska gadījumā sanāk, ka KNAB atkal bijusi valdošās koalīcijas politiskā policija?
Diemžēl nav pamata teikt - nē.
“Saskaņa” norāva kvorumu balsojumā par Civilās savienības likumu. Kaut gan iepriekš šo likumprojektu, atšķirībā no ZZS, netieši atbalstīja. Kāpēc šādas svārstības?
“Saskaņa” pierādīja, ka tā var ieņemt stāju, kas ir atbilstoša pašreizējās politiskās elites uzstādījumam. Proti, “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs 25. februārī pateica, ka viņš ir Ukrainas pusē un tas, ko dara Krievijas Federācija, ir nepareizi. Tādējādi viņš ļoti apmulsināja daļu sava elektorāta. Tādējādi viņš savai organizācijai saglabāja valstisku izskatu atšķirībā no Latvijas Krievu savienības, kas ir un paliek pretvalstiski margināļi, kurus tā vai citādi nāksies sazemēt. Tāpat “Saskaņa” Civilās savienības likumprojekta jautājumā visu laiku bijusi kopā ar valdības “gaišajiem spēkiem”, bet pēdējā brīdī kaut kas nav sagājis kopā. Kā attīstīsies attiecības, būs redzams šo ceturtdien [t.i., šodien] Saeimas sēdē, kurā, atbilstoši Saeimas Kārtības rullim, nevar sāk skatīt nākamo jautājumu, pirms nav pabeigts iepriekšējais. Tas netika pabeigts tādēļ, ka balsojumā par Civilās savienības likumprojektu nebija kvoruma. Prezidijam jāatsāk skatīt jautājumu no tās vietas, kurā to pabeidza, tādējādi riskējot vēl vienu reizi noraut balsojumu [iespējams, ka tā ir M. Bendika Saeimas Kārtības ruļļa interpretācija, jo vēl vakar vakarā bija publicēta šodienas Saeimas sēdes darba kārtība, kurā nebija Civilās savienības likumprojekta, bet bija iekļauti citi jautājumi]. Var arī tapt 20 deputātu iesniegums, ka viņi aicina atcelt šo nenobalsoto likumprojektu. Ja likums tiek atsaukts, tas uz Saeimas balsojumu var atgriezties tikai caur Juridisko komisiju. Ko viņi ceturtdien izdarīs - ir visādi varianti. Varbūt ar “Saskaņu” jau viss būs sarunāts - likumprojektu uzliks uz balsošanu, un viss aizies rūkdams. Mīļie lasītāji un klausītāji, sekojiet un saprotiet, ko tas nozīmē! To, ka “atparisti” un “Saskaņa” [seksuālo minoritāšu] jautājumā vienmēr ir koordinējušies, lai sasniegtu abiem vēlamo rezultātu.
Attiecīgi no visa iepriekš minētā - ka pat vēl īsti nezinām, kura ar kuru partiju kopā startēs vēlēšanās - mēs šobrīd nekādā veidā nevaram prognozēt arī Saeimas vēlēšanu rezultātus?
Taču ir lietas, kuras varētu riskēt prognozēt. Piemēram, nav pamata gaidīt monolītāku Saeimu par pašreizējo iepriekš minēto procesu dēļ. Emociju sakāpinātības, margināļu iespēju dēļ vairāk un efektīvāk paust savu viedokli savās margināļu un mazāk populāro uzskatu grupās. Kā mēs zinām, piecu procentu “griesti” limitē frakciju skaitu. Matemātiski iznāk, ka vienai frakcijai jābūt ne mazāk kā septiņiem procentiem no deputātu kopskaita. Bet, ja mēs 100 izdalām ar 7, mums sanāk 14. Tas nozīmē, ka frakciju skaitam Saeimā arī likuma ietvaros vēl ir iespēja augt. Tā kā pēc pašreizējiem aptauju skaitļiem gan Latvijas Krievu savienība, gan “Progresīvie” ir diezgan labi kandidāti uz iekļūšanu Saeimā, tas nozīmē vēl divas frakcijas, mīnus viena KPV LV, un tādējādi jau ir par vienu frakciju vairāk. Tas savukārt nozīmē, ka izveidot sakarīgu vairākuma valdību būs piedzīvojums. Redzējām, kā notika šajā Saeimā, kad divi premjera kandidāti atdeva savu mandātu, pat neejot uz balsošanu.
Fragmentācija un sadrumstalotība veicinās arī to, ka ļoti daudzi cilvēki neaizies uz vēlēšanām. To arī mēs varam prognozēt diezgan droši?
Varam skaidri saredzēt lejupejošu dalības vēlēšanās līkni. Iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu apmeklējums bija sevišķi zems. Varbūt tagad apmeklētība būs par pieckapeiku labāka nekā uz iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām.
Bet jāņem vērā, ka notiek karš, bet karš saasina emocijas, nodzēš “pelēkos toņus”.
Šādās situācijās iezīmējas divas tendences: viena - jāņem karogs, jāziedojas, jācīnās; un otra - bezcerība, depresija, ko rada tas, ka ziņās redzi nepārtrauktu slepkavošanu. No tā nevienam nekļūst veselīgāk, lai cik tu esi simpatizējošs vieniem un nīstošs otrus. Viena tendence izpaužas, kad kaut kāda apšaubāma tirliņa vadībā tomēr sanāk kopā desmiti tūkstoši cilvēku uz atbalsta pasākumu un tādējādi kaut ko izdara, kas kopumā pēdējās desmitgadēs ir rets gadījums. Un otrā tendence, kad ir nevēlēšanās nekur doties. Būs interesanti sekot aptaujām, kā pagriezīsies šie skaitļi.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
