Džoana Stingreja: Viktors Cojs nepriecātos par savas dziesmas izmantošanu kara propagandas mītiņā

16. jūnijā plkst.18 Domina Shopping grāmatnīcā "Polaris" ASV dziedātāja un mūziķe, aktrise, mūzikas producente, "krievu roka krustmāte" Džoana Stingreja (Joanna Stingray) Rīgā prezentēs savu grāmatu "Red Wave: An American in the Soviet Music Underground" (“Sarkanais vilnis. Amerikāniete padomju mūzikas pagrīdē”). Viesu tulks būs viņas draugs, mūzikas kritiķis Aleksandrs Kans, nesen izdotās grāmatas “Galvenās 20. gadsimta dziesmas. No diksilenda līdz hiphopam” autors.
©Māris Krautmanis

Pasākumā varēs iegādāties grāmatas, saņemt autogrāfus un nofotografēties kopā ar Džoanu Stingreju.
Pirmo reizi Džoanna Maskavā viesojās 1984. gadā, un kopš tā laika viņas dzīve ir saistīta ar padomju pagrīdes mākslas pasauli. Viņa iepazinās ar grupas “Akvarium” līderi Borisu Grebenščikovu, kurš vēlāk kļuva par viņas draugu. Viņa bieži ieradās PSRS, bija pazīstama ar daudziem padomju rokmūziķiem, sadarbojās ar viņiem, popularizēja viņu mūziku Rietumos. 1986. gadā viņa izdeva albumu "Red Wave" ("Sarkanais vilnis") - pirmo albumu Rietumos ar jaunā krievu roka ierakstiem. Tajā bija pārstāvētas četras Ļeņingradas grupas: "Akvarium", "Kino", "Alisa" un "Strannije Igri". 1987. gadā Džoanna apprecējās ar “Kino” grupas ģitāristu Juriju Kasparjanu . Viņas otrais vīrs bija grupas “Centr” bundzinieks Aleksandrs Vasiļjevs.

1996. gadā kopā ar Aleksandru Lipņicki Džoana uzņēma dokumentālo filmu par Viktoru Coju "Saulainās dienas".

Publicitātes foto

Džoana dzīvo Losandželosā un turpina iesaistīties muzikālās aktivitātēs. Viņa ir sarakstījusi vairākas grāmatas par krievu roka vēsturi - “Stingray Through the Looking Glass” (“Stingreja zem palielināmā stikla”), “Stingray in Wonderland” (“Stingreja Brīnumzemē”), “The True History of Russian Rock” (Patiesā krievu roka vēsture”) un citas. Šogad viņa plāno izdot Viktora Coja 60. jubilejai veltītu grāmatu.
Grāmatā būs par Viktora Coja mīlas stāstu, Sergeja Solovjova filmas "ACCA" uzņemšanu, par Borisa Grebenščikova un grupas “Akvarium” albuma ierakstu Rietumos , par Viktora Coja un Jurija Kasparjana ierašanos Losandželosā, par perestroikas sākumu. Džoanas aizraujošie piedzīvojumi Krievijā tiek lasīti vienā elpas vilcienā - kā detektīvstāsti vai spiegu romāni. Tas ir ne tikai liecinieka, bet arī tieša dalībnieka skatījums daudzos notikumos, kuriem bija lemts kļūt par vēsturi.
No Rīgas Džoana dosies uz Igauniju, kur arī notiks viņas grāmatas prezentācija.

nra.lv sastapa Džoanu grāmatas prezentācijas priekšvakarā un uzdeva dažus jautājumus.

Jūs labi pazināt Viktoru Coju - vienu no spožākajiem pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu PSRS rokmūziķiem, kurš gāja bojā autoavārijā 1990. gada 15. augustā uz autoceļa Talsi - Sloka. Ko viņš sacītu par šo laiku - par karu Ukrainā, par pastāvošo varu Krievijā?

Publicitātes foto

Esmu daudzkārt intervējusi Viktoru Coju, un viņš man stāstīja, ka tās nav politiska protesta dziesmas, kuras viņas rada. Lielāko daļu savu dziesmu viņš rakstīja par cilvēka dvēseli, par to, ka mēs visi dzīvojam psiholoģiskā būrī, no kura vēlamies izlauzties. Tas viņu satrauca - problēmas, kas ir katrā cilvēkā iekšā. Un Viktors cerēja, ka viņa mūzika varbūt palīdzēs izlauzties brīvībā - gan pašam un varbūt arī citiem cilvēkiem, kuri jūt to pašu. Viņš nezināja tieši, kas jādara politikā vai ekonomikā, bet vienkārši rakstīja dziesmas.

Viņam tika uzdoti jautājumi, ko viņš domā par pārmaiņām sabiedrībā, un viņš parasti atbildēja, ka savu mūziku rada, nedomājot, ka tās kļūs par protesta dziesmām, taču jā - ir daudz cilvēku, kas tās uztver kā tādas.

Viktors Cojs bija cilvēks, kuram patika mierīga, rimta dzīve, viņam nepatika dzirdēt, ka kāds lamājas, un viņš pats nelietoja rupjus vārdus. Viņš vienmēr pret citiem izturējās ar cieņu.

Viņam patika daba, un vasarās viņš mēdza braukt uz Latviju, kur ir jūra un ezeri, kur ir tik daudz zaļās krāsas, kur ir tik tīrs gaiss. Viņš tiecās dzīvot mierīgi, bez problēmām.



Boriss Grebeņščikovs, Andrejs Makarevičs, Makss Pokrovskis (“Nogu Svelo”) un daudzi citi krievu rokmūziķi jau sen ir nostājušies pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīmu. Vai Cojs būtu viņiem pievienojies?

Viktora vairs nav starp dzīvajiem, tāpēc nevaram zināt, ko viņš darītu tagad. 1986. gadā es viņam jautāju, ko viņš vēlas darīt nākotnē. Viņš ilgi sēdēja, domāja un tad atbildēja, ka pats galvenais, ko viņš vēlas, ir, lai nākotnē nenotiek karš. Un, ka viņš vēlas radīt - radīt mūziku.

18. martā Maskavā, Lužņiku stadionā notika masu mītiņš, kurā tika pausts kvēls atbalsts Putina agresīvajai politikai. Tajā uzstājās arī aktieri un dziedātāji, tajā skaitā Poļina Gagarina, kura dziedāja Viktora Coja dziesmu “Kukuška” (‘Dzeguze”). Kā to vērtēt?

Es domāju, ka dziesmas autors par to nepriecātos. Cik zinu, Coja dēls, kuram pieder tēva autortiesības, nav piekritis, lai Viktora dziesmas tiktu izmatotas šādā kontekstā. Es nedomāju, ka Gagarinai bija tiesības tā darīt. Tas nav jauki, ja kāds pievāc Viktora dziesmas un izmanto tās politiskiem mērķiem.

Vai jums ir kāds priekšstats par latviešu rokmūziku? Kādi latviešu rokeru vārdi jums nāk prātā?

Diemžēl par latviešu rokumūziku zinu maz, bet nevaru arī teikt, ka pavisam nemaz. Esmu redzējusi daudz filmu par Padomju Savienības rokmūziku un to, kā mūzika palīdzēja sagraut komunistu režīmu. Pirmais vārds, kas man nāk prātā, ir Pits Andersons - latviešu rokenrola pionieris. Tā bija brīnišķīga, dedzīga, stilīga mūzika.

Vai kādreiz iznāks kāda jūsu grāmata latviešu valodā?

Tas atkarīgs no grāmatizdevējiem. Mana angļu valodas grāmatu menedžere meklē iespējas izdot manas grāmatas arī citās valodās, ir atvērta sadarbībai. Kas zina, varbūt būs manas grāmatas arī latviski.