Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs par to, kāpēc veikalos joprojām ir Krievijas un Baltkrievijas preces

Eiropas Komisija ir noteikusi jau sesto sankciju paketi Krievijas uzņēmumiem. Kā sankcijas pret Krieviju ietekmē Latvijas tirdzniecības nozari?

Valdība neprot, negrib un nav gatava definēt skaidrus spēles noteikumus. Pašlaik, ja mazāk nekā 50% īpašnieku uzņēmumā, no kura Latvijas komersants vēlas preci iepirkt, ir no valstīm, kas pakļautas sankcijām, tad preci vēl var iepirkt. Bet valsts var arī neļaut iepirkt. Tā ir nenoteiktība - uzņēmējs skaidri nezina, kā viņam rīkoties. Viņam dārgi izmaksā pārbaudīt darījuma partneri, vai viņš ir vai nav sankcionēts. Tā ir problēma, kas nosaka arī mazāku izvēli preču piedāvājumā.

Man bieži vaicā, kā tas var būt, ka veikalos vēl ir preces no Krievijas un Baltkrievijas. Tās ir preces, kas vai nu ir iepirktas pirms 24. februāra, kad sākās karš, vai arī tas ir tā saucamais paralēlais imports. Tāpat kā Krievija ir atļāvusi savā valstī pārdot paralēlā importa preces, arī Latvijā un Eiropas Savienībā ieplūst šādas preces. Paralēlais imports nozīmē, ka uzņēmējs nav iepircis preci tieši no Krievijas, bet no Krievijas prece ir iegādāta kādā citā valstī un tad nogādāta Latvijā.

Pat neraugoties uz visām sankcijām, Krievijas ieņēmumi no naftas pārdošanas gada laikā ir ievērojami auguši. Kā lai uzvar šādā sankciju karā? Bet man vaicā, kā tas var būt, ka veikalā ir Krievijas izcelsmes kāju krēms? Grūti uzvarēt sankciju karā, ja nodarbojamies ar sīkumiem.

Latvijas uzņēmējs nezina, vai maksājums aizies pa to ķēdīti, kas ir ieplānota. Piemēram, es esmu nesankcionēts pircējs, otrā galā ir nesankcionēts pārdevējs, taču maksājums var aiziet un neaiziet atkarībā no komercbankas redzējuma. Ja bankai nepatīk šī maksājumu ķēdīte, tad tā var neizlaist cauri naudu saņemšanai. Vajadzētu būt skaidri definētam, caur kurām bankām drīkst veikt pārskaitījumus un caur kurām nedrīkst. Bet ne tā, ka banka pati izlemj atkarībā no riskiem. Un riskus tā paceļ tik augstus, ka darījumi var nenotikt. Problēma ir tajā, ka nav sakārtota un skaidri saprotama finanšu uzraudzība.

Jaunā Eiropas direktīva, kas regulē piegāžu tīklus, paredz vēl vairāk sarežģīt iepirkumus, jo turpmāk uzņēmējiem būs jāpārbauda tie, no kā viņi iepērk preci - būs jāievāc informācija. Tātad, piemēram, ja man ir vairāk nekā 1500 piegādātāju, tad man par katru no viņiem būs jānoskaidro, kas ir firmas īpašnieki, ar ko tie nodarbojas.

IKEA pārstāvis man sacīja, ka viņa veikalā tikai vienai precei, lai to realizētu Eiropas Savienībā, ja visu dokumentāciju izdrukā, tā sver deviņus kilogramus papīra. Tas ir milzīgs resursu patēriņš.

Bet Eiropas Komisija to argumentē tā, ka nu būs iespējas ieviest sankcijas pret tiem, kas ieved riskantus produktus Eiropas tirgū. Jo pašlaik ir aizliegts pārdot ko tādu, kas neatbilst Eiropas tirgum, bet ievest drīkst. Lai ierobežotu arī ievešanu, šī direktīva stāsies spēkā 2024. gadā.

Tā, protams, ir milzīga birokrātija. Lielās kompānijas arī ir satraukušās. Katrai kompānijai un katrai valstij ir savi piegādātāji.

Kā jūs vērtējat iepakojuma depozīta sistēmas pašreizējo situāciju? Vai kaut kas ir gājis uz labu?

Ar depozīta sistēmu ir ļoti slikti - attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Regulators (Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija) pateica, ka nenes atbildību un ka uzņēmumi, ja tiem kas nepatīk un ja vēlas, var tiesāties. Valsts noņem no sevis atbildību par depozīta savākšanu, un tikmēr ražotājs spēlē pēc tādiem noteikumiem, kādus pats vēlas. Ja šie noteikumi tirgotājam nesedz depozīta savākšanas izmaksas, tad valsts pasaka: “Tā ir jūsu problēma! Tiesājieties! Bet jums ir jāpieņem iepakojums!” Slikti ir tas, ka iepakojuma depozīta sistēmas operators izmanto savu administratīvo resursu, jo likums nosaka, ka iepakojumi depozītā jāpieņem. Arī Valsts vides dienests uzskata, ka šī problēma neattiecas uz viņiem.

Mazie un vidējie uzņēmumi ir iedzīti stūrī - tiem ir jāpieņem PET pudeles un skārdenes, un, ja viņi to nedara, tad tiks sodīti. Bet kāpēc mazajiem un vidējiem jāmaksā lielo ražotāju vietā? Tas nav tā īsti saprotams.

Vēl problēma ir tas, ka no maziem un vidējiem uzņēmumiem tiek prasīts, lai viņi atdod savas platības depozīta savākšanai. Līdz ar tirdzniecības platības samazināšanu samazinās preču sortiments un paaugstinās iepirkumu cena. Mēs kopā ar Zemkopības ministriju esam vienisprātis, ka šī depozīta sistēma ir jāpielabo.

Būtiski ir arī tas, ka, piespiežot ieviest depozīta sistēmu, pasliktinās sanitārā vide. Īpaši vasarā, kad būs karsts, tur lidos mušas. Pat ja aparātus tīrīs reizi dienā, higiēna tirdzniecības vietās stipri cietīs. Veikalam būs jāizlemj, kā rīkoties - pildīt higiēnas prasības vai arī Valsts vides dienesta prasības.

Energoresursu krīze, inflācija, gaidāmā globālā pārtikas krīze... Kā vajadzētu rīkoties valdībai? Vai tādi pasākumi kā pievienotās vērtības nodokļa samazināšana varētu būt efektīvs risinājums, kas palīdz?

Protams, ka tas būtu efektīvs risinājums. Jo nav citas izejas.

Un akcīzes nodoklis degvielai? Vai tas nav jāsamazina?

Mēs savulaik apspriedām to pie sevis Latvijas Tirgotāju asociācijā, un daudziem bija viedoklis, ka to varbūt vēl nevajag darīt. Bet noteikti jāatceļ obligātais biodegvielas piejaukums dīzeļdegvielai un benzīnam. Tas, par laimi, ir noticis, un valdība ar 1. jūliju uz pusotru gadu šo prasību ir atcēlusi.

Divus gadus Latvija pārdzīvoja sērgas ierobežojumus, mājsēdes un vakcinācijsertifikāta prasības. Nav zināms, vai sērga rudenī neatnāks atkal. Vai par to nav bažu?

Pašlaik nav plānots ierobežot tirdzniecību, bet slimības lielas izplatības gadījumā ir paredzēti sanitārie pasākumi - distance, maskas.

Pašlaik aktuāli ir siltuma un enerģijas taupīšanas un iegūšanas pasākumi. Kā tas attiecas uz tirdzniecības nozari?

Pagaidām neesam sajutuši lielu atbalstu no valdības puses. Esam rakstījuši vēstules atbildīgām amatpersonām, taču joprojām nav atbalsta saules paneļiem. Kopā ar Zemkopības ministriju esam pieņēmuši memorandu, ka energoefektivitātes pasākumiem vajag atbalstu, lai samazinātu pārtikas cenas.

Kāda ir saistība saules paneļiem un pārtikai?

Veikalos ir liels elektroenerģijas patēriņš - apgaismojums, saldējamās ierīces, vēdināšana. Pieaugot veikalu rēķiniem, pieaug arī pārtikas cenas. Tāpēc, lai šīs izmaksas varētu samazināt, mēs prasījām, lai arī tirgotājus iekļauj līdzfinansējuma saņemšanas programmā par saules paneļu uzlikšanu. Taču tirdzniecības nozare ir izslēgta no atbalsta saņemšanas programmas.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā