Sabīne Ulberte: Ministru kabineta apstiprinātie likuma grozījumi paver iespēju represijām

„Man ir pamatotas aizdomas, ka Jānis Mazpēdiņš ir inficējies ar Luandas vīrusu,” – šādu telefonisku informāciju saņem policija un steidz aizturēt Mazpēdiņa kungu, kamēr viņš vēl nav nodarījis lielu postu apkārtējiem ļaudīm, kuriem nav pat nojausmas, kādas ir Luandas vīrusa pazīmes. Pašam ziņotājam, jātzīst, arī nav nojausmas... Toties ir liela vēlme ieriebt Mazpēdiņam, kurš ir nodarījis... ak, nav svarīgi, ko viņš nodarījis. Vienkārši ir iespēja ieriebt.
©Jeļena Geidāne

Tikai ļoti nedaudzi politikas vērotāji pamanīja, ka „Latvijas Vēstnesī” 28. jūnijā publicēti grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumos Nr. 413, un šie grozījumi saucas „Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos”.

Grozījumu teksts: „Ja ir konstatēta inficēšanās vai ir radušās pamatotas aizdomas par personas inficēšanos ar akūtu poliomielītu, bakām, pērtiķu bakām, holeru, mēri, putnu gripu, smagu akūtu respiratoro sindromu (SARS), trakumsērgu, vīrusu hemorāģisko drudzi (tai skaitā Ebolas vīrusslimību, Lasas drudzi, Mārburgas vīrusslimību un Krimas Kongo hemorāģisko drudzi) vai ar citu no jauna parādījušos bīstamu infekcijas slimību un epidemioloģisku indikāciju dēļ ir nepieciešams nekavējoties veikt personas piespiedu medicīnisko un laboratorisko pārbaudi, izolēšanu un ārstēšanu, ārstniecības persona nekavējoties nodrošina attiecīgo pasākumu izpildi, ja nepieciešams, pieaicinot policijas teritoriālās struktūrvienības pārstāvi, kā arī nekavējoties telefoniski par to paziņo un nosūta attiecīgu pieprasījumu Veselības inspekcijas vadītājam.”

Kā viena no nedaudzajiem šos grozījumus ieraudzīja arī Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Sabīne Ulberte. Šodien saruna ar viņu.

Kamēr Latvija gatavojās svinēt Jāņus, valdība steidzamības kārtā, bez lieka trokšņa mazliet pagrozīja Ministru kabineta noteikumus. Šobrīd izskatās tā: ja man ir kādas nopietnas pretenzijas vai naids, vai nepatika pret kādu konkrētu cilvēku, es varu ziņot policijai, ka šis cilvēks, manuprāt, ir inficējies ar Kongo hemorāģisko drudzi, un viņš tiks paņemts ciet.

Jā, tā varētu notikt. Iespējams, ka pērtiķu baku iekļaušana slimību sarakstā, pie kurām slimnieki ir jāizolē, ir laikus veikta un pamatota. Turpretim, ieraugot, ka sarakstā, kurā ir tādas patiesi bīstamas infekcijas kā mēris vai holera, ir iekļauts arī Covid-19, būdama ārstniecības persona, esmu, maigi izsakoties, pārsteigta. Ņemot vērā to, ka noteikumus šobrīd katrs var interpretēt, kā vien grib, tas nozīmē, ka atliek tikai nošķaudīties, un, ja nebūsi kādam pa prātam, tiksi nosūtīts piespiedu izolācijā vai - labākajā gadījumā - uz testēšanu kādā laboratorijā.

Pēdējo divu gadu pieredze attiecībā uz valdības „darbu” pandēmijas krīzes periodā liek nopietni pārskatīt jebkurus pieņemtos lēmumus, jo nepamatotu un absurdu likumu un MK noteikumu, manuprāt, bija daudz, un to sekas ir dramatiskas - tās grauj cilvēku dzīvi un dzīvību, vieglu roku pārsvītro cilvēktiesības un noved pie sistēmiskas krīzes gan uzņēmējdarbības nozares, gan veselības aprūpes un izglītības sistēmu, kā arī sociālo sfēru.

Ko vēl pamanījāt šajos grozījumos?

Pieņemtie noteikumi, kas nosaka kārtību, kādā personas vai atsevišķas iedzīvotāju grupas, kuras inficējušās vai par kuru inficēšanos ar šajos noteikumos minētajām infekcijas slimībām ir radušās pamatotas aizdomas, un kuri tagad oficiāli atļauj tikai uz aizdomu pamata pakļaut cilvēku vai personu grupas obligātajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei, izolēšanai vai piespiedu ārstēšanai, aizvešanai uz ārstniecības iestādi ar policiju, ir kārtējais smagais sitiens pa cilvēktiesībām Latvijā.

Tādā formā, kā tas ir noteikts šobrīd, kad nav atrunāta procedūra un precizēti nosacījumi, ar kuriem „aizdomīgā” persona ir izolējama, paver ceļu represijām un valsts likumdošanā nostiprinātiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Šajos noteikumos nav neviena vārda par to, ka šādi rīkoties drīkst tikai gadījumos, kad persona apzinās savu saslimšanu un apzināti pakļauj sabiedrību inficēšanās riskiem.

Tur nav neviena vārda par to, ka persona izvairītos no infekcijas ārstēšanas. Turklāt Covid-19 gadījumā ir vairākas tā dēvētās bezsimptomu dienas, turklāt arī redzamie simptomi atbilst virknei citu slimību. Aprunājoties ar citām ārstniecības personām un pašvaldības policijas darbiniekiem, konstatēju, ka arī viņiem nav skaidrs, kā rīkoties situācijā, ja kāds ziņo par „aizdomīgu” personu. Atcerēsimies, cik viegli un vienkārši pie mums ieviesa komandantstundas un citus ierobežojumus ar tik lieliem sodiem un nasku policijas kontroli, ka apzinīgais pilsonis patiesi baidījās no mājas iziet. Manuprāt, šie noteikumi paver slūžas personu vajāšanai - gan politiskā, gan personiskā līmenī. Atcerieties, ka jau PSRS laikos opozicionārus ievietoja psihiatriskajās slimnīcās.

Mūsu Satversmes tēvi kapā otrādi apgrieztos, redzot, kā valdība ievieš vispārīgas normas, ar kurām uz aizdomu pamata var kādu aizvest piespiedu ārstēšanai, pat nepaziņojot radiniekiem vai advokātam.

Starp citu - par sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu neievērošanu, ja šāda rīcība ir izraisījusi epidēmiju, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu (no 15 diennaktīm līdz trim mēnešiem), vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. To paredz Krimināllikuma 140. pants.

Šie steidzamības kārtā pieņemtie grozījumi MK noteikumiem, kuri ir spēkā no 2005. gada, 2020. gada pavasarī papildināti ar Covid-19 un šobrīd arī ar pērtiķu bakām, liek aizdomāties par mērķi, kāpēc šādi grozījumi ir nepieciešami, jo, būsim reāli - ne Kariņa kungs, ne Pavļuta kungs, kuri ir parakstījuši šos grozījumus, negaida, ka pēkšņi varētu būt gadījums ar pamatotām aizdomām par holeru, Ebolu vai lepru. Taču koronavīrusa simptomi ir zināmi katram bērnudārzniekam, savukārt pērtiķu bakas šobrīd saistās ar ļoti specifisku un šauru sabiedrības daļu.

Man rodas pamatotas aizdomas, ka šie MK noteikumu grozījumi var tikt izmantoti kā vēl viens ierocis, lai piespiestu cilvēkus vakcinēties rudenī, ignorējot vai atceļot iepriekšējos sertifikātu termiņus - neatkarīgi no izslimošanas fakta vai veiktajām vakcīnām.

Kāpēc jūs tā domājat?

Laikā, kad sabiedrības prātā ir karš, degvielas cenu kāpums, panika par apkures un elektronerģijas un gāzes rēķiniem, Veselības ministrija jau ir sagatavojusi rīcībplānus un dažādus scenārijus jaunai vakcinācijas kampaņai, ir „iezīmētas” milzīgas naudas summas, kas ir rezervētas jaunu vakcīnu iepirkumiem, izbraukuma vakcinācijas brigāžu algām, vakcinācijas centru uzturēšanai un it kā reorganizētā vakcinācijas biroja atalgojumam.

VM ir norādījusi, ka tās vērtējumā šī gada otrajā pusgadā nepieciešams papildu finansējums indikatīvi 20 012 165 eiro apmērā. Pie viena piebilstot, ka šis papildu finansējums būs nepieciešams pakalpojumiem, kuru īstenošana tiks veikta atbilstoši scenārijam, kāds attīstīsies, bet kas šobrīd nav prognozējams. Vai mums ir kāds dramaturgs, kurš raksta scenāriju, ar ko vēlams pārsteigt tautu?

Es pat zinu šā „dramaturga” uzvārdu. Un tas viss notiek situācijā, kad nav objektīvi izvērtēti pandēmijas laikā veiktie infekcijas ierobežošanas pasākumi un to sekas.

Protams. Turklāt nav izvērtēts, kuri soļi deva efektu un kuri nebija rezultatīvi. Bet nē - izrādās, kļūdu nebija, visi veiktie pasākumi bija ģeniāli, nauda tika izšķērdēta pareizi un atbilstoši mērķiem, tikai nez kādēļ statistika liecina pretējo - ar stingrākajiem ierobežojumiem un milzīgiem tēriņiem Latvija sasniedza Eiropā augstāko mirstību un saslimstību ar kovidu. Un šis ārprāts turpinās arī tagad - cilvēki Latvijā joprojām mirst no kovida, lai arī zāles ir pieejamas un terapijai vajadzētu būt aprobētai un efektīvai.

Valdības ieskatā acīmredzot vislielākā problēma un vienlaikus panaceja visu problēmu risinājumam ir sertifikāts. Un tiem taču pavisam drīz beigsies derīguma termiņš!

Tas ir lielākais absurds, kādu vien valdība var izdomāt kā manipulatīvu ieroci pret sabiedrību. Kāds tieši sertifikātam ir sakars ar infekcijas ierobežošanu? Tas, ka vakcinēšanās mūs nepasargā no inficēšanās, ir pierādīts fakts. To visbeidzot ir atzinusi arī pati Veselības ministrija un mūsu slavenie epidemiologi. Sākotnēji sabiedrībai tika stāstīts, ka vakcinēšanās pasargās no inficēšanās, pēc tam - no smagas saslimšanas un nāves, bet es nezinu, vai tas ir liels mierinājums tiem, kuru tuvinieki vai draugi, būdami vakcinēti, miruši no kovida vai no tā izraisītajām blaknēm.

Vai nebūtu jāsauc pie atbildības tie, kuri deva maldīgu drošības sajūtu sabiedrībai, publiski paužot viedokli, ka vakcinēti cilvēki ir droši

Cilvēkiem, kuriem bija sertifikāti, ļāva pulcēties, apmeklēt koncertus un teātra izrādes, tajā pašā laikā cilvēki ar tikko uztaisītu negatīvu testu tika uzskatīti par bīstamiem. Kurš atbildēs par šo mītu, kas radīja papildu noslodzi veselības aprūpes sistēmai?

Kurš atbildēs par miljoniem eiro, kas ir izmesti par nevajadzīgajām vakcīnu devām, ko Latvijas valsts ziedoja Nikaragvai vai, iespējams, izmeta, jo bija beidzies derīguma termiņš?

Medicīna ir tā joma, kurā var ļoti precīzi izkalkulēt medikamentu apjomu un nepieciešamību, prognozējot to atbilstoši iedzīvotāju skaitam un inficēšanās izplatībai. Tur nevajag augstāko matemātiku, bet fakts tāds, ka mūsu iepirkumu veicēji ir pierēķinājuši klāt dažus liekus miljonus, dāsni iepērkot vakcīnas ne tikai Latvijai, bet arī Nikaragvai, Bangladešai, Tunisijai, Kenijai un citu valstu iedzīvotājiem.

Es uzskatu, ka Valsts kontrolei un arī prokuratūrai būtu jāķeras klāt un jāpieprasa atbildība no vakcinācijas biroja, kura vistiešākais pienākums bija loģistiskas organizēšana, lai prognozētu vakcīnu apjomus - cik daudz, kādos laikos pasūtīt un piegādāt, cik ir reāli iespējams vakcinēt utt. Kā iespējams nesodīti pieļaut tik milzīgu kļūdu, kas ir norakstāma un rēķināma miljonos eiro - manuprāt, tas ir noziegums, par ko jāatbild, tā ir valsts iedzīvotāju nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšana lielos apjomos, pildot vai, pareizāk, nepildot savus tiešos darba pienākumus.

Un šeit atbildība primāri būtu jāuzņemas gan ministru prezidentam Kariņam, gan veselības ministram Danielam Pavļutam, gan vakcinācijas birojam kopumā.

Esmu „izbaudījusi” kovida laiku visos tā etapos - gan paliekot ilgstoši bez darba un bez ienākumiem, gan piedaloties MK un operatīvās vadības grupas sēdēs, dažādās ministriju, nozaru darba grupās, lai izstrādātu drošības protokolus, parakstītu memorandus ar ministriem, vakcinējoties, nēsājot maskas, testējoties, izslimojot, strādājot par medmāsu smagākajā kovidnodaļā... Esmu analizējusi Latvijas un pasaules datus un situācijas.

Ko jūs ieteiktu veselības ministram? Pagaidām viņš brīvā fantāzijas lidojumā tikai sacer scenārijus jauniem ierobežojumiem un vakcinācijas kampaņām.

Pirmkārt, ieteiktu nopietni izvērtēt visu iepriekš paveikto - katru soli, katru ieguldījumu, jo it viss ir izmērāms. Zaudējumi ekonomikā, izglītības līmeņa pazemināšanās, neizglābtās cilvēku dzīvības, augošās veselības problēmas, kurām nav risinājuma, jo nezin kādēļ jau tagad ir kvotas beigušās arī medicīnas sfērās, kur tas ir nepieļaujami. Acīmredzot arī šajā jomā neviens neprot saskaitīt un paredzēt ne cilvēku skaitu, ne saslimstības tendences.

Otrkārt, lai preventīvi nepieļautu turpmākās katastrofas, ir jānodrošina kaut vai dažas pamatlietas un principi:

1) vakcīnām valstī ir jābūt pieejamām pret visām slimībam, pret kurām tās ir izstrādātas: difterijas, gripas, ērču encefalīta, papilomas vīrusa, koronavīrusa un pārējām slimībām;

2) jebkurai vakcinācijai ir jābūt brīvprātīgai un ģimenes ārsta kompetencē;

3) ir jābūt pastāvīgi pieejamai ambulatorajai veselības aprūpes sistēmai;

4) jāstiprina ģimenes ārstu prakses - papildu finansējums trešajai, ja nepieciešams, ceturtajai māsiņai ar garantētu pieejamību un izbraukumu iespējām;

5) jebkurā stacionārā jābūt iespējai nodalīt ambulatoro un stacionāro pacientu plūsmas, lai maksimāli ierobežotu jebkādas infekcijas pārnesi;

6) rudenī no valsts budžeta jānodrošina bezmaksas testi, kam jābūt pieejamiem ikvienam un jebkurā pakalpojumu sniegšanas vietā vai uzņēmumā;

7) nopietni jāizvērtē kļūdas kritiski smago pacientu terapijā un nekavējoties jānodrošina efektīvi, pārbaudīti preparāti un personalizēta ārstēšana.

Ierosinājumi ir vērtīgi. Bet vai cerat, ka pēc Saeimas vēlēšanām kaut kas mainīsies? Šos ierosinājumus kāds ieviesīs?

Ja pie varas paliks esošā koalīcija vai viņu sponsoru jaunie satelīti, tad nekas nemainīsies, respektīvi - mainīsies, bet uz slikto pusi. Bet principā es ticu, ka ir iespējams mainīt situāciju valstī ar jauniem spēkiem un cilvēkiem ar citām vērtībām, principiāli atšķirīgu domāšanas veidu.

Esmu pievienojusies republikāņu kustībai, kas apvieno visu nozaru cilvēkus - gan vienkāršo tautas daļu, gan inteliģenci, kas nevienam nesola debesmannu, bet palīdz izprast un lasīt starp rindām sistēmas cilvēku solījumiem.

Un atslēgas vārds ir atbildība. Katram ir jāuzņemas atbildība par saviem darbiem un lēmumiem, kļūdām un ļaunprātībām. Nedrīkst eksistēt privileģēta šķira, kuras otrais „es” ir visatļautība un bezatbildība. Vai tā ir valdība vai institūciju darbinieki, ikvienam jāstrādā tā, lai rēķinātos ar atbildību par savu lēmumu, darbības vai bezdarbības sekām.

Šobrīd Satversmes 14. pants nosaka, ka vēlētāji NEVAR atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus.Tas nav pareizi, tādēļ esmu apņēmusies darīt visu, kas ir manos spēkos, lai atgrieztu cerību arī Latvijas cilvēkos, kas ļautu noticēt nākotnei. Viena vārda maiņa no NEVAR uz VAR garantētu deputāta atbildību par solījumu nepildīšanu.

Ja patērētājam ir tiesības veikalā nomainīt bojātu preci, tad arī vēlētājam jābūt tiesībām atsaukt jebkuru varas un visatļautības apziņas deformētu deputātu, kuriem ir četrus gadus garantēts darbs un nodrošināta dzīve ar nodokļu maksātāju apmaksātām „ekstrām”.

Aicinu izbeigt cīnīties pret savu tautu un sākt strādāt tās labā, jo - kamēr notiek cīņa, tiek nepamanīti tādi zaudējumi, ko neatgūt vairs nekad - mūsu aizbraukušie cilvēki, bērni, kas dzīs saknes svešā zemē.

Vairāk nekā divi gadi mums pagāja cīņā ar kovidu, un nereti šī cīņa šķita muļķīga un ne ar ko nepamatota. Jums noteikti ir savs viedoklis par to.

Divi pēdējie gadi man asociējās ar absurdu cīņu nebeidzamās sarunās ar valdību, lai to pārliecinātu par pašsaprotamām lietām, lai cīnītos par iespēju dzīvot un strādāt. Un tagad manī radās jautājums: ko jūs tur īsti darījāt? Un ko darāt tagad? Atjēdzieties taču, nav jākaro pret tautu, ir jādara viss, lai tauta zeltu un plauktu.

Jūs esat sajaukuši lomas. Jūs tur, augšā, nesēžat tāpēc, lai karotu pret mums, apspiestu, represētu, sodītu vai novakcinētu. Tādi likuma grozījumi it kā tāds sīkums vien ir, bet ja tie ļauj interpretēt un manipulēt, paver iespēju represīvām un faktiski pretvalstiskām darbībām, tad atliek laikus cerēt uz godprātīgu to piemērošanu.

Arī attiecībā uz tiem, kuri sacerējuši šos grozījumus.

Tieši tā.

P.S. Sabīne Ulberte ir vakcinēta ārstniecības persona un ir strikti ievērojusi visus pandēmijas laikā noteiktos ierobežojumus.