Ziemā gāze var pietrūkt. Bet par to valdība nedomā, jo atrodas atvaļinājumā

Situācija energoapgādes jomā ir dramatiska. Un jautājums nav tikai par to, ka ļoti daudzas mājsaimniecības, kurām ir gāzes apkure, būs spiestas maksāt nesamērīgas summas. Gāzes vienkārši var nebūt. Tieši no vārda - nebūt. Jo Latvijas valdība nav darījusi faktiski neko, lai gāze būtu. Bijušas tikai tukšas pļāpas par klimatneitralitāti un visādiem „zaļajiem kursiem”.

Jau sen - ilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā - bija redzams un saprotams, ka Kremlis gatavojas sadārdzināt gāzi, lai ar to šantažētu Rietumus. Taču mūsu valdošās aprindas nedarīja neko, lai kaut kādā veidā mazinātu sabiedrības un valsts ievainojamību.

Šodien par šīm tēmām saruna ar Saeimas deputātiem Didzi Šmitu un Vjačeslavu Dombrovski.

Valdības vadītājs Kariņš apgalvo, ka energoresursu augstās cenas ir „Krievijas brutālā kara” sekas. Vienvārdsakot, visa vaina tiek likta uz karu. Vai tomēr nav tā, ka sava daļa vainas par to, ka šoziem maksāsim neadekvātu cenu par enerģiju, jāuzņemas arī mūsu valdībai?

Vjačeslavs Dombrovskis: Šai situācijai ir zināma saistība ar karu. Eiropa no Krievijas importē 40% no nepieciešamā gāzes apjoma. Krievija jau krietnu laiku pirms kara sāka samazināt gāzes piegādes, lai Eiropas valstīm nebūtu iespējas piepildīt savas gāzes krātuves. Līdz ar to notika energoresursu cenu lēciens visā pasaulē. Daudzās valstīs elektrība tiek ražota no gāzes, un elektrības cenas arī kāpj.

Taču ir viens liels „bet”. Nav tā, ka šo cenu lēcienu nebija iespējams amortizēt. Tās valstis, kuras jau laikus bija investējušas infrastruktūrā, kas ļauj iegūt un glabāt sašķidrināto gāzi, cenu lēciens faktiski nav skāris. Piemēram, Poliju un Lietuvu. Tādas būs arī Igaunija un Somija, kas, visticamāk, līdz šā gada beigām izveidos šādu infrastruktūru.

Ir divas iespējas: gāze, kas plūst pa cauruļvadiem, un sašķidrinātā gāze, ko transportē ar kuģiem. Tām valstīm, kurām ir termināļi, vēl šopavasar bija iespēja nopirkt viena kuģa tilpumu, kura viena megavatstunda maksā 60 eiro. Savukārt tās, kuras bija spiestas pārpirkt sašķidrināto gāzi no starpniekiem, par vienu megavatstundu maksāja jau 150 eiro.

Vai tas nozīmē to, ka, ja mums būtu terminālis, mums būtu bijusi iespēja piekļūt pie 60 eiro vērtās megatavstundas?

Vj. D.: Jā. Un tas nozīmē, ka nākamās sezonas cenas apkurei un elektrībai būtu divas līdz trīs reizes mazākas, nekā tagad tiek aprēķinātas.

Kāpēc tā nav noticis?

Vj. D.: Mums ir divas atbildīgās personas: Jānis Vitenbergs un Ilze Indriksone.

Paga, Vitenbergs bija ekonomikas ministrs tikai kopš 2020. gada, bet Indriksone vispār tikai kopš šā gada maija.

Vj. D.: Bet varbūt vispār nevajadzēja ķerties klāt ekonomikas nozares vadīšanai, ja cilvēks nav kompetents?

Didzis Šmits: Es pie atbildīgajā personām vēl pieskaitītu Krišjāni Kariņu, jo tuvojošās enerģētiskās krīzes pazīmes bija redzamas jau daudz agrāk. Tagad uzņēmēji aiziet pie Indriksones un vaicā: kāpēc mēs nepērkam gāzi pa tiešo no lietuviešu termināļa? Izrādās, viņiem ir prasība: sašķidrināto gāzi pārdos tikai tām kompānijām, kurām ir trīs gadu pieredze šādos darbos.

Labi, mēs arī varam pacelt gāzes glabāšanas izmaksas un arī pieprasīt konkrētu pieredzi, bet tas būtu normāli - ministrei sazināties ar lietuviešiem un noskaidrot situāciju. Uz to Indriksone atbildēja, ka viņa nepazīstot lietuviešu ekonomikas ministru, viņai pat telefona numura neesot...

Vj. D.: Šā gada 3. martā uz Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas sēdi es izsaucu Ekonomikas ministrijas pārstāvjus. Darba kārtībā bija jautājums: kā jūs nodrošināsiet atteikšanos no Krievijas gāzes? Ekonomikas ministrija bija svēti pārliecināta, ka mums savs terminālis nav vajadzīgs un mums pietiks ar Klaipēdas termināli. Un, jā - lietuvieši akcentēja, ka viņi dos priekšroku rezervācijā tiem, kuri no viņiem pirkuši gāzi vismaz trīs gadus.

Jautājums nav par to, ka lietuvieši ir tādi vai šādi, ja izvirza tādus nosacījumus, jautājums ir pavisam par ko citu: ja tu esi ekonomikas ministrs, tev ir jārīkojas zibenīgi. Jau 24. februārī, kad Krievija uzsāka karu, bija skaidrs: stunda X ir pienākusi. Šajā situācijā bija skaidrs, ka gāzi no Krievijas pirkt mēs nevaram, mums jālūdz Klaipēdai.

Pirmā lieta, kas bija jādara: jāzvana Lietuvas ekonomikas ministram, jānorunā tikšanās un jāslēdz līgums par gāzes iepirkumu no Klaipēdas termināļa. Ja lietuviešu ministrs nav pretimnākošs, jārunā ar mūsu premjeru - lai tiekas ar lietuviešu premjeru. Šim jautājumam vajadzēja būt atrisinātam.

Tā vietā Vitenbergs martā aizbrauca uz ASV. Nekādu rezultātu šim braucienam nebija. Amerikā varēja noslēgt līgumu par gāzes iegādi, bet nekas tāds nenotika.

D. Š.: Toties tviterā Vitenbergs izteicās, ka Latvijai gāze būs. Tad radās jautājums: kas ir domāts ar vārdu „Latvija”? Tās ir mājsaimniecības... bet kas ar rūpniecības uzņēmumiem? Uzdevām Ekonomikas ministrijai jautājumu: kāds ir gāzes apjoms, kas vajadzīgs Latvijai - gan mājsaimniecībām, gan rūpniecības uzņēmumiem? - ministrija joprojām skaita... Bet kas tur tik ilgi ko skaitīt? Ir aptuveni 50 lieli patērētāji. Mājsaimniecību skaits arī zināms.

Šobrīd gāze ir garantēta mēnesi uz priekšu. Mēnesi! Gāzes mūsu rūpniecībai nav. Mājsaimniecībām gāze ir, bet visas cerības balstās uz igauņu - somu termināli, ko abas valstis grasās palaist janvārī. Valdībai bija jāuzrunā uzņēmēji: rezervējiet gāzi! Bet ko valdība darīja? Tā teica: neuztraucieties, gāze būs! Kad uzņēmēji sāka skaidrot, ko nozīmē teikums „gāze būs!”, viņi saprata, ka... Latvijas uzņēmumi jēdzienā „Latvija”, pēc valdības domām, neietilpst.

Šī krīze ir nesalīdzināma smagāka un sarežģītāka par kovidu. Protams, briesmīgi tas, ka cilvēki mira, bet no menedžmenta viedokļa - ir neiespējami, piemēram, rīt no rīta piepildīt gāzes krātuvi.

Šopavasar Ekonomikas ministrija Saeimas komisijā apgalvoja, ka nekādus termināļus mums nevajag, toties tagad saka: vajag divus.

Vj. D.: Tajā pašā 3. marta sēdē mēs pieprasījām no Ekonomikas ministrijas mēneša laikā iesniegt ceļakarti, kādā veidā notiks atteikšanās no Krievijas gāzes un kā notiks pāreja uz sašķidrināto gāzi. Ministrija palūdza pagarinājumu līdz brīdim, kad šie jautājumi tiks skatīti valdībā. Un šos jautājumus skatīja aprīļa vidū. Līdz šai dienai no Ekomikas ministrijas neesam saņēmuši nekādu ceļakarti.

D. Š.: Šobrīd vajadzētu būt krīzes menedžmenta vadībai, kam rokās ir, vienkārši sakot, ekseļa tabulas: cik daudz gāzes ir jābūt valstī nākamajā mēnesī, nākamajos trīs mēnešos un ilgāk, lai rūpniecība funkcionētu un mājsaimniecībās ieplūstu siltums. Ir jātur roka uz pulsa, lai saprastu, kur un cik var ietaupīt energoresursus, jāizvērtē riski, jāpēta, kur var pieslēgt propāna gāzi utt. Bet nekas tāds nenotiek.

Vj. D.: Ekonomikas ministrija ilgstoši atsakās sniegt jebkādu informāciju divām Saeimas komisijām. Tas šobrīd nozīmē, ka atbildība pilnībā gulstas uz diviem cilvēkiem, un tie ir Jānis Vitenbergs un Ilze Indriksone.

Situācijā, kurā ir acīmredzama energokrīze, valdības vadītāja darbs ir prasīt konkrētus risinājumus no atbildīgajiem cilvēkiem. Ja viņi nespēj risināt jautājumus, tad viņi ir jāatlaiž. Tā vietā visa valdība aiziet atvaļinājumā līdz 31. augustam...

D. Š.: Sestdienās un svētdienās valdības vadītājs nav sazvanāms. Taču ir krīzes brīži - un tādi brīži šai valdībai ir bijuši vairāki - kad premjeru vajag sazvanīt. Arī šobrīd ir krīze.

Vj. D.: Energokrīze nav kaut kāds izolēts gadījums. Cilvēki saņem paziņojumus par izlīdzināto maksājumu no „Latvijas gāzes”, un šie rēķini ir trīs līdz četras reizes lielāki nekā pirms tam. Cilvēki ir šokā. Šie rēķini sevī neietver valsts atbalstu. Taču valdība pirms Jāņiem konceptuāli nolēma piešķirt valsts atbalstu 350 miljonus eiro apmērā.

Bet, piedodiet, bija jāizdara mājasdarbs, ko atbildīgās ministrijas neizdarīja. Ja vien tā nav tīša darbība, lai tracinātu iedzīvotājus, „Latvijas gāzei” nav nekādas informācijas, uz kuras pamata jaunajos rēķinos iekļaut valsts atbalstu. Cik cilvēku strādā Ekonomikas ministrijā? Divsimt, trīssimt? Vai tiešām neatradās darbinieks, kurš sazinātos ar „Latvijas gāzi” un pajautātu: kad jūs patērētājiem sūtīsiet rēķinus? Jo mēs gribētu saplānot savus atbalsta pasākumus... Manuprāt, tas būtu loģiski.

Lai patērētāji neaizietu ar sirdi, saņemot savus jaunos rēķinus...

Vj. D.: Acīmredzot ministrijas komunikatori to bija palaiduši garām. Tas viss kopā ir dramatiski: Ekonomikas ministrijas nespēja rezervēt Klaipēdas termināļa jaudas, nespēja pieņemt jebkādus lēmumus par savējo gāzes termināli, nespēja laikus kompensēt izlīdzinātā maksājuma rēķinus.

Protams, var kļūdīties vienreiz vai divreiz. Bet kad kļūdīšanās ir sistemātiska, tas nozīmē, ka ekonomikas procesi netiek vadīti.

Un kā tiks sadalīti tie 350 miljoni eiro? Vai cilvēkiem būs jāpiesakās maznodrošināto statusam?

D. Š.: Domāju, ka par maznodrošinātajiem šoziem pārtaps vismaz 70% nācijas. Manuprāt, nepietiks ar tiem 350 miljoniem eiro, un valdība aizņemsies miljardu. Bet jācer, ka uz nākamo apkures sezonu būs kaut kas izdarīts. Piemēram, pašvaldību un uzņēmumu līmenī - pāriet uz šķeldas apkuri, kur tas iespējams.

Ja pēdējā gada laikā viss būtu pareizi darīts, mūsu gāzes krātuvē būtu pietiekams gāzes daudzums.

Vj. D.: Uzskatu, ka mums jāiet prom no gāzes patēriņa - cik vien iespējams. Bet tas nebūs strauji iespējams tuvāko desmit vai pat piecpadsmit gadu laikā tāpēc, ka gāze ir nepieciešama elektrības ražošanai. Mums ir TEC-1 un TEC-2, un, ja Krievija atslēgs sinhronizāciju, TEC-2 nāksies strādāt visu laiku. Protams, jāveicina saules bateriju un vēja enerģijas ražošana. Saules baterijas ziemā dod mazu enerģijas daudzumu, vējš arī nepūš vienmēr, līdz ar to TEC turpinās strādāt.

Ne visām mājsaimniecībām ir pietiekami līdzekļi, lai „uz sitiena” nomainītu savu gāzes katlu pret šķeldas kurinātavu.

Mana prognoze: gāzes patēriņš būtiski samazināsies, bet joprojām paliks gana liels. Tāpēc gāzes cena būs svarīgs faktors. Un daļa no šīs cenas būs mūsu termināļa izmaksas. Termināļi ir dārgi: paši kuģi, piestātnes veidošana izmaksā ap 30-40 miljoniem eiro. Kuģa īre uz desmit gadiem ir aptuveni 400 miljoni eiro. Skultes termināļa izmaksas ir aptuveni 120-130 miljoni eiro. Šāds terminālis izkonkurēs visu, un pēc desmit gadiem Skultes terminālis būs vienīgais visā reģionā.

Ja mūsu valdība nevis muļļātos, bet būtu pieņēmusi lēmumu par Skultes termināļa izveidošanu, esmu par 99,99% pārliecināts, ka Igaunija un Somija atteiktos no plāniem veidot savus termināļus. Jo Skultes terminālis spētu apgādāt gan Baltijas valstis, gan Somiju.

„Latvijas gāze” tikko iesūknēja Krievijas gāzi. Tas nozīmē, ka mēs sponsorējam Krievijas karu Ukrainā?

Vj. D.: Protams. LG patlaban ir iesūknējusi vienu teravatu gāzes, mēs precīzi nevaram pateikt, cik daudz LG ir samaksājusi par to, bet diez vai tas bija mazāk par 100 miljoniem eiro. Tas ir spļāviens sejā tiem, kuri ziedo naudu Ukrainas uzvarai.

Man nav saprotams, ka tiek virzīti likuma grozījumi, kas aizliedz iegādāties Krievijas gāzi no 1. janvāra, bet, no otras puses, ir jau sen spēkā esošais likums, kas nosaka: LG ir publiskais tirgotājs, kam ir pienākums nodrošināt ar gāzi aizsargātos lietotājus, tas ir, mājsaimniecības. Valdība saka: drīkst, jums zaļā gaisma! Bet no otras puses - nedrīkst... LG vadībai protestējot vajadzēja atkāpties no amatiem. Taču viņi izdarīja to, ko izdarīja.

Bet gāzi iespējams iegādāties arī no citām valstīm.

Vj. D.: Protams, LG varētu to pirkt, piemēram, no Kataras vai citām valstīm, bet gaidīt tādas iniciatīvas no uzņēmuma, kura akcionāru vairums ir no tā paša „Gazprom” - tas būtu naivi.

Varbūt nacionalizēt „Latvijas gāzi”?

Vj. D.: Nonākam pie laba jautājuma: kāpēc ekonomikas ministre ilgstoši apgalvoja, ka viņa nezina, kam pieder gāze Inčukalna krātuvē, jo tā esot komercinformācija. Kāda vēl komercinformācija?! Ir enerģētiskā krīze, ir karš! Brīvais tirgus šobrīd nedarbojas kā iepriekš. Tāpēc joprojām atļauties nezināt, kam pieder Inčukalna gāze, tas ir... vismaz nenopietni. Inčukalna krātuve pieder Latvijas valstij, tāpēc Saeima kaut vai dienas laikā var grozīt likumu attiecībā uz šo krātuvi - lai uzzinātu, kam pieder gāze.

Bet kā tad ar nacionalizāciju?

D. Š.: Protams, var nacionalizēt. Kad ziemā nebūs gāzes, tā būs jādara. Valsts var pieņemt tādu lēmumu: ja īpašumam ir stratēģiska vērtība, ja atrodamies krīzes situācijā un ja to prasa drošības aspekti, tad tas jādara. Bet pagaidām valdība tikai skraida ar nopietnām sejām. Domāt sāks tad, kad mēsli smelsies mutē.

Vj. D.: Inčukalna gāzes krātuve kādreiz nepiederēja valstij, bet 2014. gadā tā pārgāja valsts īpašumā. Tāpat arī LG var nacionalizēt. Bet ja runājam par to, ko var darīt tūlīt - varam sākt taupīt energoresursus. Vācijā jau ir pieņemti tādi likumi, mums tie arī jāpieņem.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā