Filips Rajevskis: Vai mēs esam gatavi pilsoņu karam Krievijā?

„Domāju, ka „konservatīvajiem” milzīgs blieziens būs skolotāju streiks – ja tas izdosies. Latvijas vēsturē skolotāju streiki nekad nav pagājuši bez smagām sekām tām partijām, no kurām nāk izglītības ministrs. Šādu streiku nevar nepamanīt. Tas ir kā tāda kovida elpa... Šis streiks varētu būt „konservatīvo” politiskais kapakmens,” uzskata politologs, SIA „Mediju tilts” līdzīpašnieks Filips Rajevskis. Par Latvijas priekšvēlēšanu gaisotni, Krievijas karu Ukrainā – saruna ar Filipu Rajevski.
©Oksana Džadana/ F64

Lielākais jautājums šobrīd: kuri politiskie veidojumi tiks un kuri netiks ievēlēti Saeimā?

Domāju, ka cilvēki krīzes situācijās neeksperimentē. Tāpēc, manuprāt, šī ir lielākā iespēja jau esošajām politiskajām partijām. Tām, kuras ir gan koalīcijā, gan parlamentā. Tas nav jaunpienācēju stāsts, jaunpienācējiem ir labi tad, kad apkārt viss ir labi. Tad, kad nav labi, vēlētāji nebūs gatavi riskēt ar balsošanu par jaunpienācējiem.

Bet ir jau arī tādi politiskie spēki, kurus nevar nosaukt par jaunpienācējiem - teiksim, tādi „vecie jaunpienācēji”. Piemēram, Ainars Šlesers.

Viņam ir zināmas iespējas iekļūt parlamentā. Ja mēs orientējamies uz margināļiem, kuru vēlētāji ir laimes lāča gaidītāji, jāsecina, ka Šlesers ir ticis vistālāk. Tomēr šajā gadījumā viņš vairāk kvalificējas kā jaunpienācējs, jo šis Šlesers ir pilnīgi cits, ja salīdzina ar „veco” Šleseru.

Labāks vai sliktāks?

Pirmajā reizē ir traģēdija, otrajā - farss...

Kas par to liecina?

Viņš nav audzis līdzi laikam. Ja tu atgriezies politikā, tev jāpadomā, ar kādu darba kārtību tu tajā ienāc. Piemēram, Ivars Godmanis: tie ir divi dažādi Godmaņi - Latvijas Tautas frontē un „Latvijas ceļā”. „Vecais” Šlesers bija sprigans, viņam savulaik bija jaunas idejas, tagad es neko jaunu neredzu. Tādi atsildītas zupas elementi... Sākot ar to, ka viņš ir izveidojis lidostu, ievedis Latvijā „Rimi”, „Narvesen” un ko tur vēl. Piedodiet, ir izaugusi paaudze, kam „Rimi” ir dzīves sastāvdaļa, un tikai vidējai un vecākajai paaudzei „Rimi” savulaik bija kaut kas jauns.

Tie ir grūti pārdodami apgalvojumi. Tāpat kā antivakcinācija. Tas viss ir „norietējis”. Tas pats sakāms par demogrāfijas piesaukšanu un dabīgo ģimeni. Tiek aizmirsts, ka bērnu audzināšana aizņem zināmu laika posmu, taču bērni izaug, un tas vairs nav aktuāli...

Vēl viens mulsuma mirklis: partiju apvienības ZZS dalīšanās. Tie, kuri balsoja par „zaļzemniekiem”, vairs nesaprot - par ko mums tagad balsot? „Zaļie” aizgāja pie Ulda Pīlēna. Ko nu?

„Zaļie” tajā apvienībā vienmēr bijuši kā jaunākie brāļi. Ja būtu aizgājis vecākais brālis, viss būtu skaidrs. „Zaļzemniekiem” bija konkurents - Latvijas Reģionu apvienība (LRA). ZZS pret Reģionu apvienību vienmēr izturējās visai augstprātīgi. ZZS iepriekšējā Saeimā darīja visu, lai LRA maksimāli iekapsulētu. LRA bija dziļākā opozīcijā nekā „Saskaņa” - pēdējā vismaz piedalījās politiskajā procesā. Tā bija „zemnieku” stratēģiskā interese: neļaut izaugt konkurentam. „Zaļo” aiziešana simbolizēja elektorāta aizplūšanu, tāpēc „zaļie”, RA un Uldis Pīlēns - tas dos iespēju jaunajai apvienībai ieņemt ZZS nišu. Ulda Pīlēna „Apvienotā saraksta” vēlēšanu kampaņa liecina: tā uzvedas nevis kā opozīcijas, bet gan kā varas partija. Ļoti ambiciozi! Pīlēna saraksts var savākt balsis - vēl jo vairāk tāpēc, ka ZZS iziršana izbrīvē attiecīgo nišu.

Kāpēc „zemnieki” paņēma pie sevis „sociāldemokrātus”?

Paņēma to, ko varēja dabūt. Apvienību nevar veidot viena partija, bet „zemniekiem” bija svarīgi saglabāt zīmolu - ZZS.

Varēja palikt kā Zemnieku savienība.

Zīmols vājāks! Vecais zīmols saglabā vēlētāju ieradumu balsot, un šis ieradums ir izkopts. Taktiski - lai cik tas būtu augstprātīgi - tas bija pareizs solis. Lielākā daļa vēlētāju pat nepamanīs tā dēvēto sociāldemokrātu klātesamību.

ZZS, protams, iekļūs Saeimā...

Jūs esat par to pārliecināta? Ir viena problēma... ZZS vēlētājs vienmēr ir bijis nacionālkonservatīvs, ZZS patiesībā konkurē ar Nacionālo apvienību. „Zaļzemnieki” vienmēr izkonkurēja nacionāļus tieši reģionālajā daļā. Bet šobrīd „zaļzemnieku” kampaņa nav tāda kā agrāk, proti, nacionālkonservatīva, līdz ar to man ir bažas, ka ZZS pazaudēs lielu daļu savu vēlētāju, jo viņi var nesaprast šo kampaņu.

Šobrīd izteiktā ZZS priekšplānā ir Aivars Lembergs.

Ne tikai priekšplānā, viņš ir premjera amata kandidāts. Bet ir aizmirsta kāda gudrība: divreiz vienā upē neiekāpsi. Šķiet, ka laiks, kad Lembergs varēja kļūt par premjeru, ir pagājis. Viņš vairs nav tas Lembergs, kāds viņš bija savos ziedu laikos. Tas viss kopā neatstāj nopietnu iespaidu.

Kāpēc „Jaunajai Vienotībai” (JV) ir tik augsti reitingi? Tādus rezultātus rāda socioloģiskās aptaujas. Pēc tā visa, kā šī partija ir iznesusies kovidlaikos...

Būtu labi, ja katrai partijai būtu vismaz viena stiprā puse... „Jaunajai Vienotībai” ir tāda viena. Vairākām citām partijām nav pat vienas... „Jaunajai Vienotībai” tā ir ārpolitika. Tieši JV notur šo monopolu. Un vēlētāji to jūt. Vai esat dzirdējusi, ka jel kāds kritizētu JV par ārpolitiku?

Nevar noliegt - Edgars Rinkēvičs ir profesionālis šajā jomā.

Tieši tāpat kā Krišjānis Kariņš.

Nu, beidziet.

No daudziem ārzemju cilvēkiem esmu dzirdējis: Baltijā ir tikai divi ārpolitikas speciālisti - Kariņš un Rinkēvičs. Divi cilvēki, kuri var piezvanīt jebkuram Eiropas valstsvīram un sabīdīt valstij svarīgas lietas.

Piemēram, kādas?

Enerģētikas politikā, piemēram.

Tur taču ir pilnīgs sabrukums! Joprojām neviens no mūsu dižvaldības - tostarp Kariņš - nespēj pateikt, būs vai nebūs ziemā gāze, būs vai nebūs gāzes terminālis utt.

Nu, kā - gāze no Krievijas taču ieplūst.

Droši vien caur kādu trešo kompāniju... Piemēram, caur „Shell”. Lai, kā smejies, Latvija nebūtu pa tiešo iepirkusi gāzi no Krievijas. Bet ko nu par tik smalkām lietām. Paturpināsim par mūsu politiķiem. Kāpēc tas pats ārpolitikas speciālists Kariņš izvairās diskutēt šeit, Latvijā, turklāt izvairās priekšvēlēšanu periodā?

Eiropas politikas aizkulises viņš pārzina, savukārt Latvijā viņš jūtas nekomfortabli, un tā ir viņa problēma. Tad, kad plosījās kovidpandēmija, Kariņš bija dziļi iekšā dažādās sarunās par vakcīnām, viņš bija viens no kovidpolitikas stūrētājiem.

Kariņš nepiedalās publiskajās priekšvēlēšanu debatēs tāpēc, ka viņš nejūtas komfortabli? Cik ērta tomēr tāda politika...

Domāju, ka tā ir taktika. Ciniska, pragmatiska taktika. Vēlēšanu kampaņas bīdītāji acīmredzot jūt, ka daudz vērtīgāk ir rādīt Kariņu nerunājošu. Atceraties Ivetu Griguli? Tā bija viena no veiksmīgākajām sintētiskajām kampaņām - bija Grigule, kura nekad un nekur nerunāja, un rezultāts bija fantastisks: viņu ievēlēja Eiropas Parlamentā būtībā no nekurienes.

Kariņš maksimāli ietur distanci, jo tad viņu nevar saraustīt gabalos. Taču četros gados ir bijis daudz kas tāds, kā dēļ viņu var nospārdīt. Bet neviens netiek pie Kariņa spārdīšanas, jo viņš vienkārši... neierodas.

Kariņš nāk no mazākās parlamenta frakcijas, un viņam nevar būt sava programma. Kariņa darbs patiesībā ir - balansēt intereses. Programmas nav arī pašai „Jaunajai Vienotībai”, jo tai nav spēka tādu izveidot - nav spēka virzīt savu politiku. Ja kāds no JV arī izveidos kaut kādus savus programmas punktus, tad kāds no mīļotās koalīcijas partneriem vai nu tos nozags, vai nu sabojās.

Kariņa vēlme komfortabli justies bija pamatā tam, ka viņš atteicās piedalīties diskusijās ar Lembergu?

It kā jā. Spēja vienkārši, argumentēti pasniegt savu domu - tā ir Lemberga stiprā puse. Turklāt Lembergs nekad nav vairījies no komunikācijas un konfrontācijas. Bet domāju, ka Kariņam būtu daudz grūtāk diskutēt ar Uldi Pīlēnu - mierīgā, pieklusinātā tonalitātē un bez šova.

Daudzi, ar ko esmu runājusi, apsver iespēju balsot par Ulda Pīlēna sarakstu. Taču - piebilstot: žēl, ka sarakstā nav Pīlēna.

Tas ir iemesls, kāpēc viņu „sitīs”. Bet es saprotu, kāpēc tas tā. Pīlēnam ir liels bizness, un, iejūkot vēlēšanu „kautiņā”, viņš sevi nežēlīgi eksponēs. Būt par deputātu, respektīvi, par amatpersonu - tas ir pavisam cits atklātības līmenis. Būs jāpilda ienākumu deklarācija, kur - es pieņemu - būs tādi skaitļi, kas ļoti daudzus krietni samulsinās. Tas, ka viņš ir bagāts cilvēks, ir normāli, jo viņam ir liels, internacionāls bizness. Domāju, ka viņš grib pasargāt sevi un savu ģimeni no šīs eksponēšanās, tāpēc nebalotējas.

Uldis Pīlēns ir premjera amata kandidāts. Kādas viņam izredzes?

Var notikt visādi. Paskatieties, kāda ir partiju apvienības „Attīstībai/Par” ofensīva pret Krišjāni Kariņu, kā arī „Apvienotā saraksta” ofensīva - abi politiskie spēki „sit” Kariņu. No algoritmikas viedokļa tas ir normāli - sist līderus. Ko tad citu sitīs? Protams, konkurentus.

Bet viena lieta gan iepriecina: tā dēvēto „konservatīvo” zemie reitingi.

Viņi paši ir izdarījuši visu iespējamo, lai reitingi būtu zemi.

40 miljonu eiro uzdāvināšana afēristiem, viendzimuma laulību atbalstīšana... Ļoti „konservatīvi”.

Kādus soļus viņi spēra, tā viņus arī novērtēja. Bet interesanti, ka, piemēram, Daniela Pavļuta ļoti zemā līmeņa performances kovidpandēmijas laikā faktiski neietekmēja „Attīstībai/Par” reitingu. Tā man ir neizskaidrojama situācija. Bet „konservatīvie” izdarījās kā pēc grāmatas: tu pieņem lēmumu, un vēlētāji to zibenīgi novērtē.

Nesaprotu tikai vienu: kāpēc viņi sevi dēvē par „konservatīvajiem”?

Mums ir demokrātiska un moderna sabiedrība: pats sevi var dēvēt tādā vārdā, kādā vien grib. Domāju, ka „konservatīvajiem” milzīgs blieziens būs skolotāju streiks - ja tas izdosies. Latvijas vēsturē skolotāju streiki nekad nav pagājuši bez smagām sekām tām partijām, no kurām nāk izglītības ministrs. Šādu streiku nevar nepamanīt. Tas ir kā tāda kovida elpa... Šis streiks varētu būt „konservatīvo” politiskais kapakmens.

Parunāsim par citiem margināļiem, piemēram, par „progresīvajiem”. Diezgan daudz reitinga procentu savākuši.

Vērtējot „progresīvo” vidējo vecumu... Jā, jaunieši pārsvarā ir kreisi orientēti. Atcerēsimies: Fidels Kastro nāca no pārtikušas ģimenes un sačakarēja valsti, uztaisot to par komunisma citadeli. Arī Krievijas proletāriskās revolūcijas vadoņi nebija nabadzīgi un neizglītoti cilvēki. Kreisajai un ultrakreisajai politikai ir raksturīga jaunu, bagātu un izglītotu cilvēku klātesme.

Iemesls šādai rīcībai: bija garlaicīgi?

Viņi vienkārši nav piedzīvojuši trūkumu. Viņi uzskata, ka viņu sociālais statuss viņiem pienākas. Viņi nesaprot, ka viss ir sācies ar viņu vecāku nopietnu un smagu darbu, kā arī ar sabiedrības piepūli, lai mēs visi būtu drošībā. Tāpēc „progresīvie” ir pret valsts aizsardzības dienestu, jo - „drošība mums pienākas tāpat”. Lai kāds viņu vietā karo! Viņiem viss no zila gaisa pienākas... Plus vēl neizpratne valodas jautājumā, koķetēšana ar krievu valodu. Zināt, ir tā: kamēr tu neesi dabūjis kārtīgi pa muti, tu nespēj novērtēt dzīves realitāti.

Cerīgi šajā gadījumā ir tas, ka jaunieši uz vēlēšanām nāk ļoti neaktīvi, turklāt - lai vinnētu vēlēšanās, tās jāvinnē visā Latvijā. Pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka „progresīvie” dabūja vienā pašvaldība, šķiet, vienu mandātu. „Progresīvajiem” šobrīd ir labi reitingi, bet viņiem nav izpratnes, kādā veidā tehniski uzbūvēt sarakstus, kas varētu uzvarēt. Ceru, ka tas mūs glābs.

Bet ir vēl arī vesela rinda ar kaut kādiem meža dīvainīšiem, kuri pilnā nopietnībā cer iekļūt Saeimā - bezdarbnieki, krānu operatori, brigādes priekšnieka vietnieki un tamlīdzīgi...

Šī ekosistēma ir atbalstīta - mēs zinām, no kurienes. Šīs ekosistēmas lielais uzdevums ir: destabilizēt mūsu valsti. Visi šie „dīvainīši - tie ir agresīvi antivakseri. Un interesanti, ka agresīvie antivakseri pēc 24. februāra pārvērtās tieši par Krievijas kara atbalstītājiem. Uz Saeimas vēlēšanām ir burtiski uzlidojums ar daudzām marginālām un savādas vērtības atbalstošām „partijām”. Domāju, ka tie ir Krievijas mēģinājumi destabilizēt situāciju Latvijā: uz vēlēšanām piedāvāt veselu pūzni ar „partijām”, par kurām nav skaidrs, ko tās pārstāv.

Kas konkrēti šīm „partijām” dod uzdevumu destabilizēt situāciju?

Ir ļoti liela iespējamība, ka šīs „partijas” tiek kūrētas no austrumiem. Gan ideoloģiski, gan finansiāli.

Kāpēc tāds klusums pēc Pārdaugavas kauna staba nogāšanas? Šīs „partijas” taču varētu tagad pirms vēlēšanām kliegt un bļaut par šo pārestību.

Bļaušana bija vērtīga „pirms tam”. Kauna stabs bija pirms tam. Tagad ir kauna drupu kaudze - tiem, kuri nenosargāja „pieminekli”. Tagad neviens nerāpsies uz šīs kaudzes, jo tā parāda, ka tu neesi ne uz ko spējīgs.

Vai ir kaut kas tāds, kas jūs kā politologu izbrīna šajā priekšvēlēšanu situācijā?

Ir. Mani izbrīna tas, ka nav aktualizēta drošības situācijas darba kārtība saistībā ar izmaiņām, kas notiek Krievijā. Mēs runājam par Ukrainu, par Baltkrieviju, bet... Jautājums, uz ko es gribētu dzirdēt atbildi: vai mēs esam gatavi pilsoņu karam Krievijā?

Par tuvojošos pilsoņu karu liecina amerikāņu papildu atbalsts Ukrainai, retorika par to, ka šis Krievijas uzsāktais karš jāpabeidz nopietni, nevis ar kaut kādu pamieru. Ja Krievijā sāksies pilsoņu karš, arī mēs būsim karstajā zonā, un amerikāņi to saprot. Otrā lieta: dzirdams, ka Krievijā sāk formēties bruņotas vienības. Treškārt, notiek decentralizācijas procesi federācijas līmenī. Ko darīsim, ja no Krievijas sāks plūst ekonomiskie bēgļi? Tās ir nākamo četru gadu perspektīva. Un es nejūtu, ka mūsu politiskajā darba kārtībā ir iekļauti jautājumi par to, ko mēs darīsim šajā Krievijas pilsoņkara situācijā, par to, kādas ir mūsu intereses un vajadzības.