Uldis Pīlēns: Valsts prezidenta amats nav mans mērķis, mans "ego" jau ir nomierinājies

„Ja tik daudzas svarīgas lietas ir liktas uz spēles – valsts esība, valsts iziešana no krīzes –, tad krīzē izmantot nepārbaudītu resursu būtu tas pats kas sūtīt kaujā nesagatavotus karavīrus,” – to Uldis Pīlēns, „Apvienotā saraksta” veidotājs, saka par „Progresīvajiem”, kurus koalīcijā par varītēm cenšas iestutēt gan „Jaunā vienotība”, gan Valsts prezidents, gan sabiedriskie mediji. Par to un citiem tematiem – saruna ar Uldi Pīlēnu.
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Kāpēc nolēmāt iet politikā?

Ja 24. februārī nebūtu noticis Krievijas iebrukums Ukrainā, es būtu palicis savā uzņēmējdarbībā arhitekta profesijā, turpinātu lasīt lekcijas. Bet 24. februāris - Krievijas provocētais karš un iebrukums Ukrainā - visu nolika uz naža asmens - ar to izjūtu, ka nekas vairs nebūs tā kā iepriekš. Mēs esam kļuvuši par piefrontes valsti: Ukraina cīnās ne tikai par savu neatkarību, bet arī par mums. Ja ukraiņi zaudēs, mēs, Baltijas valstis, būsim nākamie.

Teicu videouzrunu saviem darbiniekiem, kas ir 2400 cilvēku, daudznacionāla komanda. Tas bija nedēļu pēc kara sākuma. Sacīju, ka mums, vismaz man - ir jānostājas Ukrainas pusē. Ja mēs visi esam par Latvijas neatkarību, par Eiropas civilizāciju un tās lietu kārtību, tad esam viens vesels. Būs grūti laiki enerģētikā, materiālu apgādē, bet, būdami viena komanda, mēs to izturēsim. Teicu to, ka mana vieta ir šeit, Latvijā, neatkarīgi no tā, kā attīstīsies kara situācija Ukrainā. Man šķiet, to bija svarīgi pateikt brīdī, kad nekas vēl nebija skaidrs, jo Krievijas karaspēks strauji virzījās Kijivas virzienā.

Pandēmijas pieredze iezīmēja vājās vietas mūsu krīzes vadības procesos. Mūsu valsts pārvaldības modelis nav pietiekami piemērots paaugstinātas ekonomiskās un sociālās spriedzes apstākļiem, ko izraisa tektoniskas pārmaiņas civilizētās pasaules un impēriski domājošas Krievijas attiecībās. Viss apstākļu un notikumu kopums nostiprināja manī pārliecību, ka es nedrīkstu palikt malā.

13. Saeimā esošā sīkpartiju „demokrātija” neveicināja mūsu spēju tālredzīgi un bez panikas rīkoties krīzes apstākļos. Bez profesionālākas pārvaldības un augstākas sabiedrības iesaistes mēs nevaram izrullēt šo gaidāmo krīzes laiku, kurā jāsaglabā un jāattīsta ne tikai mūsu valstiskums, bet arī nācijas pašcieņa un pašapziņa.

Krīzes laiki ir arī pārmaiņu laiki. Savā uzņēmumā kopā ar kolēģiem esmu gājis cauri vairākām, bet īpaši jau līdz šim vissmagākajai 2008. gada krīzei. Tad sapratu, cik svarīgs ir stresa noturīgs menedžments un krīzes vadība. Problēmu kopums šādās situācijās nav lineārs, proti, ja tu vienu problēmu atrisini, tu vari iet mājās. Nē, tās krājas un veido kritisko masu, tāpēc vajadzīgi strauji, bet vienlaikus pārdomāti lēmumi un risinājumi. Tāpēc arī nevaru stāvēt malā.

Jūs savulaik bijāt Tautas partijā.

Jā, no tās dibināšanas brīža līdz 2008. gadam, kad izstājos. Uzrakstīju publisku vēstuli valdei, ka TP darbība nav savienojama ar konservatīvas partijas un manas pārliecības vērtībām. Šo vēstuli var izlasīt, tā ir publiski pieejama, un arī šodien esmu gatavs zem šī teksta parakstīties. Katrai partijai arī krīzes laikos ir savs rīcības veids - “modus vivendi” -, ko tā piekopj. Dialoga saturs, manuprāt, nereti ir vērsts uz citiem akcentiem. Šā iemesla dēļ pārmaiņu laikos - kā šis - vadības procesos jāiesaistās nozaru profesionāļiem. Tāpēc arī izveidojām bezpartijisku profesionāļu biedrību - „Apvienotais Latvijas saraksts”.

Otrkārt, bija bažas, ka, tuvojoties vēlēšanām un nemainoties politisko spēku ainavai, valsts var iegūt parlamentā gana ietekmīgu koalīciju, kas būtībā pārstāv populistiskus un valsts pamatvērtībās neskaidri pozicionējušos spēkus. No šodienas viedokļa raugoties, ja vispār nebūtu „Apvienotā saraksta”, ko veido LRA, LZP, LP un biedrības deleģēti bezpartijiskie profesionāļi, un šim sarakstam vēlētāju piešķirto 15 mandātu, tad, manuprāt, situācija Latvijā būtu ievērojami sliktāka.

Šobrīd „zaļzemnieki” ir ārpus cerībām iekļūt koalīcijā?

Jā, tā ir Aivara Lemberga tēma. Viņš ir sankciju sarakstos, notiek tiesvedība. Ilgstoši tiek uzturēta neviennozīmīga retorika par stratēģisko Latvijas partnerības tēmu mūsu drošības jautājumos. ZZS bija izvēle: izšķirties starp stratēģiju un taktiku. Savulaik Māris Kučinskis uzdeva retorisku jautājumu: kāpēc jums tik ļoti ir vajadzīga šī tēma - Lembergs? Domāju, ka tas bija taktisks aprēķins, kas šķietami attaisnojās: Lemberga faktors Saeimas vēlēšanās tomēr nospēlēja. Taču ko tālāk? Šis taktiskais lēmums būtiski apgrūtina stratēģiskas sadarbības iespējas.

Kāpēc pats negājāt vēlēšanu sarakstā?

Zinu, ka likumdevēja, deputāta darbs ir ar savu specifiku. Mana pieredze ir daudz tuvāka izpildstruktūru profilam: gan operatīvu, gan stratēģisku procesu vadīšana - īpaši dinamisku pārmaiņu laikos. Paskatāmies uz Ukrainu: protams, ka parlamentam ir liela loma, tas strādā, bet visu kara un civilās administrācijas operatīvo darbu veic dažādos līmeņos savstarpēji sazobētas izpildinstitūciju struktūras, armija, teritoriālās aizsardzības vienības valdības un prezidenta vadībā.

Vai Zaļā partija un Liepājas partija nāca pie jums vai arī jūs uzrunājāt šīs partijas?

Es uzrunāju. Aivars Lembergs jau bija iznācis no apcietinājuma un savās intervijās nostājies tādā īpatnā pozīcijā attiecībā pret Krievijas izraisīto karu... Tobrīd vēl nebija aktuāla kara ekonomiskā komponente, bet bija skaidrs, ka esam piefrontes valsts un neviens nedrīkst nostāties kaut kur pa vidu. Kad Liepājas partija izvirzīja savu MP kandidātu, Māris Kučinskis pateica, ka neies kopā ar Lembergu, tad arī sākās ZZS sašķelšanās procesi. Pēc tam mums bija tikšanās ar Zaļo partiju, ar Reģionu apvienību. Vairāki cilvēki aizgāja no Zemnieku savienības tikai Lemberga dēļ.

Mūsu „Apvienotais saraksts”, kurā ir ne tikai trīs partiju biedri, bet arī biedrības virzītie cilvēki, nu ir ievēlēts Saeimā ar, manuprāt, ļoti labu rezultātu. Mūsu biedrības ietvaros aktīvi darbojas dažādu profilu domnīcas par valsts attīstības tēmām. Tātad biedrības darbs sākas reāli un aktīvi, arvien vairāk tiek iesaistīti bezpartijiski profesionāļi. Tiek veiktas dažādas ekspertīzes, lai saprastu, kādā virzienā iet. Mūsu domnīcas būs nopietns atbalsta instruments valdībai un likumdevējam.

Jāizmanto visi resursi, jo mums nāksies iet cauri ļoti smagai krīzei. Šobrīd ir ap 20% inflācija, un mēs pagaidām nezinām, vai tā aizies hiperinflācijas, vai situācija nomierināsies, vai aiziesim stagflācijas virzienā. Tāpēc jau laikus jāmodelē visi sliktākie iespējamie scenāriji.

Ja es no rīta dzirdu ziņās, ka VID ir nobloķējis Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas „Ditton” kontus, tas nozīmē, ka faktiski tiek slēgts uzņēmums un cilvēki paliek bez algu izmaksām par nopelnīto. Īsi pirms smagās ziemas var iestāties milzu nedrošība... Iespējams, VID ir juridisks pamats tā rīkoties. Tomēr tik svarīgi ir krīžu laikos saglabāt jebkuru darba vietu... Tiešām tā bija jādara?

Un tas notiek laikā, kad ceļas elektroenerģijas cenas. „Latvenergo” ir valsts monopoluzņēmums ar fantastiskiem peļņas rādītājiem. Vai tiešām šis nav laiks tiešai valsts intervencei, lai ierobežotu cenas patērētājiem un uzņēmumiem, lai ražotāju cenu pieaugums nedzītu augšā inflāciju?

Nez kāpēc šo situāciju pat nemēģināja regulēt patlaban vēl esošā valdība? Varbūt nevajag novelt visu vainu uz karu? Tāpēc, patiesību sakot, izbrīna lielais balsu skaits par labu „Jaunajai Vienotībai”.

Kapteiņa maiņa vētras laikā ir riskants solis. „Apvienoto sarakstu” daudzi vēl nepazīst. Tāpēc iespējams balsojuma motīvs: īsti labi jau nebija, bet lai tomēr paliek pa vecam. „Apvienotais saraksts” nāk ar savu piedāvājumu valstij un cilvēkiem. Mūsu ekonomiskā situācija ir sarežģīta, un, manuprāt, mēs vairs nevarēsim likt amatos cilvēkus, kuriem ir nepietiekama profesionāla pieredze vai vadības kapacitāte. Jāveido tādas kā ātrās reaģēšanas vienības, lēmumu ātrās pieņemšanas vienības, kas saņem mandātu no parlamenta un kas spēj situācijas risināt operatīvi. Ja inflācija turpinās savu uzvaras gājienu, mēs nevarēsim vienreiz gadā pieņemt budžetu un sadalīt to pa feodālajām ministriju saimniecībām. Budžets būs jāpārskata divas vai pat trīs reizes gadā.

Līdz šim esmu redzējis krīzes vadības iztrūkumu, arī pandēmijas laikā. Tāpēc mums izveidojās sarežģītāka finansiāli ekonomiskā situācija nekā mūsu kaimiņiem. Bet pandēmija jau bija visur... Ja mūsu valsts patlaban atrodas pirmspēdējās vietās dažādos rādītājos, tas taču nozīmē - kaut kas nav labi. Ja tā turpināsim, nokritīsim līdz pēdējai vietai. Tas izsauks pašapziņas kritumu, mūsu diasporas nevēlēšanos identificēt sevi ar Latviju. Panākumi dažādos sektoros - vai tas ir sports, ekonomika vai māksla - tā ir augsne mūsu pašapziņai.

Ukrainas piemērs: cik strauji konsolidējās nācija ārējā izaicinājuma rezultātā, cik ātri pasaulei tika parādīts: būt ukrainim - tas nozīmē būt lepnam par sevi un savu valsti!

Apvienotais saraksts” jūs ir nosaucis par Ministru prezidenta amata kandidātu.

Ja mēs Saeimas vēlēšanās būtu pirmajā vietā, tad tas būtu mans uzdevums. Tā kā esam trešajā vietā, mūsu uzdevumi būs mazliet citādi.

Varbūt mērķis ir Valsts prezidenta amats?

Man ir jāpalīdz valstij ar to resursu, kas man ir, un mans „ego” jau ir nomierinājies. Šis ir laiks, kad man jānodod sava pieredze nākamajām paaudzēm.

Daži vīpsnā: vēlēšanas nu ir pagājušas, nez cik ilgi Apvienotais saraksts” turēsies kopā? Vai to negaida tāds liktenis kā Krilova fabulā, kur gulbis, vēzis un līdaka vilka vezumu katrs uz savu pusi?

Paskatāmies: „Jaunā vienotība” ir apvienība, „Attīstībai/Par” - apvienība, „Saskaņa” - apvienība, ZZS - apvienība, Nacionālā apvienība - arī apvienība. Visās apvienībās ir dažāda veida spriegumi. No tāda viedokļa „Apvienotais saraksts” nav nekas unikāls. Argumentāciju par apvienības izjukšanu var attiecināt gandrīz uz jebkuru politisku veidojumu.

Protams, mums nav monolīts dzelzsbetona veidojums, bet misijas apziņa kopā ar profesionālismu un menedžmenta prasmi, pieredzi un stresa noturību - tas ir nozīmīgi. Mēs augam un sinhronizējamies vienai idejai.

Koalīcijā par varītēm spraužas iekšā „Progresīvie”, kas, manuprāt, ir Latvijai bīstams politiskais veidojums.

Dažus pazīstu no intervijām, Andris Sprūds un Kaspars Briškens - gudri cilvēki, pieņemu, ka arī Andris Šuvajevs tāds ir, iespējams, arī citi. Bet viņi nav gājuši cauri nevienai krīzei. Viņi vienmēr bijuši budžetatkarīgi vai akadēmiskās vides specifikas atkarīgi. Tas jau nav slikti, taču krīzes prasa krīžu vadības potenciālu un pieredzi.

Kad 2008. gadā mēs gājām cauri krīzei, mūsu uzņēmumos nomainījās vairāki vadītāji, jo krīžu situācijas prasīja reālu stresa noturību un reālu spēju pārvarēt grūtības, neielaižot sevī paniku. Ir divas smagas ziemas priekšā, tāpēc jāatrod veids, kā iegūt pārliecību, ka „Progresīvajiem” ir pietiekama kapacitāte reālu problēmu operatīvai risināšanai.

Kā tad to var pārbaudīt?

Mums būtu grūti viņus pieņemt kā līdzvērtīgus dalībniekus jaunajā koalīcijā arī ideoloģisku atšķirību dēļ. Mēs vienīgi varam lūgt viņus atbalstīt tēmas, kas patiešām svarīgas šajās divās ziemās. Un laika gaitā mēs varētu saprast, cik saprātīgi un stresa noturīgi ir šie cilvēki.

Šobrīd esam koalīcijas veidošanas sarunu sākumā, un Nacionālajai apvienībai arī ir daudz jautājumu. Bet ja tik daudzas svarīgas lietas ir liktas uz spēles - valsts esība, valsts iziešana no krīzes -, tad krīzē izmantot nepārbaudītu resursu būtu tas pats, kas sūtīt kaujā nesagatavotus karavīrus.

Jūs un Aivaru Lembergu nepielaida TV premjera kandidātu debatēs.

Jā, šis ir interesants stāsts. Tā līdz šim nav bijis mūsu demokrātijas politiskajā kultūrā. Pagājušās Saeimas vēlēšanu debatēs gan Kariņa kungs, gan Zīles kungs uz Saeimu nekandidēja. Arī Lembergs ne. Kas tik fundamentāli mainījies šogad?

Es nebūt nedomāju, ka, ļaujot piedalīties debatēs Lembergam, ZZS rezultāti būtu labāki. Domāju, ka būtu pat sliktāki. Kāpēc? Manuprāt, Viktors Valainis (ZZS) finiša taisnē, patiesību sakot, spoži parādīja savu jauna politiķa potenciālu, iespējams, izraisot simpātijas neizlēmušos vēlētājos. Savukārt Lembergam piemīt viņa tradicionālais stils, kurā mijas saprātīgas saimnieciskas tēmas ar, manuprāt, nesaprātīgu retoriku, kas skatītājiem jau zināma. Tātad nekā jauna.

Taču sabiedriskā TV ar šādu savu izvēli, manuprāt, varēja ietekmēt šo vēlēšanu rezultātu. Nedaudz, protams. Un tomēr.

Savukārt demokrātijas principiem visnotaļ atbilstošs ir izrādījies Aldis Gobzems, kurš jebkur spējīgs ieviest haosu un personīgu apvainojumu „kultūru”.

No Saeimas izmeta ne tikai Aldi Gobzemu, kurš bija uztaisījis sev jaunpartiju, bet arī vecpartiju „Konservatīvie” ar visu Bordānu priekšgalā. Esat domājis par šo politisko aizgājēju?

Ne tikai Lemberga faktors nolika „Konservatīvos” zem strīpas, bet arī neveiksmes ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, ostu reforma, skolotāju streiku draudi. Bet, manuprāt, visvairāk viņu rezultātu ietekmēja savas ideoloģijas nodošana. To vēlētājs uztvēra vissāpīgāk.

No Saeimas ārā ir arī „Attīstībai/Par”, kuras aizsardzības ministrs Artis Pabriks rosināja valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Mums vienmēr bijusi pozitīva attieksme. Bet! Jābūt valsts aizsardzības koncepcijai, kas izskaidro ikviena cilvēka vietu tajā. Valsts jau netiek sargāta tikai ierakumos. Jābūt visam kopā: obligātajam dienestam, zemessardzei, rezervistu instrumenta izveidošanai ar brigāžu attīstību, ar civilo aizsardzību, ar iekšlietu struktūru un ugunsdzēsējiem, ar apmācību skolās. Mums katram jāzina, kā rīkoties, ne tikai jāmeklē soma „nākamajām 72 stundām”. Brāķis, kas ieviests Arta Pabrika rosinātajā likumā, ir jālabo. Un mēs to arī darīsim.

Pabeidzot par vēlēšanām: cik partijām vajadzētu veidot koalīciju?

Galds ir stabils uz trim kājām, kaut arī grīda, iespējams, nav līdzena. Ja tam būs četras kājas un ja, nedod dies, viena kāja būs par dažiem milimetriem īsāka vai garāka, galds ne mirkli nebūs stabils. Koalīcijas kodolam jāsastāv no trim partijām, saprātīgā proporcijā pārstāvot nacionāla, konservatīva un liberāla vēlētāja intereses, kas, manuprāt, ir pašpietiekams Latvijas attīstības pamats. Tāds būtu sabiedrības vairākuma intereses pārstāvošs kodols.