Aigars Strupišs: Tieslietu ministrs man teica, ka ar "Neatkarīgo" nedrīkstot runāt

Par tiesu darba uzlabošanu, politiķu jaukšanos tiesu sistēmas darbā, Satversmes un Eiropas Savienības likumdošanas sadursmi “Neatkarīgās” intervija ar Augstākās tiesas (Senāta) priekšsēdētāju Aigaru Strupišu
04.11.2022. Rolands Pētersons Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Strupiša kungs, nu jau gandrīz divarpus gadus jūs esat Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja amatā. Kā jums ir veicies, par ko jūs lepojaties?

Lepošos varbūt pēc gadiem pieciem, kad būs manis iesākto pārmaiņu rezultāti. Redziet, būdams AT priekšsēdētājs, es vienlaikus esmu arī Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Un, ja man ir jānovērtē, cik daudz darba laika man aizņem viens vai otrs amats, tad šobrīd es teiktu, ka divas trešdaļas laika aizņem Tieslietu padomes jautājumi. Runa ir par visas tiesu sistēmas, ne tikai AT attīstību.

Ar ko es lepojos AT kontekstā? Ar daudz ko, bet šobrīd prātā ir tas, ka par AT tiesnešiem nupat kļuvuši ļoti augsta līmeņa juristi. Jā, viņi iepriekš nav bijuši tiesneši, bet es domāju, ka ir jābūt balansam - tas, ka cilvēks nāk no akadēmiskās jomas vai citas juridiskās profesijas, manuprāt, ir tikai labi, tas paver vaļā sistēmu. Jo, savā - tiesnešu - sulā vāroties, mēs viegli varam nonākt stagnācijā un korporatīvismā.

Protams, jauno tiesnešu stāšanās amatā ir saistīta ar mūsu izstrādāto jauno ļoti nopietno atlases sistēmu, kas ietver arī psihologa pārbaudi. Lai tiesnešu amatos nenonāk cilvēki, kuriem tur nebūtu jānonāk.

Mēs nopietni strādājam arī pie nolēmumu kvalitātes uzlabošanas, jo tiesu spriedumiem ir jābūt saprotamiem. Tūlīt tiks pabeigts darbs pie spriedumu rakstīšanas vadlīnijām, kur būs ietverta arī juridiskā metode. Šobrīd ir tā - kā nu kurš tiesnesis ir mācījies, tā viņš arī raksta spriedumus. Nav vienotas sistēmas. Bet tam tā nevajadzētu būt, visiem spriedumiem vajadzētu būt sastādītiem pēc vienotas metodes. Pasaulē tas tā notiek, tiesneši tiek apmācīti darboties pēc vienotas metodes.

Vai tas attiecas tikai uz AT?

Jā, tas pagaidām attiecas tikai uz AT. Bet nākamais solis būs šādas sistēmas ieviešana arī pirmajās divās tiesu instancēs. Mēs to esam sākuši būvēt tā kā no cepures - vispirms ieviesīsim AT un tad, izejot no tā, kādas prasības būs AT tiesnešiem, tās pielāgosim pārējām instancēm.

Bet tie visi ir salīdzinoši īstermiņa pasākumi. Ilgtermiņa pasākumi ir daudz nopietnāki, un tiem rezultāts vēl nav redzams. Tas būs varbūt pēc gadiem pieciem, pat desmit. Pirmām kārtām jau beidzot ir jāpanāk tiesu neatkarība no izpildvaras, es šeit domāju organizatorisko un finanšu neatkarību. Tā tika politiski solīta jau 2003. gadā pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), bet tas netika izdarīts.

Jāuztur pirms diviem gadiem ieviestie stingrie tiesnešu atlases noteikumi visās instancēs, ieskaitot kandidātu psihologa pārbaudi.

Vai vairums kandidātu AT šo psihologa pārbaudi iztur?

Psihologs nelemj - kandidāts der vai neder, neatsijā kandidātus. Viņš dod tādu kā personas portretu, vērtējumu pēc vairākiem kritērijiem, īpašībām, kuras, mūsuprāt, nepieciešamas tiesnešiem. Godīgums, drosme, spēja mācīties, kritiskā domāšana, intelektuālās spējas. Psihologs tad kandidātiem izsniedz veselu testu sistēmu, kuru aizpildīšana kopā ar individuālu interviju ar katru kandidātu aizņem kādas trīs stundas.

Jūs publiski esat paudis vilšanos par juristu vienotā profesionālās kvalifikācijas eksāmena rezultātiem, norādot, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma pietiekami kvalitatīvi nesagatavo šīs profesijas pārstāvjus. Vai AT tiesnešu atlasi tas neapgrūtina?

Tas vairāk apgrūtina atlasi pirmajā instancē. Jo AT minimālais tiesnešu vecums ir 40 gadu un tur tas līmeņa kritums vēl nav tik ļoti sajūtams. Paies vēl kāds laiks, kamēr tas negatīvais atsitiens sasniegs AT. Bet to ļoti jūt tiesnešu atlasē uz pirmo instanci. Cauri kandidātu sietam tur tiek vidēji tikai kādi 5-7% no kandidātiem.

Kur ir problēma?

Tieši juridiskajās zināšanās.

Tātad runa ir par pamatlietām!

Jā, trūkst pamatzināšanu. Lielākā daļa izkrīt jau 60 jautājumu testā, kurā tiek pārbaudītas vispārīgās zināšanas par Latvijas tiesību sistēmu. Lietas, kuras būtu jāzina ikvienam normāli attīstītam juristam.

Vai ir kaut kādas sakarības, kuru augstskolu absolventiem ir lielākas problēmas?

Mēs šādā aspektā neesam skatījušies.

Atgriežoties pie jautājuma par tiesu sistēmas darba kvalitāti - sabiedrības neizpratni un pat sašutumu bieži vien izraisa garie lietu izskatīšanas termiņi. Kā jums AT ir veicies ar šīs problēmas risināšanu, un kas šajā sakarā tiek darīts zemāko instanču tiesās? Kādi konkrēti soļi ir nepieciešami?

Garie termiņi, ja mēs skatāmies uz sistēmu kopumā, ir spēcīgi iesakņojies mīts. Tam šodien vairs nav īsti pamata, izņemot, protams, dažas atsevišķas lietas, kuras tiešām kavējas un kurām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Ja mēs paskatāmies ES statistiku, Latvija ir pirmajā trijniekā pozitīvā nozīmē lietu izskatīšanas termiņos civillietās, komerclietās un administratīvajās lietās. Tas patiesībā ir izcils rādītājs!

Bet, jā, ja mēs atgriežamies pie lietām, kur tiešām parādās šie garie termiņi, tad tās pārsvarā ir krimināllietas, kurās ir zināmas objektīvas problēmas, šo lietu sarežģītais raksturs. Protams, gadās arī, kad tiesnesis neizmanto visu potenciālu, kas viņam ir dots, lai lietu izskatītu ātrāk.

Klasiska problēma ir situācija, kad lietas dalībnieki, liecinieki, dažkārt arī apsūdzētie atrodas ārzemēs. Viņus nevar atrast, dabūt uz tiesas sēdi. Policija aiziet uz deklarēto adresi, nevienu tur neatrod, raksta tiesai, ka attiecīgo personu nav iespējams atrast. Tiesas sēdi atliek.

Šī problēma būtu jārisina tā, ka šie liecinieki būtu jāslēdz ārā no apsūdzības, ja viņus nav iespējams nogādāt tiesas zālē. Tas ir viens risinājums.

Cita problēma - gadās, kad advokāti neatnāk uz tiesas sēdi. Ir bijušas situācijas, kad advokāts neierodas, bet tiesnesis tikai pakrata ar pirkstu. Tas nav normāli, jo tiek lieki, bez jēgas tērēta nodokļu maksātāju nauda. Tiesneša resurss, palīgu resurss, sekretāra resurss. Tiesnesis gatavojas lietas izskatīšanai, tiek izniekots laiks, izniekots valsts un sabiedriskais resurss. Par to advokātam būtu jāsaņem ļoti nopietns sods. Es ar atsevišķiem tiesnešiem esmu par to runājis. Jo ir tiesneši, kuri šādos gadījumos baidās piemērot bargākās sankcijas.

Kādas tās ir?

Naudas sods. Kriminālprocesā, piemēram, tas var būt pat pusotrs tūkstotis eiro.

Kāpēc tiesneši baidās piemērot bargas sankcijas? Vai tas ir profesionalitātes, izglītības trūkums?

Varbūt drosmes pietrūkst? Es tiešām nezinu. Neviens jau neatzīstas, kāpēc to nedara. Viņam ir izvēles iespēja - var izteikt brīdinājumu vai piemērot naudas sodu.

Sabiedrībai reizēm rodas iespaids, ka notiek kaut kāda saspēle starp tiesnešiem un prokuroriem vai advokātiem. Advokāti neierodas, tiesnesis uz to skatās caur pirkstiem. Rezultātā lieta vienu vai otru iemeslu dēļ tiek vilkta garumā. Vai šāda apzināti saskaņota taktika ir iespējama?

Teorētiski iespējams ir viss, bet, lai uz to kaut kā reaģētu, vajag pierādījumus. Bet es piekrītu, ka dažkārt tāds iespaids var rasties, ka tiesnesis nebūt nejūtas aizskarts, ka tiesas sēde ir jāatliek. Var pat rasties iespaids, ka tiesnesis varbūt nav pienācīgi sagatavojies sēdei, tāpēc ir priecīgs, ka lieta nav jāskata, jo kāds nav ieradies.

Pēdējā laikā manāma tendence, ka tiesas ir vairākkārt attaisnojušas apsūdzētos skaļās, politiski un sabiedriski nozīmīgās lietās. Piemēram, Zolitūdes lielveikala lieta, bijušā “Latvijas dzelzceļa” vadītāja Uģa Magoņa lieta, viena no Andra Šķēles lietām, Saeimas deputāta Ata Zakatistova lieta. Kāpēc tas tā notiek - vai pie vainas ir slikti veikta izmeklēšana, apsūdzības uzturēšana? Vai varbūt aizdomās turamajiem ir pārāk labi advokāti?

Pārāk labs advokāts nevar būt šķērslis, ja ir labs tiesnesis. To īsti nevar vispārināt, katrā konkrētā gadījumā problēma slēpjas kaut kur citur.

Labi, paņemsim to pašu Uģa Magoņa lietu. Kur tur ir bijusi problēma?

Tur ir problēma ar pierādījumiem. Es gan nekādā ziņā negribētu norādīt apgabaltiesai, ko darīt. Bet, jā, sākotnējās indikācijas, kas parādījās pirmās instances tiesā, liecināja, ka ir problēmas ar pierādījumiem. Kas ir izmeklēšanas stadijas atbildība [lietu izmeklēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, red.].

Redziet, tiesas darbs lielā mērā ir atkarīgs no tā, kas ir noticis iepriekš - kā ir strādājusi izmeklēšana, apsūdzības uzturētājs, proti, prokuratūra - bet tiesa ir tā visa gala rezultāts. Šajā konkrētajā lietā tiesnesis attaisnojošu spriedumu balstīja uz tā, ka ir problēmas ar pierādījumiem.

Šī nav pirmā lieta, kur pierādījumu bāze ir pietrūkusi. Un tad rodas jautājums par izmeklēšanas kvalitāti vai pat kaut kādu apzinātu lietu safabricēšanu. Vai tur ir kāda sistēmiska problēma?

Sistēmiskā problēma ir tā, ka ir bedre izmeklētāju izglītībā līdz ar Policijas akadēmijas likvidēšanu.

Vai tagad plānotā jaunā augstskola to risinās?

Es ceru, ka jā. Bet tas nenovērsīs tās bedres sekas, kurā mēs tagad esam. Ir pagājuši jau 13 gadi kopš Policijas akadēmijas likvidēšanas [to izdarīja Valda Dombrovska valdība 2009. gadā, red.]. Šajā laikā izmeklētāji netika apmācīti, sistēmā izveidojās pamatīgs robs. Jautājums arī, kas būs ar [jaunās augstskolas] infrastruktūru, no kurienes tā ņems pasniedzējus. Jo pasniedzējiem jau arī izveidojās bedre, tukšuma posms, kurā liela daļa jau droši vien ir aizgājusi pensijā. Jauni vietā nav nākuši, šiem vecajiem pasniedzējiem mācekļu nebija. Līdz ar to tur var būt liela problēma. Jo Latvijā jau pasniedzēju resurss nav tik liels.

Tad, jūsuprāt, lielāka problēma ir ar fizisku izmeklētāju trūkumu vai ar viņu profesionālo sagatavotību?

Es domāju, gan tā, gan tā. Es neesmu tik informēts policistu apmācības jautājumos, lai kaut ko teiktu par skaitļiem vai izglītības līmeni. Bet tas, ka ar pierādījumiem ir problēmas, ir fakts.

Runājot par smagiem noziegumiem, skaļām lietām, pasūtījuma slepkavībām - vai nevajadzētu ieviest īpaši svarīgu izmeklētāju nodaļu, kāda kādreiz pastāvēja? Kas uzreiz pieslēgtos šādu lietu risināšanai, kur bieži vien izšķirīgi svarīgas ir pirmās 48 stundas.

Tā gluži nav tiesas funkcija par to spriest... bet, protams, specializācija saprāta robežās ir laba lieta. Iespējams, tas tiešām palīdzētu.

Pēc jūsu novērojumiem, cik bieži praksē apelācijas instances spriedums atšķiras no pirmās instances sprieduma? Vai tādu gadījumu ir daudz?

Pietiekami daudz. Un tur ne vienmēr var pateikt, ka tieši apelācijas instances spriedums ir pareizāks. Gadās arī otrādi. Piemēram, ja lieta nonāk Senātā [Augstākā tiesa, red.] ne vienmēr ir tā, ka Senāts piekrīt apelācijas spriedumam. Var gadīties arī, ka Senāts pasaka - apelācija ir spriedusi nepareizi, ne pirmā instance.

Kur slēpjas atslēga - kādēļ šie spriedumi mēdz būt atšķirīgi? Vai tiešām tiesneši vienā vai otrā instancē nav pietiekami kvalificēti? Vai arī šeit atkal ir kaut kādas problēmas ar pierādījumu pietiekamību un to dažādu interpretāciju?

To ir grūti vispārināt. Pirmkārt, interpretācijas jautājumi. Otrkārt, liela daļa problēmas tiešām ir pierādījumos. Senātā nevajadzētu nonākt tik daudzām lietām, kur problēma ir pierādījumu bāzē. Pirms gadiem trim četriem es teicu, ka tie ir kādi 30-40% gadījumu, varbūt tagad šis īpatsvars ir mazinājies līdz kādiem 25-30% no visām lietām.

Te jāuzsver, ka Senāts nevērtē pierādījumus. Senāts var tikai pateikt - nav pietiekami izvērtēts, un nosūtīt atpakaļ. Bet principā šādām lietām nevajadzētu būt vispār. Tāpēc liels akcents ir liekams uz pirmās un otrās instances tiesnešu apmācību, kā izvērtēt pierādījumus. Ko mēs arī darām.

Kā jūs vērtējat situāciju, kad prokuratūru pirmās instances spriedums neapmierina un tā tiesvedības vidū maina apsūdzību? Vai šāda prakse nepārkāpj apsūdzētā tiesības - viņam taču nākas vispirms gatavoties vienai apsūdzībai, bet pēc tam citai - jau uz citiem pamatiem balstītai?

Piemēram, Civilprocesā ir strikti noteiktas prasības robežas, kuras nedrīkst grozīt līdz pat galīgajam spriedumam. Tās var grozīt tikai līdz brīdim, kad sākas lietas izskatīšana pēc būtības. No šī brīža prasība kļūst kā iecirsta akmenī un ārpus tās nedrīkst iziet.

Es jums piekrītu tajā ziņā, ka no tās personas viedokļa, kura aizstāvas, šī civilprocesa norma ir laba. Ir jāzina, pret ko aizstāvēties.

Varbūt šeit ir nepieciešami Kriminālprocesa likuma grozījumi, šādu praksi ieviešot arī krimināllietās?

Iespējams. Tomēr jāatceras, ka apsūdzību var grozīt arī uz vieglāko pusi.

Starp citu, vai gadījumā prokuratūrā nav nerakstīts uzstādījums par katru cenu iet lietā līdz galam, līdz pēdējai instancei pat tad, kad skaidri redzams, ka to nav iespējams uzvarēt? Tā faktiski velti tērējot valsts budžeta resursus. Ir valstis, kur ir ierasta prakse, kad prokuratūra procesu pārtrauc, ja redz, ka lietu turpināt nav lietderīgi.

Man nav līdzi konkrētu skaitļu, bet, manuprāt, attaisnojošo spriedumu skaits tomēr ir salīdzinoši mazs. Līdz ar to es teiktu, ka vairumā gadījumu tas iekļaujas pelēkajā zonā, kur izmeklēšanas gaitā un procesa sākumā īsti vēl nav redzams, kā tiesa varētu spriest. Es domāju, ka gadījumos, ja redzams, ka lieta ir bezcerīga, prokurors atsakās no apsūdzības. Tas būtu tikai normāli - netērēt publiskos resursus nevajadzīgām tiesvedībām.

Bet, nu, prokurors savos lēmumos ir neatkarīgs, ja viņš uzskata, ka lieta jāturpina, viņš turpina. Un prokurora neatkarība jāsargā tāpat kā tiesneša neatkarība.

Būtiska sabiedrību interesējoša tēma ir politikas iejaukšanās tiesu varā. Pērn Latvijas Universitāte veica pētījumu, kurā 70% aptaujāto tiesnešu atzina, ka tiesu sistēmā notiek politiska iejaukšanās un ka šī iejaukšanās pamatā nāk no Tieslietu ministrijas (TM). Kā jūs to komentētu?

Ir skaidri jādefinē, kas ar to iejaukšanos tiek saprasts. Tā nekādā gadījumā nav iejaukšanās tiesu ikdienas darbā, tiesas spriešanā. Neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, kad kāds politiķis mēģinātu kādu tiesnesi ietekmēt. Varbūt kaut kādas individuālas sarunas ir notikušas, to es nezinu. Bet šeit [pētījumā] ir runa par sistēmisko ietekmi. Un tā sistēmiskā ietekme pamatā parādās divos virzienos. Viens ir tas, ka saskaņā ar likumu TM un tieslietu ministrs joprojām veic tiesu organizatorisko vadību, var izdot dažādus noteikumus, kā tiesām darboties. Taču tīri administratīvi, ne spriežot lietas. Lietu spriešanu nosaka tikai procesuālais likums.

Otrs ir budžets. Ir labi zināms princips - tas, kurš tur maku, arī lielā mērā ir noteicējs. Un te mēs labi redzam starpību starp AT, kas ir patstāvīga gan budžeta, gan organizatoriskajos jautājumos, un pirmās un otrās instances tiesām, kuras budžeta un organizatoriskajos jautājumos būtībā ir padotas izpildvarai. Mēs AT varam saprāta robežās attīstīt savus iekšējos resursus, izmantot tos, kā nepieciešams Piemēram, pielāgot palīgu, padomnieku skaitu, arī maksāt viņiem samērīgu atlīdzību. Pirmajā un otrajā instancē tas nav iespējams, jo tas viss ir administratīvajā kontrolē, un, kāds ministrijā ir uzstādījums, tā Tiesu administrācija dara. Formāli Tiesu administrācija ir atsevišķa institūcija, taču tā ir TM padotībā.

Tieslietu padomes un arī mans personiskais uzstādījums ir, ka ir jāizpilda 2003. gada solījumi un Tiesu administrācija jāpārliek no TM uz Tieslietu padomi. Kas atrisina šo visu problēmu. Tādā gadījumā budžeta pieprasījumu sastāda, iesniedz Saeimā un aizstāv Tieslietu padome.

Es saprotu, problēma ir tajā, ka pirmās un otrās instances tiesnešiem var rasties sajūta, ka, pieņemot “nepareizus” lēmumus, var sekot Tieslietu ministrijas “atriebība”, piegriežot līdzekļus...

Jā. Protams, skaļi to neviens neteiks, bet tāda iespēja teorētiski pastāv. Un tas ir potenciāls politiskās ietekmes rīks uz tiesu darbu. Runa pat var nebūt par klasisku līdzekļu piegriešanu, bet rafinētākām metodēm.

Otra lieta - redziet, šī sistēma nerada priekšnoteikumus stabilai tiesu attīstībai. Jo pārāk daudz kas ir atkarīgs no tā, kurš nonāk tieslietu ministra amatā. Un tā ir politiska nejaušība, no kuras nevar izvairīties. Ja runa ir par Tieslietu padomi, tad tiesu sistēma vienmēr ir tiesu sistēma. Tā ir prognozējama. Ministrs ir viens cilvēks, kurš mainās salīdzinoši bieži. Tieslietu padome tomēr sastāv no 15 cilvēkiem, kuri diskutē, nāk klajā ar izdiskutētiem, izsvērtiem priekšlikumiem. Ministrs ir viens. Viņam ienāk prātā - viņš dara tā, viņam neienāk prātā, viņš dara šitā. Nejaušības faktors - kurš cilvēks kļūs par ministru - var pilnībā mainīt situāciju tiesu sistēmā.

Līdz ar to tiesu sistēmā nav iespējama prognozējamība, pēctecība. Tā ir būtiska problēma. Piemēram, tagad ir sašutuši pirmās un otrās instances tiesu darbinieki, viņi gatavojas streikot, ja viņiem nepacels algas. Tas ilgu laiku bija iesaldēts jautājums, jo izpildvara nekādi nerīkojās, lai šo jautājumu risinātu. AT mēs to esam elastīgi atrisinājuši, mums tādas problēmas nav.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Jūs savulaik publiski izteicāties vēl skarbāk: “Izpildvara Tieslietu ministrijas personā par katru cenu vēlas saglabāt kontroli pār tiesām.” Tas bija 2021. gada martā, kad jums bija konflikts ar tieslietu ministru Jāni Bordānu. Vai jūs joprojām teiktu, ka izpildvara apzināti cenšas saglabāt šo kontroli?

Izpildvara mums tūlīt mainīsies. Nāks jauna valdība, varbūt tai būs cita pieeja. Es katrā ziņā ceru, ka tai būs cita pieeja. Jūsu citētie mani vārdi tika teikti situācijā, kad tieslietu ministrs ļoti krasi nostājās pret Tieslietu padomes stratēģijas punktu, ka Tiesu administrācija būtu jāpārņem Tieslietu padomes pārziņā. Mums [ar Jāni Bordānu, red.] šajā jautājumā bija nesamierināmas pretrunas, tādēļ arī bija šāds mans izteikums. Toreiz tas pilnībā atbilda situācijai.

Bet, kā jau es teicu - par laimi, valdības mainās! Un ir cerība, ka jaunā valdība sapratīs, ka nevar tiesu sistēmu turēt TM pārziņā. Galu galā, arī solījums Eiropai jāizpilda.

Starp citu, man, šķiet, pagājušajā gadā pat tika izteikts pārmetums par manu interviju “Neatkarīgajai” - ka ar to mediju nedrīkstot runāt. Ja ministrs to atļaujas attiecībā uz Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kurš nav viņam organizatoriski padots, neizbēgams ir jautājums, ko viņš atļaujas attiecībā uz pirmās un otrās instances tiesu priekšsēdētājiem? Mana pozīcija ir viennozīmīga - es runāju ar visiem legālajiem medijiem, jo mans pienākums ir informēt visu Latvijas sabiedrību, nevis atsevišķas sabiedrības grupas.

Cik citās ES valstīs ir ierasta prakse, kad tieslietu ministrs izsaka piezīmes par kādiem konkrētiem tiesu spriedumiem, kā tas Bordāna kunga ministrēšanas laikā notika ne reizi vien?

Godīgi sakot, man nenāk prātā, kad kāds politiķis citās ES valstīs būtu izteicies par konkrētiem spriedumiem. Es gan nesaku, ka tas noteikti nav noticis. Bet jebkurā gadījumā - redziet, neviens spriedums nav ārpus kritikas. Par to nav šaubu. Var kritizēt, izteikt viedokļus. Vienalga, publika, akadēmiķi, ministrs. Bet šai kritikai ir jābūt pamatotai. Pirmkārt, ir jāpārzina temats, par ko runā. Otrkārt, tai ir jābūt konstruktīvai kritikai, nevis vienkārši - man nepatīk iznākums. Kā tas bija šajā gadījumā. Tāpēc arī bija tik asa reakcija no Tieslietu padomes puses.

Jūs domājat, Magoņa lietā?

Jā, jā, Magoņa lietā, kad ministrs nāca klajā ar savu paziņojumu [par pirmās instances tiesas spriedumu, red.]. Tāpēc Tieslietu padome asi reaģēja, sakot, ka nav jau pilnā sprieduma. Neviens spriedumu nav lasījis, bet ko jūs tagad mēģināt stāstīt! Izsakāt viedokli par spriedumu, kuru neviens nav lasījis!

Tad lūk, lai tiesas spriedumu kritizētu, ir jāzina tā pamatojums, un kritikai ir jābūt argumentētai!

Jūs asi paudāt savu nostāju arī par Sanitas Osipovas neapstiprināšanu AT tiesneses amatā. Jūs toreiz pēc Saeimas noraidošā lēmuma pat paziņojāt, ka valstī ir iestājusies konstitucionālā krīze. Kādēļ jūs toreiz bijāt tik satraukts?

Es nebiju satraukts. Es vienkārši konstatēju faktu, ka likumdevējs, reaģējot uz konkrētiem Satversmes tiesas spriedumiem, liedza Satversmes tiesas tiesnesim tālākas tiesneša karjeras iespēju. Un kvalificēju šo faktu juridiski.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka likumdevējs būtībā nodemonstrēja muskuļus - mēs varam to izdarīt! Bet uz tiesu varu tas atstāja tādu iespaidu, ka uzticība tiesu varai samazinās. Jo tas parāda, ka likumdevējs var ietekmēt tiesu varas sastāvu, ja tam nepatīk konkrēti spriedumi. Viņš var šiem tiesnešiem vienkārši neļaut tālāk darboties.

Īpaši svarīgi tas ir tāpēc, ka mums jau kādu laiku darbojas Ekonomisko lietu tiesa. Visi Ekonomiskās tiesas tiesneši ir apstiprināti pagaidu amatā, tikai uz trim gadiem. Pēc pusotra gada viņus pārapstiprinās. Ja to darīs Saeima, kur ir garantija, ka netiks ņemti vērā viņu spriedumi, kas nav tīkami vienai vai otrai pusei? Un tad kā lai sabiedrība uzticas šiem tiesnešiem, zinot, ka šāds potenciāls ietekmēšanas mehānisms pastāv?

Līdz ar to tās nebija emocijas, uz kā pamata es to teicu. Tas bija izsvērts vērtējums, ka viena valsts vara ir ietekmējusi otru valsts varu pretēji Satversmei. Un kas tad cits tas ir, ja ne konstitucionāla krīze, kad viena vara antikonstitucionāliem līdzekļiem ietekmē citu varu?

Likums jau Saeimai dod šīs tiesības apstiprināt tiesnešus!

Jā, bet jautājums ir, ar kādiem motīviem. Iespējams, ka daži jaunievēlētie Saeimas deputāti būs apbēdināti, to uzzinot, bet likumdevējs nav omnipotents [visvarens, red.]. Savulaik demokrātijās bija tāda teorija, ka parlaments ir omnipotents, īpaši Lielbritānijā. Mūsdienās šis koncepts vairs nav spēkā. Parlaments nevar pieņemt lēmumus, kas ir pretēji konstitūcijai. Piemēram, parlaments nevar neapstiprināt tiesnesi tāpēc, ka tā ir sieviete, vai tāpēc, ka nepatīk šā kandidāta reliģiskā pārliecība u.tml. Ir jābūt leģitīmam iemeslam, kāpēc šis kandidāts netiek apstiprināts. Un šis leģitīmais iemesls ir jāatklāj. Nevar palikt iespaids, ka parlaments ir rīkojies kāda pasūtījuma iespaidā.

Osipovas gadījumā no tribīnes tika atklāti pateikts, ka viņas kandidatūra tiek noraidīta saistībā ar spriedumu, ko Satversmes tiesa pieņēma laikā, kad viņa bija Satversmes tiesas priekšsēdētāja. Manuprāt, tā ir laba prakse, ka parlaments atklāja savas rīcības iemeslu, jo šādā veidā deputāti parādīja savu motivāciju un deva iespēju uz to reaģēt. Pretējā gadījumā šis iemesls paliktu neatklāts. Bet iemeslam ir jābūt leģitīmam.

Gan Saeimas deputāti, gan dažkārt arī tiesu varas pārstāvji, piemēram, Osipovas kundze ar saviem varbūt nediplomātiskajiem izteikumiem, it kā mēģina atdarināt ASV praksi, kur likumdevējs ar tiesu varu atklāti strīdas, turklāt to dara, vadoties no politiskajiem uzskatiem. Latvijā šāda uz politiskiem uzskatiem balstīta lēmumu pieņemšana tiesību jautājumos līdz šim nav bijusi pārlieku raksturīga. Vai tā nav bīstama tendence?

ASV Augstākā tiesa ir pavisam cita veida tiesa. Tā kaut kur ir līdzīga mūsu Satversmes tiesai, taču ir daudz politizētāka. Gan tiesnešu izvēles, gan lēmumu ziņā. Lai gan arī viņi publiski saka, ka neiejaucas politikā. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti nošķirt, kur sākas un beidzas politika.

Bet konkrēto gadījumu es netulkotu kā tiesu varas iejaukšanos politikā, jo Satversmes tiesa ar savu lēmumu [lietā par vecāku pabalsta piešķiršanu viendzimuma pāra partnerei, red.] būtībā aizpildīja to caurumu mūsu tiesībās, ko likumdevējs ilgus gadus apzināti neaizpildīja. Likumdevējs šajā aspektā varēja noteikt jebkādu regulējumu, bet to situāciju vajadzēja risināt. Jo mēs esam ES tiesību telpā un tajā pastāvošie principi pie mums darbojas. Mēs nevaram ignorēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, ES likumdošanu un tiesību praksi. Mēs esam vienā tiesību telpā, sistēma ir vienota. Un ir tā, ka Latvijas tiesa nevar pateikt - ziniet, mums šo jautājumu likumi neregulē, un mēs šīs tiesības neaizsargāsim, jo tas likumā nav noteikts. Tiesai ir jāatrod risinājums. Un Satversmes tiesa šo risinājumu iedeva, vadoties no cilvēktiesību principiem utt. Tā nebija iejaukšanās likumdevēja funkcijā.

Likumdevējs šajā gadījumā atsaucas uz Satversmes 2. pantu, kur ir teikts, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Politiķi saka, ka ar savu nostāju viņi pārstāv savu vēlētāju jeb Latvijas tautas uzskatus. Un Latvijas Satversme šajā gadījumā tiešām kaut kur nonāk pretrunā ar ES likumdošanu un tiesu praksi. Un kas notiktu, ja Saeimas vairākums konsekventi sāktu iestāties par šīm Satversmē paredzētajām Latvijas tautas kā suverēnās varas nesēja tiesībām?

Visādi var notikt. Mēs redzam, kas notiek ES attiecībās ar Poliju vai Ungāriju. Taču, ja Latvija grib būt šajā klubiņā [ES], tad ir jāievēro šī klubiņa noteikumi. Alternatīva ir stāties ārā un veidot tādu politiku, kādu vēlētāji uzskata par nepieciešamu. Bet, ja vēlētāji ir piekrituši dalībai šajā klubiņā, tad jāievēro klubiņa noteikumi.

Tauta jeb vēlētāju vairākums droši vien jums nepiekristu - teiktu, ka varbūt pareizi ir palikt klubiņā, bet cīnīties par savām interesēm un sev saprotamiem noteikumiem, kā to šobrīd dara, piemēram, Polija.

Jā, to var darīt, bet, kamēr šo jauno noteikumu nav, ir jāievēro esošie. Bet neviens jau neaizliedz izvirzīt diskusiju par jauniem, argumentēt utt. Taču mēs arī nevaram teikt, ka vēlētāji domā to vai to. Vēlētāji ir stipri sašķelti, mēs redzam, cik partijas ir ievēlētas Saeimā. Vēlētāji nav vienota grupa ar vienotiem uzskatiem.

Runājot par vēlētāju jeb tautas uzskatu noskaidrošanu - vai fundamentālus jautājumus, kas skar ģimenes tiesību pamatus, sabiedrības kopējās vērtības utt., nebūtu loģiski nodot tautas izlemšanai? Diemžēl Latvijā tautas nobalsošanas sarīkošana ir padarīta maksimāli sarežģīta, gandrīz neiespējama.

Jā, var būt, ka tur ir nepieciešamas izmaiņas. Redziet, savulaik tā [tautas nobalsošanas iespēju samazināšana, red] bija politiska reakcija uz iespējamu Satversmes un demokrātijas apdraudējumu. Ne kā tiesnesis, bet kā Latvijas pilsonis, kuram ir savs viedoklis par tautas lomu valstī, es esmu par to, lai sabiedrība vairāk tiktu iesaistīta lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to no mana personiskā, pilsoniskā viedokļa es atbalstītu lielāku lomu piešķiršanu referendumiem, nekā tas šobrīd ir iespējams. Bet nu politiskā izvēle ir bijusi, kāda bijusi, juridiski man nav iemesla to apšaubīt. Bet demokrātija attīstās tieši viedokļu apmaiņas ceļā...