Tiesībsargs Juris Jansons skarbi kritizē Kariņa valdības darba stilu un rezultātus. Vai pārmaiņas ir sagaidāmas?

Tiesībsargs Juris Jansons nesaudzīgi kritizē valdības rīcību nabadzības mazināšanā un veselības aprūpes sakārtošanā, uzsverot cilvēka tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Vienlaikus viņš kritiski vērtē arī Latvijas pilsoņu salīdzinoši zemo aktivitāti Saeimas vēlēšanās, kas ļauj Saeimai un valdībai daudzos gadījumos pavirši izturēties pret saviem pienākumiem. “Arī tie cilvēki, kuri nepiedalās vēlēšanās, neīstenojot savas Satversmē noteiktās tiesības, ir atbildīgi par politisko rezultātu,” saka tiesībsargs Juris Jansons, intervijā “Neatkarīgajai” atklājot savu skatījumu uz notiekošo Latvijas politikā un iezīmējot sava turpmākā darba prioritātes.
©Oksana Džadana/ F64

Kā jūs vērtējat Latvijas pilsoņu līdzdalību šajās Saeimas vēlēšanās? Kādi ir jūsu novērojumi un secinājumi par to, kā mūsu pilsoņi izlieto savas vēlēšanu tiesības?

Diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, vēlētāju aktivitāte īpaši nav uzlabojusies. Tas nav pareizi, jo pilsoniskajai sabiedrībai ir jāvēlas līdzdarboties pilsoniski - politiskajā dzīvē. Visi, kas nepiedalās vēlēšanās, neapzinās, ka arī ar savu nepiedalīšanos viņi pasīvi ir piedalījušies un ir atbildīgi par vēlēšanu rezultātu, tostarp ir atbildīgi par politisko spēku vietu sadalījumu Saeimā. Nepiedaloties vēlēšanās, cilvēki neapzinās, ka viņi ir suverēns, un saskaņā ar Satversmi suverēnā vara pieder tautai. Liela daļa sabiedrības neapzinās, ka arī no viņiem ir atkarīgs tas, kā mēs dzīvosim turpmākos četrus gadus. Līdzīgi kā mēs prasām vai gaidām no politiķiem ilgtermiņa domāšanu, arī sabiedrībai no šāda redzes punkta ir jāuzņemas atbildība. Arī politiķiem ir jādomā ilgtermiņā, nevis no vienām vēlēšanām līdz otrām. Es teiktu, ka vēlēšanas ir viens no nozīmīgākajiem lēmumiem ikviena pilsoņa dzīvē.

Gan tiesības vēlēt, gan tikt ievēlētam ir cieši saistītas ar tiesībām uz līdzdalību valsts un pašvaldību darbībā. Šīs tiesības nodrošina pilsoņu pārstāvību valsts un pašvaldību darbā un ir viens no demokrātiskas valsts pamatelementiem. Kā jūs vērtējat vēlēšanu rezultātus to personu kontekstā, kuras ir izmantojušas un realizējušas savas tiesības tikt ievēlētām?

Es teikšu tā: ir tāda vispārzināma tēze, ka parlaments zināmā mērā ir pilsoniskās sabiedrības spogulis. Demokrātiskā sabiedrībā ikviens pilsonis var balsot par sev vēlamo sarakstu vai cilvēku, bet nav pieļaujami un tas ir absolūti pretrunā ar mūsu Satversmi, ka Saeimā ievēlētie deputāti varētu paust pretvalstisku viedokli. Mūsu valsts pamati ir ierakstīti Satversmes ievada daļā, un tas ir jāņem vērā gan vēlētājam, gan ievēlētajam.

Vai situācijā, ja parlamentā tiek ievēlētas personas, kas, iespējams, pauž pretvalstisku viedokli, ir iespējams ko darīt?

Manuprāt, te aktīvākai jābūt Centrālajai vēlēšanu komisijai. Tas ir arī viņu atbildības uzdevums, vērtēt deputātu kandidātus, bet iespējams, ka konkrētās personas pirms ievēlēšanas nerunāja publiski to, ko tās runā tagad. Līdz ar to pārmest nedarīšanu vēlēšanu komisijai arī nevar - tā nav nekāda izlūkošanas iestāde. Lai izņemtu no saraksta, ir jābūt tiesiskam pamatam.

Iepriekšējās vēlēšanās, runājot tieši par vēlēšanu procesu, tika uzsvērta vēlēšanu norises pieejamība dažādām sabiedrības grupām. Arī šajās vēlēšanās Tiesībsarga birojs novēroja vēlēšanas ieslodzījuma vietās un psihiatriskajās slimnīcās - kādi ir secinājumi, vai ir reāli uzlabojumi tiesībās vēlēt un tikt ievēlētam tieši no praktiskās īstenojamības viedokļa, lai šīs tiesības netiktu nepamatoti ierobežotas?

Pie secinājumiem mēs vēl strādājam, bet pirmsšķietami varu teikt, ka no vēlēšanām uz vēlēšanām situācija uzlabojas, jo šo iestāžu darbinieki, varētu teikt tā, profesionalizējas šajos jautājumos. Psihoneiroloģiskajās klīnikās nodrošināt kvalitatīvu vēlēšanu procesu ir diezgan liels izaicinājums, taču mēs redzam, ka darbinieki mūsu rekomendācijas ņem vērā un nodrošina iespēju vēlēt pienācīgā kārtā. Jāsaka gan - kā jūs jau zināt - sabiedrības attieksme nav vienoti skaidra un pieņemoša, īpaši, ja mēs runājam par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem vai psihiskām slimībām.

Šajā jomā mums vēl ir daudz darāmā, bet sakiet, kāda bijusi tiesībsarga sadarbība ar Krišjāņa Kariņa vadīto valdību? Kāda tā ir bijusi attieksmes ziņā?

Sadarbība bija atkarīga no tā, kāda tēma, kāds problēmjautājums tika risināts. Sociālo tiesību jomā sadarbība bija - es izteikšos latīņu valodā - “klumburu klumburiem” (smejas). Par attieksmi un arī sadarbību liecina pēc mūsu ierosmes uzsāktie Satversmes tiesas procesi. Pēc mūsu pieteikumiem Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākus jautājumus un ir sagatavojusi spriedumus - tie ir konkrēti lēmumi, kas ietver ar cilvēka cieņu saistītus jautājumus, un, manuprāt, tie ir savā ziņā inovatīvi.

Kāpēs es pieminu šos Satversmes tiesas spriedumus? Jo tiesas procesā bija sāpīgi skatīties, kā ierēdņi nodarbojas ar laipošanu un atsevišķos gadījumos pat ar melošanu. Piemēram, aktuāls bija un joprojām ir jautājums - kam ir paredzēts garantētais minimālais ienākums? To nodrošina cilvēkiem, kuri nesaņem neko. Mēs jautājām, kas tas ir un kāpēc ir šie 64 eiro? Neviens nevar paskaidrot. Ir viena summa - dariet, ko vēlaties. Tieši tāda pati situācija ar sociālā nodrošinājuma pabalstu, ko saņem cilvēki, kuri nevar pretendēt uz pensiju.

Mēs secinājām, ka šie minimālie ienākuma līmeņi ir noteikti bez jebkādiem aprēķiniem, tie izpaužas vienkārši kā politiska vienošanās, un rezultātā tie tiek finansēti pēc tāda kā pārpalikuma principa. Jā, tie ir finansiāli ietilpīgi temati, bet jebkurā gadījumā cilvēkam ir jābūt spējīgam segt minimālās vajadzības, un, ja cilvēks to nevar izdarīt pats, valstij viņam ir jāpalīdz. Cilvēkam ir tiesības vēlēt, bet, ja viņš fiziski nevar nokļūt līdz vēlēšanām, ja viņam ir sociāli ekonomiski šķēršļi būt politiski aktīvam, cilvēkam politiskās tiesības ir liegtas. Minimālie ienākumu līmeņi nevar būt no gaisa pagrābti, un šī ir aktualitāte, pie kuras mēs arī pašlaik strādājam. Profesionālā atbildība ir ļoti zemā līmenī. Satversmes tiesas spriedumi ir jāievēro, un, kamēr šī attieksme nemainīsies, mēs spersim vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ. Ir jautājumi, kur sadarbība ar valdību ir veikusies labāk. Vēlos arī piebilst, ka daudzus jautājumus nevar atrisināt tikai viena ministrija, piemēram, vides pieejamība, kam Tiesībsarga birojs pievērš īpašu uzmanību. Diemžēl situācija joprojām ir katastrofāla, un uzlabojumi nāk ļoti lēni.

Nesenā “Neatkarīgās” intervijā ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Aigaru Strupišu izskanēja nepatīkams secinājums, ka “de facto” mūsu valstī joprojām ir reāla politiskā ietekme uz tiesām, kas ir saistīta ar tiesu atkarību no Tieslietu ministrijas finansējuma, kas iet caur Tiesu administrāciju. Kā jūs vērtējat, vai un kas būtu darāms un kam, lai beidzot šo politisko ietekmi reāli izbeigtu?

Es atturēšos apgalvot, ka ir politiskā ietekme uz tiesām, jo es neesmu tiesnesis. Visticamāk, Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir šāda informācija un ir šāda pieredze. Te būtu vairākas nianses. Pirmkārt, un tās ir manas personiskās pārdomas. Man ir tiesības piedalīties Tieslietu padomē kā novērotājam, bez balsstiesībām. Tieslietu padomes locekļu vidū nevajadzētu būt politiķiem. Tur nevajadzētu būt Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājam, tur nekādā gadījumā nevajadzētu būt tieslietu ministram. Tieslietu padomē jābūt tikai un vienīgi juristiem. Tieslietu padome lemj par tiesnešiem, un tagad tur politiķi arī piedalās, un šie paši politiķi vēl Saeimā lemj par tiesnešu ievēlēšanu. Optimāli būtu, ka to izlemj tikai juristu cunfte. Tai ir jābūt profesionālai institūcijai, kur var apspriest visus jautājumus, kas ir saistīti ar tiesu attīstību. Runājot savukārt par finansējumu - tas ir ministrijas un ministra profesionalitātes jautājums. Ja ministrs ir ar konkrētu nostāju, ka tiesas ir neatkarīgas, tādām tām ir jābūt. Politiķiem maksimāli jāattālinās no lēmumu pieņemšanas tieslietu jomā. Protams, Saeimai ir atbildība, apstiprinot tiesnešus amatā, bet arī te nedrīkst būt tāda situācija kā “patīk, nepatīk”. Jābūt ļoti radikāliem iemesliem, lai to vai citu kandidātu nevirzītu apstiprināšanai tiesneša amatā.

Vai tiesībsargs izjūt un novēro politisko ietekmi vai spiedienu uz biroju? Vai varbūt politiski pastiprinātu interesi par kādiem konkrētiem jautājumiem?

Man vairāku gadu garumā ir pārmests, ka esmu vienai vai otrai “krāsai” piederīgs, bet savas darbības laikā es esmu pierādījis, ka neesmu piederīgs nevienai politiskajai partijai. Uz mani pat nemēģina izdarīt spiedienu. Sākotnēji man, izskatot kādus likumprojektus parlamentā, ir bijuši aicinājumi: atnāciet uz frakciju! Nē, uz frakcijām es neiešu, jo, ja mēs runājam par likumprojektiem, tam ir domātas komisijas, kurās es varu skaidrot savu viedokli. Politiskā līmenī spiediens netiek izdarīts, bet ir situācijas, kad konsultējas. Man ir ļoti vienkārši atbildēt uz šādu politiķu interesi - Tiesībsarga birojā strādā augstas kvalitātes juristi, nav iespējams ietekmēt šos profesionāļus, pat ja būtu kāda politiska interese. Mana autoritāte būtu beigusies tieši tajā mirklī, ja es kaut ko tādu atļautos pateikt. Tas ir visa mūsu biroja un manas autoritātes jautājums.

Nesaudzīgi kritizējat valdību nabadzības novēršanas jautājumos. Vairākkārt rakstīti ziņojumi un vēstules, Satversmes tiesas process par pabalstu neatbilstību Satversmei - tomēr joprojām cilvēka cienīgas dzīves nodrošinājums nav panākts. Kāpēc, jūsuprāt, tik grūti klājas ar šo jautājumu sakārtošanu? Vai vienmēr tikai un vienīgi noteicošais ir budžets un tā iespējas?

Tas patiešām ir liels izaicinājums. Teiksim tā: cilvēktiesību klasika ir pilsoniskās un politiskās tiesības, un tad, kad Tiesībsarga birojs izvirzīja kā prioritāti arī sociālās tiesības, sākotnēji, iespējams, bija neizpratne. Mūsuprāt, un mēs to esam pierādījuši, ka sociālās tiesības un politiskās tiesības ir nesaraujami saistītas. Valstij ir jāpalīdz cilvēkiem izrauties no nabadzības, nostāties pašiem uz savām kājām, lai cilvēks būtu pašpietiekams un varētu parūpēties par sevi, un tas valstij būtu liels ieguvums. Tas ir sociāli atbildīgas valsts uzdevums. Mēs nevaram runāt par politiski atbildīgu sabiedrību, ja tā nevar nodrošināt pamata tiesības. Vispār sociālās tiesības kā cilvēktiesību elements sākotnēji netika uztvertas kā pašsaprotamas, arī pasaulē un Eiropas Savienībā ir diskutēts - jūs jau zināt šo diskusiju -, ka sociālie jautājumi nav vispārēji jautājumi, kuros jābūt vienotai nostājai visā Eiropā, katra valsts pati atbildīga. Taču tagad šis uzskats mainās, un arī pateicoties Latvijas viedoklim. Piemēram, Eiropas Savienībā spriež par minimālo algu, kas būtu noteikta pēc vienotiem principiem.

Vai jūs varat definēt galvenos tiesībsarga mērķus, kas ir sasniedzami labas pārvaldības principu jomā tuvākā gada, divu laikā? Kas mums ir jāizdara, un kā mēs to varam sasniegt? Publiski ir izskanējis, ka labai pārvaldībai mūsu valstī seko gan Valsts kontrole, gan attiecībā uz valsts kapitālsabiedrībām - īpaša privāta biedrība Baltijas korporatīvās pārvaldības institūts (BICG). Kāds ir jūsu viedoklis par šīm organizācijām, to reālajām funkcijām un vai BICG gadījumā tas tomēr nav politiskās ietekmes sadales instruments, jo nav saprotams, kādēļ situācijā, kad mums labai pārvaldībai seko gan tiesībsargs, gan Valsts kontrole, ir vēl nepieciešama šāda privāta organizācija?

Es jums nevarēšu komentēt šo jautājumu par privātas kompānijas iesaisti labas pārvaldības nodrošināšanas jautājumos, bet kopumā, runājot par labu pārvaldību, viss ir ļoti vienkārši, bet vienlaikus sarežģīti. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā ir ļoti precīzi, konkrēti uzrakstīts, kas ir laba pārvaldība, un tur nebūtu nekāds privātais sektors jāpiesaista uzraudzībai, jo mums jau ir virkne institūciju, kas to dara. Labu pārvaldību nodrošina vai nenodrošina ierēdņi. Milzīga atbildība valsts iestādēs, ministrijās ir valsts sekretāriem kā augstākajiem ierēdņiem. Tas ir profesionalitātes un attieksmes jautājums, kādus kontroles mehānismus mēs ieviešam, lai labas pārvaldības princips tiktu ievērots. Viens no šiem principiem ir attieksme pret cilvēku. Mēs domājam arvien jaunus veidus, kā sistēmiski, kompleksi risināt labas pārvaldības jautājumus.

Jūs ikdienā skatāt virkni iedzīvotāju sūdzību, iesniegumu. Vai pēc attieksmes pret cilvēkiem varam secināt, vai tiek nodrošināta laba pārvaldība?

Situācija dažādās valsts iestādēs ir dažāda, taču kopumā laba pārvaldība, kādu to redz cilvēks, kurš ar to saskaras, nav nodrošināta. Es, iespējams, pārāk kritiski un neiecietīgi pieeju šim jautājumam. Jādomā un vēlreiz jādomā, kā runāt un rakstīt cilvēkiem, un, pat ja tas ir atteikums un nav objektīva pamata apmierināt cilvēka prasību, arī atteikumu var uzrakstīt ar cieņu.

Atgriezīsimies nesenā pagātnē, kad valstī plosījās Covid-19. Jūsuprāt, vai visi Covid-19 laika ierobežojumi bija samērīgi (tostarp obligātā vakcinēšanās), jo, kā mēs zinām tagad, arī vakcinētie saslima un izplatīja infekciju? Kāda vispār ir robeža starp sabiedrības ierobežojumiem un infekcijas - epidēmijas apkarošanu - cik tālu vispār valdības var/drīkst iet, lai, no vienas puses, ierobežotu slimību, no otras puses, saglabātu arī cilvēkiem tiesības noteikt pašiem savu dzīvi?

Protams, pirmajā Covid-19 vilnī valdībai tas bija milzīgs nezināmais un liels izaicinājums, jo arī mediķiem nebija skaidrs, kā rīkoties. Skaidrs, ka valdības objektīvais pienākums bija reaģēt sabiedrības veselības interesēs. Jāsaka tā: kā mācēja, tā darbojās. Tiesa, arī eksperti nezināja, kā darīt. Mēs rūpīgi sekojām, kā tiek pieņemti lēmumi, un tas, ko mēs novērojām, bija: ierēdņi varēja radīt kādu lēmumu projektu, bet tas, kas notika valdībā, bija haoss. Vai visi ierobežojumi bija samērīgi - nē, mēs uz to norādījām. Jāņem gan vērā, ka tas bija ļoti sarežģīts laiks, situācija mainījās pa dienām, bija sasteigti lēmumi un bija grūti izsekot. Protams, šādā situācijā bija sabiedrības neapmierinātība, jo daudzi lēmumi patiešām nebija pamatoti. Tagad mums ir mācība, un, cerams, mēs izdarīsim visu, lai turpmāk nepieļautu pandēmijā pieļautās kļūdas.

Iespējams, tas nav jūsu kompetences jautājums, tomēr vēlos pavaicāt, kā vērtējat pašreizējo politisko procesu un valdības izveides mēģinājumus. Esat arī iepriekš komentējis politiskos procesus.

No konstitucionālo tiesību aspekta šis process ir sakārtots - pilsoņi ievēlē jaunu Saeimu. Mēs redzam, kā varētu veidoties koalīcija, un Valsts prezidents nosauc premjera amata kandidātu, un tikai pēc tam sākas tas process, kas notiek pašlaik (intervija notiek dienā, pirms Valsts prezidents beidzot ir nosaucis K. Kariņu kā premjerministra amata kandidātu - aut.). Tas, kā pašlaik notiek šis process, man nav saprotams, jo kādas gan šai personai ir tiesības veikt šīs pārrunas bez Valsts prezidenta nominācijas? Man ir skaidrs, ka Valsts prezidents vēlas situāciju, kad visi ir vienojusies, un tad viņam atliktu tikai nosaukt šo konkrēto personu. Manuprāt, tas ir pretrunā ar konstitūcijā noteikto. Otrkārt, pareizi būtu, ja valdību veidotu parlamentā ievēlētas personas, kam pilsoņi ir devuši mandātu uzņemties atbildību par valsts vadību.

Kādi, jūsuprāt, būtu galvenie uzdevumi nākamajai valdībai, skatoties no cilvēktiesību perspektīvas?

Valdības veidotāji publiski izceļ vidi un enerģētiku, bet saprotiet... ja lielākā daļa Latvijas sabiedrības dzīvo ar ienākumiem tuvu nabadzības riska robežai un ja netiek risināti sociālekonomiskie jautājumi, tostarp veselības pieejamība, tad mums nebūs kam nodrošināt šo vidi un nebūs vajadzīga enerģētika. Lielākais akcents valdībai ir jāliek uz nabadzības mazināšanu, jānodrošina kvalitatīva veselības aprūpes pieejamība. Protams, tie ir daži uzdevumi.

Kādas ir un būs jūsu darbības prioritātes tuvākajā laikā bez jau nosauktajām sociālajām tiesībām?

Nosaukšu vienu no prioritātēm - bērnu tiesības, ģimenes tiesības, saskarsmes tiesības vecākiem šķiršanās gadījumā. Tie ir ļoti sarežģīti jautājumi, par kuriem tiesībsargs saņem ļoti daudz jautājumu, sūdzību. Te ir ļoti daudz darba, un mēs šim jautājumam pieejam, skatoties no bērna tiesībām un interesēm, lai bērnībā piedzīvotais neatstātu iespaidu uz visu turpmāko bērna dzīvi.

Vai Tiesībsarga biroja funkcijas un kompetenci ārpus tām, kas publiski izskan, ir plānots palielināt/paplašināt? Kāda ir biroja nākotnes attīstības vīzija?

Tas ir labs jautājums. Bieži vien cilvēki nepamana virkni lietu, ar ko strādā Tiesībsarga birojs, jo tas, kas parādās publiskajā telpā, ir pieci pilieni okeānā. Ikdienā mēs strādājam ar cilvēku individuālajiem pieteikumiem, un tēmas, kas ir šajos pieteikumos, aptver visus iespējamos jautājumus. Faktiski, ja mēs skatāmies Satversmes 8. nodaļu, šo visu tiesību uzraudzība ir mūsu ikdienas jautājumu lokā, un tur ir pilnīgi viss, sākot no tiesībām uz taisnīgu tiesu, beidzot ar tā saucamo trokšņu lietu. Mēs saņēmām sūdzību par pārāk lielu troksni, kas traucē cilvēkiem mierīgi dzīvot. Mums rīkoties ļauj gan Satversme, gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un arī likums par tiesībsargu.

Tas, par ko mēs domājam un kur mums jāiet plašumā, ir sabiedrības uzrunāšana vēl un vēlreiz, lai cilvēki izprastu informācijas, zināšanu un izpratnes nozīmi par savām tiesībām, jo tikai mēs panāksim, ka politiķi būs atbildīgi.

Vairākas valsts iestādes sūdzas par zemo atalgojumu, par to, ka labākie speciālisti iet prom no valsts darba. Kā ir Tiesībsarga birojā?

Tiesībsarga birojs pašlaik ir nokomplektēts ar labu juristu komandu, bet, protams, ir nepieciešama algu reforma, jo arī varam kļūt nekonkurētspējīgi. Jāņem vērā, ka darbs Tiesībsarga birojā ir ļoti sarežģīts, ko nosaka milzīgais darba apjoms un tēmu dažādība. Es ceru, ka atalgojuma jautājums tiks risināts pozitīvi, un te es nekādā gadījumā nerunāju par sevi, bet par augstas raudzes juristiem, kurus es visbiežāk saucu par pērlēm un tīrradņiem. Tie ir speciālisti - cilvēktiesību entuziasti.

Vēl viens aktuāls jautājums - veselības aprūpes pieejamība. Vai pašreizējā brīdī valdība ir izdarījusi visu, lai iedzīvotājiem būtu pieejama sakārtota veselības aprūpe un, ja nē - kādi ir veicamie darbi no cilvēktiesību aspekta?

Šī diskusija no cilvēktiesību viedokļa ir sarežģīta. Kopumā šī ideja par veselības apdrošināšanu jau no paša sākuma attīstās nepareizajā virzienā, sākot jau no idejas par diviem veselības groziem. Veselības ministrija demonstrē dīvainu lēmumu pieņemšanas gaitu. Virziens ir absolūti nepareizs, jo veselības aprūpe ir jānodrošina visiem. Kāds no ministriem atļāvās teikt, ka no valsts puses jānodrošina veselības aprūpes minimums un tā būtu neatliekamā medicīniskā palīdzība. Eiropas cilvēktiesību dokumenti šajos jautājumos pasaka vissvarīgāko - cilvēks ir vesels, ja viņam tiek nodrošināta fiziskā un garīgā veselība, kas veido labklājību. Mēs skatāmies nevis caur kādu minimumu, bet kopumā - cilvēks ir vesels, ja viņam ir nodrošināta pieejama un kvalitatīva veselības aprūpe, un to noteikti nevar izdarīt, pasakot, ka cilvēkiem būs pieejams minimums.

Uz veselības aprūpi jāskatās kompleksi - tās nepieejamība cilvēkam un gala rezultātā arī valstij nozīmē neveselu cilvēku, invaliditāti, sociālos zaudējumus, tostarp sociālajam budžetam. Tas ietekmē arī nodarbinātību un ekonomiku. Ja man atbildīgie ministri saka, ka veselības aprūpei nav naudas, tas nozīmē, ka būs jākrāj nauda sociālajam budžetam, un tad šī nauda būs? Ja pienācīgā līmenī netiek nodrošināta veselības aprūpe, tad ir daudz lielāki tēriņi citās jomās - tā ir pamata patiesība, ko diemžēl politiķi nevēlas un nevēlas saprast.

Vai veselības aprūpes pieejamības noteikšana pēc dzīvesvietas deklarācijas principa ir atbilstoša cilvēktiesībām?

Tas galvenokārt ir uzskatāms par mēģinājumu ierobežot iespējas izmantot Latvijas veselības aprūpes pakalpojumus ārzemēs dzīvojošiem un strādājošiem cilvēkiem. Tas nav pareizais risinājums.

Vērojot Latvijas atbalstu Ukrainai (bēgļu uzņemšana un citi jautājumi), kā jūs vērtējat - vai valdība tiek galā ar šo uzdevumu? Vai ir kādi kritiskie punkti, kur parādās, ka Latvija nav bijusi pietiekami sagatavota bēgļu uzņemšanai?

Tas atkal saistīts ar sociālo jomu un vispirms ar sociālo nodrošinājumu iedzīvotājiem, bet, runājot konkrēti par atbalstu bēgļiem, tur ir daudz jautājumu, kas man nav skaidri, piemēram, tika noteikts, ka mājokli bēgļiem nodrošina līdz 90 dienām. Kāpēc šāds ierobežojums? Tomēr kopumā šajā jautājumā es valsts atbildīgās iestādes nekritizēšu, jo valsts kopumā ir darījusi pietiekami daudz, mēs ātri rīkojāmies, bet no atbalsta mehānisma viedokļa, protams, tur ir vairāki diskutabli jautājumi, kā mēs risinām šos jautājumos.

Tas, iespējams, kārtējo reizi pierāda, ka mums ir daudz jākļūdās, lai mēs radītu paliekošu sistēmu? Proti, mēs visu laiku mācāmies no savām kļūdām…

Politiķi nekad - es atļaušos vispārināt - neskatās ilgtermiņā. Tā ir galvenā problēma. Lēmumu pieņēmēji neredz to nākotni, lai gan mums ir daudz dokumentu par nākotnes attīstību. Diemžēl mums ir daudz skaistu dokumentu sarakstīts, bet nav pēctecības to ievērošanā. Un to mēs redzam atkal tagad, kad ir ievēlēta jauna Saeima.

Godīgi sakot, mani tas biedē, ka mēs rīkojamies cikliski no vienas Saeimas sasaukuma līdz nākamajam un nevaram izrauties no zināmas stagnācijas, piemēram, sociālajā jomā.

Tieši tā. Te ir jāmaina paši pamati, kā mēs veidojam ilgtermiņa politiku. Piemēram, aktuālais jautājums par pensiju sistēmu. Mēs pašlaik visu laiku likvidējam pensiju reformas sekas, kas daudziem senioriem ir graujošas. Pašos pamatos tur ir ielikta netaisnība pret cilvēkiem, kuri lielāko mūža daļu nostrādājuši padomju okupācijas gados, kuriem nav šī personalizētā apdrošināšanas stāža. Un šis jautājums atkal ir cieši saistīts ar sociālās atstumtības mazināšanu.

Ja politiķi būtu izdarījuši visu, kas bija iecerēts, veicot pensiju sistēmas reformu, piemēram, nodrošinot pamata pensiju cilvēkiem, tad situācija būtu citāda, bet tas jau netika paveikts.

Tieši par to ir runa. Tikai runājam, bet reālas darbības nav.

Latvijas virzienā arī starptautiski ir izskanējusi kritika par attieksmi pret bēgļiem uz robežas, par robežsargu darbu. Sakiet, vai šī kritika ir pamatota?

Es atļaušos šo ziņojumu par Latviju nosaukt par murgiem. “Drafta” ziņojums bija pilnīgi melīgs. Jautājums ir par to, kā tika iegūta informācija ziņojuma sagatavošanā, un tā tika iegūta no apšaubāmiem avotiem. Es pats biju pārbaudē uz robežas. Pārmest Latvijas robežsargiem to, kas notiek Baltkrievijas pusē, ir pilnīgi nepamatoti. Novērtētājiem bija jāņem vērā šīs krīzes izraisītāju nodomi un apzināta kampaņa pret mūsu valsti.

Nevaru nepajautāt par tēmu, kurai īpaši sekoju līdzi - proti, par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem integrāciju sabiedrībā. Ļoti sāpīgs temats. Jūsuprāt, kā norit deinstitucionalizācija?

Īsā atbilde - situācija ir neveselīga. Diemžēl nepietiekama uzmanība, ja runājam par deinstitucionalizāciju, tiek veltīta reālam darbam, lai nodrošinātu sabiedrībā balstītus pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem - visus iespējamos institūcijai alternatīvus sociālos pakalpojumus. Otrkārt, sabiedrībā un arī politiķu līmenī ir vērojama liela norobežošanās, neizpratne, stereotipi, un zināmā mērā pie tā ir vainojama neskaidrība lēmumu pieņemšanā, kavēšanās, skaidras pozīcijas trūkums no atbildīgajām iestādēm.