Kristaps Klauss: "Sadales tīkla" politika mūs iedzen postā

Brīdis, kad pasaules tautsaimniecību aizvien vairāk apdraud recesija, ir trauksmains arī Latvijas lielākajai eksportējošajai sfērai – kokapstrādei. Par to, kā nozares uzņēmumiem klājas šajā ekonomisko izaicinājumu laikā, stāsta Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
28.11.2022. Mārtiņš Apinis Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
©F64

Lai pārvarētu Covid-19 krīzi, pasaulē lielos apjomos tika stimulēta būvniecība, tādējādi veicinot gan kokmateriālu pieprasījumu, gan kāpinot cenas. Kā ar realizācijas iespējām ir patlaban, kad tiek runāts par recesijas iestāšanos pasaules ekonomikā?

Koksnes tirgū viss patlaban atbilst jau zināmajam teicienam “kas augstu kāpj, tas zemu krīt”. Ja runājam par tādiem lieliem nozares segmentiem kā skuju koku dēļi un kokskaidu plātnes, ir bijuši divi lieli cenu svārstību viļņi. Viens no tiem bija saistīts ar Covid-19 izplatību, kad daļai cilvēku bija ļoti daudz naudas, sēžot mājās, bija daudz laika un viņi masveidā pirka un darbojās, nojaucot pieprasījum un piedāvājuma balansu. Otrs vilnis bija tad, kad Krievija izvērsa karu Ukrainā un bija skaidrs, ka Krievijas un Baltkrievijas koks vairs nebūs pieejams tirgū. Kā zināms, Krievijas un Baltkrievijas kokmateriāliem ir piemērotas sankcijas. Pat ja sankcijas nebūtu piemērotas, slēgt darījumus ar Krieviju tāpat nebūtu iespējams, kaut vai tikai tādēļ, ka bankas neapkalpotu šādus darījumus. Tā kā Krievija, Baltkrievija un Ukraina veidoja aptuveni 10% no skuju koku dēļu tirgus Eiropā, bet bērza saplākšņa gadījumā tie jau ir vairāki desmiti procentu, tad, sākoties karam, pircēji masveidā veidoja uzkrājumu, baidoties, ka atkal varētu nonākt tādā situācijā kā kovidkrīzes laikā, kad nauda ir, bet preci nopirkt nevar. Pēc abiem minētajiem viļņiem, kad prece bija sagādāta vairāk nekā vajag, tirgū sākās atslābums, jo tika konstatēts, ka noliktavas ir pilnas.

Jāpiebilst, ka pretēji pirms 24. februāra izdarītajām prognozēm, kad tika paredzēts, ka pasaules ekonomika piedzīvos lēnu izaugsmi, tagad redzams, ka sevišķi būvniecības nozare, kas ir viens no galvenajiem kokmateriālu noņēmējiem, piedzīvo recesiju, tādējādi arī kokmateriālu tirgus piedzīvo kritumu. Ja mēs runājam par šī brīža cenām eksporta tirgos, tad tās ir ļoti zemos līmeņos.

Kāda ir situācija ar Ukrainas kokmateriāliem? Vai tad viņi arī no Rietumukrainas vairs neko neved?

Protams, ka ved. Ukraina vēl joprojām ir tirgū. Taču ir jāsaprot, ka normāla ražošana valstī, kur vīrieši dodas armijā, lai aizstāvētu savu zemi, un kura nemitīgi piedzīvo elektrības pārrāvumus, nav iespējama.

Ja mēs ņemtu par piemēru skuju koku zāģmateriālus, vai šobrīd ir iespējams ieskicēt, cik būtisks ir kritums no augstākā punkta, kurš tika sasniegts vai nu šogad pavasarī pēc kara sākuma, vai pērn, kad pasaules būvniecībā bija paaugstināta aktivitāte?

Ja mēs salīdzinām augstākos un zemākos punktus, runa vairs nav par procentiem, bet kokmateriālu cena palielinājās divtik un apmēram tikpat arī samazinājās. Covid-19 laikā atsevišķiem produktiem cenas pieauga pat trīs un četras reizes un pēc tam strauji nokritās.

Raugoties īstermiņā, dažiem produktiem un atsevišķos darījumos patlaban jau cenu līmenis varētu būt tāds kā pirms kovidkrīzes. Taču, runājot par tirgu kopumā, šķiet, ka “atsitiens” nebūs tik liels, lai nonāktu atpakaļ šajos līmeņos. Ir bijusi diezgan ievērojama inflācija. Ja nebūtu Krievijas izvērstā kara Ukrainā, tad mēs rēķinājām, ka pāris gadu laikā kokmateriālu tirgū inflācija būtu kādi 10-20% salīdzinājumā ar periodu pirms kovidkrīzes. Ilustratīvi svārstību amplitūdas var ļoti labi novērot attiecībā uz to, kā mainās zāģmateriālu cenas Čikāgas preču biržā. Tās gan īsti neattiecas uz Eiropas tirgu, taču ļoti labi raksturo kopējo pasaules tendenci. Eiropas tirgū Amerikas kokmateriāli veido mazāk nekā desmit procentus, bet ASV Eiropas piegādes veido aptuveni 10% tirgus. Ja mēs runājam par gatavajiem koksnes produktiem, it sevišķi tiem, kas ir mazāk apstrādāti, tad to cenai būs tendence tikai pieaugt. Tas ir saistīts ar Eiropas “zaļo kursu”, kas paredz, ka mežizstrādes apjomi Eiropas Savienībā, tajā skaitā arī Latvijā, samazināsies. Tajā pašā laikā būvniecība, kur tiek izmantota koksne, lai aizstātu videi nedraudzīgus materiālus, pieaug. Sanāk tā, ka izejvielu bāze samazinās, taču vienlaikus pieprasījums pēc tās pieaug. Līdz ar to produkts vidējā termiņā kļūs dārgāks nekā šobrīd. Savukārt īstermiņā mums atliek pārdzīvot recesiju, kas gan tikai ir tikko sākusies.

Runājot par mūsu eksportu, vai patlaban nākas sadzīvot vien ar cenu kritumu, vai arī samazinās pārdošanas apjomi fiziskās vienībās?

Krītas gan cenas, gan fiziskie apjomi. Tiesa, kopējais eksports nebūs ideāls salīdzinošais rādītājs, jo tajā sajaukti tikko noslēgti darījumi ar veco darījumu izpildēm. Turklāt iepriekšējā inerce ekonomikā arī ir pietiekami spēcīga. Ja mēs runājam par ražošanu, tad lielās skuju kokzāģētavās tradicionāli gada otrajā ceturksnī tiek saražots vairāk nekā trešajā ceturksnī. To ietekmē vasaras atvaļinājumu sezona, tāpēc trešajā ceturksnī vienmēr ir bijuši mazāki ražošanas apjomi. Parasti šis samazinājums ir 4-10% robežās. Savukārt šogad trešajā ceturksnī ir saražots aptuveni par 20% mazāk nekā otrajā. Ja runājam par skuju koku dēļu ražošanu, tad tiek prognozēts, ka ceturtajā ceturksnī ražošanas apjoms, visticamāk, būs zemāks, nekā tas šajā laikā bijis iepriekšējos piecos gados. Jau šobrīd zāģētavas samazina maiņas un darba stundas. Arī kokmateriālu tālākas apstrādes uzņēmumi dara to pašu. Piespiedu dīkstāves atsevišķos uzņēmumos jau ir realitāte. Es negribētu apgalvot, ka mums nozarē ir sākusies krīze, es gribētu teikt, ka šādā veidā mūsu uzņēmumi reaģē uz tirgū notiekošo.

Kā uzņēmumi tiek galā ar straujo elektrības cenu kāpumu?

Ražošanā parasti ir daudzu gadu līgumi, un cenu amplitūda to ietvaros ir ļoti milzīga. Ja mēs raugāmies vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, tad manis pārstāvētajā nozarēs atšķirība bija no 50 eiro par megavatstundu līdz tā brīža biržas cenai, kas bija 400-500 eiro par Mwh. Elektrības cenas mums sagādā ļoti lielas problēmas, bet varbūt ne vienmēr ir svarīgi tie absolūtie lielumi. Biznesā visu izšķir konkurētspēja. Ja atkal runājam par skuju koku dēļu ražošanu, tad lielākā valsts, ar ko Latvijas ražotāji gandrīz visos tirgos sacenšas, ir Zviedrija. Un tobrīd, kad Zviedrijā par elektrību maksā divas vai trīs reizes mazāk nekā pie mums, tad svarīga ir ne tik daudz cena absolūtos skaitļos, bet tas, ka viņiem tā cena ir zemāka un tas ietekmē produkcijas pašizmaksu. Mēs vienkārši kļūstam nekonkurētspējīgi.

Laba ziņa ir tā, ka, ja runājam par Eiropas reģiona cenām, tās mums teorētiski ir zemākas nekā Vācijā vai Francijā. Ja bija jākonkurē ar Vācijas vai Francijas ražotājiem, tad tobrīd mēs bijām labākā situācijā.

Vēl jāpiemin, ka šis ļoti siltais rudens nāca par labu tam, ka bija jāpatērē mazāk visu veidu enerģija. Otrkārt, šie siltie laika apstākļi vienlaikus rada lielākas vēja plūsmas, kas ļāva palielināt elektrības ražošanu ar tā dēvēto lēto resursu - vēja ģeneratoriem. Sakrītot šiem diviem faktoriem, radās priekšnosacījums elektrības cenas kritumam. Taču viennozīmīgi elektrības cena ir starp “top 5” jautājumiem, kas mūs nomoka ikdienā. Protams, vēl jau ir jautājums par “Sadales tīkla” tarifiem. Taču kopumā elektrības cena pašreizējos līmeņos nebūs galvenais faktors, lai mēs šobrīd sāktu ražot mazāk.

Vai jūsu nozare spēj rentabli funkcionēt, ja “Sadales tīkla” tarifi tiks palielināti un tādi saglabāsies ilgstoši?

Visticamāk, ka mēs šiem tarifiem adaptēsimies un pielāgosimies. Tomēr, runājot par attīstību, jāmin, ka viens no iemesliem, kāpēc Latvijā nav attīstījusies koksnes ķīmija, ir fakts, ka šeit vienmēr ir bijusi dārga elektrība salīdzinājumā ar mūsu konkurentu valstīm. Koksnes ķīmija ir ļoti energointensīva. Ja mēs elektrības ziņā turpināsim būt dārgākie reģionā, tad būs kaut kādas apakšnozares, kuras spēs tam adaptēties un turpināt strādāt, taču vienlaikus būs kādas apakšnozares, kuras nevarēs attīstīties, jo ar vienu no būtiskiem izmaksu posteņiem būsim sevi padarījuši nekonkurētspējīgus. Runājot kopumā, tas drīzāk bremzēs attīstību, nevis iznīcinās nozari.

“Sadales tīklam” ir tā interesantā lieta, ka šeit piegādes procesā ir elektrības zudumi un pašpatēriņš. Līdz ar to brīdī, kad elektrība kļūst dārga un šos zudumus un pašpatēriņu iekļauj izmaksu aprēķinos, tad tarifs strauji pieaug un veidojas zināms apburtais loks. Proti, mums ir dārga elektrība tāpēc, ka ir dārga elektrība, un elektrība kļūs vēl dārgāka, jo mums elektrība jau ir kļuvusi dārgāka. Runājot matemātiski, mēs sevi iedzenam postā.

Šobrīd lēmuma pieņēmējiem būtu svarīgi raudzīties ne tikai no “Sadales tīkla” pašizmaksas viedokļa, bet arī atcerēties, ka šis ir viens no strukturālajiem uzņēmumiem Latvijas tautsaimniecībā, un paraudzīties uz norisēm plašāk. Iespējams, ka labāk ir segt zaudējumus “Sadales tīklā” kā atsevišķā uzņēmumā un kopumā gūt daudz lielāku atdevi atpakaļ no tautsaimniecības nekā otrādi - it kā radīt pašpietiekamus sadales tīklus, bet rezultātā mūsu ekonomika ir sašaurinājusies.

Turpinot par enerģētiku, varēja novērot, ka strauji kāpj šķeldas un granulu cenas. Vai arī šajā segmentā ir notikušas vai gaidāmas kādas cenu korekcijas?

Granulām no augstākā punkta cenas ir kritušās apmēram par kādiem 10-20%. Cenu kritums notiek arī Eiropā, piemēram, Dānijā cenas krīt jau astoto vai devīto nedēļu. Tas skaidrojams ar diviem aspektiem, no kuriem viens ir jau minētais netipiski siltais rudens, savukārt otrs ir tas, ka, baidoties no iztrūkuma, ļaudis ir iepirkuši ievērojamus krājumus un šobrīd pieprasījums ir ievērojami krities. Gan attiecībā uz granulām, gan šķeldu, ja ir runa par tūlītējiem darījumiem, cenas ir ievērojami kritušās. Šī gada rudens bija sauss, tādējādi bija ļoti labi apstākļi mežizstrādei, arī uzkrājumi ir izveidoti, var teikt, ka, runājot par šo apkures sezonu, trakākais jau varētu būt aiz muguras.