Dans Titavs: Koalīcija izjuks gada laikā – naids to saplosīs

Topošās koalīcijas partneri gada laikā sanaidosies un tā izjuks, darbošanās politikā bez vēlētāju mandāta rada neērtības, cilvēkus no ministriju departamentiem nedrīkst kā vergus sadalīt starp citām ministrijām, intervijā „Neatkarīgajai” pauž politisko procesu vērotājs, videoblogeris Dans Titavs.
„Uldis Pīlēns pieļāva stratēģisku kļūdu tajā brīdī, kad viņš izlēma nestartēt Saeimas vēlēšanās. Tagad viņš grib oficializēties kā pelēkais kardināls. Kariņš pateica aptuveni tā: nav iespējams vadīt automašīnu no pasažiera sēdekļa. Pīlēnam radīsies stratēģiskas problēmas tajā brīdī, kad AS deputāti viņam pajautās: mēs esam tautas vēlēti deputāti, bet kas tu esi?” spriež politisko procesu vērotājs Dans Titavs ©Kaspars Krafts/F64

Cik ilgi topošās koalīcijas partijas izturēs cita citu?

Gadu.

Tik ilgi?

Mazāk nesanāk. Ir pirmās simt dienas, lai aprastu ar situāciju, otrās simt dienas, lai sakašķētos, pēc tam atlikušās 165 dienas - lai izlemtu, kas ietilps jaunajā koalīcijā, un nogāztu esošo. Tā ir politprocesa tehnoloģija. Viņi cits citu neieredz jau tagad. Taču nereti ir tā, ka pagaidu konstrukcijas mēdz noturēties ilgāk, nekā ir prognozēts.

Pēc 13. Saeimas vēlēšanām koalīcija noturējās visus četrus gadus, jo - kā runā - nebija citu koalīcijas variantu.

Nevis nebija citu variantu, nevis tāpēc, ka Kariņš būtu bijis labs premjers, bet tāpēc, ka nebija kur krist.

Kur tad slēpjas Kariņa kā premjera mazspēja?

Ko tu domā ar mazspēju? Cilvēks, kurš četrus gadus ir vadījis valdību, - tā ir viņa daudzspēja un lielspēja. Ko viņš gribēja, to viņš panāca. Noturējās četrus gadus, būs arī vēl kādu brīdi.

Daudzspēja būtu tad, ja premjers kaut ko būtu valsts labā arī izdarījis, ne tikai turējies pie varas.

Es atvainojos, ir daudz vairāk ministru prezidentu, kuri ne tikai neko nav izdarījuši, sākot ar Emsi, Krastu, Krištopanu un tā tālāk, bet arī noturējušies pie varas daudz īsāku laiku nekā Kariņš.

Es nerunāju par laiku „pie varas”, es jautāju: ko vērtīgu valsts un tautas labā ir izdarījis Kariņš?

Pirmām kārtām - Kariņš noturējis valdību četrus gadus. Viņš ir pārvarējis un pārdzīvojis krīzi. Labi vai slikti tas notika - to katrs vērtēs no sava skata punkta. Vienmēr būs cilvēki, kuri teiks, ka viss bija nepareizi un slikti, un būs cilvēki, kuri teiks, ka viss bija labi.

Tu savulaik teici: „Politikā vispār ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, ko tu esi izdarījis, jo politika pēc definīcijas nav grāvju rakšana. Tu nevari parādīt: es no šejienes līdz šejienei izraku grāvi.”

Tā ir. Politikā galvenais ir - noturēt varu. To viņš ir izdarījis. Ko tieši valstij vai sabiedrībai labu izdarījis?... IKP ir audzis.

Nē, IKP tieši ir krities.

Vienkārši nav notikusi ātra augšana. Kritums var būt tagad. Politikā, kā jau teicu, nevar visu pamatot ar skaitļiem. Premjers ar vismazāko frakciju Saeimā tik ilgi noturējies pie varas...

Kā tu vērtē topošās klimata un enerģētikas ministrijas izveidi?

Vērtēju kritiski gan ministru biedru amata vietu veidošanu, gan šīs ministrijas veidošanu. Sevišķi jau ministriju, kas tiek veidota tagad. Ja grib veidot jaunus amatus un ministrijas (ja tas nepieciešams), tad vispirms jāizveido jaunā valdība. Tā vietā notiek diskusijas par to, kā sākt strādāt... Valdības galvenais jautājums ir budžeta pieņemšana. Un tad var sākt nodarboties ar jaunu amatu dalīšanu un jaunu ministriju radīšanu.

Tas, ko Kariņš nesaprot, un tas ir slikti: viņš uzskata, ka jauno ministriju var uztaisīt, no vecajām ministrijām izņemot ārā kaut kādus departamentus kā lego klucīšus un saliekot tos par jaunu - un tad būs jauna ministrija! Tas nav iespējams. Jaunai ministrijai vajag nolikumu, izpratni, ko tā darīs, pilnvaras un budžetu. Cilvēkus, kuri strādā, piemēram, VARAM, nevar kā vergus pārcelt uz citu ministriju tāpēc, ka tiek pārcelts viss departaments.

Tas nav tik vienkārši, un Kariņš nesaprot šo procesu gluži cilvēciski. Bet paradoksālākais ir tas, ka Kariņam šajā procesā pagaidām veicas.

Tāpēc, ka viņš piespiež savus potenciālos koalīcijas partnerus pakļauties saviem untumiem.

Tas ir jebkura politiķa uzdevums un veiksme: piespiest pārējos domāt tā, kā domā viņš, panākt to, ko vēlas panākt viņš. Tas ir pareizi vai nepareizi - to lai vērtē vēsturnieki un analītķi pēc gadiem. Bet pagaidām politiski Kariņš ir ļoti spēcīgs - atšķirībā no Ulda Pīlēna („Apvienotais saraksts”).

Tu uzskati, ka Kariņš šajā raundā uzvar pārliecinoši?

Jā. „Jaunā Vienotība” ir apspēlējusi „Apvienoto sarakstu” (AS) ļoti pārliecinoši. JV ir pieredzējusi partija: tai ir divdesmit gadu saknes...

Tūdaļ pēc vēlēšanām gan izskatījās, ka „Apvienotais saraksts” nosaka toni.

Varbūt tikai dažiem tā šķita. Uldis Pīlēns pieļāva stratēģisku kļūdu tajā brīdī, kad viņš izlēma nestartēt Saeimas vēlēšanās. Tagad viņš grib oficializēties kā pelēkais kardināls. Kariņš pateica aptuveni tā: nav iespējams vadīt automašīnu no pasažiera sēdekļa. Pīlēnam radīsies stratēģiskas problēmas tajā brīdī, kad AS deputāti viņam pajautās: mēs esam tautas vēlēti deputāti, bet kas tu esi? Tas mani izbrīna, ka Pīlēns to vēl nav sapratis. Nesaprotu arī to, kāpēc viņš neiet ministros. Ja tu gribi vadīt un veidot politiku, tev nepietiek tikai runāties, tev arī jāuzņemas atbildība.

Kāpēc, tavuprāt, Pīlēns nepiedalījās vēlēšanās?

Iespējams, viņš nobijās pārbaudīt, cik liela ir tautas mīlestība pret viņu. Miljonārus Latvijā ne visai mīl... Protams, parādītos arī jautājums par viņa izglītību Vācijā, par viņa radiem, jaunību utt. Domāju, viņš negribēja, lai tiktu ķidāta viņa dzīve un tas, kā viņš ir nopelnījis pirmo miljonu. Ar to vienmēr ir lielākas problēmas nekā ar desmito miljonu. Manuprāt, skeletu skapjos viņam ir diezgan.

Bet, raugi, viens cits bagāts cilvēks - Ainars Šlesers - tomēr atkal aizgāja politikā. Kāpēc?

Tāpēc, ka Šlesers pateica: tie ir mani skeleti, un ejiet jūs visi bekot! Viņam savulaik pārmeta „šofera dēlus”, viņš atbildēja: jā, tā ir mana komanda, es viņiem uzticos, es ar viņiem veidošu savu politiku. Šlesers nesāka taisnoties un nemeloja. Var nepatikt tas, ko viņš saka, bet galvenais ir tas, ka viņš nemelo.

Uldis Pīlēns, manuprāt, arī nav pieķerts melos. Bet ir cita aktualitāte. Uldis Pīlēns vairākkārt ir teicis, ka nevēlas kļūt par Valsts prezidentu.

Cilvēks, kurš tik bieži apgalvo, ka nevēlas, visticamāk, tomēr to vēlas. Taču - ja Uldis Pīlēns tomēr klusībā vēlas kļūt par Valsts prezidentu, arī tur ir pieļāvis stratēģisku kļūdu, topot par vienas partijas pelēko kardinālu. Grūti iedomāties, ka Saeimas vairākums nolemtu: viens pelēkais kardināls būs mums labs prezidents. Turklāt - ņemot vērā viņa aroganto attieksmi pret deputātiem, pret sabiedrību vispār...

Parunāsim par opozīciju. Stāsta, radikālākie no opozīcijas varētu būt Alekseja Rosļikova „Stabilitātei!”. Vai arī tie ir tikai politiskie klauni?

Ilgus gadus parlamentā bija „Saskaņa”, tajā savulaik bija Jurkāns, bija cilvēki, kuri draudzējās ar intelektu. Bija radikāļi ar Ždanoku priekšgalā. Tagad ir klauni. Viņi izraisa smieklus latviešos un kaunu krievos. Es tiešām tā domāju. Nevaru iedomāties, ka krievi lepotos ar šiem... deputātiem. Iespējams, ka daži Glorijas Grevcovas vai Rosļikova fani tiešām lepojas, bet tie ir tikai daži.

Paga, paga, tomēr tās ir desmit vietas Saeimā.

Pateicoties „Saskaņai”, kas pieļāva daudzas kļūdas. Bet krievos nav lepošanās ar šiem rosļikoviešiem. Ir aptuveni tā: mēs ievēlējām klaunus, tagad jūs, latvieši, varat ar viņiem ņemties.

Tu esi runājis ar kādiem krieviem par šo tēmu?

Jā, esmu. Bet ne tik dziļi, lai taisītu socioloģiskas analīzes. Tās ir manas sajūtas.

Mazliet par pieminekļiem. Kad nojauca Pārdaugavas okupekli, faktiski bija klusums no tā aizstāvjiem. Tagad, kad no Latvijas zemes aizmēzti visi pārējie sīkākie okupantu pieminekļi, ir sācies troksnis - kaut kāda organizācija, kas sevi dēvē par „Pribaltikas antifašistiem”, sāk draudēt tiem, kuri balsojuši par okupekļu nojaukšanu, parādās „nošaujamo saraksti”. Kāpēc tieši tagad?

Kā krievi mēdz teikt: mēs lēni jūdzam, bet ātri braucam. Bet, nopietni runājot, tad, kad jauca nost Pārdaugavas okupekli, pretkara nostādnes jau bija tik asas, ka krieviem bija bail iet un kaut ko publiski paust. Taču tas, kas mani izbrīnīja: ka Latvijā bija aptuveni 300 dažādu okupācijas pieminekļu un piemiņas plākšņu utt.

Domāju, ka šādi „nošaujamo saraksti” ir kaut kādu stulbeņu sacerējumi. Un tomēr - Valsts drošības dienestam ar šo situāciju ir jātiek galā ļoti asi un ātri. Šādi fakti pat nedrīkstēja atklātībā parādīties. Pat ja kāds šajā tēmā - pat vienalga, kādā tēmā - izdomāja „nošaujamo sarakstus” un ja VDD vēl nav konstatējis, kas ir šo „sarakstu” autori, tad jāsāk domāt par VDD kompetenci. Ja šie „sarakstu” sacerētāji neatrodas mūsu valstī, tāpēc viņi nav notverami, arī tas ir jāpasaka.

Nevaru iedomāties, ka mēs 1987. gadā, LNNK laikos, būtu runājuši par „nošaujamo sarakstiem”. Mēs runājām par brīvību un neatkarību, nevis par to, kā nošaut komunistus.

Ja salīdzinām šodienas nacionāli noskaņotos politiķus ar tiem, kurus tu nupat minēji - ar 1987. gada brīvības cīnītājiem -, redzi kādu atšķirību?

Ir milzīga atšķirība. Toreiz brīvības cīnītāji riskēja ar to, ka, paužot savu viedokli par brīvu Latviju, varēja nokļūt cietumā vai izsūtījumā. Tagad runāt par to, ka tu esi par latviešu valodu vai brīvu Latviju - tas ir nesalīdzināmi ar to laiku.

Toreiz mēs visi bijām nabagi un varējām brīvi paust savus uzskatus. Tagad ir grūtāk paust uzskatus, jo tagad ir jāpadomā par savu kredītu, par savu darbavietu, par savu darba devēju, jo tu nezini, kā viņš paskatīsies uz to, ka tu aizgāji uz demonstrāciju par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu...