Edgars Rinkēvičs: kara apstākļos “Doždj” strikti jāievēro nosacījumi – ja ne, jāstrādā citur

Krievijas telekanāls “Doždj”, kas kopš vasaras raida no Latvijas, pirms dažām dienām atzina, ka palīdz okupantu armijai. “Mēs ceram, ka daudziem karavīriem spējām palīdzēt, piemēram, ar aprīkojumu un vienkārši ar elementārām ērtībām frontē,” cita starpā teikts šā TV kanāla raidījumā. Tad, kad šis telekanāls ieradās pie mums, to daudzi uzņēma ar viesmīlību un pretimnākšanu, arī jūs viņus apsveicāt. Kā tagad skatāties uz šiem “labajiem krieviem”?

Kad šā gada februārī un martā Krievijā slēdza vairākus neatkarīgos medijus, daudzi uzskatīja, ka viņiem ir jābūt iespējām raidīt vismaz kaut kādai Krievijas sabiedrības daļai, lai tā mainītu savu viedokli. Vasarā es uzskatīju un arī tagad uzskatu, ka arī Krievijas sabiedrībai ir jābūt pieejai depropagandizētai informācijai. Tas, ka “Doždj” vasarā sāka pie mums strādāt, bija pamatots lēmums.

Šorīt (intervija notika piektdien - E.V.) kopā ar Valsts drošības dienesta (VDD) priekšnieku un NEPLP vadītāju sākām analizēt minēto TV ierakstu. Savulaik runājām ar žurnālistiem, kuri pārcēlās uz Latviju un ieguva darba vīzas, ka LR likumu ievērošana ir princips. Ja tie netiek ievēroti un ja tas ir juridiski pierādīts un nostiprināts, šādi mediji Latvijā strādāt nevarēs.

Tagad NEPLP un VDD savas kompetences robežās pārbauda visa notikušā apstākļus. Ir bijis “Doždj” atsaukums, bet princips ir skaidrs: ja netiek ievēroti viesošanās principi, tad šim medijam pie mums nav ko darīt.

Taču pēc emocionālā uzplaiksnījuma jāseko juridiskajam pamatojumam. Kara apstākļos darbības nosacījumi ir skaidri. Ja kāds tos nav sapratis, tad nāksies strādāt kaut kur citur.

“Doždj” pilnīgi skaidri pateica, ka palīdz okupantu armijai. Viņi nepārteicās! Vēl jo vairāk: viņi jau ir Latvijā sodīti par dažādiem pārkāpumiem.

Tad tas ir darbs mūsu drošības iestādēm, jo ir konkrēts Krimināllikuma pants, ko šādos gadījumos var piemērot. Un vairs nav runa par vīzu pagarināšanu, ir runa par kriminālpārkāpumu. Pat tad, ja kāds pasaka “mēs morāli atbalstām mobilizētos”, arī tas ir kara atbalsts. Ir robeža starp vārda brīvību un kara atbalstīšanu. Domāju, ka neviena Latvijas instance nekavēsies ar konkrētu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz telekanālu “Doždj”, taču tam ir jābūt faktos un likumos pamatotam lēmumam.

Cik daudz cilvēku kopš kara sākuma ir ielaisti Latvijā no Krievijas?

Es varu runāt tikai par vīzām. Kopējais vīzu skaits līdz šā gada novembrim bija ļoti mazs - ap 1500. Bet cilvēki ļoti bieži jauc robežas šķērsošanu ar iebraukšanu un uzturēšanos valstī. Pēc Iekšlietu ministrijas datiem, ārā braucošo skaits ir lielāks nekā iekšā braucošo, savukārt tie, kuri brauc iekšā - ne vienmēr uzturas Latvijā. Daudzi dodas tranzītā caur mūsu valsti uz citām valstīm, ja gaisa satiksme nav iespējama. Mīti, ka Latvijā iebraukuši 100 000 Krievijas pilsoņu un šeit palikuši, nav patiesi. Precīzus datus par iebraukušajiem un izbraukušajiem var iedot iekšlietu sistēma.

Igauņi šogad jau paspējuši izraidīt no valsts vairākus krievu spiegus un rašisma ideoloģijas atbalstītājus un propagandistus. Par tiem, kas būtu no Latvijas izraidīti, nekas nav dzirdēts. Varbūt Latvijā nav ne spiegu, ne naidīgu rašistu?

Spiegus parasti vispirms tiesā, tas notiek arī Latvijā. Ārlietu ministrija gana daudz ir Krievijas pilsoņus iekļāvusi “melnajā sarakstā”, tas notiek, pirms viņi ierodas Latvijā, parasti tie ir samērā pazīstami cilvēki. Par tiem, kas jau atrodas Latvijā, vairāk rūpējas Iekšlietu ministrija, tās padotībā esošas iestādes, arī tur tiek papildināti saraksti, taču tad tas ir jautājums kolēģiem. Manuprāt, noteikti ir jāuzlabo komunikācija par šādiem lēmumiem, tad sabiedrībai būs labāks priekšstats, un tam būs profilaktiska nozīme.

Jūs tikko piedalījāties NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē. Kas tur bija jauns? Vai tikai vecās runas, ka jāpalīdz Ukrainai?

Bija ne tikai NATO valstu ārlietu ministru sanāksme: vienas sesijas starpbrīdī tikās G7 valstu un vairāku ES valstu ārlietu ministri, tostarp arī es. Jaunais bija tas, ka tika apspriests atbalsts Ukrainas energoinfrastruktūrai. Tas bija ļoti svarīgi, jo Krievija patlaban veic apzinātu Ukrainas energoinfrastruktūras iznīcināšanu: ar nolūku tiek apšaudīti transformatori, elektrostacijas. Mums Kijivā rādīja karti: 10. oktobrī krievi bija iznīcinājuši tikai piecus procentus Ukrainas energoinfrastruktūras objektu, savukārt 30. novembrī - jau 30%... Un tas notiek ziemā, kad elektroenerģija ir vajadzīga siltumam, kanalizācijai, ūdens apgādei. Šāda rīcība ir kara noziegums.

NATO, ES un G7 valstis šobrīd strādā divos virzienos. Pirmais: piegādāt pretgaisa aizsardzības ieročus vēl ātrāk, lai maksimāli minimizētu krievu uzbrukumus. Otrais: šobrīd meklējam transformatorus un ģeneratorus, “Latvenergo” kolēģi caurskata visu, kas ir viņu rīcībā.

Šoreiz bez jau tradicionālās meklēšanas - ieroči un munīcija - mēs meklējām iespējas, kā Ukrainai palīdzēt izdzīvot ziemā, cīnoties pret nosacīto otro fronti, kas ir kritiska: Kijiva tikko uz 30 stundām bija palikusi pavisam bez elektrības. Grūti iedomāties, ko tas nozīmē daudzmiljonu pilsētā.

Kara sākumā bija runa par to, ka varētu slēgt debesis virs Ukrainas. Par to vairs netiek runāts?

Pavasarī par to daudz diskutēja. NATO viedoklis īpaši nav mainījies. Taču pēc raķešu incidenta Polijā (tas gan vēl nav līdz galam izmeklēts) tiek runāts par to, ka tām NATO valstīm, kas robežojas ar Ukrainu - Slovākija, Ungārija, Rumānija, Polija -, ir primāri jāstiprina pretgaisa aizsardzība. Tiek meklētas iespējas tur papildus izvietot pretraķešu sistēmas “Patriot”.

Redzot to, kas notiek Ukrainā, arī mūsu aizsardzības sistēmai jābūt augstā prioritātē. Tagad rakstot valdības deklarāciju, par to domājam. Ukraiņi saka: mēs notriecam divas trešdaļas no krievu raķetēm. Bet pietiek ar atlikušo trešdaļu, lai tās izdarītu milzu postu. Plus vēl irāņu droni! Tie ir ļoti primitīvi, tos bieži vien radari neuzķer, taču postu tie var nodarīt lielu.

Dažās valstīs izskan aicinājumi un tiek vākti paraksti, lai atslēgtu Krievijas vēstniecībām elektrību, ūdeni, siltumu, kanalizāciju... Lai krievi izjūt uz savas ādas pašu veiktās nelietības. Es tikai par!

Mēs visi zinām, cik traumatisks, nogurdinošs un briesmīgs ir šis karš... Ne tikai tiem, kuri ir Ukrainā, bet visiem, kuri dzīvo līdzi Ukrainai. Visiem gribas, lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos...

Ne visiem. Tikai normāliem cilvēkiem.

Vārds vietā. Bet Krieviju tas neapturēs. Esam daudz diskutējuši, ko darīt ar diplomātiskajām attiecībām. Mēs - tāpat ES un NATO valstis, arī Igaunija un Lietuva - tās uzturam minimālā līmenī. Nereti ir jākoordinē kopīgi viedokļi. Tāpēc mums tomēr ir jāsaprot, kas notiek Krievijā. Nepietiek ar propagandas kanālu vērošanu vai to cilvēku komentāru uzklausīšanu, kuri atrodas ārpus Krievijas.

Informācijā, kas tiek smelta no sociālajiem tīkliem, nereti var apmaldīties. Tagad no avotiem dzirdam: noskaņojums pret karu mainās. Nu, neredzam mēs to! Citi avoti apgalvo: visi joprojām atbalsta Putinu. Tā arī vairs nav taisnība! Tāpēc ir svarīga informācija, ko diplomāti iegūst, tieši kontaktējoties ar cilvēkiem, kuri atrodas tieši Krievijā.

Otrkārt, valstspiederīgo jautājums: ir svarīga konsulārā palīdzība. To bija pat gatavs uzņemties deputāts Rosļikovs un viņa frakcija, kad Saeimā tika balsots par to, ka netiks dibinātas parlamentārās sadarbības grupas ar Krieviju un Baltkrieviju. Bet tā nav deputātu funkcija - konsulārās palīdzības sniegšana.

Treškārt, ja mēs šeit Krievijas vēstniecībā visu nogriezīsim, tad nogriezīs mums arī Latvijas vēstniecībā Maskavā.

Tas neko nenozīmē, ka Krievija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti? Kādu tur atbalstošu - Krievija pati ir teroristu valsts.

Šis termins nāk no ASV, to savās deklarācijās ir iekļāvušas vairākas valstis, tas ir politiski skaidrs signāls, bet tam nav juridiskas slodzes.

Vienkārši smuka parunāšanās bez seguma?

Valstis, kuras atzinušas Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, ir pieņēmušas minimālo attiecību līmeni - tāpat kā mēs. Un tomēr tas dod divas lietas. Pirmkārt, lielāku stimulu runāt par Krievijas aktīviem, kas ir sankcionēti, bet vēl nav konfiscēti, proti, par šo aktīvu izmantošanu Ukrainas labā. Diemžēl pagaidām ES ir smagas politiskās un juridiskās diskusijas par šo tēmu. Baltijas valstis, Polija, daļa no Ziemeļvalstīm un EK vadība atbalsta sankcionēto aktīvu izmantošanu Ukrainas labā.

Otrkārt, uz priekšu virzās starptautiskā tribunāla veidošana, kas palīdzēs izmeklēt Krievijas veiktos kara noziegumus. Tas, ka to visu pieņēma EP, tas, ka daudzas valstis atzina, ka Krievija veic genocīdu Ukrainā, palēnām rada kritisko masu. Diemžēl jāatzīst: jo tālāk no Ukrainas atrodas kāda valsts, jo blāvāka ir izpratne par to, kas notiek Ukrainā.

Vai vispār ir kāda cerība, ka visi šie nacistiskās Krievijas kara noziedznieki kādreiz tiks tiesāti?

Pirmām kārtām tas viss rada Damokla zobena sajūtu. Taisnīgas tiesas “solījums” ierobežo iespējas viņiem aizbraukt uz daudzām pasaules valstīm. Tad, kad notika tiesa pret nacistiskās Vācijas kara noziedzniekiem, vai visi tika saukti pie atbildības? Nē, ne visi. Noziegumus paveica daudzi, par tiem atbildēja daži. Tāpat būs arī tagad. Daži nomirs kaujā, daži - dabīgā nāvē.

Patlaban galvenais ir dokumentēt noziegumus, identificēt vainīgos. Gribu ticēt, ka atmaksas mehānisms kļūs par kaut ko līdzīgu Vīzentāla centram, kas pēta holokausta noziegumus, un pat līdz sirmam vecumam Krievijas kara noziedzniekiem būs jābīstas no atmaksas.

Vai Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), ko daudzi jau dēvē par Apvienoto nespējnieku organizāciju, vispār ir spējīga kaut ko izdarīt Ukrainas labā? Vai arī tikai izteikt bažas?

ANO ir daudzveidīgi uzdevumi: tur ir pārtikas programma, nesen bija centieni nodrošināt drošu koridoru Mariupoles bēgļiem. Situācija nav melnbalta, un pārmetumi faktiski tiek vērsti pret ANO galveno struktūru - Drošības padomi.

Daudzi vaicā: kāpēc Latvija vēlas kandidēt Drošības padomē? Lai neļautu tur dominēt valstīm, kurām ir pilnīgi pretējs viedoklis nekā tām valstīm, kuras aizstāv Ukrainu.

Drošības padomē ir arī nacistiskā Krievija.

Jā, turklāt ar veto tiesībām.

Kāpēc Krievija netiek izmesta no Drošības padomes?

Tāpēc, ka ANO statūti paredz, ka jebkurus grozījumus var pieņemt ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

Tad vajag mainīt šos statūtus.

Ar divu trešdaļu balsu vairākumu... Statūti tika izveidoti 1945. gadā - tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Bet, protams, vilšanās par ANO darbībām ir jūtama, un pat tās vadība saprot, ka organizācijas nozīmīgums ir pamatīgi krities.

Pavisam nesen jūs izteicāties, ka, Ukrainai cenšoties dot pienācīgu pretsparu Krievijas triecieniem kritiskās infrastruktūras objektiem, būtu jāļauj Kijivai izmantot ieročus, lai dotu triecienus militāriem objektiem Krievijas iekšienē. Bet nav jau Ukrainai tādu ieroču, kas spētu to paveikt.

Šobrīd starp NATO, ES un līdzīgi domājošajām valstīm notiek diskusija par to, ka Ukrainai jāpiešķir tālas darbības artilērijas sistēmas, tanki un vēl efektīvākas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Ir daži kolēģi, kuri izsaka bažas: vai tas nenozīmē, ka Ukraina izmantos šos ieročus, lai ielauztos Krievijas teritorijā? Mans skaidrojums: šie ieroči ir jāpiešķir, lai Ukraina varētu efektīvi aizsargāties pret savas enerģētikas sistēmas iznīcināšanu. Ja cilvēki sāks vēl vairāk bēgt no Ukrainas, kur tad viņi sevi atradīs? Pie mums, Eiropā. Tā būs humānā katastrofa, kurā cietīs miljoni. Tā būs milzīga problēma pilnīgi visiem, arī tiem, kuri uzņem bēgļus.

Tāpēc mans viedoklis bija: jādod ukraiņiem ieroči, viņi nav jāierobežo šo ieroču lietošanā, ja ir mērķis iznīcināt bāzes, kur atrodas raķetes vai lidmašīnas tajās teritorijās, kas ir Krievijas pusē. Krievija bez bažām par eskalāciju bombardē pilnīgi visu Ukrainu, bet mēs visu laiku domājam: ak, ka tik nu mēs kaut ko neeskalētu! Bet Krievija ar Ukrainas energosistēmas iznīcināšanu jau sen ir aizgājusi uz daudz nopietnāku eskalāciju.

Nu nevar būt tā, ka agresors izmanto pilnīgi visas iespējas, bet mēs visu laiku mēģinām kaut ko norādīt valstij, kas aizstāvas pret šo agresoru.

Turpinājums - rītdien

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā