Mēs Krieviju vairs nesaprotam – viņi plāno atjaunot 1917. gadā zaudēto impēriju

Intervijas turpinājums ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (JV) par Latvijas diplomātu pienesumu tautsaimniecībai, par polittūrismu un palīdzības sniegšanu Ukrainai, par to, ko darīt ar Ukrainas bēgļiem, par Latvijas vēstniecības Krievijā nozīmi un “sarkanās kartītes” iespējām Daugavpils mēram.
“Mums nav nekādu ilūziju par Krievijas agresīvo ārpolitiku. Ir arī grūti izprast, kāds “frankenšteins” tur izveidojies. Protams, ir sabiedrības grupas, kas sāk kļūt neapmierinātas ar notiekošo. Bet tas, ka vienā sabiedrības līmenī sākas kaut kādas tektoniskās svārstības, nenozīmē, ka tās ir sasniegušas kārtīgas zemestrīces līmeni,” intervijā “Neatkarīgajai” pauž ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ©Ģirts Ozoliņš/F64

Intervijas pirmā daļa.

Vai Ārlietu ministrijai ir idejas, ko darīt ar Ukrainas bēgļiem: integrēt, gatavot dzīvei Latvijā, mudināt atgriezties dzimtenē?

Ļoti daudzi ukraiņi brauc uz šejieni ar domu: drīz atgriezīsimies dzimtenē. Viņi mazliet atgādina tos latviešus, kuri Otrā pasaules kara beigās aizbrauca no Latvijas: tūlīt, tūlīt atgriezīsimies Latvijā! “Tūlīt” ieilga...

Valdības sēdē iekšlietu kolēģi ziņoja, ka jau kādu laika sprīdi no Latvijas vairāk izbrauc nekā iebrauc. Bet ziema vēl tikai sākas. Darba tirgū Latvijā šobrīd ir aptuveni 7000 strādājošu ukraiņu. Viņi nesēž un negaida pabalstus, viņi meklē un atrod darbu. Veidojot valdības deklarāciju, mēs ar kolēģiem vienojāmies par formulējumu: sociāli ekonomiskā iekļaušana. Tas nozīmē: veicināt darba atrašanu, lai cilvēkiem ir pārliecība, ka viņi spēj paši par sevi pastāvēt. Domāju, ka ziemā pie mums atbrauks vairāk cilvēku. Mums jādara viss, lai ukraiņi sāktu pēc iespējas ātrāk runāt latviski, kā arī - nodrošināt viņu bērniem izglītību latviešu valodā.

Par ko citu. Vai Latvijas diplomāti ir aktīvi Latvijas uzņēmēju atbalstītāji ārzemēs? Dzirdēts, ka dažkārt ir ļoti sarežģīti tikties ar vēstnieku...

Tad jāskatās konkrēti. Viens no Latvijas diplomātu uzdevumiem ir uzturēt saikni ar mūsu tautiešiem, kā arī atbalstīt mūsu uzņēmējus - kur vien tas ir iespējams. Lielākoties dzirdēti atzinīgi vārdi, bet ir arī sūdzības.

Taču ir nianses.

Diplomātiem mītnes valstīs ir diezgan strikti ierobežojumi. Piemēram, no uzņēmēju puses ir bijuši lūgumi: vai mēs nevarētu izmantot diplomātisko pastu, lai nogādātu produkcijas paraugu? Nē, to nedrīkst. Esmu arī dzirdējis, ka uzņēmējs vēstniecībai atsūta vēstuli: es ražoju to un to, lūdzu, atrodiet man kādu vietējo uzņēmēju, ar kuru es varētu parakstīt līgumu. Mēs esam gatavi sniegt informāciju, bet mēs nevaram meklēt partnerus Latvijas uzņēmējiem, jo tas būtu pretrunā ar konvencijām, tas jau ir Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecību darbs.

Tajās vēstniecībās, kurās ir LIAA pārstāvji, pamatslodzi attiecībās ar uzņēmējiem nes tieši LIAA. Bet mūsu vēstniecības lielākoties ir nelielas, tāpēc nereti “pie vainas” ir resursu trūkums.

Varbūt nosauksiet kādu vēstniecību, kas ir veicinājusi ievērojamu investīciju ieplūdi Latvijā?

Labi strādā Latvijas vēstniecība Japānā. Eiropas reģionā - vēstniecība Vācijā un Polijā. Taču, tā kā Polija ir salīdzinoši tuvu, daudzi biznesmeņi paši uzņemas iniciatīvu. Augoša interese ir no Līča valstu puses (Persijas līča valstis AAE, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara un Irāka). Pozitīvi pieminama vēstniecība Dienvidkorejā, Centrālāzijā - vēstniecības Taškentā un Astanā. Bet intensīvākā darbība notiek, protams, Eiropā.

Kādā veidā mūsu diplomāti piedalās dažādu kara radīto problēmu risināšanā?

Daudz dara mūsu vēstniecības Ukrainā un Polijā, lai palīdzētu tiem mūsu tautiešiem, kuri savukārt sniedz palīdzību ukraiņiem. Vēstniecība risina problēmas ar robežas šķērsošanu, kārto dokumentus, šķetina mazus vai lielākus samezglojumus utt. Tāpat mītnes valstīs mēs atbalstām ukraiņu kolēģus gan viņu diplomātiskajos, gan politiskajos centienos. Vislielākā slodze ir mūsu vēstniecībām Varšavā un Kijivā.

Esam veiksmīgi sadarbojušies ar citu valstu kolēģiem, lai bloķētu Krievijas un Baltkrievijas pārstāvju ievēlēšanu dažādās starptautiskās organizācijās.

Ir dzirdēti stāsti par viena otra vēstnieka nesmuku uzvedību...

Pēdējā laikā gan neesmu tādus dzirdējis. Bet par dažām Latvijas amatpersonām - un nevajag skatīties tikai uz diplomātiem! - arī varētu izstāstīt notikumus. Mēs katrs esam neatņemama Latvijas sabiedrības daļa, esam labi un ne tik labi savā uzvedībā, un diplomāti ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Bet ja jums kaut kas ir zināms, dariet to zināmu arī mums.

Obligāti. Vēl viens, bet jau atklāts nesmukums: prokuratūra savulaik apsūdzēja diplomātu (nu jau bijušo) Rūdolfu Brēmani, ka viņš kā amatpersona, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un rīkojoties pretēji tā interesēm, no 2013. līdz 2016. gadam izkrāpa un piesavinājās valsts līdzekļus vairāk nekā 102 721 eiro apmērā. Viņš šo naudu valstij jau ir atmaksājis?

Daļēji. Bet tiesvedība joprojām turpinās. Ja atlikusī summa tiesvedības procesā tiks pierādīta, tad tā arī tiks piedzīta. Ārlietu ministrija no Brēmaņa atvadījās gandrīz pirms sešiem gadiem. Bet cilvēki, protams, labi atceras šo diplomātijas skandālu.

Tikko mūsu Valsts prezidents apmeklēja Palestīnas pašpārvaldi un Izraēlu. Kādas ir mūsu valsts intereses Palestīnas pašpārvaldē? Daudziem šķita, ka tas tāds polittūrisms.

Es šādam vērtējumam tomēr nepiekristu. Šīs vizītes pirmām kārtām nozīmē, ka valstu attiecības ir labas. Otrkārt, šīm vizītēm bija ekonomiskais aspekts. Sadarbība ar Izraēlu augsto tehnoloģiju (un ne tikai) jomā pilnīgi noteikti Latvijai ir nozīmīga. Abas vizītes bija kā līdzsvarojums, ņemot vērā ārkārtīgi sarežģīto situāciju Tuvajos Austrumos.

Izraēlā bija iespēja plaši un dziļi izrunāt Ukrainas tēmu, jo Izraēlai nebija gana pārliecinoši uzskati par palīdzību Ukrainai. Bet Izraēlas aizsardzības industrija ir augsti attīstīta, tāpēc vajadzēja rast impulsu, lai palīdzība Ukrainai kļūtu reāla. Jāsaprot, ka šādu vizīšu labums parasti nav ieraugāms nākamajā dienā. To sajūtam pēc pusgada vai pat gada.

Agrāk vai vēlāk sāksies Ukrainas atjaunošana. Kā Latvija gatavojas piedalīties šajā procesā?

Septembrī valdība izskatīja mūsu informatīvo ziņojumu. Mēs lūkojamies Čerņihivas apgabala virzienā, jo pirms kara mums bija sena sadarbība ar šo apgabalu. Atjaunošanas darbi būs milzīgi. Budžeta projektā esam aicinājuši piešķirt piecus miljonus eiro palīdzībai Ukrainai. Maksimāli iesaistīsim mūsu uzņēmējus, kuri jau tagad ļoti palīdz Ukrainai. Pamatā atjaunosim skolas, bērnudārzus un slimnīcas.

Jūs novembra sākumā izteicāt aizrādījumu Daugavpils mēram Andrejam Elksniņam, reaģējot uz viņa izteikumiem, kas neatbilda Latvijas ārpolitiskajām pozīcijām attiecībā uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Vai šādi aizrādījumi kaut ko var līdzēt, ja Elksniņš, faktiski neviena netraucēts, veido Latvijas valstspilsētu Daugavpili par kaut kādu Dvinskas republiku?

Ņemot vērā, ka Elksniņš tomēr pateica, ka viņam esot saistoši Latvijas ārpolitikas principi, uzskatīsim manu vēstuli - futbola terminoloģijā runājot - par dzelteno kartīti. Bet ir arī sarkanā...

Tas ir valsts drošības jautājums.

Jā, tāpēc tam pievērsās arī Valsts drošības dienests.

Jā, parunājās, un ar to viss arī beidzās... Vai pareizs ir apgalvojums, ka Krievija ir atgriezusies 1939. gada nacistiskās Vācijas modelī, respektīvi, ka ir prātā sajucis ne tikai fīrers un tuvākā apkārtne, bet arī visa tauta?

Kategoriski nepiekrītu tekstam, ka Krievijas vadība ir nojūgusies. Tai ir absolūti skaidrs racionālais pamatojums tam, ko tā patlaban dara.

Un tas būtu?

Viņu mērķis ir atjaunot impēriju. Ir svarīgi saprast, kas notiek to cilvēku prātos, un tāpēc ir jāsaglabā mūsu vēstniecība Maskavā. Bet mums... lai kā mums ir gājis pēdējos 30 gadus, lai kā mums dažkārt gribas savu valsti palamāt, mēs esam prom no turienes. Kaut arī dzīvojam blakus, mēs to Krieviju vairs nesaprotam. Tā vairs nav tāda, kāda bija 90. gados. Tur vērojams kaut kāds neizprotams mikslis: krievi vēlas atjaunot nevis Padomju Savienību, bet Krievijas impēriju, kas pazuda 1917. gadā. Tagad dzirdam, ka pēdējos 30 gadus Krievija nav ņemta vērā, ka krieviem ir īpaša loma pasaulē, ka viņiem pieder īstās tradicionālās vērtības utt. Krievijā daudzviet blakus ikonām ir Staļina bildes - bet kurš gan visvairāk ir centies iznīcināt pareizticīgo baznīcu, ja ne padomju režīms?! Un tagad baznīcas popi staigā un kvēpina vīraku kopā ar komunistiem... Kā var vienlaikus godināt Staļinu, baznīcu, NKVD, Ļeņinu un caru Nikolaju? Vai šī kolektīvā šizofrēnija var noturēties ilglaicīgi? Nezinu. Racionāli mēs to nespējam saprast. Tas ir jauns fenomens, ko grūti izskaidrot.

Jā, var pamanīt analoģijas ar 1939. gadu, jā, neapturot agresoru, viņš tikai uzņem apgriezienus. Esmu pārliecināts, ka vairums Krievijas iedzīvotāju atbalsta to, ko Krievija dara Ukrainā.

Ir pareizi, ka mēs neielaidām Latvijā tos, kuri bēga no Krievijas, lai izvairītos no mobilizācijas. Valstis, kas nav Eiropas Savienībā, piemēram, Gruzija, ielaida šos bēgļus, un viņu skaits tur ir ļoti liels, saskaņā ar dažādām aplēsēm vairāk nekā 100 000 cilvēku. Tas rada zināmus izaicinājumus. Mums bija skaidrs, ka šie cilvēki nav pret karu. Viņi ir pret savu piedalīšanos karā, un tas ir pavisam kas cits..

Mums nav nekādu ilūziju par Krievijas agresīvo ārpolitiku. Un ir arī grūti izprast, kāds “frankenšteins” tur izveidojies. Protams, ir kaut kādas sabiedrības grupas, kas sāk kļūt neapmierinātas ar notiekošo. Mobilizācija ir notikusi, bet cerēto rezultātu nav devusi. Ekonomiski - daudzas sankcijas tikai tagad stājas spēkā, jo tām bija pārejas laika noteikumi. Tas, ka vienā sabiedrības līmenī sākas kaut kādas tektoniskās svārstības, nenozīmē, ka tās ir sasniegušas kārtīgas zemestrīces līmeni.

Pāri tam visam - mūsu uzdevums ir palīdzēt Ukrainai. Un pašiem arī saņemties.