Māris Sprindžuks: "Apvienotais saraksts" ir nācis valdībā, lai nestu pārmaiņas iepriekšējā lietu plūdumā

Iepretim iepriekšējiem ministriem Jurim Pūcem un Arturam Tomam Plešam, kuri vairāk bija dīvāna (kafejnīcu) politiķi, Sprindžuks ir izteikts pašvaldībnieks. Lai arī dzimis un strādājis ne tajā nabadzīgākajā pašvaldībā (Ādažos), viņš ir cilvēks, kurš saprot šo hronisko sāpi, kad Rīgas kungi nedzird pašvaldību “provinciāļus”. “Neatkarīgās” saruna ar vides un reģionālās attīstības ministru Māri Sprindžuku.
©Gints Ivuškāns/F64

Valdības deklarācijā par vidi un reģionu attīstību sarakstīts viss, par ko vien var iedomāties. Kas jums no šī “veicināmo darbu” klāsta šķiet vissvarīgākais, prioritārais?

Ir vairāki virzieni, kuros turpmākos gadus VARAM nāksies strādāt. Pirmais virziens būtu reģionu attīstības politikas izveide, kas sevī ietver gan publisko pakalpojumu organizāciju, gan reģionālo jeb pašvaldību ekonomikas attīstību.

Atvainojos, ka uzreiz pārtraucu, bet 30 gadus mēs jau dzīvojam neatkarīgā valstī. Vai tiešām līdz šim šādas politikas nav bijušas? Kas būs tieši tas jaunais, ko plānojat ieviest?

Līdz šim pašvaldības no likumdošanas viedokļa tikušas uzlūkotas kā publisko pakalpojumu kombināti, kuriem jānodrošina skolas, bērnudārzi, jālabo ceļi, jālabiekārto parki utt. Jāskatās ne tikai uz pašvaldību, bet arī uz valsts pakalpojumu pieejamību reģionos. Tas ir skolu tīkls, ģimenes ārsti, slimnīcas, ugunsdzēsības dienesti, sabiedriskā transporta tīkls. Vajadzētu skatīties uz visu publisko pakalpojumu tīklojumu kopumā un analizēt, cik tas ir efektīvs. Piemēram, ja veidojam vienu lauku skolu, pilnu vai puspilnu, jādomā, kā to nodrošināt ar optisko kabeli. Šobrīd ir daudzas skolas, līdz kurām šis kabelis “pēdējās jūdzes” ietvaros ir vilkts, bet neaizvilkts. Svarīgi šo pakalpojumu tīklu redzēt ne tikai vienas pašvaldības, bet arī reģionālā mērogā. Kā piemēru var minēt ugunsdzēsības dienestu. Pirms pusgada [Iekšlietu ministrija] paziņoja par 22 ugunsdzēšanas nodaļu slēgšanu.

[VARAM] ministrija par šo jautājumu pat neiesaistījās diskusijā - vai tas ir labi, vai pareizi? Veidojot novadu reformu (nerunāsim par to, vai tā realizēta pareizi vai puspareizi), šo dimensiju - kā labāk organizēt pakalpojumus iedzīvotājiem - pat neaplūkoja, lai gan tas patiesībā ir svarīgāk par to, kur atradīsies novada centrs vai cik smuka izskatīsies karte.

Jūs teicāt - nerunāsim, cik pareiza vai puspareiza bija šī novadu reforma, bet varbūt tomēr parunāsim. Jau pagājis pusotra gada. Kādi ir pirmie rezultāti? Vai nepieciešams kaut ko šajā reformā koriģēt?

Veidojot valdības deklarāciju, mēs vienojāmies, ka nesāksim uzreiz grozīt robežas. Ir pagājuši nepilni divi gadi, un uzreiz pārskatīt robežas nebūtu pareizi. Tad mēs dzīvotu nebeidzamās reformās. Svarīgākais, kas jāvērtē, ir sadarbība starp centrālo varu un pašvaldībām. Vai finansēšanas modelis ir optimāls? Ja ir nepieciešamas kādas korekcijas, tad tās darām. Piemēram, profesionālā izglītība. Tur ir ieguldīti 50 vai vairāk miljonu Eiropas naudas. Visi šie centri ir moderni, bet ir tikai viena nianse. Ir ļoti liels caurkritušo studentu skaits. Uzņēmēji uz šo sistēmu kā jauno kadru kalvi īsti paļauties nevar. Sasaiste starp profesionālo skolu un pašvaldību vai profesionālo skolu un uzņēmējiem ir vāja. Uz vidusskolām brauc Tehniskās universitātes cilvēki, kuri veido programmas, lai “vervētu” bērnus ar tehnisku ievirzi kā nākamos RTU studentus. Bet kāpēc to nedara profesionālā izglītība? Viņi taču ir vienu pakāpi tuvāk. Tas bērns jau devītajā klasē varētu iet šajā virzienā. Vecāki zina, vai bērnam ir nosliece uz akadēmisko pusi vai praktiskām lietām. Darba tirgus ir labvēlīgāks cilvēkiem, kuri prot praktiskas lietas, programmēt darbagaldus un tamlīdzīgi. Es redzu lielu nelīdzsvarotību starp to, kas ir radīts, un kā mēs to izmantojam. Pašvaldībām kopā ar izglītības ministriju šeit būtu labs darba lauks. Būtu jātuvinās normālai proporcijai - puse bērnu turpina mācīties vidusskolā, puse apgūst profesionālo izglītību. Kaut vai 60:40. Šobrīd mācības vidusskolā turpina 70- 80% skolēnu.

Cits piemērs, sabiedriskais transports. Tur ir mūžīgie zaudējumi. Pakalpojumu līmenis krītas. Iedzīvotāju skaits reģionos samazinās. Ko darīt? Vai dzenāt to tukšo autobusu līdz 2030. gadam pēc tā viena pasažiera, vai kopā ar pašvaldībām izveidot citu modeli? Kaut vai legalizēt pašvaldību tiesības pārvadāt cilvēkus pēc iepriekšēja pieteikuma.

Nesaku, ka centralizētas sistēmas vietā jāliek decentralizēta. Sistēma ir kritiski jāizvērtē, un tā daļa, kura ir neefektīva, jāatdod pašvaldībām. Kopā ar resursiem un atbildību.

Jūs jau pieminējāt pustukšās skolas, autobusus bez pasažieriem, slēgtos ugunsdzēsības dienestus. Visām šīm lietām pamatcēlonis ir depopulācija. Vienlaikus valda uzskats, ka nav ko dažu cilvēku, dažu ģimeņu dēļ lieki naudu tērēt. Ietaupīsim. Slēgsim, tad nekā tur nebūs. Nauda arī nebūs jātērē. Ja uz šiem jautājumiem skatās tīri no ekonomiskā, brīvā tirgus aspekta, tad tālāk par 100 km no Rīgas vispār nav ko domāt par attīstību. Jāklapē tik viss pamazām ciet, un tā ietaupīsim. Kādu redzat izeju no pretrunas starp attīstību un rūkošo iedzīvotāju skaitu?

Pats svarīgākais ir sēsties pie viena galda.

Kam ar ko?

Jāsaprot, ka arī 43 pašvaldības ir par daudz, lai ministrija aizbrauktu uz katru un kaut ko tur sarunātu. Ir vajadzīgs mazāks vienību skaits, kurā analizējam transporta jautājumus, skolu tīklu, sabiedrisko kārtību. Mana doma ir, ka jāgroza reģionālās attīstības likums. Plānošanas reģioni varētu būt platforma, kurā nozaru ministrijas sarunājas ar pašvaldībām. Sarunu tēma ir pakalpojumu organizācija. Tās ir piecas dialoga vietas par piecām atšķirīgām situācijām, jo Pierīgā ir viens stāsts, Latgalē cits. Mēs identificējam problēmu un sākam to risināt.

Problēma ir identificēta. Tā ir depopulācija. Cilvēku nav, un to paliek arvien mazāk. Par Pierīgu, kā jau teicāt, ir atsevišķs stāsts. Varbūt kaut kā jāstimulē cilvēki dzīvot attālākos reģionos? Piemēram, Izraēlā cilvēkiem tiek speciāli piemaksāts, lai viņi dzīvotu tuksnesī, dažādi tiek atbalstīti cilvēki, kuri dzīvo Somijas, Kanādas ziemeļu apgabalos. Varbūt arī mums vajag līdzīgu politiku?

Nepieciešams organizēt pakalpojumu tīklu, kuru publiskais sektors spēj samaksāt. Skolas, ģimenes ārsti, sabiedriskais transports un citi. Šis tīkls ir jāmonitorē, jo situācija mainās. Pierīgā iedzīvotāju skaits pieaug, laukos samazinās. Mēs nevaram, piemēram, nemainīt sabiedriskā transporta modeli, bet tas nav mainījies jau 30 gadu.

Jābūt pastāvīgam dialogam starp ministriju un pašvaldībām. Caur reģionu. Tāpat jāuzlūko izglītības sistēma integrētā sistēmā. Ne tā kā pirms gada ministre Muižniece mēģināja ar koeficientiem noteikt pareizo pedagogu algu perspektīvu 2-3 gadus uz priekšu. Reģioniem viens koeficients, valstspilsētām šitāds, Pierīgai - šitāds. Nebija diskusijas par tīklu, par transportu. Bija tikai koeficienti skolotāju algām. Vienkārši dalām naudu. Tur ir tā atšķirība. Ja mēs saprotam, ka tai lauku skolai pierobežā ir kritiska nozīme, jo tur iet robežsargu bērni, tad tā ir mūsu valsts un tai jābūt apdzīvotai. Skaidrs, ka skola nebūs rentabla, piepildīta, bet tā ir svarīga no valsts attīstības viedokļa. Kur ir valsts atbildība, kur pašvaldību atbildība. Pašvaldību izlīdzināšanas fondu naudu var mierīgi novirzīt uz baseiniem, rodeļu trasēm, skatu platformām. Mierīgi. Tām nav jāatskaitās, ka izlīdzināšanas nauda aiziet būtiskāko pakalpojumu nodrošināšanai.

Vai tas nozīmē, ka jūs rosināt noteikt lielāku kontroli pār pašvaldību lēmumiem, naudas izlietojumu?

Ar vecajiem, esošajiem spēles noteikumiem pašvaldības bija motivētas paņemt jebkuru fondu naudu, lai parādītu savam vēlētājam, ka esam kaut ko izdarījuši. Sakopuši parku, uzbūvējuši silto baseinu. Tā vietā, lai primāri rūpētos par skolu, sabiedrisko transportu un sociālo aprūpi. Ja mēs veidojam šo reģionālo platformu starp pašvaldību un ministrijām, tad sarunas tēma nav parki, skatu torņi, spa centri un tamlīdzīgi. Pamattēma ir būtisko pakalpojumu organizācija. Kā virzīt vai pārskatīt publiskās finanses šiem pakalpojumiem, kur esam aizgājuši ļoti lielā dažādībā. Baro bērnus līdz 12. klasei vai maksā dzimšanas pabalstus 500 eiro utt. Reģionālās reformas laikā pašvaldības, zinot, ka tās kādam pievienos, sacentās ar dāsnumu - cik labi gribam būt pret iedzīvotājiem. Mums kritiski jāpaskatās, kur šobrīd aiziet publiskie resursi.

Ko tur ministrija var izdarīt? Pabalstus piešķir pašvaldība, kura ir vēlēta institūcija. Ministrija taču nevar noteikt pabalstu griestus.

Eiropas fondos ir lieli resursi. Saistībā vai nu ar energoefektivitāti, vai ar ūdenssaimniecību, vai ar atkritumu saimniecību, vai ar informācijas tehnoloģiju attīstību. Vai šo naudu virza uz pareiziem, publiski no abām pusēm izrunātiem mērķiem? Ja šī dialoga nav, pašvaldībai ir brīvas rokas.

Pabalsts 500 eiro par jaundzimušo jau nenāk no šo fondu naudas.

Pašvaldība ir brīva un autonoma lemt par savām brīvprātīgām iniciatīvām. Ja ir palikusi lieka nauda, tad mēs varam ne tikai skolēnus līdz 12. klasei, bet arī zīdaiņus barot. Es pārspīlēju, bet tīri teorētiski. Bet tas nebūtu pareizi, ja nevaram nodrošināt pamatlietas.

Tas ir skaidrs, bet kādas jums ir sviras šo pašvaldību ietekmēšanai?

Vienīgā svira ir no valsts puses precīzāku nosacījumu [kā saņemt naudu] veidošana.

Projektu nauda jau tiek izlietota precīzi kā paredzēts, bet pabalstus un citus “dāsnumus” jau izmaksā no tās, kā jūs teicāt, liekās naudas.

Patiesībā liekās naudas ir ļoti maz. Es pats deviņus gadus biju pašvaldības vadītājs ne tajā trūcīgākajā pašvaldībā un varu teikt, ka tā daļa budžetā, kuru var brīvi sadalīt, ir ļoti maza. Taču šobrīd spēles noteikumi nemotivē runāt par būtisko, bet mudina vienkārši apgūt fondus vai arī uz vēlēšanām kaut kā izrādīties. Es gribētu panākt, lai publiskās finanses aizietu mērķtiecīgāk. Ir ļoti populāri barot bērnus, bet neredzēt invalīdus, kuri dzīvo vieni paši ar savām nelaimēm. Tāpēc ir svarīgi uz šo situāciju paraudzīties ar svaigu skatu, jaunām brillēm.

Vai jūtat no pašvaldību puses, ka tās būtu gatavas iet tajā virzienā, par kuru runājat?

Pašvaldības jau sen gaida šādas pārmaiņas. Tās gaida sarunu, kā organizēt būtiskos pakalpojumus. Pašvaldības jūtas nesaprastas, jo reformas kontekstā par publiskām funkcijām vispār netika runāts. Vispār nulle. Tika runāts par robežām, un tika pieņemts, ka samazināsies administratīvās izmaksas. Bet par to, kā jūs tiksiet galā ar pakalpojumu sniegšanu, netika runāts vispār. Pašvaldības ir gatavas sarunām. Jautājums, vai šīs pakalpojumu sniedzēju ministrijas ir gatavas sēsties pie viena galda un likt kārtis galdā, jo tā ir publiskā nauda. Līdz šim dialogs pašvaldībām ar valsti bija ļoti brutāls. Kaut vai par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadali.

Kāda ir jūsu pozīcija šajā IIN sadalījuma proporcijā?

Ja pašvaldības dara vairāk un pārņem no valsts funkcijas, tad pašvaldību daļai jāpieaug. Mēs varētu paņemt uz sevi daļu no sabiedriskajiem pārvadājumiem, skolotāju algas, sociālo aprūpi un vēl citas ietas, bet tad arī šim procentam ir jāaug - 80%, 85%, varbūt pat 90%.

Kā vērtējat ieviesto taras depozītsistēmu?

Godīgi sakot, neesmu vēl pa īstam paspējis ar to iepazīties, bet man nāk vairāki signāli no ražotājiem, no tirgotājiem, ka viņi grib tikties. Tātad tur ir kāda sāpe, bet, kopumā ņemot, mums jāiet uz aprites ekonomiku, otrreizējo pārstrādi daudz straujākā tempā. Diemžēl esam šajā jautājumā vēl ļoti agrīnā stadijā.

Jums ir pašvaldību darba pieredze. Kāpēc tik lēni ieviešas atkritumu šķirošana, kura varētu būt arī ekonomiski izdevīga, jo par šķirotiem atkritumiem nebūtu jāmaksā?

Ne visur ir nodrošināta šo atkritumu pārstrāde. Stikls tiek pārstrādāts, ar riepām ir ļoti slikti. Arī plastmasas līdz šim tika pakotas, presētas un vestas atpakaļ uz Ķīnu. Visa Eiropa tā darīja, bet Ķīna ir pateikusi, ka vairs nepieņems. Jāatzīst, ka pārstrādes industrija vēl nav attīstījusies. PET pudeļu pārstrādē progress ir noticis straujāk, bet kaut vai bioloģisko atkritumu pārstrādes sistēmas nav. Joprojām tiek dedzinātas lapas, zari, jo kur tad tos vedīs? Pārtikas atkritumi arī iet kopējā tvertnē. Arī atkritumu šķirošanā esam vēl sākuma posmā.

Kā vērtējat sašķidrinātās gāzes termināļa iespējamo būvi Skultē?

Man nav pārliecības, ka privātais sektors investēs, ja gāzes sūknēšanas jaudas, kas veidojas mūsu kaimiņzemēs - Lietuvā, Igaunijā, Somijā, spēs nosegt reģiona vajadzības. Šeit ir jāvēro tirgus attīstība un piesātinājums. Eiropā jau pienāk pirmie sašķidrinātās gāzes kuģi, un būtiski ir nokritusies dabasgāzes cena. Jo zemāka cena, jo grūtāk būtu šādas investīcijas pamatot. Iepriekšējā valdība ir lēmusi, ka tas ir tīrs privāts risks. Es uz šo lietu skatītos piesardzīgi. Manuprāt, mums vairāk jāskatās uz dabiski atjaunojamo enerģiju un jādomā, kā tehnoloģiski nodrošināt pamata enerģiju. Vai ejam uz kodolenerģijas izmantošanu vai paliekam uz gāzi, kā tas ir iebūvēts ar TEC. Nezinu, kā būtu labāk, jo situācija var gada laikā stipri mainīties.

Pēdējā laikā izveidojusies mode uz vēja parkiem. Atsevišķās vietās nav jau tik slikti, bet cik ekoloģiski un ainaviski pievilcīgi būtu visu Latviju noklāt ar šādiem vēja parkiem? Šobrīd “Latvenergo” par lielu naudu gatavojas iegādāties vēja parka projektu Kaigu purvā. Cik šāda projekta iegāde, jūsuprāt, ir lietderīga?

Manuprāt, no valsts puses jābūt skaidrai pozīcijai - cik mums jāapgūst saules, cik vēja enerģija. Mēs zinām, kā saule darbojas, un vasarā mums ir vislielākais elektroenerģijas trūkums. Tad enerģija arī ir visdārgākā. Vējš savukārt strādā citās sezonās, īpaši rudenī. Skaidrs, ka ar šo atjaunojamo enerģiju mēs varam tikai papildināt savu enerģētisko nodrošinājumu, jo pamatenerģija tāpat būs ar gāzi no TEC. Jābūt skaidrībai - vai šīs atjaunojamās enerģijas ģenerēšanu veic valsts centralizēti - caur “Latvenergo” vai caur “Latvijas valsts mežiem”, vai to nodod privātajiem investoriem, mazākiem spēlētājiem. Šobrīd šīs stratēģijas īsti nav. Manuprāt, pareiza būtu pieeja, kurā mēs atbrīvojam privāto iniciatīvu un ļaujam viņiem darīt, jo, ja nesaražojam paši, tad nākas enerģiju importēt. Atsevišķos brīžos par nesamērīgi augstu cenu. Valstij būtu vairāk jādomā par regulatora ietvaru, spēles noteikumiem, lai ekosistēma ir visiem saprotama, prognozējama. Izvēles par to, kādai jābūt valsts enerģētiskajai stratēģijai un iegūstamās enerģijas sadalījumam, manuprāt, jāizstrādā akadēmiskajam līmenim. Politiķiem, kad šīs izvēles būs uz galda, jāizdara politiskā izšķiršanās. Otrādi nē. Cita lieta, kur valstij jāiet pa priekšu, ir šis regulējamais ietvars. Šobrīd, piemēram, “Sadales tīkla” tehniskie noteikumi (pieteikums licencei) darbojas 12 mēnešus, bet IVN (ietekmes uz vidi novērtējums) ilgst 18 mēnešus, pat ātri strādājot. Šie atļaujas termiņi ir jāsalāgo. Jāveido saprotama, prognozējama vide. Tāpēc arī valdība izšķīrās veidot atsevišķu Klimata un enerģētikas ministriju, kura primāri pārraudzītu visu šo lauku. Vēlu viņiem izdošanos un sekmīgu sadarbību ar veco VARAM vides jomā. Šobrīd notiek liels skrējiens, lai atrastu piemērotas teritorijas un veidotu saules un vēja parku projektus. Mēs šajā ziņā esam mazliet pat nogulējuši, jo igauņi un lietuvieši ir tikuši tālāk. Viņu valsts uzņēmumi jau strādā ar projektiem Latvijā. Nav gan skaidrs, vai visi šie projekti realizēsies. Saules projektu ir pieteikts tik daudz, ka nav ticības par šo investīciju atnākšanu šādā apjomā. Varbūt tie ir mūsu vietējie bāleliņi, kuri tikai piesaka projektus un tad meklē investorus.

Tātad jūsu pozīcija ir - jādod visiem iespēja?

Mana pozīcija - ja varam piecos gados paši dubultot elektroenerģijas ražošanu, tad esam malači. Šobrīd saražojam aptuveni pusi no visa patēriņa. Turklāt runa ir par vēsturisko patēriņu. ES saka, ka no 2035. gada ejam prom no iekšdedzes dzinējiem un pārejam uz elektromobiļiem. Šobrīd tas izklausās kosmoss, bet, atceroties, kas noticis ar mobiliem telefoniem un datoriem, tā nākotne varbūt pat pienāks ātrāk. Mēs esam pilnīgi negatavi šai pārejai. Infrastruktūras, kas nodrošinātu šo automašīnu lādēšanu, piemēram, daudzdzīvokļu māju rajonā, nav. Tas būs sistēmisks uzdevums - izveidot šo uzlādes, apkopes un ģenerējošo jaudu saimniecību. Tas nozīmē, ka elektroenerģijas patēriņš var būtiski pieaugt. Tas viss ir būtiski saistīts ar pašvaldību darbu, jo tieši pašvaldības plāno un realizē savu infrastruktūras izbūvi. Pagaidām tās par šo elektroenerģijas “revolūciju” pat nedomā, bet varbūt jāsāk domāt jau tagad?

Jūs savu politisko karjeru iesākāt kā premjera Andra Šķēles biroja vadītājs. Vai uzturat ar viņu sakarus, konsultējaties? Ko esat no viņa iemācījies?

Šķēli neesmu saticis gadus divdesmit. Pārtraucu ar viņu attiecības vienā Tautas partijas kongresā, kad kā vienīgais nobalsoju pret Šķēli. Tīri ideoloģiski esmu palicis konservatīvo vērtību spektrā. Uzlūkoju publisko pārvaldi, pašvaldību pārvaldi no saimnieciskās puses. Mums kā sabiedrībai jāspēj dzīvot plusā, nevis mīnusā. Diemžēl mūsu tautsaimniecība ilgstoši aizņemas vairāk. Publiskais sektors dzīvo par līdzekļiem, ko ekonomika nespēj ģenerēt. Mēs visu laiku dzīvojam uz mīnusu. Tas nav pareizi. Valsts pārvaldē ir iztrūcis dialogs ar uzņēmējiem, dialogs ar nozarēm. Iztrūkusi arī spēja kopīgi veidot ekosistēmu, kurā valsts ir ieguvēji, uzņēmēji ir ieguvēji un sabiedrībā veidojas darba vietas produktīvajā sektorā. Tai ideoloģijai, kura nāca no Tautas partijas, noteikti ir vieta ideoloģiskajā spektrā. Tās pat ir ļoti trūcis. Žēl, ka Šķēle, teiksim tā, sašmucējās. Manuprāt, tīri saimnieciski mēs esam nogājuši kaut kur nepareizi. Skatoties uz Igauniju, Lietuvu, redzam, ka tur šī saimnieciskā pieeja ir bijusi spēcīgāka un valsts atrodas labākā situācijā.

Vai tagad, kad veidojās valdība, arī no pārējiem partneriem redzējāt līdzīgu skatījumu?

“Apvienotais saraksts” tagad ir ienācis valdībā kā tāds “mazais brālis” ar savu ideoloģiju, kas nācis ienest pārmaiņas iepriekšējā lietu plūdumā. Mums ir pēdējais brīdis sākt domāt saimnieciski. Jādomā, kā sakārtot publisko pārvaldi, lai tā nedzīvo pāri līdzekļiem un nav pārmērīgs slogs mūsu uzņēmējiem, kas nozīmē augstus nodokļus. Lietas ir aizgājušas tā, ka publiskais sektors ir par sevi, privātais par sevi. Divas atsevišķas pasaules. Vairāk vajadzīga šo sektoru sinerģija. Kovida laikā varēja redzēt, ka nekādi tiltiņi tur nedarbojas. Katrs par sevi. LTRK un LDDK varēja līdz aizsmakumam ieteikt kaut ko, bet valsts gāja cieti - mēs zinām, kā jābūt. Ko veikalā drīkst un ko nedrīkst pirkt. Dialoga neesamība ir radījusi milzu kaitējumu. Tā ir hroniska lieta. Arī starp pašvaldībām un valsti. Kā bijušais mērs varu pateikt - dialoga nebija. Vismaz pēdējos četrus gadus. Mēs noteikti varam labāk. Vienkārši jāsāk sadarboties. Visiem.