Juris Stukāns: jebkuras krimināllietas izskatīšanai pirmajā instancē divi gadi ir vairāk nekā pietiekami

Jūnijā būs apritējuši trīs gadi, kopš esat ģenerālprokurora amatā. Kā jūtaties? Vai brīžiem neuznāk vēlme pašam iztiesāt kādu krimināllietu?

Tieši to pavisam nesen izjutu. (Smejas.) Tas [tiesneša amatā pavadītais laiks] atsaucās atmiņās, arī sajūta, ka ikdienā kaut kā pietrūkst. Strādājot ar konkrēto lietu, ir vienkāršāk, jo tu pats nonāc līdz secinājumiem pietiekami saprātīgā laikā un pats par to vienpersoniski atbildi. Strādāt ar lietām ir interesanti, jo tur tiek skarti daudzu cilvēku likteņi. Tas mēdz emocionāli aizkustināt.

Kur jūs vairāk izbaudījāt varu, kura ir dota amatam, - būdams Rīgas apgabaltiesas tiesnesis un Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs vai šeit, ģenerālprokurora krēslā?

Tie ir divi pilnīgi dažādi amati gan pēc būtības, gan pēc pienākumiem. Ja runājam par varu, tad skaidrs, ka tiesā tādu sajūtu (domāta varas baudīšana) vispār nebija. Katrs tienesis pilda savus pienākumus un viennozīmīgi arī uzņemas personīgo atbildību par savu padarīto darbu - vienalga, vai viņš skata lietu vienpersoniski, vai lieta tiek skatīta trīs personu sastāvā. Šeit ir klasisks vadītāja amats, kur jādomā par padotajiem kolēģiem, ne tikai par viņu profesionālajiem jautājumiem, bet arī par administratīvajiem jautājumiem, tajā skaitā lai būtu prokurora kandidāti, lai viņi tiktu atlasīti, lai jaunie prokurori varētu veiksmīgi uzsākt savu darbu, lai būtu prokurora palīgi utt. Šajā amatā juridisko lietu spriešanas aspektu ir daudz mazāk. Saskaņā ar likumu man kā ģenerālprokuroram personīgi jāpieņem un jāparaksta arī lēmumi, kurus var lemt tikai ģenerālprokurors. Tajos brīžos manī uzplaiksnaī atmiņas no iepriekšējiem laikiem, kad man bija iespējas iepazīties ar lietu, izspriest, izdomāt un pieņemt savu lēmumu.

Gada sākumā un pirms tam arī vairākkārt esat teicis, ka ir problēmas ar prokuroru štatu nokomplektēšanu, jo pretendentiem trūkst zināšanu. Vai tas nozīmē, ka mūsu augstskolas - Latvijas Universitāte, Stradiņa universitāte un citas - dod diplomus vāji sagatavotiem juristiem, tās producē faktiski muļķus?

Pat ja es to nebūtu teicis, to ir iespējams pārbaudīt. Manis teikto apstiprina kaut vai pēdējais vienotais jurista eksāmens. Ko tas parāda? Šogad neviens, kurš pirmo reizi kārtoja šo eksāmenu, nav to nokārtojis. Šogad neviens nesaņems diplomu, lai varētu pretendēt uz prokurora, tiesneša, advokāta, notāra vai tiesu izpildītāja amatu. Neviens! Mums jāgaida pusgads līdz nākamajam eksāmenam. Tie, kuri izkrita pirmajā eksāmenā, to varēs kārtot atkārtoti. Pie mums atnāk jurists ar augstāko juridisko grādu, jurista kvalifikāciju, maģistra diplomu. Viņam jāatbild uz 40 jautājumiem. Atbildes viņam no savas galvas nav jāraksta. Viņš pilda testu ar sagatavotu atbilžu variantiem, kur starp trijām vai četrām atbildēm viena ir pareizā. Un šo testu lielākā daļa ar jurista kvalifikācijas diplomu nav spējīgi nokārtot. Tā ir milzīga problēma. Viņi neorientējas pat elementārajos juridiskajos jautājumos. Kā viņš var uzrakstīt apsūdzību, ja viņš savā prātā nevar salikt kopā, kas noticis, kāpēc noticis, kurš pie tā ir vainojams un ko ar to darīt?

Runājāt par šo problēmu ar augstskolu rektoriem? Ko viņi par to saka? Vai viņi maz zina, kāds ir viņu absolventu līmenis?

Jā. Labs jautājums. Diemžēl tāda ideja runāt ar rektoriem neienāca prātā. Bet šo jautājumu viņi ir sadzirdējuši. Vienotais jurista eksāmens problēmu izgaismoja. Cilvēks par studijām ir maksājis naudu, taču, izrādās, studiju mācību programma nenodrošina zināšanas, lai viņš varētu nokārtot jurista eksāmenu. Tagad viņam zināšanas jāapgūst pašmācības ceļā. Tieslietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija un augstskolu juridiskās fakultātes par šo problēmu ir lietas kursā. Nav mans uzdevums šo problēmu risināt.

Gada sākumā esat publiski izteicies par vēl vienu sāpīgu problēmu, ka jārevidē ieilgušie tiesvedību procesi. Tādējādi esat iezvanījis trauksmes zvanus par procesuālo termiņu saprātīguma robežām mūsu valstī. Kāds, jūsuprāt, ir tas slieksnis, pie kura procesa ilgums pārsniedzis jebkāda saprātīguma robežas?

Es esmu sadzirdēts. Tieslietu padome, kuru vada Augstākās tiesas priekšsēdētājs, pagājušajā gadā jau ir vienojusies, ka katru gadu (no tiesām) tiek pieprasīti lietu izskatīšanas termiņi. Tieslietu padome vienojusies par termiņiem - divi gadi un ilgāk un pieci gadi un ilgāk. Ja ir lieta, kura ir skatīta vairāk par diviem gadiem vai pieciem, tad tiek skaidrots, kādi ir iemesli, kas traucē lietu izskatīt. Apkopojot informāciju, jāvērtē, kāda palīdzība jāsniedz. Atbildot uz jūsu jautājumu, uzskatu, ka principā jebkurai lietai pirmajā instancē divi gadi ir vairāk nekā pietiekami. Šo laiku nosaka darba organizācijas process. Visi dalībnieki jāpiespiež pildīt tiesas noteikto kārtību. Kā piemēru varu minēt ASV. Ja advokāts, liecinieks vai cietušais neatnāk uz tiesas sēdi, tiesnesis neatnācējam piespriež divas aresta dienas. Policisti nekavējoties vainīgo sameklē un ieliek uz divām dienām aiz restēm. Pēc divām dienām arestētais jau stāv tiesneša priekšā. Ja reiz mēs atzīstam, ka ASV valda demokrātija, arī mums jārīkojas tikpat drakoniski. Tad arī mēs, ejot šo demokrātijas ceļu, tos, kuri nepilda tiesas noteikto kārtību, liekam uz divām dienām kamerā, lai pārdomā savu rīcību. Mēs Latvijā varam likt procesuālos sodus, bet kāda tam jēga, ja neatnācējam nav naudas ko maksāt. Viņš vienalga nenāk uz tiesu.

Bet tajā pašā laikā mēs redzam - ir procesi, kuros neviens neko nekavē, tiesas sēdes notiek intensīvi un process tāpat ievelkas desmit un vairāk gadu.

Tā bija agrāk. Neticu, ka šobrīd tas tā būtu iespējams. Pats esmu sēdējis vienā procesā septiņu gadus.

Jūs domājat tā dēvēto digitālās TV lietu?

Jā. Kad es šo lietu skatīju, man radās jautājums, kāpēc process notiek tik ilgi. Jau šobrīd puse no darbībām, ko tajā laikā darīja tiesas zālē, no Kriminālproces likuma ir svītrotas, jo Kriminālprocesa likumā tika veikti attiecīgie grozījumi. Tas tika efektivizēts. Kolīdz lieta pamet prokuratūras kanceleju un nonāk tiesā, tā lietas materiāli visiem ir pieejami. Vajadzība tiesas zālē to visu pārstrādāt ir atkritusi. Ja nu tomēr kāds no malas ir atnācis un grib vērot tiesas procesu, tad ir jālemj, cik daudz un ko darīt tiesas zālē. Lietas atklātums ir jānodrošina. Šeit trijām pusēm - tiesnesim, prokuroram un aizstāvībai - ir jānodrošina, lai sabiedrība varētu saprast, kas tiesas zālē ir noticis un kāpēc ir tāds rezultāts. Likums to ļauj izdarīt.

Atgriezīsimies pie jūsu teiktā par garajiem tiesas procesiem - tas “bija agrāk” un kā ir “šobrīd”. Bet garajos procesos jau nav “agrāk” un “šobrīd”. Tie ir procesi, kuri bija sākušies pirms daudziem gadiem “agrāk”, ilgst vēl joprojām. Tie ir pārsnieguši desmit gadu robežu, un šajos procesos iesaistītie nespēj rast taisnīgumu - ne cietušie, ne apsūdzētie. Ko ar šīm padsmit gadus garajam lietām darīt? Ir acīmredzami, ka valsts ar tām netiek galā.

Es varu pateikt. Nav jāizgudro velosipēds. Ir vairākas Eiropas valstis, kurās ir noteikts: ja tiesa nav spējīga lietu izskatīt piecu gadu laikā, piektā gada 31. decembrī tiek pieņemts lēmums par lietas izbeigšanu. Punkts. Lūdzu!

Kāpēc mēs neieviešam tādu kārtību?

Es nevēlos nākt klajā ar šādu priekšlikumu likuma grozījumiem. Ja kāds vēlas, lai papēta citu valstu pieredzi, iesniedz priekšlikumu, un lai deputāti pieņem tādus likuma grozījumus. Man pret to nav iebildumu. Mums ir tā saucamais noilgums lietas izmeklēšanā. Ir noilgums personas turēšanai cietumā. Vairākās valstīs ir noilgums lietas izskatīšanai tiesā.

No jums noprotams, ka prokuratūra šādu priekšlikumu atbalstītu, jo prokuratūras pārstāvim tā kā tā būtu jādodas uz Saeimas Juridisko komisiju vai tās apakškomisiju priekšlikumu apspriest?

Mums nav jāiet. Ja mūs paaicina, mēs varam izrādīt tādu iniciatīvu. Es domāju, ka tas būtu godīgi pret visiem.

Pret sabiedrību?

Ne tikai pret sabiedrību. Es domāju arī apsūdzētos, cietušos, lieciniekus un visu valsts aparātu.

Tiktu ietaupīts valsts resurss?

Tajā skaitā. Nu jā, kā jau jūs pareizi teicāt, ja valsts nav spējīga nodrošināt saprātīgu procesa virzību, tad cilvēks pie tā nevar būt vainojams. Mums, pateicoties Eiropas cilvēktiesību tiesai, šis kompensācijas mehānisms ir. Bet tikai apsūdzētai personai. Cietušajiem nav nekāda kompensācijas mehānisma. Apsūdzētai personai kompensācijas mehānisms izpaužas tā, ka tai var samazināt sodu, var pilnībā izbeigt lietu, var noteikt vieglāku sodu un ilgo procesu ņemt vērā pie soda noteikšanas. Bet jautājums, ja persona tiek attaisnota, tad kompensācija par procesa ilgumu nav paredzēta. Ir daudz jautājumu, kurus vajadzētu risināt un likumu pilnveidot. Kādam ir jānāk ar iniciatīvu, kādam ir jāuzraksta šie likuma grozījumu varianti un jāiet meklēt dzirdīgas ausis parlamentā.

Pirms dažiem gadiem likumdošanas iniciatīvas intensīvi nāca tieši no prokuratūras, cita starpā saistībā ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā.

Mēs arī nesen aizsūtījām dažus priekšlikumus.

Bet nosūtītajā priekšlikumu paketē nav priekšlikums par saprātīgu termiņu noteikšanu?

Es domāju, ka es arī nenākšu klajā ar šādu priekšlikumu no prokuratūras puses.

Tādēļ, ka pārstāvat prokuratūru, ne tiesu, vai tie ir citi iemesli?

Es redzu, ka šobrīd likumā ir arī citi instrumenti, kā to var darīt. Manā izpratnē likums mums ļoti daudz ko atļauj. Ja esam tiešām situācijā, kad nevaram lietas pabeigt saprātīgos termiņos, tad jāvirzās uz šiem grozījumiem.

Pirms Lieldienām, uzstājoties advokātu sanāksmē, jūs runājāt par kādu 2005. gada krimināllietu, kurā personas apsūdzētas izvarošanā. Jūs runājāt par to, kā ieilgušā krimināllietā iespējams panākt taisnīgumu.

Šī lieta vēl šodien nav pabeigta.

Tad kā panākt šādās lietās taisnīgumu? Tas jau ir tas, par ko iepriekš runājām.

Nu redziet, šajā lietā visām trim pusēm ir pamats sev uzdot jautājumu, kāpēc mēs esam tādā situācijā, ka cietusī, kura kļuva par cietušo, kad bija nepilngadīga, tagad jau ir pilngadīga un viņai pašai ir bērni, un viņa ir spiesta iet un par to liecināt un to visu atcerēties. Šī ir ļoti skaļa lieta, kura būtu jāizvērtē no visiem aspektiem. Kā jau jūs teicāt - nav tur taisnīguma. Taisnīgums šajā lietā nemaz nevar būt. Lietā ir divas apsūdzētās personas, kuras pat atzīst savu vainu. Un, neraugoties uz to, lietā joprojām nav pielikts punkts.

Tad kāpēc šis punkts nav pielikts? Tā ir advokātu vaina, apsūdzēto vaina, ka viņi izmanto tiesības uz aizstāvību, tiesas vaina?

Šajā lietā viens no apsūdzētajiem bija aizmucis uz ārzemēm. Vēl viens moments - apsūdzības kvalitāte. Ir strīdi par juridisko kvalifikāciju. Trešais moments - aizstāvības pozīcija vairāk risināja teorētiskos jautājumus, nevis centās panākt taisnīgu kriminālprocesuālo noregulējumu.

Par pārmetumiem aizstāvībai - aizstāvis taču pilda sava klienta vēlmi tikt aizstāvētam atbilstoši Advokatūras likumam?

Nē! Nepareizi! Advokāts nepilda klienta vēlmi. Ja tas tā būtu, tad klients liktu advokātam izdarīt kaut ko noziedzīgu un advokāts to darītu? Likumā nav rakstīts, ka advokāts pilda klienta vēlmi. Vairāki advokāti ir notiesāti par to, ka pilda klienta vēlmi.

Ir runa par vēlmi tikt aizstāvētam!

Nē! Tā ir milzīga atšķirtība. Tādēļ es arī advokātu kolēģijai atgādināju par Kriminālprocesa likuma mērķi, taisnīgu un tiesisku noregulējumu. Arī apsūdzētā persona taču vēlas taisnīgu un tiesisku noregulējumu. Sākotnēji ir grūti pieņemt, ka ir jāizcieš kāds sods. Tagad aizvien vairāk apsūdzētās personas sadarbojas ar izmeklēšanu, prokuratūru un tiesu. Ja persona uzskata, ka prokurors lietā ieņēmis pārāk stingru pozīciju, vienīgā iespēja tad ir iet uz tiesu, kur puses izklāsta savus argumentus, tiesnesis tos izvērtē un pieņem lēmumu. Šajā ziņā prokurors nevar ierobežot apsūdzētā tiesības aizstāvēties. Ja apsūdzētais izlemj aizstāvēties, tad nav citu variantu kā tikai iet uz tiesu.

Jūsu viedoklis par apsūdzības grozīšanu apelācijas instancē?

Šobrīd tas ir ļoti vienkārši. To var grozīt tikai par labu apsūdzētai personai. Līdz ar to nevar būt situācija, ka ir smaga apsūdzība un tiesnesis redz, ka jātaisa notiesājošs spriedums, bet viņš redz arī, ka būtu jābūt vieglākai apsūdzībai. Tiesnesis taču nevar attaisnot, ja redz, ka noziegums ir noticis. Tāpēc likumā ir ierobežojums, ka var grozīt apsūdzību, tikai uzlabojot apsūdzētā stāvokli kriminālprocesā.

Presē ir izskanējis un arī mēs “nra.lv” esam publicējuši informāciju par VID sapulci, kurā VID vadība un izmeklētāji nākuši pie jums spriest par žurnālista Lato Lapsas krimināllietas virzību. Presē esat teicis, ka neatceraties, kas tur īsti bija. Kā tad ir - atceraties vai neatceraties?

Skaidrs, ka jūs neticēsiet un citi domās, ka tiešām meloju. Ja būtu tāda vajadzība, un tāda arī bija, tad skaidrs, ka šāda apspriede varēja notikt. Ik pa laikam man uzdod jautājumus, kāpēc tādā vai tādā lietā kaut kas notiek vai nenotiek. Jautājumus uzdod sabiedrība, žurnālisti, deputāti. Lai varētu saprast, kas notiek, es kādam (no saviem padotajiem) pajautāju, vai tāda lieta vispār tiek virzīta un, ja jā, tad kas tur notiek, kādi ir prognozējamie virzieni un kādi ir termiņi. Nu varbūt... man tagad ar redzi tā ir, kā ir... es neatceros to izmeklētāju... Lūse laikam bija...

Lūre...

Lūre. Neatceros, ka viņa būtu klāt kaut kādā kopīgajā sanāksmē, lai runātu par to lietu. Jo, godīgi sakot, arī tas, ka tā lieta kā tāda bija vai nebija... jau bija process ne 2020. gadā. Tur [presē], starp citu, bija arī kļūdaini vai melīgi pateikts, ka, re, kur bija iesniegums 2020. gadā ģenerālprokuroram un tad attiecīgi es to zināju un rīkojos. Iesniegums ģenerālprokuroram bija, bet saskaņā ar mūsu dokumentu apriti iesniegums par katru noziegumu nenonāk līdz ģenerālprokurora kabineta galdam. Es neredzēju to iesniegumu. No kancelejas tas tika novirzīts tai prokuratūrai, kurai tas jautājums ir jālemj pēc būtības. Ģenerālprokurors jau nelemj, uzsākt procesu vai neuzsākt. Ja bija tā sanāksme, tad ir runa par nākamo gadu, un tur varētu būt bijusi kaut kāda sanāksme. Es nevaru noliegt. Es neatceros. Goda vārds! Vēlreiz man atsūtiet tās izmeklētājas bildi. Pat ja es viņu vienu reizi būtu dzīvē redzējis, tad diez vai es būtu pat atcerējies. Cilvēku ir daudz. Tāpēc viennozīmīgi varu pateikt, ka nekādā veidā nebiju iesaistījies, kā tas tiek pasniegts tajā pasūtījuma organizēšanā, atbalstīšanā vai vadīšanā. Tad, kad notika visi tie notikumi, kad prese jau rakstīja, ka notika kratīšanas, aizturēšanas, man nebija ar to nekādas saskarsmes. Skaidrs, ka tas tā toreiz arī palika atmiņā. Un pēc tam gan es atceros, ka es prasīju prokuroram, kurš virza to lietu, vai bija sanāksme, un arī viņš noliedza, ka nebija tādas sanāksmes. Bet tad, kad jau bija notikušas kratīšanas un pagājis laiks, prasīju, vai lietā kaut kas notiek vai nenotiek. Viņš man pateica... ak, nē... vai nebija tā, ka to Lūri aizturēja un tad es prasīju, vai tai lietā... kur lieta vispār ir? Tad man teica, ka lieta ir izmeklēšanā un turpinās izmeklēšana. Viss! Punkts! Un prokuroram pajautāju, kad jau visa šī informācija izskanēja, vai bija tā, ka mēs bijām tikušies. Viņš arī teica: nebija tādas tikšanās. Vismaz viņš teica, ka nepiedalījās. Līdz ar to tur kaut kas tā salikts vienā čupā. Safabricēts, nesafabricēts - tas ir ļoti svarīgi, vismaz šajā gadījumā es varu pateikt: simtprocentīgi, ka nebija safabricēts! Kāpēc? Tāpēc, ka daļa no lietā konstatētā ir izdalīta un nosūtīta tiesai. Ir izvirzītas apsūdzības vairākām personām, pat četrām. Līdz ar to kratīšanas un izmeklēšanas darbības - viss bija pamatoti. Noziegums tika fiksēts, atklāts, pierādīts, un šobrīd tiesa lai vērtē, vai izmeklēšanas un prokuratūras pozīcija ir pamatota. Pamatlietā, tā ir sākotnējā lieta, sapratu, ka tur turpinās izmeklēšana citos virzienos. Tur, kā es sapratu, ļoti daudz uzņēmumu un ļoti daudz dažādu darījumu. Viss, ko es par to lietu zinu. Nekad šo lietu neesmu ne šķirstījis, ne to redzējis, ne pārbaudījis tādā ziņā kā tiesnesis, kurš to var paņemt, izšķirstīt, izlasīt un iepazīties ar lietas materiāliem. Nekad man tādas iespējas nav bijis, un nekad man arī tādas gribēšanas un vajadzības nav bijis.

Kad aizsākās VID skandāls par to, ka tur, iespējams, darbojas pasūtījumu galds, kur var lietas uzsākt vai tās izbeigt...

Pat nevajag runāt, ka var! Tā pati Lūre, vai kā viņai bija uzvārds...

Inita Lūre.

Jā, Inita Lūre ir apsūdzēta, un viņa ir tieši apsūdzēta par lietas safabricēšanu, un lieta arī atrodas tiesā. Lai tiesa tad arī pasaka. Ja viņa atzīstas, ka viņa to ir darījusi, tad mums no viņas būtu jāpieņem šis iesniegums. Tad sanāk, ka viņa ir lietu fabricējusi, izspieda no kāda naudu un tad pati izbeidza lietu. Bet mēs tādu informāciju neesam ieguvuši. Tajā lietā, kurā viņa ir apsūdzēta, lieta nodota tiesai. Tur gan mēs uzskatām, ka viņa safabricēja un virzīja lietu, lai izspiestu kukuli. Ja viņa to ir darījusi un neviens to nav pamanījis, tas ir ļoti slikti, bet diemžēl no viņas tādu atzīšanos neesam saņēmuši. Mēs esam veikuši arī citu procesu pārbaudes tai pašā Lūres nodaļā, kur uzsākti procesi, un varbūt arī nepamatoti un ir domāts kaut ko izspiest. Mēs tādus gadījumus uz to brīdi, kad tas viss nāca gaismā, neesam konstatējuši. Ja viņa iepriekš to ir darījusi, lai tad atzīstas un to godīgi izstāsta. Par citiem gadījumiem viņa mums nav sniegusi nekādu informāciju.

Aptaujājot nu jau bijušos VID darbiniekus, izskanēja liecība, ka saistībā ar krimināllietas izmeklēšanu VID esot notikušas liela formāta sapulces, kurās piedalījies ļoti liels skaits darbinieku gan no VID, gan no prokuratūras un lielākajai daļai no viņiem informācija par izmeklēšanas detaļām nav nepieciešama tiešajam darbam. Bet ir taču izmeklēšanas noslēpums. Vai jums kā uzraudzības institūcijas vadītājam nerodas bažas par to, vai VID veiktajās izmeklēšanās viss notiek pareizi?

Grūti pateikt, par kuru gadu jūs runājat. Mana nostāja, un es izdevu arī attiecīgo rīkojumu, ka prokuroram no lietas uzsākšanas brīža smagajos un sevišķi smagajos noziegumos no pirmās dienas kopā ar izmeklētāju un vajadzības gadījumā kopā ar operatīvajiem darbiniekiem ir jāapspriež krimināllietas virzīšana un izmeklēšanas darbību veikšana. Šādos gadījumos lietas izmeklēšanā iesaistīti līdz četriem prokuroriem vienlaicīgi. Cik daudz un kāpēc piedalās darbinieki no pašas izmeklēšanas iestādes - es par to nenesu atbildību, un man nav arī tādas informācijas. Jo prokurors saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir atbildīgs par lietas virzību. Ja izmeklētājs novilcina vai kaut ko nedara pareizi, tad prokuroram ir jādod rakstveida norādījumi. Cita veida sadarbības kriminālprocesos mums nav notikušas. Vismaz manā klātbūtnē.

Stāsts ir tāds, ka jūs nosakāt lietās termiņus. Jums uz rakstāmgalda esot kalendārs, kurā ierakstāt lietu nodošanas kriminālvajāšanai termiņus...

Nē, nav man tāda galda! Nē! Galds ir, bet termiņu nav!

Un tad VID izmeklētājiem šajos termiņos esot jāiet un jāatskaitās, kāpēc lieta nevirzās noteiktos termiņos.

Jā, varbūt tā arī ir. Katra prokurora un virsprokurora, un mans uzdevums ir stingri skatīties šo termiņu saprātīgumu. Uzdevums ir ļoti vienkāršs. Piemēram, pagāja noteikts laiks, un prokuroram ar izmeklētāju ir jāvienojas, ko viņi dara vai nedara. Ja viņi vairs neredz nekādas iespējas atklāt un pierādīt noziegumu, saskaņā ar likumu lieta ir jāizbeidz. Punkts. Likumā ir termiņi. Ja, nedod dievs, lietā ir uzlikts arests mantai, nerunājot par to, ka ir aizturētie, kuri sēž cietumā, tad mums katru otro mēnesi tiesai ir jāpierāda, ka mēs kaut ko darām un kāpēc jāturpina cilvēkam ierobežot brīvības atņemšanu, jo viņš ir bīstams sabiedrībai. Esam konstatējuši gadījumus, ka paiet pusgads un gads, lietas izmeklētājs par to ir aizmirsis, bet prokurors nav paprasījis, kas tajā lietā notiek. Tas ir likuma pārkāpums.

Par šo stingrību un kārtību no jūsu mutes Dieva ausī. Atminēsimies tā dēvēto Lemberga krimināllietu. Tur mantu arestēja, bet beigās tā pazuda.

Es tajā laikā, paldies dievam vai diemžēl, nebiju šajā amatā. Kāpēc man par Lembergu jādomā? Viņam jau desmit gadus tiek nodrošinātas iespējas realizēt sev aizstāvību. Lai viņi (apelācijas instances tiesa) to lietu izskata saprātīgi un korekti un lai tiek skaidrībā! Vai tad kāds tur no prokuratūras puses kaut ko ierobežo? Neierobežo! Tā lieta ir senas pagātnes lieta. Skaidrs, ka mēs ar šodienas gudrībām gribam, lai arī tur būtu kā šodien. Nu tā nevar būt, ja tas viss ir noticis nez cik sen.

Tur iztiesā notikumus no 1993. gada.

Nu, bet par ko mēs runājam?

Vai tas robežojas ar veselo vai neveselo saprātu?

Redziet, situācijas ir dažādas. Svarīgs ir arī apjoms, kāds tur tiek izmeklēts. Ja vēlamies no tiesneša taisnīgu un tiesisku lēmumu, tad labāk, lai tiesvedība ir vienu mēnesi ilgāk, bet lai tiesnesis ir simtprocentīgi pārliecināts par savu lēmumu, nevis pasteidzas un pieļauj kļūdu. Vienmēr ir jāizsver starp ātrumu un kvalitāti. Tiesai lietas iztiesāšanai nepieciešams saprātīgs laiks.

Ņemot vērā notiekošo VID un ap šo iestādi, vai ir pamats vērtēt Ievas Jaunzemes atbilstību VID ģenerāldirektores amatam?

Viennozīmīgi ir! Tāpēc, ka katras iestādes vadītājs atbild par iestādes funkciju izpildi. Bet viņa viennozīmīgi nav vainojama pie tā, kas notiek konkrētajos kriminālprocesos. Pat ja tie ir safabricēti, Jaunzeme no tā procesa safabricēšanas un lietas izmeklēšanas stāv tik tālu, ka viņa gribēdama nevar piekļūt pie tiem materiāliem. Bet kopumā skaidrs, ka iestādes vadītājam jāuzņemas atbildība. Šeit būtu jājautā nevis Jaunzemei, bet politiķiem, finanšu ministriem, vismaz pēdējos gados esošajiem: kā var sanākt tā, ka nodokļu un muitas policijas pārvaldes izmeklētāji saņem vismazāko atalgojumu, salīdzinot ar visām citām izmeklēšanas iestādēm. Tur, kur ir vislielākais naudas apgrozījums, kur ir vislielākās mahinācijas ar naudu, izmeklētājam maksā vismazāko atlīdzību. Tas izriet no Valsts kontroles veiktā apkopojuma par situāciju izmeklēšanas iestādēs.

Ģenerālprokuratūras darbā esat sācis ieviest daudzus uzlabojumus. Pāragri vaicāt, bet tomēr: vai plānoja kandidēt uz otro termiņu?

Jā. Man gandrīz kā filmā - vienu dienu šķiet tā, otru citādi. Taisnība. Vēl par agru. Tomēr subjektīvi uzskatu, ka kandidēšanas dēļ nemainīšu ne savu attieksmi, ne savu pieeju, ne savu izpratni, lai tikai panāktu pozitīvu vai skaistu vērtējumu no visām pusēm, lai visi būtu apmierināti. Piecu gadu termiņš iet uz beigām, un es izdarīšu visu iespējamo, lai maksimāli uzlabotu gan prokuratūras darbu, gan, vissvarīgākais manā izpratnē, sadarbību ar izmeklēšanas iestādēm. Vērtēt manu darbu jāprasa izmeklēšanas iestādēm, tiesām, advokātiem. Ja viņi manu darbu novērtēs pozitīvi, tad man būtu tiesības pretendēt arī uz otro termiņu. Ja visi būs neapmierināti, tad man jāuzņemas atbildība, ka es kaut ko daru nepareizi, un jāļauj kādam citam to izdarīt labāk.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā