Uldis Pīlēns: reaģēšana uz biznesa impulsiem Latvijā ir radījusi asimetrisku enerģētikas politiku

“Tas ir labi, ka Saeimas Tautsaimniecības komisija un Vides un enerģētikas apakškomisija tādu pasākumu noorganizēja. Kā skan kāds ķīniešu teiciens, “labākais laiks bija jau pirms 25 gadiem. Taču otrs labākais laiks ir tagad”. Šis ir globālu pārmaiņu laiks, un jo īpaši Krievijas pilna apjoma kara Ukrainā izraisīto pārmaiņu sekas nozīmē, ka mums ir jāsaņemas, jāpaskatās uz savām enerģētikas tēmām plašāk. Ne tikai mūsu valsts kapitālsabiedrību nodrošinājuma kontekstā, bet arī no tā viedokļa, ko enerģētika spēj dot mūsu tautsaimniecībai, iedzīvotājiem, kāds ir mūsu enerģētikas drošības aspekts,” nesagaidot “Neatkarīgās” jautājumu, dedzīgi uzsāk Uldis Pīlēns.

It kā jau visādi plāni ir rakstīti, uz papīra kaut kāda valsts enerģētikas politika pastāv...

Ir virkne jautājumu un problēmu, kas rāda, ka viss ne tuvu līdz galam ir izdomāts, ka mēs pārāk koncentrējamies uz lozungiem, joprojām fragmentāri skatāmies uz mūsu rīcībā esošās infrastruktūras un kritiskās infrastruktūras elementiem. Mums nav īsti skaidrs, kas ir tie resursi, ko mēs varam laist biržā, lai piesaistītu papildu kapitālu. Mums nav īsti skaidrības, kādus signālus mēs dodam ārvalstu investoriem, un rezultātā šajā pozīcijā mēs esam pēdējā vietā Baltijā. Mums nav skaidrs, vai valsts kapitālsabiedrībām enerģētikā ir jādod kaut kāds “zaļais koridors”, kas savukārt mazinātu privāto investoru interesi par konkrētiem virzieniem. Kamēr mēs netiksim ar šīm lietām skaidrībā, tādi pasākumi kā šodien būs vitāli nepieciešami.

Un, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka šis pasākums notiek Saeimā, jo tieši Saeima ir augstākais likumdevējs, kura uzdevums parlamentāras demokrātijas apstākļos ir virzīt politikas stratēģijas un nodrošināt tām likumdošanas bāzi. No tāda viedokļa Valsts prezidenta institūcijai varētu būt mērenā arbitra loma, taču vienlaikus obligāti iesaistoties diskusijās par tautsaimniecības procesiem, jo, kā jau prezidenta zvērestā ir teikts: “Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai celtu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.” Un drošības komponente iet arī caur labklājību, bet enerģētikai visā tajā ir ārkārtīgi liela loma.

Nu jau vairāk nekā piecus mēnešus pastāv Krišjāņa Kariņa otrā valdība un arī jaundibinātā Klimata un enerģētikas ministrija (KEM), uz kuras izveidi “Jaunā vienotība” ļoti uzstāja un arī ielika savu ministru. Kā jūs vērtējat šīs ministrijas darbu kaut vai šodienas prezentācijas kontekstā? Vai tā spēj piedāvāt saprotamu redzējumu, kurp mēs virzāmies?

Tajā, ko ministrijas pārstāve [valsts sekretāre Līga Kurevska] šodien prezentēja, man pietrūka vienas ārkārtīgi svarīgas lietas, kas man kā prezidenta kandidātam ir absolūta prioritāte. Un tā ir valsts ārējā un iekšējā drošība sarežģītos ģeopolitisko un saimniecisko izaicinājumu apstākļos. No Ukrainas pieredzes un Krievijas taktikas mēs redzam, ka tieši energoinfrastruktūras objektus un jo īpaši ziemā tika mēģināts izsist no ierindas, lai radītu paniku sabiedrībā un grautu pretošanās garu. Bet šo drošības komponenti visās tajās idejās, ko mēs šodien no KEM dzirdējām, es tā arī nesaskatīju. Jāatzīst gan, ka šodien tā bija tikai skice, ne stratēģija.

Es nesaskatīju arī vēl vienu lietu. Proti, mūsu kaimiņi igauņi, lietuvieši, un arī šodienas pasākuma tālākie viesi no Spānijas, Nīderlandes uzsvēra, ka transporta īpatsvars energobilancē ir milzīgs. Šeit [KEM prezentācijā] tas neparādījās.

Vēl viena lieta, ko es neredzēju KEM piedāvājumā - kādā veidā mēs ar enerģētikas politiku iedzīvinām energoklasteru domāšanu - enerģijas iekārtu un tehnoloģiju ražošanu, kas pēc tam kļūst par eksportpreci.

Ceturtā lieta - visas valstis mūsu reģionā raujas uz pāri palikušās enerģijas eksportu. Jautājums - kur to visu liksim?

Un pēdējais, kas ir ļoti svarīgi - KEM piedāvājumā es neredzēju arī finansiāli ekonomisko komponenti. Jo viena no lielajām meistarībām ir sabalansēt investīciju apjomus, to nepārforsēt, iet laikam līdzi, lai mēs jebkurā attīstības stadijā no projektiem iegūtu pozitīvo pienesumu gan iedzīvotājiem, gan industrijai.

Kopumā man ir tāda sajūta, ka mēs taustāmies divos absolūti nesavienojamos virzienos. Vieni grib kaut ko līdzīgu valsts kapitālismam, kas nozīmē spēcīgu valsts kapitālsabiedrību lomu, kuras pēc tam palīdz tiem, kuri nespēj izturēt cenu spiedienu, ko šī politika rada. Mana koncepcija ir sociāli atbildīga tirgus ekonomika. Jebkurai stratēģijai, tajā skaitā enerģētikas, ir stratēģiskā servisa komponente - nodrošināt valsts konkurētspēju starptautiski, kā arī dot skaidrus signālus starptautiskajiem investoriem, jo īpaši eiroatlantiskajā blokā, ka jūs esat šeit gaidīti. Privātās investīcijas energosektorā ir ārkārtīgi svarīga lieta. Ja no visas saražotās enerģijas 90% top valsts kapitālsabiedrībās, tā, manuprāt, nav veselīgas ekonomikas pazīme. Tādā gadījumā mums ir ārkārtīgi grūti tikt klāt pie moderno energoiekārtu, piemēram, šūnu tehnoloģijas, ūdeņražu iekārtu, attīstības.

Diemžēl signāli, ko mēs dodam, iet pretējos virzienos. No vienas puses, finanšu ministrs saka, ka jālaiž biržā “Augstsprieguma tīkla” un “Sadales tīkla” akcijas, kas pēc būtības nozīmē samazināt valsts intervences iespējas, lai palīdzētu saviem iedzīvotājiem un uzņēmumiem tad, kad ir grūti laiki. Jo skaidrs, ka privātam investoram vienīgais motīvs būs peļņa. No otras puses, “Latvenergo” pārlieku dominējošā loma traucē privātajam sektoram veidot izmaksās un riskos diversificētus projektus. Ja gadījumā līdzšinējā stratēģija ar valsts dominanci vēja parku jomā, veidojot “Latvijas valsts mežu” un “Latvenergo” kopuzņēmumu, ir nepareiza un milzīgās valsts investīcijas neattaisnojas - pārprodukcijas dēļ ir tirgus ar mīnusa zīmi - tad mēs visi par to maksāsim. Līdzīgi kā OIK gadījumā nepareizi izvēlēta stratēģija izmeta ārā no vannas bērniņu - modernu koģenerācijas tehnoloģiju attīstības iespējas - atstājot tikai izmaksas uz visas sabiedrības pleciem.

Vai jums nav bažu, raugoties uz jau šobrīd rezervētajām atjaunīgās enerģijas jaudām, ka saražotās enerģijas apjoms beigās būs tāds, ko nedz mēs paši spēsim patērēt, nedz īsti būs kur eksportēt, jo kaimiņi dara tieši to pašu? Savukārt, kad saule nespīdēs un vējš nepūtīs, enerģijas pietrūks.

Jā, tā ir viena lieta, par ko es arī bažījos. Un otra lieta, ko rādīja Barisa kungs [Uldis Bariss, “Conexus Baltic Grid” valdes priekšsēdētājs], par vēja un saules pīķiem un patēriņa apjomu. Tas nozīmē, ka mēs šobrīd asimetriski izvelkam vienu komponenti [vēja un saules parkus] ārā no kopējās bildes. Pēc būtības zinot, ka vēja parki Ziemeļjūrā šobrīd strādā ar mīnusa zīmi. Tā vietā, lai padomātu, kādā veidā pamainīt soļus stratēģijā [spēkā esošajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā], lai tie būtu adekvātāki laikam, ekonomiskajai situācijai un inflācijai, mēs cieti ejam virzienā, ko nosaka stratēģija, kas izstrādāta vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Un tās ir lietas, kas mani mulsina.

Ja mēs tiešām nesaskatām valsts intervences nepieciešamību enerģētikas sektorā, tad paskatāmies vismaz uz pērnā gada inflācijas rādītājiem, kur mēs kā valsts esam! Un pusi no šīs inflācijas veido tieši enerģētikas sektors. Paskatāmies tās sekas, to negatīvo vilkmi, ko pēc tam nākas izturēt uzņēmumiem, lai kompensētu šo augsto cenu sekas. Paskatāmies uz Daugavas HES kaskādes radīto hiperpeļņu, kas oficiālajā bilancē tik labi nemaz neatspoguļojas.

Vai jūs mērķējat uz to, ka varbūt mūsu enerģētikas uzņēmumi pērn pārcentušies peļņas ziņā? Varbūt tiem būtu jāuzliek kāds solidaritātes nodoklis?

Redziet, mani jau pagājušajā gadā uztrauca, ka valsts intervence, lai palīdzētu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, bija novēlota. Mēs redzējām, ka, tiklīdz šī intervence sākās, tā inflācijas rādītāji sāka nedaudz krist uz leju. Tas nozīmē, ka lielajā politikā mēs nedrīkstam pazaudēt valsts intervences funkciju, kas ir viena no valsts pamatfunkcijām vispār, īpaši ejot cauri krīzēm. Ja mēs pazaudējam valsts spēju elastīgi iejaukties tirgū, ja tas nepieciešams, tad mēs atņemam valstij spēju reaģēt uz notikumiem par labu savai uzņēmējdarbības videi un iedzīvotājiem. Un mums ir jāsaprot, kādus signālus mēs šobrīd dodam ārvalstu investoru videi, diplomātiskajam korpusam, kas strādā Latvijā.

Vai kopumā valsts energouzņēmumu kapitāla daļas būtu jālaiž biržā, jāpiesaista privātais kapitāls?

Mums [valdības] deklarācijā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka var izmantot tirgus instrumentu, taču ne kritiskās infrastruktūras objektos. “Augstsprieguma tīkls” ir kritiskās infrastruktūras objekts, “Sadales tīkls” ir kritiskās infrastruktūras objekts. Pat “Gaso” nodošana igauņu kompānijai, manuprāt, bija jāskata no drošības aspektiem. Jo tā ir daļa no kritiskās infrastruktūras.

Gāzes pārvades operators un Inčukalna gāzes krātuves īpašnieks “Conexus” jau ir pa daļai privāts, bet valdība grib privatizēt tālāk...

Vēsturiski tas notika, Krievijas “Gazprom” pārdodot savas daļas. Tā bija izņēmuma situācija. Bet tagad mums jāskatās, lai valsts loma tur saglabājas.

Kopumā valsts lomai ir jābūt tur, kur tirgus īsti nestrādā vai kur tas nepieciešams drošības apsvērumu dēļ. Taču valstij nebūtu jāiesaistās tur, kur var strādāt privātie tirgus dalībnieki, turklāt ar nevienlīdzīgiem nosacījumiem attiecībā pret šiem privātajiem dalībniekiem. Jo mēs zinām, ka mums liela problēma ir arī ar investīciju piesaisti.

Manuprāt, prezidenta institūcijai enerģētikas tirgus tēma ir jātur darba kārtībā un jāuztur dialogs starp pusēm, kurām ir ļoti dažādi viedokļi šajā jautājumā. Šobrīd tikai pieteiktajai enerģētikas stratēģijai ir jātiek virzītai uz priekšu un tā jāpabeidz līdz konkrēti nosauktam datumam, lai mēs kā valsts nezaudējam savu konkurētspēju.

Vai jūs nepārsteidza, ka kodolenerģija tā arī neparādījās kā opcija KEM piedāvājumā?

Jā, tā neparādījās ministrijas prezentācijā, bet es šo tēmu ļoti sadzirdēju ASV vēstnieka runā. Viņš mūs mudināja domāt par enerģētiku drošības kategorijās, kā arī par mazjaudas modulārajiem kodolreaktoriem. Ja mēs izšķiramies iet šo ceļu, kas, protams, nav vienā vai pāris gados realizējams, tad pārinvestēšanās vēja tehnoloģijās mums neļaus uzraut šo otro investīciju vilni, jo iepriekšējās vēl nebūs atmaksājušās. Mēs pazaudēsim savu investīciju spēju, kas ir aktuāla arī drīzumā jau komerciāli izmantojamo ūdeņraža tehnoloģiju kontekstā. Ja mēs tagad visu jaudu izliksim vējā, tad, iespējams, būsim iztērējuši valsts resursus virzienā, kurā investēt labāk nemaz nevajadzēja. Šī joma ir jāatdod privātajam sektoram...

Valstij parūpējoties par bāzes jaudām?

Jā, tieši tā. Valstij ir nevis jāreaģē uz impulsu piedāvājumiem, bet jāpiedāvā stratēģija, un šiem impulsiem ir jānāk no stratēģijas. Šī reaģēšana uz biznesa impulsiem Latvijā ir radījusi asimetrisku enerģētikas politiku un novedusi mūs tur, kur mēs esam.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā