Edgars Rinkēvičs ekskluzīvā intervijā Neatkarīgajai līdz galam neatklāj Ulda Pīlēna iespējas būt premjeram

Jaunievēlētais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ekskluzīvā intervijā „Neatkarīgajai” – par Valsts prezidenta kancelejas revīziju, par jaunas valdības iespējamību, par „Jaunās vienotības” biedrakartes nolikšanu, par vēstnieku Juri Poikānu, kurš neparakstīja LGBT atbalsta vēstuli, par latviešu valodu un bruņojumu.
©Romāns Kokšarovs/F64

Vai, uzsākot Valsts prezidenta darbu, gatavojaties veikt revīziju Valsts prezidenta kancelejā? Izskatās, ka tur ir milzu algas saņemošu darbinieku pārprodukcija...

Tad, kad es strādāju Valsts prezidenta kancelejā no 2008. līdz 2011. gadam (tolaik Valsts prezidents bija Valdis Zatlers), tā bija cita kanceleja ar citu struktūru. Katrs prezidents izdomā tādu struktūru, kas atbilst viņa prioritātēm.

Tiklīdz tas būs iespējams, es iepazīšos ar esošās kancelejas struktūru un mēģināšu saprast pieejamo resursu daudzumu. Es necentīšos strauji aizpildīt visas padomnieku vietas, es padomniekus izvēlēšos atbilstoši prioritātēm.

Obligātais minimums ir ārlietu padomnieks, kas piešķirts no Ārlietu ministrijas, un tas ir diplomāts. Kancelejas vadītāja jau ir zināma: Gunda Reire. Viņa vairākus gadus ir strādājusi kopā ar mani Ārlietu ministrijā. Obligāti būs juridiskais padomnieks, jo likumu caurlūkošana ir svarīga. Būs arī padomnieks drošības jautājumos.

Vēl skatos divos virzienos. Viens būs padomnieks ekonomikas un tautsaimniecības jautājumos. Gribu veicināt arī pienesumu izglītības un zinātnes jautājumos, lai attīstītu mūsu valsts konkurētspēju - šim padomniekam vēl jāizdomā nosaukums.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī vēstures jautājumi. Redzot, kādas zvērības Krievija veic Ukrainā, mēs domājam apmēram tā: tagad nu gan visi saprot, kas Latvijā ir noticis 1940. gadā, kas ir noticis ar latviešu tautu Otrajā pasaules karā, saprot, ko mums prasīja Zēdelgemas stāsts par latviešu leģionāru pieminekli (par to var lasīt šeit).

Nē, visi nesaprot. Nesen tikos ar kādu ārvalstu kolēģi un citastarp izstāstīju viņam par mūsu atbalstu Ukrainai, saistot to visu ar padomju okupācijas pieredzi. Jūs neticēsit: man nācās viņam nolasīt īso kursu par 1941. un 1949. gada deportācijām, jo viņš neko par to nezināja. Bet visi šie traģiskie notikumi tik ļoti saistās ar to, ko patlaban krievi dara Ukrainā: bērnu nolaupīšana un deportēšana, slepkavības, laupīšana...

Lai skaidrotu vēsturi, man acīmredzot būs vajadzīgs padomnieks. Bet par to es izšķiršos līdz 8. jūlijam.

Vēl jau ir tāds Ordeņa kapituls.

Par to vēl neesmu domājis.

Tas būs sarežģīts jautājums... Valsts augstākos apbalvojumus tas pēdējā laikā dalīja kā kartupeļus.

Lai izdomātu, ko ar to darīt, tikšos ar Ordeņa kapitula sekretāri Sudrabiņas kundzi. Viņu es pazīstu jau gadu gadiem. Un tad izlemšu, kurus cilvēkus iecelt kapitulā.

Pēc Valsts prezidenta iebalsošanas izskatās, ka pienācis esošās koalīcijas gals.

Esošajai koalīcijai jāsanāk bez manis, lai izrunātu situāciju. Pīlēna kungs bija ļoti spēcīgs Valsts prezidenta amata kandidāts, un es ceru, ka viņš nepazudīs no valstiskās un sabiedriskās dzīves. Mums abiem nedaudz atšķīrās skatījums uz prezidenta lomu un nozīmi, tomēr Apvienotā saraksta virzītais kandidāts bija ļoti cienījams šā amata kandidāts. Kāpēc Apvienotajam sarakstam pietrūka savstarpējas komunikācijas, lai novestu procesu līdz galam, - tas viņiem pašiem būs jāizrunā.

Jā, prezidenta vēlēšanu process ir radījis situāciju, ka daudzi spekulē ar jaunas valdības iespējamību, un koalīcijas šūpošanās ir simptoms kaut kādām dziļākām vainām, kas jāizrunā un jāsaprot.

Bet es nevaru komentēt to, kas notiks ar valdību, jo valdība strādā, tā nav atkāpusies. Ja būs kādas pārmaiņas, kas iekritīs pēc 8. jūlija, kad būšu uzsācis pildīt Valsts prezidenta pienākumus, būšu gatavs risināt situāciju, kā Satversme to prasa no prezidenta.

Bet Uldis Pīlēns būtu labs premjers, vai ne?

Labāk neatbildēšu uz šo jautājumu... Varu iedomāties, kādi būtu virsraksti, ja es analizētu šo pieņēmumu.

Labi, tas ir tikai mans pieņēmums. Un tomēr: kāds būs labums „zaļzemniekiem” un „progresistiem”, kuri nobalsoja par jums?

Manuprāt, abi šie politiskie spēki demonstrēja to, ka, būdami opozīcijā, viņi tomēr ir nopietni politiskie partneri, kuri ir gatavi balsot par kandidātu, kas nāk no koalīcijas. Es viņiem esmu pateicīgs par to. Tas nozīmē to, ka šo un, iespējams, vēl kādu citu jautājumu var vismaz savstarpēji izrunāt.

Abi politiskie spēki ir gatavi runāt arī par eventuālu piedalīšanos valdībā, ja tāda iespēja parādītos. Viņi stratēģiski skatījās uz priekšu. Ceru, ka uzmanība no manas necilās personības nu pārcelsies uz Saeimas namu, kur žurnālisti varēs pratināt politiķus par šo situāciju. Bet es palēnām beigšu darbus Ārlietu ministrijā, ļaujot premjeram izšķirties par manu pēcteci.

Bet jūs taču jau redzat savu pēcteci?

Jā, redzu. Taču savu ideju es izklāstīšu ministru prezidentam, un tas būs viņa lēmums.

Interesanti, ka vēl pavisam nesen Krišjānis Kariņš klaigāja, ka nemūžam nesēdīsies pie viena galda ar ZZS, ar „oligarhiem” (pie mums gan nav oligarhu, bet tas netraucē viņus piesaukt) - tomēr viņi tīri labi noderēja, vai ne?

Daudzi saista prezidenta vēlēšanas ar valdības balsojumu, taču partijas - gan no koalīcijas, gan no opozīcijas, - šos procesus nesaista. Politiskie procesi attīstās, un tad arī vajadzēs skatīties, kas ir tie pamatelementi, uz kuriem kaut kādas konsultācijas par darāmajiem darbiem turpinās arī valdībā.

Personīgi es necenšos savilkt kopā dažādas līnijas, saprotot, ka situācija mainās. Valdību veidos Saeima un tajā pārstāvētās politiskās partijas - ja līdz tam nonāks.

Turklāt: šodien vai rīt es parakstīšu dokumentu, kas apliecinās, ka nolieku „Jaunās vienotības” biedrakarti, un tas nozīmēs, ka es vairs nekādā veidā nekomentēšu šos jautājumus, ieturot politisko neitralitāti.

Vai esat domājis par to, kāpēc Nacionālā apvienība neatbalstīja jūsu kandidatūru? Vakar tīmekļvietnē „Twitter” viņi rakstīja: „Nacionālā apvienība paliek uzticīga savām vērtībām.” Jūs taču saprotat, par ko es runāju.

Esmu izrunājies ar vairākiem NA politiķiem, mēs esam strādājuši kopā dažādās valdībās, mums ir bijuši gan saskares punkti, gan atšķirīgi redzējumi. Un es pilnībā respektēju viņu politiskās nostādnes un vērtību sistēmu. Kad Egils Levits, kuru atbalstīja NA, atteicās kandidēt, un tas notika ļoti strauji, es pilnībā sapratu NA lēmumu nebalsot ne par vienu kandidātu.

Es to nevērtēju kā problēmu, esmu joprojām atvērts sadarbībai ar NA - jautājumos, kas būs Saeimas dienaskārtībā.

Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns bija vienīgais no valstu vēstniekiem, kurš 17. maijā neparakstīja ASV vēstniecības sagatavoto vēstuli par atbalstu LGBT. (Rakstu par to var izlasīt šeit). Viņš to neparakstīja tādēļ, ka Latvijā ir partijas ar dažādiem politiskajiem uzskatiem un ka nevar mācīt citai valstij (šajā gadījumā - Polijai), kā tai vajadzētu rīkoties tādā vai citādā situācijā. Es ceru, ka Juris Poikāns netiks sodīts?

Šādos jautājumos jau labu laiku esam devuši vēstniekiem iespēju rīkoties atbilstoši viņu ieskatiem. Droši vien atradīsies Latvijas vēstnieki, kuri būs parakstījuši šādas vēstules, būs tādi, kuri to nebūs darījuši. Šajā ziņā nav centralizētu norāžu - parakstīt vai neparakstīt. Varbūt kāds domā, ka citā valstī parakstīta vēstule - tā ir Rīgas instrukcija. Nē. Tieši tāpat kā nav Rīgas instrukciju kaut ko neparakstīt. Tie ir profesionāli vēstnieki, kuri pārstāv Latviju, viņi ļoti labi orientējas daudzos jautājumos, un viņi arī zina, ka netiks sodīti, parakstot vai neparakstot kādu vēstuli.

Mēs dzīvojam blakus cilvēkēdāju valstij, un tur neko nevar mainīt. Polija pērk bruņojumu lielos daudzumos. Ko darām mēs? Kā jūs kā jaunievēlētais prezidents domājat ietekmēt bruņojuma iepirkšanas aspektus?

Latvija jau iepērk bruņojumu. Latvijas un Igaunijas parakstītā vienošanās par pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādi - tas ir milzīgs solis uz priekšu. Tas ir lielākais militārais iepirkums Latvijas vēsturē.

Nesen man beidzās saruna ar Polijas prezidentu, viņš zvanīja, lai apsveiktu ar ievēlēšanu un ielūgtu apmeklēt Varšavu. To darīšu visdrīzākajā laikā. Varšavā apspriedīsim drošības jautājumus. Esmu šiem jautājumiem jau pievērsis uzmanību, turpināšu to darīt. Aizsardzībai tiek iedalīti ļoti lieli līdzekļi, un nav tā, ka mēs guļam un neko nedarām. Mēs taču redzam, kas notiek Ukrainā un kā strādā pretgaisa aizsardzība.

Jūs preses konferencē mudinājāt latviskot Latviju - pretēji tam, ka dzejniece Liāna Langa aicina atkrieviskot Latviju. Pretruna?

Nē. Ar signālu, ko mēs dodam caur šādu valodas lietošanas prizmu, mēs pozitīvi uzrunājam tos cilvēkus, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Un līdztekus mēs uzrunājam uzņēmējus, kuri pilnīgi nevietā pieprasa krievu valodas zināšanas. Kāpēc gan, piemēram, krāvējam vai maizes cepējam būtu jāzina krievu valoda?

Dodot pozitīvu signālu nelatviešiem, mēs sakām: tu mācīsies un runāsi latviski. Atkrieviskot Latviju - es saprotu to emocionālo stāvokli, bet tas atgrūž tos, kuri ir lojāli Latvijai un ir gatavi tai sekot. Es gribētu pozitīvu signālu, jo lietas būtība taču paliek tā pati.

Vai jums arī taps tik jauki izteicieni, kādi bija Egilam Levitam? Piemēram, ir folklorizējies teiciens „Ļoti labi jūtos. Es neko nejūtu”. Ir pat krekliņi ar šādu uzrakstu.

Mēs visi esam cilvēki. Gan jau jūs kaut ko atradīsiet arī manos tekstos (smejas). Tā jau nu nebūs, ka nekā nebūs.