Uldis Rutkaste: Valsts finanšu stabilitāte šobrīd ir drošībā. Tiesa, ar piebildi

Pēdējās nedēļās aizvien lielāku aktualitāti gūst nākamā gada valsts budžeta izstrāde, kas īr īpaši sarežģīta visai nepārliecinošā ekonomiskā fona ietekmē. Tāpat savu aktualitāti nav zaudējuši aizvien dārgākie kredīti Latvijas komercbankās un atziņas par solidaritātes nodokļa ieviešanu no banku virspeļņas. Par to un citiem ekonomikas jautājumiem plašāk intervijā “Neatkarīgajai” stāsta Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.
©Foto: Oksana Džadana/F64

Vai pie pašreizējā lejupejošā ekonomikas fona būtu pamatoti plānot to, ka budžeta ieņēmumi nākamajā gadā pieaug par 6,8% salīdzinājumā ar šo gadu? Turklāt ņemot vērā, ka inflācija samazinās?

Tobrīd, kad mēs vasaras vidū ar Finanšu ministriju saskaņojām makroekonomiskās prognozes, ekonomiskā situācija šķita daudz labāka nekā šobrīd. Tobrīd skatījums par ekonomisko izaugsmi bija daudz optimistiskāks. Latvijas Banka savas jaunās ekonomiskās prognozes vēl nav publicējusi (tas notiks 29. septembrī, red.), taču kopējais skatījums ir, ka izaugsme kļūs vājāka. Kopējais makroekonomiskais skatījums budžeta ienākumiem nav kļuvis optimistiskāks, drīzāk gan otrādi - tas ir kļuvis nedaudz pesimistiskāks. Nevajag lolot cerības, ka mūsu valsts nodokļu ieņēmumi palielināsies tikpat strauji kā šogad vai pagājušajā gadā, kad sāka pieaugt inflācija. (Šā gada septiņos mēnešos pret atbilstošu laika periodu pērn nodokļu ieņēmumi pieauga par 12,3% jeb par 849 miljoniem eiro, red.) Jāsaprot, ka sākotnēji inflācija palīdz budžetam, jo tā palielina nodokļu ieņēmumus, taču vēlāk tā budžetu ietekmē ar mīnusa zīmi, jo pieaug izdevumi, tāpēc ka daudzas budžeta pozīcijas ir jāpārskata cenu pieauguma dēļ. Otra būtiska nianse - kad inflācija iet lejup, arī nodokļu ieņēmumi sabremzējas.

Inflācijai ir tāda īpašība, ka tā padara valsts parādu “vieglāk panesamu” un vieglāk atdodamu. Kā jūs no Latvijas Bankas viedokļa vērtētu, vai Latvijas valdība ir izmantojusi iespēju samazināt savu parādsaistību apjomu?

Inflācija nesamazina pašu parādu, taču tā palielina ienākumus un ekonomikas apjomu, pret kuru procentuālā izteiksmē parāds samazinās. Tīri no valsts finanšu viedokļa parādsaistības ir vieglāk kārtot, ja ienākumi ir pieauguši. Tomēr tas ir brīdī, kad inflācijas tendence sākas. Taču, kā jau iepriekš minēju, pēc tam indeksējas arī valdības izdevumu pozīcijas un budžeta izdevumi ir jāpalielina. Vienlaikus inflācijas laikā pieaug procentu likmes. Centrālās bankas tās palielina, lai bremzētu inflāciju, bet tas savukārt ietekmē valdības procentu maksājumus par uzņemtajām saistībām. Inflācija nav universāls rīks parādu samazināšanai, taču sākotnēji tā palīdz. Tas ko mēs redzam - krīžu laikā valdība ir sniegusi būtisku atbalstu ekonomikai, kas ir bijis saistīts ar izdevumu palielināšanu, bet vienlaikus parāda apjoms pret ekonomiku nav būtiski pieaudzis. Šobrīd ir apmēram 40% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir vērtējams kā salīdzinoši zems un drošs valsts parāda līmenis.

Vai varam teikt, ka no parāda viedokļa valsts ekonomiskā un finanšu stabilitāte ir drošībā?

Jā. Šobrīd mēs tā viennozīmīgi varam teikt. Tiesa, ar piebildi. Ja saka, ka mēs šobrīd esam drošībā, tas vēl nenozīmē, ka pēc pieciem vai desmit gadiem šī drošības sajūta saglabāsies. Jo ir svarīgi, lai gadu no gada, veidojot budžetu, fiskālā stabilitāte tiek ievērota. Citu valstu pieredze rāda, ka faktiski vienas vai divu krīžu laikā valsts parāds no ilgtspējīga līmeņa var pieaugt līdz neilgtspējīgam.

Vai, piemēram, Grieķijai ir iespējams atgriezties potenciāli drošā finanšu situācijā tuvāko desmit vai divdesmit gadu laikā?

Noteikti jā, bet tas nebūs viegli. Kā valsts var samazināt parādu slogu? Pirmkārt, atmaksājot daļu no parāda un neveidojot jaunu. Otrs veids ir kāpināt ekonomikas izaugsmes tempu, kas vairo budžeta resursus. Vienlaikus arī parāda apjoms pret ekonomiku samazinātos un valdībai būtu vieglāk parādu apkalpot. Taču tas nenotiek pats par sevi un prasa būtiskas strukturālās reformas. Iespējams, ka daļa šo reformu ir saistītas ar ne visai patīkamām pārmaiņām. Latvijā šajā ziņā var vilkt paralēles ar izglītības sistēmu. Lai palielinātu skolu pieejamību, jāsakārto skolu tīkls, bet tas nozīmē, ka daļu no esošajiem skolotājiem varam zaudēt. Tas ir ļoti nepatīkami, un politiski tādas reformas veikt ir ļoti grūti, bet ilgtermiņā tas nestu ieguvumus.

Vai Latvijas valdību veidoto budžetu deficīta skaitļus mēs varam saukt par ilgtspējīgiem?

Es uz šo raudzītos caur kopējās ekonomikas “trajektorijas prizmu”. Iepriekšējo gadu konteksts bija krīžu konteksts, un budžeta deficīts bija liels. (Šā gada budžets iepriekš tika plānots ar 4,2% vērtu deficītu pret IKP, taču ir prognoze, ka tas būs mazāks. 2024. gada budžeta deficīts varētu sasniegt 2,2% no IKP, red.) Līdz ar to nevar viena gada laikā nonākt līdz budžeta pārpalikumam, un jautājums, vai pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas vispār būtu vajadzīgs. Manuprāt, šobrīd “trajektorija” ir atbilstoša. Lēcienveidā samazināt budžeta deficītu viena gada laikā līdz nullei nevar, taču šajā virzienā ir jātiecas. Šobrīd centrālās bankas monetārā politika tiek nostiprināta ar mērķi apkarot inflāciju, savukārt, ja valdība darbotos pretējā virzienā, nemazinot budžeta deficītu, tad tas šo cīņu pret dārdzības pieaugumu sarežģītu. Ja tā rīkotos ne tikai Latvija, bet arī citas eirozonas valdības, mēs galu galā nonāktu pie tā, ka Eiropas Centrālajai bankai būtu procentu likmes jāceļ līdz vēl augstākiem līmeņiem. Taču, raugoties kopumā, man šķiet, ka valdības fiskālā politika ir pareiza.

Tas var būt ar nelielu deficītu?

Var būt ar nelielu deficītu, taču tas ir atkarīgs no tā, kā tuvākajos gados attīstīsies ekonomika. Ja mums ir straujāka atkopšanās nekā iepriekš gaidīts, tad var arī ātrāk virzīties uz budžeta deficīta mazināšanu. Ja ekonomika aug ļoti strauji, virs sava potenciāla, tad budžetam būtu jāveido pārpalikums. Bet, ja ekonomika neaug tik strauji, tad jāvirzās uz budžeta deficīta samazināšanu, bet tā pārpalikums nebūtu obligāti jāveido. Man šķiet, ka valdības vidēja termiņa plāns ir pietiekami pragmatisks.

Runājot par ekonomikas virzību, vai mums varētu draudēt kāds dziļāks kritums saistībā ar ekonomisko lejupslīdi, ko šobrīd piedzīvo Somija un Zviedrija, un līdz ar šo valstu problēmām pastarpināti arī Igaunija?

Mēs nedzīvojam izolēti, un Latvija ir cieši saistīta ar šī reģiona un pārējās ekonomikas tautsaimniecību. Eiropā kopumā izaugsme ir ļoti vāja, un arī kaimiņiem ekonomikas ir vājas. Jau kādu laiku redzam, ka mums eksports un rūpnieciskā aktivitāte bremzējas. Veidojot ekonomikas prognozes, protams, tiek vērtēta situācija partnervalstīs, ar kurām mūsu uzņēmumi sadarbojas. Šobrīd nenoteiktība ir ļoti liela un neviens precīzi nezina, kā Zviedrijas, Somijas un Igaunijas ekonomikas attīstīsies. Ja tur situācija pasliktināsies straujāk nekā patlaban tiek gaidīts, tad tas neapšaubāmi ietekmēs arī Latviju. Zviedrijā viena no būtiskākajām problēmām ir nekustamā tirgus sabremzēšanās, kas saistīta ar procentu likmju kāpumu. Līdz ar to bremzējas būvniecība, kas jau skar mūs. Tas pie mums ietekmē kokrūpniekus, tāpat arī metāla konstrukciju ražotājus u.tml. Zviedrijas problēmu ietekme ir tieša un visai tuva.

Cik lielā mērā šo situāciju ir ietekmējis procentu likmju pieaugums?

Nenoliedzami procentu likmju pieaugumam tur ir ietekme. Eirosistēmā mēs redzam, ka, Eiropas Centrālajai bankai paceļot procentu likmes, ietekme uz finanšu rādītājiem ir samērā ātra un diezgan tieša. Tas attiecas gan uz finanšu tirgu, gan uz banku sektora kreditēšanas rādītājiem. Kreditēšana ir kļuvusi gan dārgāka, gan mazāk pieejama. To vairāk gan izjūt citās eirozonas valstīs, jo Latvijā jau ilgu laiku kreditēšana ir bijusi diezgan vāja. Līdz ar to šobrīd pie mums tā nav strauji sabremzējusies. Citur Eiropā, kur kreditēšana bija veselīgāka, tagad līdz ar procentu likmju kāpumu tā ir diezgan strauji sabremzējusies. Tas ietekmē arī ekonomisko aktivitāti. Taču tas ir sagaidāmais rezultāts brīdī, kad centrālā banka ceļ procentu likmes, lai sabremzētu inflāciju. Ceļot procentu likmes, notiek balansēšana, lai, mazinot inflāciju, neizraisītu lielāka mēroga recesiju. Centrālās bankas cenšas samazināt inflāciju, lai samazinātu izmaksas ekonomikā, vienlaikus neizraisot lielu krīzi.

Vai līdz ar procentu likmju kāpumu Latvijas iedzīvotāji varētu būt lielāki zaudētāji no banku kredītu sadārdzināšanās nekā ieguvēji no noguldījumu likmju pieauguma?

Tautsaimniecībā kopumā mums ietekme no procentu likmju kāpuma ir mazāk negatīva nekā citur, jo mums kredītportfelis pret ekonomikas izmēru ir visai neliels. Apmēram trīs reizes zemāks nekā eirozonā vidēji. Mums vienkārši nav tik daudz to cilvēku, kurus kredītu procentu likmju kāpums skar tieši. Turklāt Latviju procentu likmju kāpums vairāk ietekmē caur ārējās tirdzniecības kanāliem, sarūkot pieprasījumam mūsu eksporta partnervalstīs. Tiesa, Latvijā ir jāņem vērā, ka ietekme nav vienāda visās kredītu ņēmēju kategorijās. Tiem, kuriem kredīti ir paņemti relatīvi senā pagātnē un aizdevuma summa jau lielā mērā ir nomaksāta, šī ietekme no likmju pieauguma ir ļoti mērena. Šeit tipiskākais ikmēneša kredītu maksājuma pieaugums ir līdz 30 eiro. Savukārt tie kredītņēmēji, kas aizdevumu paņēmuši relatīvi nesen vai paņēmuši lielāku kredītu, tiem šī situācija ir pilnīgi pretēja.

Vai šobrīd “stāvais” aizdevuma likmju pieaugums pie ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un ar to varbūtēji saistītā bezdarba pieauguma nebūs par iemeslu sliktākam banku kredītportfelim un kavēto maksājumu pieaugumam?

Ja ekonomikā ir recesija un pieaug bezdarbs, protams, tas tā var notikt. Taču šī brīža situācijas iezīme gan Latvijā, gan Eiropā kopumā ir, ka darba tirgus vēl joprojām ir ļoti spēcīgs. Bezdarbs tā īsti nepieaug gandrīz nekur. Ienākumi pieaug diezgan strauji. Mēs Latvijā redzam, ka inflācija ir stipri samazinājusies, taču nominālais algas pieauguma temps gada izteiksmē sasniedz ap 12% un šobrīd “reālie” iedzīvotāju ienākumi atsāk palielināties. Līdzīgi ir arī citur Eiropā. Tur gan nominālais ienākumu pieaugums nav 12%, bet gan ap 5-6%. Taču tas vienalga ir daudz, jo parasti tas ir ap 2% gadā, varbūt pat mazāk. Līdz ar to masveida banku aktīvu kvalitātes pasliktināšanos šobrīd, manuprāt, nav pamata gaidīt. Mums gan šeit jāņem vērā vēl viens aspekts. Mums kreditēšanas izaugsme ir bijusi ļoti lēna un bankas faktiski ir rūpējušās par to, lai izsniegtu kredītus maksātspējīgākajiem un “drošākajiem” klientiem. Citur Eiropā banku aktivitāte kreditēšanā ir bijusi straujāka, un tur banku bilancēs iespējamie riski ir daudz vairāki izteikti nekā Latvijā. Ja salīdzinām ar lielo finanšu krīzi 2008. gadā, pēc kuras bezdarbs pieauga līdz 20%, tad šobrīd situācija ir kardināli atšķirīga.

Pavasarī pasauli pāršalca finanšu satricinājumi vairākās ārvalstu bankās. Vai, skatoties no jūsu pozīcijām, ar martā un aprīlī izskanējušajām problēmām bija pietiekami, lai kādas finanšu nepatikšanas ietu plašumā?

Pēc lielās finanšu krīzes daudz kas tika pamainīts noteikumos par to, kā bankas tiek uzraudzītas, lai izvairītos no iepriekšējās vēstures atkārtošanās. Līdz ar to banku sektors Eiropā šobrīd ir daudz labākā stāvoklī nekā pirms pieminētās krīzes. Piesardzību rada tas, ka finanšu krīžu laikā sevi piesaka faktori un riski, par kuriem neviens iepriekš nav zinājis vai domājis. Mēs varam būt droši, ka banku sistēma ir stabila, raugoties no jau zināmo risku viedokļa, bet varētu būt kādas ar riskiem saistītas nianses, par kurām mēs nezinām. Vēsturiskā pieredze liecina, ka lietas, par kurām mēs esam padomājuši, ir drošas, taču var rasties kādi jauni, iepriekš neparedzēti faktori.

Runājot par Latviju, kādas, jūsuprāt, būtu iespējas veicināt Latvijas banku kreditēšanas aktivitāti?

Manuprāt, pie vainas ir ne pārāk augstā konkurence mūsu banku sektorā. Bankas ir atradušas savas tirgus nišas un tajās jūtas komfortabli, viena otru neizaicinot un neņemot nost klientus. Tās lielā mērā izvairās no riskiem, strādā ar esošajiem klientiem un jaunus īpaši aktīvi nepiesaista. Tā ir problēma, ko ir ļoti grūti risināt, jo valsts nevar privātā sektora vietā konkurenci sakārtot. Bieži dzirdam: piesaistiet jaunus klientus. Cik man zināms, šādi mēģinājumi ir veikti, taču pagaidām neviens jauns spēlētājs nav ienācis. Kāpēc tā? Es varu izvirzīt vienīgi hipotēzes. Tepat netālu notiek karš, un nostrādā ģeopolitiskais faktors. Lai ieguldītu naudu, potenciālais tirgus dalībnieks, iespējams, gribētu sagaidīt, kad karš beidzas un Krievija vairs nerada draudus mūsu reģionam. Cita starpā mēs redzam arī, ka attiecībā uz valsts parādu mūsu parādzīmju cenojumā ir liela neskaidrota riska prēmija, kas varētu būt saistīta tieši ar ģeopolitisko faktoru. Vēl viens būtisks faktors: Latvijas un visas Baltijas tirgus liela mēroga Eiropas bankām ir ļoti mazs tirgus. Esošajā situācijā konkurence ar tirgū jau esošajām Ziemeļvalstu bankām jaunajam tirgus dalībniekam izmaksās ļoti dārgi.

Vai viens no mehānismiem aktīvākai kreditēšanai varētu būt banku solidaritātes nodoklis no virspeļņas? Vai tas varētu ļaut labāk sabalansēt depozītu un kredītu likmes?

Šis ceļš ir apsverams, it īpaši pašreizējos apstākļos, kad bankas papildus gūst lielus ienākumus, nepalielinot savu biznesa apjomu, bet gan cenojuma dēļ. Taču ir svarīgs mehānisms, kā to izdarīt, lai tas neradītu tiesvedības un reputācijas riskus. Tas ir īpaši svarīgi arī no mūsu uzņēmumu konkurētspējas viedokļa Eiropas Savienībā. Ja bankas mūsu uzņēmumiem un iedzīvotājiem piedāvā dārgākus kredītus nekā citviet Eiropā, tad, manuprāt, ir pilnīgi leģitīmi, ka valsts no banku sektora nodokļos iekasē vairāk.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā