Kokrūpnieki: Krievijai un Baltkrievijai piemērotajās sankcijās parādījušās lielas spraugas

Viena no Latvijas ekonomikas nozarēm, kas piedzīvojusi ļoti straujas pārmaiņas pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā, ir kokrūpniecība. Par to, kā nozare attīstās laikā, kad noieta tirgi strauji sarūk un pa apkārtceļiem notiek centieni iepludināt Eiropā Krievijas un Baltkrievijas koksni, stāsta Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
©Foto: Kaspars Krafts/F64

Kokrūpniecība atrodas tādos kā nemitīgos pārmaiņu laikos. Ar ko sevi piesaka šis gads?

Šeit ir jārunā par tirgiem, kuros kokrūpniecība realizē savus produktus. Iemesls, kāpēc mums situācija šobrīd ir sliktāka nekā daudzām citām apstrādes rūpniecības nozarēm, ir skaidrojams ar to, ka vairāk nekā puse produkcijas, rēķinot gan pēc fiziskā apjoma, gan pēc naudas, tiek realizēta būvniecības tirgū. Divi pārējie tirgi ir tieša vai netieša loģistika un tieša vai netieša enerģētika. Ja vēl pirms pāris mēnešiem biju salīdzinoši “optimistisks”, ka mums ir dziļas problēmas divos no trim tirgiem, tad šobrīd es varu teikt, ka mums ir problēmas visos trijos. Turklāt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mūs interesējošais pasaules kokmateriālu tirgus ir sadalījies divās daļās. Ir Eiropa un ASV, kuras ar sankcijām vai stingru nodokļu politiku ir vai nu liegušas, vai ļoti ierobežojušas abām agresorvalstīm - Krievijai un Baltkrievijai - realizēt koksnes produkciju savos tirgos. Vienlaikus tādas valstis kā Japāna, Dienvidkoreja, Ēģipte un Ķīna ir atvērtas šo divu agresoru produktiem. Ņemot vērā, ka Krievijai un Baltkrievijai ir pazuduši Eiropas tirgi, to kokrūpniecībā ir vēl dziļāka krīze nekā mums. Tādēļ tās savu produkciju pārdod ļoti lēti. Šī gatavība izpaužas tā, ka Dienvidkorejā vai Ķīnā mums konkurēt ar šo ļoti lēto produkciju ir gandrīz neiespējami. Protams, kādi vecie līgumi pildās, protams, ir kādi klienti, kuri arī principiāli atsakās iepirkt no šiem agresoriem, bet, ja runājam par “lielo bildi”, tad mēs šajās Āzijas un Āfrikas valstīs zaudējam konkurētspējā.

Tādējādi viena pasaules daļa mums ir pazudusi, savukārt otrajā pasaules daļā, kur turpinām eksportēt, būvniecībā, ir iestājusies ļoti dziļa krīze. 2023. gads no mūs nozares viedokļa ir briesmīgs, taču ir labāks nekā sākotnēji varēja šķist, jo būvniecībai ir inerce un uzsāktie projekti ir jāpabeidz. Taču tirgus aktivitāte pierimst, tiklīdz šie uzsāktie projekti tiek pabeigti. Savukārt, ja mēs skatāmies uz jaunajiem projektiem, tad, piemēram, Vācijā tie ir samazinājušies vairāk nekā par trešdaļu. Lielbritānijā ir panīkums, Zviedrijā panīkums, Norvēģijā arī ir panīkums. Principā visur ir panīkums. Visur kritumi jaunajos projektos ir rakstāmi vai nu padsmit, vai pat vairākos desmitos procentu. 2024. gads pieprasījuma ziņā būs vēl sliktāks nekā 2023. gads. Protams, līdz ar to cenas kopš 2022. gada nogales iet lejup, un tas ar maziem izņēmumiem notiek gandrīz visiem mūsu produktiem.

Cik lielā mērā cenas ir samazinājušās?

Jautājums, ar kuru brīdi salīdzina. Attiecībā uz būtisku mūsu segmentu - skujkoku zāģmateriāliem - var teikt, ka gada laikā cenas ir kritušas par trešdaļu, no paša 2022. gada pīķa brīža gandrīz uz pusi. No pircēju skatu punkta cenas, līdz kurām šobrīd esam nokrituši, no 2018. vai 2019. gada viedokļa vēl aizvien šķistu augstas. Taču ir jāņem vērā, ka šajā laikā ir bijusi vājprātīga globālā inflācija. Ja vērtējam izmaksu izmaiņas, tad var teikt, ka šī brīža cenas ir apmēram par 20% mazākas, nekā tām būtu jābūt normālos apstākļos. Tas tieši ietekmē būvmateriālu cenas, bet netieši arī mēbeļu tirdzniecību, jo viena daļa mēbeļu tirgus tiek novirzīta uz jaunbūvēm, kuras ir jāapmēbelē. Savukārt citu tirgus daļu ietekmē cilvēku noskaņojums. Tajā brīdī, kad ir jāizšķiras, vai paturēt drošības rezervīti bankas kontā vai nopirkt jaunu skapi vecā vietā, tad ļoti daudzi izvēlas paturēt naudu bankas kontā, nevis atjaunot sava dzīvokļa iekārtojumu.

Otrs tirgus ir loģistika, kur arī notikušas milzīgas izmaiņas. Globālā preču plūsma ir samazinājusies, un, tam notiekot, loģiski mazinās vajadzība pēc kastēm, paletēm, kartona iepakojumiem, un tas automātiski ietekmē tieši minētās produkcijas ražošanu. Ja globālās kravas plūsmas samazinās, tad arī kravas auto ražošana sarūk, un tas savukārt ietekmē bērza saplākšņu produkcijas realizāciju.

Lai ieskicētu, kas notiek loģistikā, varu atsaukties uz ziņu, ka pasaules lielais konteineru pārvadātājs “Maersk” plāno atlaist ap 10 tūkstošiem strādājošo. Šobrīd konteineru fraktu cenas uz Ķīnu ir tādā līmenī, kādus neatceros nekad bijušus. Uz Ķīnu konteinerā aizvest no Rīgas ir divreiz lētāk nekā ar fūri uz Vāciju. Tas izteikti raksturo globālo preču plūsmas samazinājumu. Piemēram, Dienvidkoreju kopumā var uzskatīt par Rietumu pasaules valsti, taču tai nav aizspriedumu pret Krievijas un Baltkrievijas produkciju. Līdz ar to var teikt, ka Eiropas uzņēmumi tur nav konkurētspējīgi ne tikai attiecībā uz koksni, bet arī citiem produktiem, tādējādi pārvadājumu apjomi un cenas krītas.

Līdz šim Dienvidkoreja tādā mūsu izpratnē šķita “normāla” valsts, kas arī cita starpā neatbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ir jāsaprot, ka Ukraina tīri emocionāli simtprocentīgi ir “mūsu pasaulē”. Taču lielās pasaules kontekstā uz šo jautājumu ir jālūkojas plašāk. Piemēram, tīri godīgi aplūkosim, kāda bija mūsu pašu attieksme kaut vai Sīrijas notikumu kontekstā. Ar ko pēc būtības atšķiras notikumi Mariupolē no notikumiem Alepo? Cilvēciskā traģēdija pilnīgi vienāda. Krievijas zvērības pilnīgi vienādas. Taču tajā brīdī mēs kā valsts neieviesām sankcijas pret Krieviju. Līdzīgi ir arī Dienvidkorejai. Viņi saistībā ar šo uzbrukumu jūt līdzi Ukrainai tīri cilvēciski, kā mēs savulaik Sīrijas iedzīvotājiem. Bet būsim godīgi - toreiz mēs kopumā jušanu līdzi nebijām gatavi pārvērst kādos finansiālos ierobežojumos.

Kā trešo lielo noieta segmentu jūs minējāt enerģētiku. Vai meteoroloģiskie faktori arī tur veicina lejupslīdi?

Otro gadu pēc kārtas, runājot no resursu patērētāja viedokļa, mums šausmīgi veicas enerģētikā. Esam vienu dienu pirms Mārtiņdienas (intervija notika 9. novembrī, red.), un cik mums ārā ir grādu? Siltāki nekā tradicionāli laika apstākļi ir arī citur Eiropā. No patērētāju puses tas ir labi, jo ļauj atslābt gāzes tirgiem, ļauj atslābt kurināmās koksnes tirgiem. No pircēja viedokļa viss ir forši, jo atslābst ne tikai cenas, bet arī resurss ir mazāk jāpatērē. Parasti ir tā, ka vasarā ir zemākās cenas, bet rudenī tās granulām pieaug. Taču šogad bija tā, ka vasarā cenas bija samērā augstas un pat veidojās kādi lokāli produkcijas deficīti, kad granulas nevarēja uzreiz iegādāties. Taču septembra vidū vai beigās bija sajūtams cenu spiediens lejup, jo cilvēki bija iegādājušies lielus kurināmās koksnes krājumus, rudens bija silts un patēriņa faktiski nebija, un ražotājiem ir izveidojušies lieli produkcijas uzkrājumi. Pēdējos pāris mēnešos ir noticis ļoti straujš cenu samazinājums, uzrādot pretēju tendenci tam, ko esam jebkad novērojuši.

Ja savelkam kopā iepriekš runāto, vai varam secināt, ka esam ekonomiskās krīzes priekšvakarā?

Runājot no kokrūpniecības viedokļa, es noteikti teiktu, ka jā. Mums kokrūpniecībā krīze zināmā mērā diemžēl jau ir sākusies. Ja mēs paraugāmies uz nodarbinātības datiem tieši attiecībā uz kokrūpniecībai raksturīgajām profesijām, piemēram, kokapstrādes inženieris, tad redzētu, ka kopš gada sākuma ir noticis darbaspēka samazinājums apmēram par desmit procentiem. Es aptaujāju nozares uzņēmumus par to, kāda ir viņu situācija. Piemēram, skuju koku zāģētavas. Daudzos šādos uzņēmumos ražošanas kritums pārsniedz 20%, un tas ir ietekmējis arī darbiniekus. Tas gan nenozīmē proporcionālu darbinieku skaita samazināšanu ražošanā, jo darbinieks ir vērtība un par to cīnās. Pirmais solis šajā gadījumā ir mēģinājums nosūtīt darbinieku apmaksātā atvaļinājumā. Otrais solis ir meklēt viņam kādu citu nodarbošanos uzņēmuma iekšienē. Un tikai tad, kad visas citas iespējas ir zudušas, tu esi spiests pārtraukt darba attiecības

Ja skaitu kopā tos, kurus nācās atlaist, ar tiem, kuriem uzņēmumos ir kāda cita nodarbošanās, tad, man aplūkojot tagad tabulu, visur pirmais skaitlis ir divi. Tas nozīmē, ka 20% vai vairāk darbinieku ir ietekmēti. Darbu zaudējuši ir mazāk nekā šie divdesmit plus procenti, bet ja ekonomiskajā situācijā nekas nemainīsies, tad diemžēl nākamgad darbinieku skaits varētu turpināt kristies. Tas ir ļoti skumji. Savukārt, ja runājam par kopējo ekonomiku, tad vakar Latvijas Bankas konferencē baņķieri ieskicēja situāciju, ka Eiropā būs pat IKP (iekšzemes kopprodukts, red.) pieaugumi. Es atļāvos uzdot jautājumu, kāpēc viņi tā domā, redzot situāciju būvniecībā, kas ir viens no IKP motoriem. Uz to viņi man atbildēja, ka, redz, inflācija samazinās un preču grupu ietvaros daudz kur ir ne tikai inflācijas samazināšanās, bet arī reāls cenu kritums. Vienlaikus Eiropā algu pieaugumi ir bijuši par padsmit procentiem, tāpēc viņi pieņem, ka nākamgad izaugsmi balstīs privātā patēriņa pieaugums. Ja patēriņš pieaugs, tad varbūt atdzīvosies vismaz loģistikas nozare. Raudzīsimies, kā būs pēc gada.

Vai šobrīd ir kāds kaut cik nozīmīgs segments vai tirgus, kas jūsu nozarei ir pieaugošs?

Ne visos segmentos cenu kritums ir straujš kā skujkoku zāģmateriāliem. Piemēram, bērza saplāksnim līdz nesenai pagātnei klājās tīri labi, jo Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas ražotāji pirms otrā kara viļņa sākšanās Ukrainā apgādāja apmēram 60% Eiropas tirgus. Tajā brīdī, kad noteica sankcijas Krievijas un Baltkrievijas produktiem, bet kara dēļ no Ukrainas eksports apstājās, jo bumbo un vīri ir frontē, Eiropas tirgū radās deficīts. Cita starpā Ukraina šobrīd jau kaut kādā mērā ir atgriezusies tirgū. Raugoties no egoistiskā viedokļa, tas nav labi, jo viņi piedāvā lētāko produkciju un pat pamatīgi “dempingo”. Taču šoreiz no emocionālā viedokļa ir grūti viņiem kaut ko pārmest un ir prieks, ka viņi atrod un ved savā valstī iekšā kaut kādu naudu. Taču, ja runājam par bērza saplākšņa tirgus apjomu kopumā, tad, kā jau minēju, visas trīs valstis apgādāja apmēram 60% tirgus. Salīdzinājumam - skujkoku zāģmateriāliem tie bija apmēram 10% tirgus. Skuju koku zāģmateriāliem kopējais pieprasījums mūsu tirgos ir krities vairāk par šiem 10%, un līdz ar to mums ir sanākušas “diezgan lielas ziepes”. Savukārt 60% iztrūkumu tik viegli nevarēja kompensēt. Šī iemesla dēļ atkarībā no tirgus bērza saplākšņa cenas ir turējušās vai nu augstas, vai vismaz pieņemamas. Tomēr pēdējie notikumi rāda, ka tur arī noticis “lūziens” un īstermiņa darījumos ir gan būtisks pieprasījuma kritums, gan spiediens uz cenas strauju samazinājumu. Bet pie vainas nav tikai patēriņa kritums Eiropā.

Diemžēl ir jāatzīst, ka sankciju dambī pret Krieviju un Baltkrieviju ir spraugas. Nevaru nosaukt konkrētus apjomus, un tie droši vien ir pat mazāki par trešdaļu, ko šīs valstis Eiropā iepludināja kādreiz, taču pieļauju, ka caur Kazahstānu un Turciju Eiropā nonāk visai būtisks Krievijas un Baltkrievijas koksnes apjoms. Abās valstīs notiek saplākšņa ražošana. Ja salīdzinām ar laika periodu pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, eksports no šīm valstīm, it īpaši Kazahstānas, ir būtiski palielinājies. Turklāt vismaz šķietami vairāk, nekā pieļauj šo valstu ražošanas jaudas. Ja raugāmies uz Turciju, tad tur vairāk ir tāda kā taustīšanās, vai un kā var Krievijas produktu pataisīt ar Turcijas izcelsmi. Tur ļoti mainās valstu saraksts, kas šo produkciju pērk. Daudz tiek pārdots Bulgārijā, taču bulgāriem var arī nebūt ko pārmest, jo šī valsts daudz pirka arī pirms kara. Taču ar citām valstīm ir citādi. Vienubrīd īpašu uzmanību piesaistīja Rumānija, bet tad tā pēkšņi no uzmanības atkal pazuda. Tad diemžēl izskanēja arī Latvijas vārds, tad arī tas pazuda. Izskatās, ka sankciju apiešanā notiek tāda kā taustīšanās. Savukārt attiecībā uz importu no Kazahstānas, kas apjomos ir būtiski lielāks, situācija izskatās ļoti aizdomīga. Pirms kara no šīs valsts Eiropas Savienībā neimportējām gandrīz neko, bet pēdējos mēnešos tiek importēti kādi astoņi tūkstoši tonnu produkcijas mēnesī.

Tas ir daudz?

Es neesmu pārliecināts, ka pirms kara Kazahstāna vispār mēnesī tik daudz saražoja. Kur nu vēl eksportēja uz Eiropu. Es nesaku, ka tie visi ir sankcijām pakļauti produkti, jo man par to nav pierādījumu. Šis ir mans subjektīvs pieņēmums. Imports ir pamatīgs, un šķiet, ka tam ir atrasts kāds “labs” partneri Polijā un šī valsts ir kļuvusi par vājo posmu, caur kuru šis sankcijām pakļautais produkts tiek iepludināts Eiropā.

Vai ir kādas iespējas to nobremzēt?

Šādas iespējas ir. Un šajā sakarā es gribētu izteikt atzinību Latvijas muitai, jo diemžēl arī mūsu valsts ilgi tika “taustīta” kā apiešanas shēmas iespējamā vieta. Diemžēl izskatās, ka sākotnēji te kaut kas ir arī ieplūdis. Taču ir jānorāda, ka mūsu muita pamatīgi izglītojas un strādā ar šo jautājumu. Nedrīkstu izpaust visus instrumentus, kā viņi to dara, bet viņi dara. Šis noteikti nav tas gadījums, kad kādas institūcijas darbiniekiem “ir pie kājas”.

Viņi cenšas izsekot visu piegādes ķēdi?

Tas nav tik vienkārši, bet viņi cenšas to izdarīt. Tas arī nav lēts prieks. Piemēram, viens koksnes DNS izcelsmes tests maksā gandrīz tūkstoti eiro. Ja ir diezgan augsta pārliecība, ka šis produkts ir ar “sliktu un nepareizu” izcelsmi, tad es domāju, ka šis tūkstotis eiro nav jāpažēlo. Nav vienkārši, ātri un lēti, taču tomēr ir rīki, ar kuriem var šādas lietas apturēt. Domāju, ja mūsu muita nebūtu tik aktīva, tad Latvija no potenciālā sankciju apiešanas viedokļa izskatītos daudz sliktāk. Mums diemžēl ir liela sabiedrības daļa, kas klusībā atbalsta Putinu, līdz ar to arī viņa darbības.

Vai, raugoties uz kopējo situāciju, varam uzskatīt, ka kokrūpniecība varēs izvairīties no masveida maksātnespējas viļņiem?

Protams, ka izdosies. Ja mūsu saruna notiktu 2008. gadā, es šajā sakarā teiktu kaut ko ļoti līdzīgu. Mēs tobrīd mācējām atrast instrumentus, lai no pilnīgas bezcerības radītu pat laika periodu, kurā tehnoloģiskā ziņā apsteidzām savus konkurentus. Šie instrumenti nav izmantojami 2023. gadā, taču nevar teikt, ka tādu nebūtu vispār. Mēs strādājam un noteikti atradīsim pareizās zāles pašreizējās krīzes pārvarēšanai.