Sociālā uzņēmuma vadītāja: mācos uztvert dzīvi no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Ko nozīmē būt sociālā uzņēmuma vadītājam, kā norit darbs kolektīvā, kurā strādā cilvēki ar īpašām vajadzībām, kā palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar vientulību, intervijā “Neatkarīgajai” stāsta uzticības tālruņa līnijas “Parunāsim?” dibinātāja un uzturētāja Inga Muižniece.
©Publicitātes foto

"Tā ir tāda misijas apziņa. Mēs esam aizmirsuši sarunāties, diskutēt, izprast. Mums labāk patīk kritizēt. Tas ļoti nomāc un liek cilvēkiem ierauties sevī, justies nesaprastiem un savā veidā atstumtiem. Tāpēc labāk paklausies, kā citi dzīvo, nevis māci!" saka I. Muižniece. Viņa 2013. gadā nodibināja uzņēmumu "Sonido", kurš nodrošina zvanu centra pakalpojumus: ienākošie zvani, telemārketings, telefonaptaujas, uzziņu pakalpojumi. Kopš 2018. gada SIA "Sonido" ir inovatīvs sociālais uzņēmums, kas peļņu novirza tālruņa līnijas "Parunāsim?" nodrošināšanai. "Parunāsim?" cilvēkiem dod iespēju runāt, būt sadzirdētiem un nejusties vientuļiem.

"Parunāsim?" darbinieku kodolu veido cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas ne vien prot, bet arī vēlas uzklausīt citus. Šie cilvēki savā darbā metas iekšā ar sirdi un dvēseli, jo viņu pašu dzīves līkloči ir iemācījuši viņiem būt empātiskiem un iejūtīgiem pret ikvienu. "Parunāsim?" pozitīvā sociālā ietekme ir divējāda: gan nodarbinot cilvēkus ar īpašām vajadzībām, gan arī ar sarunu risinot vientulības problēmu sabiedrībā.

Kā jūs raksturotu sevi? Kas jūs esat?

Es esmu uzņēmēja, kas iegulda savus līdzekļus, izvēloties sociālās uzņēmējdarbības ceļu - realizējot savu ideju un dodot pievienoto vērtību valstij un sabiedrībai. Es nenodarbojos ar labdarību, un "Parunāsim?" pats naudu nepelna.

Šo naudu, ko ieguldu "Parunāsim?", es nopelnu komercprojektos, sniedzot zvanu centra pakalpojumus lielajām korporācijām un apkalpojot uzņēmumus, kas ir apsaimniekošanas un tirdzniecības uzņēmumi, autostāvvietas u.c. Klienti tiek apkalpoti 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā latviešu, krievu, angļu, lietuviešu un igauņu valodā. Bet sākumā biju vienkārši uzņēmēja, kura vēlējās izdarīt ko vērtīgu sabiedrībai.

Jo vairāk biznesa klientu izvēlēsies mūsu zvanu centra pakalpojumus, jo vairāk es varēšu nopelnītos līdzekļus ieguldīt "Parunāsim?". Pieprasījums pašlaik ir lielāks, nekā varu atļauties. Un ir tā, ka uzņēmumi, kuri ir mūsu zvanu centra klienti, arī saviem darbiniekiem var izvēlēties "Parunāsim?".

Pastāstiet, lūdzu, par savu sociālo uzņēmumu!

Tas ir darba integrācijas uzņēmums, kurā strādā 30 darbinieku, no kuriem puse ir cilvēki ar invaliditāti. Daļa ir vājredzīgi un neredzīgi, ar kustību traucējumiem, ir vājdzirdīga kundze, kas strādā ar mūsu projektu zīmju valodā. Ir ukrainiete, kuras dēls karo frontē, un Latvijā viņa ir ieradusies ar slimu bērnu. Tagad viņa strādā "Parunāsim?" līnijā ukraiņu valodā.

Vai, pieņemot darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kā uzņēmēja saskārāties ar kādām problēmām?

Es savā uzņēmējdarbībā nedomāju problēmu līmenī. Es mācījos viņus saprast, un, strādājot uz līnijas, viņi atrodas iekļaujošā vidē. Viņi ir ļoti pašdisciplinēti, nekad nesūdzas, ir priecīgi, ka viņiem ir darbs. Mani pat dažreiz tas kaitina, ka viņi nesūdzas un man kā darba devējai nenorāda uz lietām, kuras varbūt vajadzētu uzlabot darba procesā. Esmu no viņiem daudz mācījusies - kā dzīvi redz cilvēki ar kustību traucējumiem, redzes invalīdi. Tagad es varu citiem uzņēmējiem pastāstīt, kā to izdarīt praksē. Un nav svarīgi, vai tu to izdari vienam, četriem vai pieciem cilvēkiem, ir svarīgi sākt ar mazumiņu.

Vai saņemat atbalstu arī no Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA)?

Līdz asociācijai nonācu nejauši un esmu pateicīga Lienei Reinei-Mitevai, ka tika atbalstīts mans ceļš, sūtība būt sociālajai uzņēmējai. Šajā uzņēmējdarbībā svarīga ir vide, un caur asociāciju var nokārtot daudzas lietas, veidojot šo vidi. LSUA ir platforma, kā ietekmēt procesus un vidi.

Vai jūtat atbalstu no Labklājības ministrijas?

Mums palīdz arī Labklājības ministrija, palielinot sociālajai atstumtībai pakļauto iedzīvotāju grupu skaitu no 11 līdz 13, saprotot, ka, piemēram, vecāki, kuriem ir īpašie bērni, varbūt nevar strādāt pilna laika darbu. Labklājības ministrija uzklausa darba integrācijas uzņēmumu vajadzības.

No 17 ANO ilgtspējas mērķiem mēs izpildām septiņus. Esam pārbaudīts, izvērtēts un sociāli atbildīgs uzņēmums.

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par projektu "Parunāsim?", kur, zvanot uz tālruņa numuru 26564564, cilvēki var vienkārši parunāt un justies uzklausīti!

"Parunāsim?" šā gada septembrī apritēja pieci gadi. 2018. gada septembrī mēs apkalpojām ap 40 zvanu mēnesī. Tagad piecu gadu laikā esam apkalpojuši vairāk nekā 42 000 zvanu.

Latvijā dažādi zvanu centri darbojas jau vairāk nekā 20 gadu, taču to operatori parasti cenšas risināt kādu problēmu, nevis vienkārši parunāt. Ir palīdzības tālruņi, kuros strādā profesionāli psihologi.

Bet mēs ikdienas steigā esam aizmirsuši, kā tas ir - piezvanīt, lai vienkārši ar kādu parunātu. "Sonido" apkalpo biznesa klientus, lai uzturētu līniju "Parunāsim?" un uzjundītu sabiedrībā, cilvēkos vēlmi piezvanīt viens otram.

Arī es esmu strādājusi par zvanu centra operatori, līdz nolēmu dibināt pati savu uzņēmumu. Bet kā? Kas strādās? Pirmais darbinieks bija kādas manas draudzenes atsūtītais tēvs ratiņkrēslā, kurš sacīja, ka atvedīs vēl kādus darbiniekus.

Jo īpaši kovida laikā klientu skaits auga, un "Parunāsim?" atklāja, ka vientulība ir liela, milzīga problēma mūsu sabiedrībā, bet cilvēkiem ir grūti atzīties, ka viņi ir vientuļi. Mums ir vieni un tie paši cilvēki, kuri zvana regulāri.

Es šajā līnijā strādāt nevaru un domāju, ka arī citi gados jaunāki cilvēki, kuriem dzīvē nav bijuši nopietni pārbaudījumi, to nespētu tā, lai saruna nelīdzinātos nopratināšanai. Jaunāki cilvēki uzreiz cenšas piedāvāt risinājumus - varbūt pamēģiniet to vai vēl kaut ko.

Mūsu "Parunāsim?" operatori lielākoties ir cilvēki vecumā 50+ ar invaliditāti, kuri kļuvuši par invalīdiem, ir pieņēmuši to un atšķirībā no jaunajiem spēj citus cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Mēs runājam ar operatoriem, ka ir svarīgi nestāstīt apkārt cilvēku uzticētos stāstus. Tie paliek pie mums.

Ja nevarat atklāt cilvēku uzticētos stāstus, varbūt varat raksturot, kas ir cilvēki, kuri zvana uz "Parunāsim?" līniju?

Sabiedrībā valda stereotips, ka tie lielākoties ir gados veci vai mazturīgi cilvēki, kuriem nav ko ēst. Bet zvana daudz 30+ cilvēku, kuri dzīvē ir ko sasnieguši, bet palikuši vieni. Viņi atzīst, ka jūtas vieni, vientuļi, viņiem nav ar ko parunāt, pietrūkst šīs emocionālās "barības". Jo ne visi ir tik atvērti un jūtas tik droši par sevi, lai varētu ar kādu iepazīties. Un jauniem cilvēkiem vēl joprojām ir vietas, kur viņi varētu iepazīties, citādi ir ar vecāka gadagājuma ļaudīm.

Varbūt klienti līniju "Parunāsim?'' mēdz izmantot arī, lai iepazītos ar pretējā dzimuma pārstāvjiem un izveidotu romantiskas attiecības?

Jā, bet viņi negrib iepazīties ar sava ciemata cilvēkiem, bet, piemēram, ar cita ciemata iedzīvotājiem. Diemžēl datu regula un konfidencialitāte mums liedz izpaust šādus datus. Tāpēc mēs mudinām pašvaldības rīkot senioriem iepazīšanās vakarus, bet tie vairāk domāti tiem, kuri var un vēlas iziet no mājām. Un, ja kādam ir kāda biznesa ideja šajā jomā, es novēlu viņam to atrast un realizēt, lai gan Latvijā cilvēki ir izkliedēti pa valsts teritoriju. Bet tie seniori, kuri nevar iziet no mājām, vēlas parunāties.

Varbūt arī jūsu operatori var kaut ko iemācīties no saviem klientiem?

Klienti ar mūsu operatoriem dalās ar saviem stāstiem, un tādējādi viņi uzzina ko jaunu un papildina arī savas zināšanas. Piemēram, ir kāda dāma, kurai ir plašas zināšanas par baletu. Ir cilvēki, kas dalās savās zināšanās par fotografēšanu, vēsturi, arhitektūru.

Mums katru mēnesi nāk klāt kādi 20 jauni klienti. Ir tādi, kuri zvana ilgtermiņā.

Rīkojot akciju ''Ar sarunu pret vientulību", ''Parunāsim?" mēdz pie sevis uzaicināt arī sabiedrībā zināmus cilvēkus, dodot viņiem iespēju iejusties zvanu centra darbinieka lomā un uzklausīt zvanītājus. Nesen arī SIA "Mediju nams" vadītājs Jurģis Liepnieks viesojās pie jums un uzklausīja zvanītāju stāstus.

To sākām pagājušajā gadā. Pērn tās bija divas dienas, kad rīkojām sarunu akciju pret vientulību. Šogad nolēmām to rīkot novembrī, valsts dzimšanas dienas mēnesī, dodot cilvēkiem kaut ko vērtīgu un nepieciešamu.

Ideja radās, jo no daudziem zvanītājiem dzirdējām, ka pat Ziemassvētkos neviens viņiem nepiezvana, neatbrauc. Lai ideju realizētu, man tas neprasīja daudz laika - paņēmu rokās savu piezīmju grāmatiņu un pārskatīju savu paziņu sarakstu.

Pagājušogad divu stundu laikā nokomplektēju cilvēku komandu, kuri vēlējās izdarīt ko vērtīgu. Viņi paši saprata, cik tas ir svarīgi - piezvanīt kādam savam tuviniekam. Un viņi to dara un ar savu piemēru mudina darīt arī citus. Pietiek ar īsu sarunu, jo svarīgi ir tas, ka es tevi atceros.

Tā ir tāda misijas apziņa. Mēs esam aizmirsuši sarunāties, diskutēt, izprast. Mums labāk patīk kritizēt. Tas ļoti nomāc un liek cilvēkiem ierauties sevī, justies nesaprastiem un savā veidā atstumtiem. Tāpēc labāk paklausies, kā citi dzīvo, nevis māci!

Cilvēkiem tas ir liels pagodinājums parunāt, piemēram, ar labklājības ministru vai Latvijas Televīzijas žurnālistu Uģi Jokstu. Viņi sākumā pat netic, ka runā ar šiem cilvēkiem, ka viņi ir tik pieejami.

Mūsu baleta dāmai šogad sarunāju baleta vadītāju. Nākamgad varbūt sarunāšu kādu fotogrāfu, gribētos arī arhitektu. Vēlos nākamgad ieplānot arī "sazemēšanos", sarunāšanos ar ministriem nedēļas garumā. Atsevišķi ministri jau ir pie mums bijuši. Pērn bija arī tiesībsargs.

Uzrunāju arī jaunos un aktīvos. Ja kāds vēlas piedalīties mūsu nākamā gada akcijā, lai raksta man! Gribētāju jau ir tik daudz, ka jāsāk izvēlēties.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā