Aigars Freimanis: Es gribu iziet uz ielas un runāt latviski

Ko politikā nozīmē podu veči un traģikomiski personāži, ko tauta gaida no valdības, vai Latvijā iespējams izveidot politisku nāciju, kādēļ ministrijas nepārceļas uz reģioniem: žurnālistes Elitas Veidemanes intervijas turpinājums TV ciklā “Nra.lv sarunas” ar aģentūras "Latvijas fakti" vadītāju Aigaru Freimani.
©Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Intervijas sākums šeit.

Ārpolitikas debatēs mūsu ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka Latvijā viss ir "cool", nav ko uztraukties, viss ir kārtībā. Kāpēc tāda disonanse ar īstenību?

No Kariņa mutes Dieva ausī. Es domāju, ka viņš šobrīd nepilda mierinātāja statusu, bet grib tikt ārā no tā "podu veča" statusa, kurā ir nonācis vēl kopā ar vairākiem ministriem, kas ir esošajā valdībā. Viņi ir "podu veči" tāpēc, ka tā aizspriedumainība no sabiedrības puses agri vai vēlu padara viņus par "podu večiem" - humora večiem: kad ierauga kādu no viņiem televīzijā, visi sāk smieties vai gaida kaut ko, kas izraisīs smieklus.

Šobrīd viņam publiskās komunikācijas ir palicis maz, bet ir vēlme pierādīt savu varēšanu, vajadzību pēc viņa, to, ka viņš ir nozīmīgs, to, ka viņš varētu būt gan tas, gan tas, ar mazo piebildi, ka viņš ir jāievēlē. Bet, ņemot vērā divus tur jau ievēlētos - Valdi Dombrovski un Sandru Kalnieti, viņam nav lielākas politiskās vilkmes.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Bet vēl viens tāds traģikomisks personāžs mums ir satiksmes ministrs Kaspars Briškens.

Viņa vēlme un ambīcijas ir cilvēciski saprotamas. Jo lēciens ir bijis diezgan liels, ņemot vērā kaut vai domu, ka tavs portrets paliks pie sienas. Tā ir sajūta, ka tu ar maziem burtiņiem savu vārdu esi ierakstījis vēsturē. Bet Briškens ir iekritis kā circenis pelnos tajā nozīmē, ka viņš visām pudelēm grib kļūt par korķi, nesaprotot, ka tas toksiskais šķidrums, kas atrodas pudelēs, ne tik daudz attiecas uz viņu.

Mazliet, protams, attiecas, jo viņš bija visās tajās transporta kompānijās - "airBaltic", "Rail Baltica". Visur tur, kā mēdz teikt, ir "bijis pie šprices". Varbūt ne tik publiskos amatos kā padomes priekšsēdētājs, tāpēc tā ironija sociālajos tīklos, ka viņš ar asti tagad tīra savu pagātni. Kā bērnu pasakās: lapsa iet un ar asti notīra savas pēdas, lai neviens neredz, kur gājusi.

Un tad tā uzspēlētā bardzība, ka tūlīt visi lidos un kaut kas ļauns ar viņiem notiks. Tas tiešām izraisa smaidu. Bet tas ir sāpīgs smaids. Kā cilvēkam, kurš iestrēdzis vilcienā meža vidū, un vilcienam vienīgā cerība ir, ka kaut kur tuvumā ir dīzeļlokomotīve, kas vilcienu aizvilks, bet izskan solījums apmaksāt taksometru, un tas jau ir traģikomiski.

Briškens kā ministrs ar vienu savu rīkojumu varētu apturēt asiņaino graudu tranzītu no Krievijas, bet viņš to nedara. Kāpēc?

Man ir aizdomas, ka tas lēmums ir izveidots tādā veidā, ka tur nav viena atbildīgā. Jo, ja paskatāmies žurnālistisko komunikāciju, jautājumi tiek uzdoti Briškenam, zemkopības ministram Armandam Krauzem, ārlietu ministram Krišjānim Kariņam un premjerei Evikai Siliņai. Kāds atbild rafinētāk, kāds kaut ko lavierē, bet skaidrs, ka tas ir lēmums, kas ir jāpieņem valdības līmenī.

Es negribētu ticēt, ka lēmumu uzdrīkstētos pieņemt viens pats Briškens. Ambīciju dzinulī varbūt varētu, bet vai tam kas sekotu? Tas ir lēmums, kas jālaiž cauri valdības instrumentiem, bet tur skaidras atbildes nav.

Kā Kariņa kungs epohāli pateica: Krievijas ekonomika necietīs ne par vienu eirocentu, ja mēs apturēsim graudu kustību. Tajā pašā laikā, kautri piesarkuši, kaut kur sēž cilvēki, kas no tā pelna. Otri, kas no šī tranzīta pelna, ir tādi, kas pašu velnu varētu izvest ārā pa daļām, jo acīmredzot tā nauda ir tik liela. Krievija lieliski to apzinās un dzen cauri.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Kas ir alternatīvas? Ne jau Somija, Igaunija, Lietuva vai Baltkrievija un Polija to darītu. Paliek jūras ceļš caur Azovas un Melno jūru, kur ir krievu ostas Kerča, Novorosijska, jo graudi jāaizved uz Krimu. Bet acīmredzot ar vilcieniem un kuģiem, kas ir pielādēti šeit, to var darīt ērtāk.

Bet tā no mūsu puses ir nodevība!

Tāda vāji maskēta cūcība. Jā, nav pakļauts sankcijām, bet tad izsaucam kādu lielo Eiropas priekšnieku, lai viņš pastāsta - kāpēc nav pakļauts sankcijām šis graudu tranzīts. Tur, protams, sekos stāsts par bada cietējiem Āfrikā utt. Bet vai kāds var pateikt: tie graudi ir nozagti Ukrainā vai izauguši kaut kur Krievijā Krasnodaras vai Rostovas apgabalā? Un krievi saka, ka tie graudi tagad ir mūsu, jo nāk no Krievijas okupētajām Ukrainas teritorijām, kas tagad ir mūsu. Graudus jau nevar pārbaudīt. Bet aiz muguras tam visam stāv nauda, kas ož pēc asinīm. Bet uzpūtīs vējiņš, un to smaku izkliedēs…

Ko cilvēki gaida no valdības? Vai ir kādas konkrētas gaidas?

Kas ir valsts esības galvenais mērķis? Es gadu gaitā esmu dzirdējis vairākas atbildes. Pirmais ir Latvijas sabiedrības labklājība, tās audzēšana. Kaut kas tur notiek, bet diemžēl lēnāk nekā Igaunijā un Lietuvā, tomēr ar pluszīmi. Nav tā, ka mēs visu laiku krītam uz leju.

Otrs ir latviešu tautas izdzīvošana. Es gribu iziet uz ielas un runāt latviski, nevis krieviski vai angliski, jo Latvijā dzīvo daudz tādu cilvēku, kas runā šajās valodās. Un es gribu, lai mani bērni un mazbērni runātu latviski. Bet šie divi mērķi sairst bezgala daudzos citos mērķos.

Piemēram, akcija ar Latvijas himnas dziedāšanu pie skolām, kuras taisās likvidēt. Tāda bezspēcības sajūta, ka tu neko nevari izdarīt. Tur augšā pie šprices sēž kaut kādi cilvēki, kas visu sarēķinājuši. Bet skolām ir sociālā funkcija, kas uztur dzīves vidi, par ko ir jāmaksā. Vai pasta nodaļa. Tas ir tieši tas pats - gaisma puspamestā ciemā. Tā ir sakopta vide, tu satiecies ar valsti pastā. Tāpat arī skolā. Un to visu tagad ņem nost.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Esmu par to daļēji no somiem un igauņiem aizgūto, ka 1.-4. klasei ir jābūt blakus. Jā, par to ir jāmaksā. Kam? Nodokļu maksātājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka šie bērni būs nākamie nodokļu maksātāji. Tas ir solidaritātes jautājums.

Un šīs pasta nodaļas darbojas arī kā tādi mazi veikaliņi - tur varēja visu ko nopirkt. Bet acīmredzot esošā pasta vadība domā lielākās biznesa kategorijās. Solījumi, ka tagad aizslēgto pasta nodaļu vietā uz mājām nāks pastnieki, ir ciniski. Nu, nekas tur nenāks...

Kāds šobrīd kopumā ir sabiedrības noskaņojums attiecībā pret Krieviju un tās ekspansiju Ukrainā?

Es nesaukšu ciparus, bet lielākā daļa latviešu ir Ukrainas pusē. Ir sajūta par Krievijas neprognozējamību, un tā ir šī trauksme, par ko es runāju. Bet nenoliedzami pārsvarā ir sajūta, ka Ukrainai ir jāuzvar, viņus nedrīkst sakaut, pazemot.

Nelatviešu auditorijā trauksmes nav mazāk kā latviešu vidū. Viņi varbūt nav tik atklāti. Bet ir daļa, kas teic, ka Ukraina tomēr ir bijusi Krievijas sastāvā vairāku simtu gadu garumā, un uzskata, ka Krievijas dominante ir faktiski neizbēgama. Bet trauksme vieno mūs visus. Un, cik es zinu no kolēģiem, tieši tas pats ir Lietuvā un Igaunijā.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Vai ir iespējams Latvijā veidot politisko nāciju? Par to tiek runāts "Jaunās vienotības" programmā un vēl kaut kur. Manā uztverē politiskā nācija ir fantoms.

Es nezinu, kas ir politiskā nācija. Ļoti gribētu, lai cilvēki, kas lieto šo jēdzienu, nosauktu pazīmes. Dažas es varētu pateikt priekšā. Viena no tām: nācija atzīst valsti, kurā dzīvo, visi vai vairākums atzīst tās likumus un ir gatavi respektēt tos, runā vienā valodā, un Latvijas gadījumā tas ir absolūti neizbēgami.

Esmu dzirdējis par to jau 30 gadus un aptuveni varu sev definēt, kas ir pilsoniskā sabiedrība, bet tā krasi atšķirsies no tā, kas ir atrodams grāmatās.

Pilsoniskā sabiedrība, manā ieskatā, bija tā, kas deviņdesmitajos gados atbalstīja blatu sistēmu un korupciju. Tā bija tā alternatīvā pilsoniskā sabiedrība, kas bija veidojusies kā alternatīva padomju režīmam, kas bija blats veikalā, plašs pazīšanās loks, un tas viss summāri veidoja pilsonisko sabiedrību. Šie cilvēki gāja manifestācijās 11. novembra krastmalā, toreiz Komjaunatnes krastmalā, ar plakātiem un karogiem, kliedza, bļāva un pēc tam piedzērās 1. maijā vai 7. novembrī. Tas piederēja pie padomiskajām tradīcijām.

Bet ikdienas dzīvē, kārtojot savas lietas, tur darbojās pavisam citi likumi. Jā, bija atskatīšanās uz likumiem. Korupcija, blats - tie atviegloja dzīvi un nodrošināja izdzīvošanas modeli. Tagad tas ir transformējies, daudz kas cits nācis klāt. Mēs gaidījām pilsonisku sabiedrību, bet sagaidījām nevalstiskās organizācijas.

Ar kādu nācijas daļu politiski vienoties?

Ir viens instruments, kas nosacīto minoritāšu daļu pamazām tuvina, un tas ir valodu zināšana, viņi kļūst konkurētspējīgi. Viena daļa integrējas, meklējot karjeras iespējas valsts pārvaldē, bet mums nav krievu diasporas, ir eksteritoriāla krievu daļa, kas vairumā komunikācijas un pasaules uztveres ziņā veidojas Krievijas ideoloģiskajā ietvarā.

Varbūt mums ministrijas vajadzētu pārcelt uz laukiem, uz pilsētām un valstspilsētām? Zemkopības ministriju uz Jelgavu, Izglītības ministriju uz Ludzu, Kultūras ministriju - uz Kuldīgu vai Cēsīm, Ekonomikas ministriju - uz Mazsalacu, Finanšu - uz Daugavpili utt.?

Tehnoloģijas atļautu to darīt, un valdības sēdes var organizēt attālināti, vēl jo vairāk, ja tādas jau ir bijušas - visi sēž televizoru ekrānos. Bet tur viss atduras pret virkni psiholoģisku momentu. Igauņi šo mēģināja vienu brīdi. Taču ir tāds sarežģīts psiholoģisks moments - ministrijas cita citu uzrauga, un tur ir kontakti, kas nevis iet caur ministrijas "virsotni", bet caur "ķermeni", un, ja tas viss notiek attālināti, tad atklājas, ka darba duna apsīkst. Strādājot attālināti, atbildes uz jautājumiem vai dokumentu sagatavošana ieilgst. Ja tam tiek pāri, var precīzi dot darba uzdevumus un noteikt termiņus, kas prasa disciplinētību tiem, kas to dara.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā