Uzņēmējs Aldis Stūriška: Mēs zinām, kādēļ Latvijā aug kvalitatīvi koki

Ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas novados var taisīt veiksmīgu biznesu. Ko nozīmē apsaimniekot mežus, kādu labumu no mežiem var gūt, cik jēgpilni ir zaļās kustības centieni liegt izzāģēt mežus, ar kādiem kokiem jāapstāda zeme – par šiem un citiem tematiem “Neatkarīgās” intervija ar SIA "Grantiņi-1" valdes priekšsēdētāju Aldi Stūrišku.
©Dmitrijs Suļžics/MN

SIA "Grantiņi-1" biznesā darbojas jau 31 gadu. Vai varam teikt, ka šis ir veiksmes stāsts?

Jā. Filozofiski raugoties, no vienas puses, pa šo laiku jau varējām sasniegt un izdarīt vairāk. Bet, no otras puses, mēs sākām no nulles un tas, kas ir izdarīts, tas nav maz.

Dmitrijs Suļžics/MN

Esam vaicājuši Rankas pagasta iedzīvotājiem, vai rosība ap bijušo Rankas kartona fabrikas teritoriju, kur darbojas SIA Grantiņi-1”, bija lielāka senos laikos, kad fabrika strādāja, vai tagad. Ļaudis apgalvo, ka tagad "Grantiņos" strādājot daudz vairāk cilvēku nekā kādreiz Rankas kartona fabrikā.

Taisnība. Tagad pie mums strādā 160 darbinieki, un šogad viņu skaits pieaugs līdz 200. Šim gadam mums ir lieli plāni. Kartona fabrikā strādāja ap 100 cilvēku.

Ar ko sākāt veidot biznesu?

Mans tēvs strādāja kartona fabrikā par direktoru. Absolvēju Rīgas Tehnisko universitāti. Mums bija lieli plāni attīstīt fabriku un tur arī darboties. Tēvs negaidīti nomira. Vēl jauns būdams, es paliku viens ar ģimeni.

Tad no Amerikas uzradās kartona fabrikas īpašnieks. Viņam piederēja papīra fabrikas Rankā, Juglā un Apē. Protams, pats īpašnieks sen jau kā miris, bet pieteicās viņa mantinieks - brāļa dēls. Es tolaik vēl mācījos Tehniskās universitātes pēdējā kursā un rakstīju savu diplomprojekta darbu. Mantiniekam šķita, ka es vēl esmu pārāk "zaļš". Tāpēc īpašnieks uzticēja rīkoties ar fabriku kādam savam attālam radiniekam. Tas izrādījās ne sevišķi gudrs - sāka iztirgot lūžņos ražojošās iekārtas. Tā kartona fabrika aizgāja pa skuju taku. Tālāk sākās fabrikas izdemolēšana, izzagšana.

2008. gadā, kad ASV sākās lielā krīze, mantinieks onkulis man zvana un jautā: "Aldi, vai tu negribi nopirkt?" Domāju, ko gan es pirkšu gruvešus. Tomēr vienojāmies par cenu. Nostrādāja nostalģija. Tā es tur visu pārņēmu. Sākām ar gruvešu tīrīšanu, vākšanu. Vēl tagad to netrūkst.

Tolaik, kad iegādājāties gruvešus, kādu biznesu plānojāt taisīt uz bijušās kartona fabrikas zemes?

Mēs tobrīd jau bijām sākuši darboties mežu biznesā. Visi teica - ko tu tur ņemies ar tiem mežiem, tur jau viss ir beidzies. Bet mēs tam nenoticējām. Tā lieta aizgāja. Rankas kartona fabrikas teritorijā atrodas mūsu kantoris, noliktavas, tehnikas remonta bāze. 2011. gadā tika izstrādāts projekts granulu ražošanai. Sākās grūtības, jo izrādījās - teritorijā ir upes aizsargjosla. Mēs savā birojā sēžam faktiski uz upes aizsargjoslas. Šo projektu tā arī nerealizējām. Tad radās vēlme pievērsties elektroenerģijai. Iegādājāmies vienu hidroelektrostaciju, vēl vienu uzbūvējām no jauna, kā arī uzstādījām vēja ģeneratoru. Tāpēc jau es teicu, ka man liekas, ka mēs esam izdarījuši par maz. Gribas vēl sakārtot ražošanu un darīt kaut ko inteliģentāku, ar lielāku pievienoto vērtību.

Dmitrijs Suļžics/MN

Uzņēmējdarbības attīstībai līdzekļus guvāt no meža?

Principā jā. Viss notika pamazām, sakām ar pakalpojumiem, ar mežu īpašumiem, kurus nopirkām un izstrādājām utt. Tagad jau nopirktajos un apstādītajos īpašumos kaut kas izaug. Jau no sava izaudzētā vācam ārā koksni. Tas ceļš ir garš. Tu nopērc desmit gadus vecu jaunaudzi, tad jāgaida vairāk nekā trīsdesmit gadi, un tikai tad šis mežs ir zāģējams. Vācam "ražu", šur tur jau pa otrai reizei. Veiksmīgi strādājam.

Klausījos Satversmes tiesas sēdi, kur pašlaik zaļie ir apstrīdējuši cirsmu caurmēra samazinājumu. Tādu likumu pirms pāris gadiem pieņēma, ka mēs arī paši varam izvērtēt, kā mēs gribam zāģēt, lai nav jāsapūdē koki vai jāgaida, kad tie paši nogāzīsies. Tāpēc ir svarīgi, lai varam paši savā mežā strādāt saimnieciski un izvēlēties, kad zāģējam, protams, tad, kad kokiem ir vislielākā vērtība. Piemēram, Skandināvijā vispār nav nekāds izvērtējums, tur cilvēki paši domā, kad viņiem "ravēt savu dārzu", kad "novākt ražu" un stādīt jaunu. Mums ir ļoti lieli ierobežojumi. Deviņdesmitajos gados tie bija pamatoti, bet tagad es tiem neredzu jēgu.

Pie mums jau joprojām nevar cirst mežu, kamēr nav atnācis mežzinis un iezīmējis cirsmu?

Mēs paši to izdarām, bet mežzinim ir jādod savs akcepts. Cilvēku pašapziņa un morāles līmenis ir audzis. Nav tā, ka mežinieks ierauga mežu un tūlīt to zāģēs nost. Meža apsaimniekotājs saimnieciski rēķina - te man vajadzētu tomēr paaudzēt, te izaugs līdz tik un tik gadiem. Jāraugās jau arī, kāds ir koksnes tirgus, kad ir lielākā cena. Domā un saimnieko.

Uzspiešana no augšas jau neko nesekmē. Tāpat ir visādi mehānismi, kā var apiet, izdomāt. Ja cilvēkam pašam nedod brīvību, tad iesaistās visādi veikli darboņu kantori, kas izdomā, kā mežā tievāko koku tomēr nozāģēt. "Zaļajiem" tas nepatīk. Manuprāt, viņiem ir taisnvirziena domāšana. Viņi nesaliek lietas kopsakarībās. Pastāv uzskats, ka tas, ko saka viņi, tā sakot visa sabiedrība. Bet ne vella, tā nav sabiedrība. Mēs kā sabiedrība arī gribam savus bērnus laist skolā, dabūt labumu no sava īpašuma, nevis priecāties par kaut ko, kas tikai viņiem liekas svarīgi.

Mums jau ir Valsts meža dienests. Cilvēki, kas ir valdībā, nevaru teikt, ka viņi nedomā. Viņi cenšas un domā, un arī redz to kopējo ainu. Tautsaimniecībai vajag naudu - medmāsiņām vajag, dakteriem vajag, policistiem vajag, skolotājiem vajag. Kaut kā tā mūsu ekonomika ir jāliek kopā.

Bet “zaļajiem” nekas nav labi. Vistrakākais ir, kad tu sēdi, klausies un skaties Satversmes tiesas tiesnešus. Es negribu viņus kritizēt, daži uzdod loģiskus jautājumus, bet daži uzdod tik neloģiskus jautājumus, ka liekas, ka viņi ir ļoti tālu no tā. "Zaļie" bļāvēji māk piebļaut pasauli. Daudziem liekas, ka tie bļāvēji ir lielākā sabiedrības daļa, bet viņi ir tikai bļāvēji. Un tas cilvēks, kam ir uzdots izvērtēt, vai iet viņiem līdzi vai nē, neiedziļinās, jo jau no skolas sola ir mācīts domāt savādāk.

Vai Latvijā ir kāds koku veids, kas aug vislabāk - priede, bērzs, apse? Vai tas ir atkarīgs no vietas?

Tas ir atkarīgs no vietas, protams. Bet pašlaik populārs ir bērzs, it sevišķi privātajā sektorā. Kāpēc? Nav noslēpums, ka Latvijā ir pārpārēm meža dzīvnieku, pārnadži - stirnas, brieži, aļņi, kas ļoti noposta priežu, egļu, apšu audzes. Dzīvnieki bērzu aiztiek nelabprāt, ja nu vienīgi kādu galotnīti aizlauž. Bērzs aug ļoti ātri, nav prasīgs, tam ir ļoti laba cena, un to ātri iespējams realizēt.

Latvijā aug ļoti augstas kvalitātes bērzs. Mūsu platuma grādos aug tieši tas, kas vajadzīgs rūpniecībai. Tas nav Karēlijas bērzs, no kura var ražot mākslas priekšmetus. Mūsējais ir lielisks finiera ražošanai. "Latvijas finiera" veiksmes stāsts lielā mērā ir tāpēc, ka viņiem ir ļoti laba izejviela.

Eglei ir daudz ienaidnieku, īpaši pārnadži un astoņzobu mizgrauzis utt. Ļoti veiksmīgi bija šie pāris gadi, kad pieņēma caurmēra samazinājumus, kad legāli varēja nozāģēt šīs egļu audzes, kur varēja redzēt, ka tās tāpat kukaiņi apēdīs.

Padomju laikā tika sastādītas ļoti biezas, vienveidīgas audzes, un, ja tās pakustina un tur iepūš vējš, tad ļoti ātri iemetas mizgrauzis un dažos mēnešos iznīcina audzi. Atnāc pavasarī un skaties, ka viss ir brīnišķīgi, atnāc rudenī un ieraugi - visa audze ir beigta. Četrdesmitgadīga egle pēc caurmēra ir zāģējama. Tālāk nākamo audzi var veidot ar piemistrojumu - bērzu ar egli saliek kopā.

Ko dod piemistrojums?

Piemistrojums dod to, ka audze ir vairāk noturīga pret vēju. Piemēram, tīra bērza audze cieš no snieglauzes. Tādēļ bērzu izkopt rudenī ir pilnīgs neprāts, sevišķi tādu, kas ir pastīdzējis. Uzsnieg sniegs, un tievais kociņš kā makšķerkāts vienkārši noliecas zemē. Arī dzīvniekiem, putniem patīk vairāk meži ar visādām pasugām.

Ja sastāda tikai egles 4-5 tūkstošus uz hektāru, izskatās jau labi, bet tur nevar pat mežacūka izlīst cauri, nav ne sēņu, ne ogu. Ražošanai jau gan ir labi - pēc 40 gadiem tur ir 400 kubikmetri kokmateriāla, bet šis nav labākais piemērs, kā vajadzētu saimniekot.

***

Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādēļ Latvijā jāstāda meži, nevis jāaudzē labība, cik jēgpilna ir Eiropas naudas dalīšana lauksaimniekiem, kāda ir Latvijas komercbanku attieksme pret uzņēmējiem, kādēļ steidzami jāatrisina pašvaldībām piederošo ceļu kvalitātes jautājumi un kā to var atrisināt, un kādēļ jāmīl sava valsts tāda, kāda tā ir.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā