Latvijas ostām vējš kļūs svarīgāks par kravām un zivīm

“Neatkarīgās” intervija TV ciklā “nra.lv sarunas”ar ļoti pamanāmu entuziastu Latvijas ostu pārveidošanai par enerģētiskajām ostām - ar Salacgrīvas ostas pārvaldnieku Ivo Īsteno.
©Ģirts Ozoliņš/MN

Kāpēc Latvijas ostām un tieši Salacgrīvas ostai jāizveido pilnīgi jauns bizness uz robežas starp jūrniecību un enerģētiku?

Salacgrīva ir mazliet savādākā situācijā nekā jebkura cita Latvijas osta, jo puse no piekrastes, ko varētu apkalpot Salacgrīva, atrodas Igaunijā. Kad stājāmies ES, bija lielas gaidas, ka tiksim arī pie igauņu kravām, bet nē, stop, - viņiem ir savs skatījums uz nacionālpatriotismu. Šķelda no Igaunijas nenāk, bet nāk keramzīts no Hēdemēstes [pilsētiņas Rīgas jūras līča krastā apmēram 50 km no Salacgrīvas]. Savulaik keramzītu caur Salacgrīvu ieveda, bet tagad izved. Ieved šķembas ceļu būvei. Bet lielāko pieaugumu tiešām dod šķelda. Nepretendēju būt analītiķis, bet pēdējo divu gadi laikā saistība starp šķeldu un karu Ukrainā ir acīm redzama. Kopš pret Krieviju noteiktas sankcijas, kuru dēļ zviedri vismaz tiešā veidā netiek pie Krievijas koksnes, Latvijas ostas aizpilda tukšums tieši šīs kravas segmenta. Arī Rīgā un Ventspilī tieši šķeldas kļuvis vairāk pretēji citu kravu zudumam. Savukārt pret Krieviju noteiktās sankcijas nevarēja samazināt tranzītkravu apriti mazajās ostās, jo tranzītkravu mums nekad nav bijis. Taču tas nenozīmē, ka pašreizējā situācija mazās ostas neskar vai skar tikai labvēlīgi. Nelabvēlīgā ietekme nāk citā veidā ar izmaksu pieaugumu. Tāpēc esam domājuši par to, kā dzīvot, nebalstoties tikai uz pārvadājamo kravu apjomu. Ne pilnībā, bet daļēji Latvijas ostām jākļūst par enerģētiskajām ostām saistībā ar jūras vēja parkiem. Tie patlaban ļoti aktuāli Igaunijā, bet Latvija atpaliek.

Ventspils un Liepājas ostas sacenšas ar paziņojumiem par to, kura jau vairāk izdarījusi, lai kļūtu arī par enerģētiskajām ostām.

Paziņot var visu kaut ko, bet vai vēja parki jūrā top? Arī mūsu piekrastē sazīmēts ir daudz kas, bet reāli attīstās tikai viens atkrastes vēja parks “ELWIND” starp Liepāju un Ventspili. Igauņi iet citu ceļu un ļauj būvēt privātajiem investoriem. Latvijā pagaidām tikai viens valstisks veidojums.

Divvalstisks veidojums ar Igaunijas līdzdalību.

Divas valstis vienam projektam. Bet pārējie atkrastes vēja parku projektu ir apstājušies. Arī par vēja parku tieši pretī Salacgrīvai ierunājās, bet nu jau divus trīs gadus ar šo projektu nekas vairs nenotiek. Igaunijā ir savādāk. Tāpēc runājam ar igauņiem, braucam uz viņu konferencēm un esam panākuši, ka mūs atpazīst. Tas nav darbs, ko var ieraudzīt no ārpuses, bet ieguldām tajā naudu, modelējamam, ko tieši varēsim piedāvāt vēja parku attīstītājiem. Bez savas ostas neviens atkrastes vēja parks nav iespējams, bet viena osta var apkalpot vairākus vēja parkus. Cepuri nost, ka Liepāja un Ventspils izsaka savus piedāvājumus, bet arī mazās ostas var piedalīties šajā procesā. Tagad tas notiek kā žurku skrējiens, kurā visi sola visu, kaut gan pagaidām nevienam nekā pa īstam nav. Prasības pret enerģētisko ostu ir pavisam savādākas nekā pret kravu ostu un visi gatavi šīs prasības pildīt, jo tas ir nākamais solis, lai ostas saglabātos. Kravu taču ir tikai tik, cik ir. Kravu daudzuma pieaugumam būtu vajadzīgs sabūvēt rūpnīcas visriņķīapkārt, bet vājprātīgam ekonomiskajam sprādzienam nu gan es neticu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vēja parki arī būtu kā ekonomiskais sprādziens, ko daži tiešām sauc par vājprātu.

Tas ir jautājums ne tikai par ostām, bet par reģionālo attīstību, ar ko jārēķinās visām piekrastes pašvaldībām. Enerģētiskās ostas gadījumā nav tā, ka osta viena pati visu izdara un no tā nopelna. Enerģētiskajai ostai ir vajadzīgi augsti izglītoti cilvēki. Igauņi gatavojas Kuresārē 2025. gadā atvērt tehnikumu vēja parku vidējā līmeņa personālam.

“Latvenergo” bija atradis partneri - atkrastes vēja parku būvētāju no Vācijas, kas tagad atsaucis savu līdzdalību Baltijas jūras projektos, uz kuru rēķina pelnīt grib visi - ostas, pašvaldības, izglītības iestādes, bankas, dabas aizstāvji un kas tik vēl ne, bet elektrības cena tādā gadījumā aiziet absurdā.

Bet es redzu, ka Igaunijā projektu virzīšana turpinās. Ja šos projektus kaut kas piebremzē, tad tā ir naudas cena. Bet naudas cena iet uz leju. Varbūt arī vācu investori atgriezīsies Baltijā, ka procentlikmes kļūs zemākas. Vēja parki var patikt vai var nepatikt, bet to Igaunijā un arī Lietuvā notiek. Igauņiem vēja parki sāks reāli paradīties pēc četriem gadiem. Tā ir iespēja kaut ko dabūt papildus mūsu ostai.

Bet cilvēki protestē pilnīgi pret visu. Vai cilvēki no krasta redzēs atkrastes vēja parku torņus, pret kuriem protestēt?

Biju Tallinā konferencē, kur deva virtuālās brilles, ar kādām varēja saskatīt vēja parkus, kādi tie nākotnē izskatīsies no dažādām vietām Igaunijas krastā. Ja uzbūvēs Latvijas ūdeņos, tad mēs kaut ko redzēsim tā, kā savus torņus rādīja igauņi. Sliktā laikā nav redzams nekas, labā laikā torņi izskatās labi. Protams, viss jādara saprātīgos apjomos. Vēja parki nav peļņa tikai vienam, bet visiem, kas dzīvo ap tiem. Holandē ir arī tāds bizness kā tūristu vizināšana uz vēja parkiem. Par sauszemes vēja parkiem neteikšu neko, bet jūrā zvejnieki ir vienīgie, kam vēja parki varētu radīt problēmas. Ir jābūt kompensējošiem mehānismiem jebkam, kas rada problēmas. Pasaulē tā ir, Latvijā nav. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pret vēja parkiem skan protesti. Taču tad, ja tie, kuriem vēja rotors traucē, kā arī pašvaldības saņemtu kompensācijas, tad attieksme mainītos. Piemēram, Kihnu sala ir paprasījusi no vēja parkiem miljonu eiro gadā. Esmu vairākas reizes pārjautājis igauņiem, vai tā tiešām var būt. Viņi atbildēja, ka sala tiešām naudu dabūs.

Izklausās pārāk labi, lai būtu ticami.

Varbūt nedabūs miljonu, ko viņiem neviens negrib mest pakaļ, bet ja cīnīsies, tad pusmiljonu dabūs.

Ģirts Ozoliņš/MN

Visi tik pelnīs, visi tik pelnīs, bet ir jautājumi gan par sākotnējiem ieguldījumiem, gan par to, cik elektrība maksās, lai visus pelnītājus apmierinātu.

Dzirdēju par premjeres Ostu padomē teikto, ka jāatrod nauda, ko ieguldīt lielajās ostās. Bet ir arī mazās ostas! ES naudu vajadzētu mērķtiecīgi investēt, pagaidām vismaz plānot, ka tā tiks investēta tur, uz kurām ostām vēja parku attīstītāji gribēs nākt. Pagaidām neviena no ostām nav gatava vēja parku apkalpošanai. Nu, varbūt apkalpju aizvešanai un atvešanai ar tagadējām ostām pietiktu, bet ne vēja parku apkalpošana, nemaz nerunājot par to būvniecību. Tik tikko Liepāja osta ir noslēgusi līgumu ar holandiešiem, kas ir ļoti labs signāls Latvijai. Nīderlandes “Van Oord” ir megakompānija, uz kuru visi skatās. Ja tā ir noslēgusi Latvijā līgumu, tad tas ir signāls, ka tas ir nopietni. Tūlīt viņi atkal būs Liepājā un mēs brauksim ar viņiem runāt, piedāvāt Salacgrīvas ostu. Tiklīdz nonāk saruna par investīcijām, tā kļūst skaidrs, ka ar ostu ieņēmumiem nepietiek, lai vismaz daļu no ostas pārtaisītu atbilstoši enerģētiskās ostas vajadzībām. Mazās ostas jau ir pierādījušas, kā tās spēj apgūt ES fondu naudu. Atrauciet pie mums, paskatieties! Bez ES naudas ne Salacgrīvā, ne Skultē, ne Rojā, ne Mērsragā nebūtu ne tuvu tādas ostas kā tagad ir. Tāpēc tagad ir brīdis, kad vajag pavērt iespējas investēt enerģētisko ostu izveidē arī mazajām ostām. Mums vajadzīga nauda jaunu mērķu sasniegšanai.

Jauni mērķi, jauni mērķi satiksmes ministram Briškena kungam ir kā Dieva vārds vienmēr mutē. Bet kurš saņems drosmi pateikt, ka investīcijas tranzītkravu caurlaides spēju palielināšanai ir jānoraksta?

Tranzīts patiešām ies tikai mazumā. Ļoti grūti iedomāties, ko jaunu var darīt “Latvijas dzelzceļš”, bet ostas var pārveidoties, iztikt bez 40 miljoniem tonnu gadā un radīt pievienoto vērtību citos veidos. Pierādījums šādiem pārveidojumiem ir Liepājas osta, kas no nekā sasniedza savu tagadējo stāvokli pavisam savādāk nekā Rīgas un Ventspils ostas. Tagad NATO ir izvēlējies Ventspils ostu, kas loģiski, jo militārā osta Liepāja kādreiz ir bijusi. Kopējā kravu apgrozījuma atšķirības starp Liepāju un Ventspili tagad ir tik mazas, ka drīz vien Liepāja pēc kravu apgrozījuma apdzīs Ventspili. Bet stāsts ir cits, stāsts ir par pievienoto vērtību, ko dod Liepājas ostas uzņēmumi.

Ģirts Ozoliņš/MN

Ne gluži ostas uzņēmumi, Liepājā jau sākotnēji tika definēta ne osta, bet speciālā ekonomiskā zona.

Kopš “Liepājas metalurgs” aizvērās, tā vietā nākuši daudzi nelieli uzņēmumi, kas nepiekrāmē vienu “Panamax” tipa kuģi, bet pievienotā vērtība ir lielāka. Ostas atdevi nevar mērīt tikai naudā. Ja osta ņem resursus, atņem mieru, rada putekļus, tad par to kaut kas jādod pretī. Piemēram, jāuztur jahtu ostas kā pilsētu seja, lai gan šādas ostas visur nes zaudējumus. Tomēr Salacgrīvā mēs uzbūvējām pašā pilsētas centrā jahtu ostas ēku, kurā ir arī sporta skola, nāk bērni, kūsā dzīvība. Apkārt veidojas uzņēmējdarbība. Darba vietas pašvaldībām dod iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus un atbrīvo no bezdarbniekiem, kas prasa sociālajam dienestam ēst. Nesaku, ka ostas vispār atteiksies no kravām, bet papildus kravām uzņemsies jaunus pienākumus. Enerģētika nāk ar ļoti lielām investīcijām, ar augstu pievienoto vērtību un prasībām pēc izglītotiem cilvēkiem. Vēja parki nav gateri. Ja vēja parki būtu šodien jau uzbūvēti, personālu tiem nāktos ievest no Vācijas vai Polijas. Tātad izglītības nozarē jāatver jaunas mācību programmas. Nākamajā līmenī ķersimies pie “zaļā” ūdeņraža un metanola ražošanas.

Ģirts Ozoliņš/MN

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā