Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” izdevis mūzikas ierakstu “Desmit pāri”, kurā dubultplates un CD formātā apkopotas 16 klausītāju jau iepazītas un iemīļotas fonda melodijas, kas šoreiz ierakstītas kopā ar Vidzemes kamerorķestri diriģenta Andra Veismaņa vadībā. Albums radīts mūziķu Renāra Kaupera, Jāņa Holšteina-Upmaņa (Goran Gora), Māras Upmanes-Holšteines, Jāņa Strapcāna un Raimonda Gusareva vadībā.
“Ar katru izdoto albumu un koncertu mēs centāmies celt latiņu augstāk un pārsteigt klausītājus. Tāpēc gluži loģiski esam nonākuši līdz ierakstam kopā ar Vidzemes kamerorķestri, kas piešķir mūsu dziesmām īpašu noskaņu un plašumu,” tā Goran Gora. “Albumam vajadzēja iznākt jau pagājušā gada nogalē, taču pandēmija darīja savu - ražotne Vācija, kur tika gatavotas dubultplates, bija pārtraukusi darbu. Sakritības rezultātā albums patiešām iznāca “desmit pāri”, jo marta beigās fonds “Viegli” atzīmēja savu vienpadsmitgadi.”
Albuma vāciņā ieslēpta vēstule klausītājiem: “Tikko iemītas takas, celiņi, grants ceļi, vietējas nozīmes asfaltēti ceļi, šosejas un lielceļi. Visi tos gājuši. Tai skaitā arī Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”. Kurš - basām kājām, kurš - kedās, kurš - kāzu, gaidību, dzemdību, šķiršanās vai bēru kurpēm kājās. Pirmajos desmit fonda gados piedzimušajiem bērniem vēl nav ne jausmas, ar ko īsti nodarbojas viņu vecāki, bet viņi zina, ka ir Imants Ziedonis. Bāka. Fonds “Viegli” turpina iet Ziedonim pa pēdām. Tieši tik skaistu, mazliet naivu, romantisku, dziļu, skumju, vitālu, radošu, smejošu, dzīvu un ar lielu gribu turpināties viņi redz šodienu.”
PAR. Jau bija mazliet piemirsies, cik elegants gabals ir El Mars izpildītā “Sega” ar interesanto ģitārskanējumu trumpī, nu šo mācību vielu varēja atkārtot. Vēl - Jāņa Strapcāna dzīvespriecīgā “Nekā jau nepietrūkst”, atmiņā uzreiz paliekošā Goran Gora “Ceļi” un Renāra draiskā “Ne citu rīt”, ar kaut ko sevī ievelk Māras izpildītā “Pilni vižņu mani mati” un pilnīgi noteikti arī “Nepārtraukti, nenorimti”, savukārt “Viss skaidri redzams” pārsteidz ar ekselentajām basa skaņām pašā tās noslēgumā. Vidzemes kamerorķestris ierakstam piedod papildu šarmu (it īpaši tādā skaņdarbā kā “Gods Dievam Augstība”), orķestrantiem te nebūt nav atvēlēta tikai statistu loma.
PRET. Lai gan dziesmu te ir daudz, liela daļa no tām izklausās pēc “mazā bilžu rāmītī”, bet pēc noskaņas vispār - “kā pa jokam, joka pēc, mums ir sanācis alfabēts”... Gaumes jautājums, taču droši vien daudzi, noklausoties šo albumu, vienkārši paraustīs plecus, jo neko īpašu tajā neatradīs.
