TŪRISMS. Latvija. Identitātes zīmes

Pasaulē ir neskaitāmas skaistas vietas, un daudzas no tām iekļautas populāros ceļvežos, kuri apgalvo, ka ja ne visas, tad daļa no tām noteikti jāredz dzīves laikā. Arī Latvijā ir daudz skaistu vietu, un šoreiz izvēlamies desmit, kuras latvietim savas dzīves laikā būtu vērts apskatīt.
01.05.2020. LRLīga Rušeniece
 

Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Daugavas loki. Īpaši aizsargājama dabas teritorija, arī viens no ainaviski savdabīgākajiem Latvijas dabas parkiem. Kaut reizi mūžā redzēt mazskarto Daugavas vidusteces ieleju ar astoņiem lieliem lokiem vien apmēram astoņu kilometru garumā ir ikviena latvieša pienākums. Uzkāpjot Daugavas ielejas stāvajos krastos, bet jo īpaši Elernes grants kalnā, arī Slutišku un Ververu kraujās, vizuālais baudījums ir neaizmirstams. Protams, vērts ieplānot ilgāku ceļojumu, lai varētu apskatīt kaut daļu no turpat diviem simtiem arheoloģisko pieminekļu, senču pilskalnus ieskaitot. Vērts ieskatīties Lauku ceļotāja uz valsts simtgadi izstrādātajos septiņos valstiskuma ceļos (Daugavas, Brīvības, Māras, Līvu, Gaismas, Jēkaba un Baltijas), kas ļauj iepazīt Latvijas vēstures pagriezienus, personības, vietas un notikumus, kas sekmējušas valsts nodibināšanu un nacionālās identitātes veidošanos, atskatoties arī uz tālāku pagātni un pieminot valstiskos veidojumus, kas cauri gadsimtiem pastāvējuši Latvijas teritorijā un kļuvuši par daļu no latviskās kultūrtelpas.

*

Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Jūrtaka, mežtaka, purvi. Nesen izveidotais garās distances pārgājienu ceļš gar Baltijas jūras piekrasti (1200 km, no Nidas Lietuvā līdz Tallinai Igaunijā) un šobrīd topošais Mežtakas maršruts (1060 km, Latvija-Igaunija) ļauj izbaudīt latviešiem it kā tik pašsaprotamo - jūras piekrasti un mežus, bez kā nav iedomājama šī valsts un kas citu valstu iedzīvotājiem šķiet apskaušanas vērta vērtība. No viena gala līdz otram Jūrtaka pieveicama apmēram divos mēnešos, veicot aptuveni 1,5 miljonus soļu, bet taka ir sadalīta pa dienām un grūtības pakāpēm, tāpēc var izvēlēties sev piemērotāko distanci sev vistīkamākajā maršruta posmā, pa ceļam apskatot apmēram 500 dabas, vēstures un kultūras objektu. Mežtaka ir sadalīta 50 vienas dienas pārgājienu maršrutos, katrs apmēram 20 km garumā. Var ticēt, var neticēt, bet apmēram piecus procentus (pēc citiem avotiem - turpat desmit procentus) no valsts platības aizņem purvi - augsti un zemi, mazi un lieli. Daudzos no tiem ierīkotas takas tūristiem, un tikai purvos iespējams izbaudīt to pirmatnējo mieru un neskartību, mazliet mistisku un sirreālu sajūtu, kādu citur sasastapt.

*

Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Rundāles pils. Mūsu baroka un rokoko stila pērle - tā to saucam tagad, kad pils pilnībā restaurēta. Kādreizējā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690-1772) vasaras rezidencē, ko projektējis izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, kopš 1972. gada ir muzejs. Šobrīd tur ir greznas zāles, apartamenti un bagātīga mākslas pieminekļu kolekcija, ir arī atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Grezni un skaisti. Un šī pils ir arī lielisks apliecinājums tam, ka lieli mērķi īstenojas - pirms vairākiem gadsimtiem neskartā lauku ainavā bija iespējams radīt baroka mākslas brīnumu un vairāku desmitu gadu laikā - pili paglābt no sabrukšanas, atjaunot un atdod sabiedrībai.

*

Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Lībiešu krasts. Līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā esot mituši jau no 10. gadsimta - Ziemeļkurzemē, Daugavas un Gaujas lejtecēs. Savukārt šobrīd teritoriju Ziemeļkurzemē - gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem - apzīmējam kā Lībiešu krastu. Tikai nepilnu 50 kilometru garumā iespējams gan iepazīt vienas no Latvijas pamattautām - lībiešu - vēsturi, gan arī Latvijas vēsturi. Tikai 12 mazi ciemi, kuros sen jau ikdienā nedzīvo pamatiedzīvotāju pēcteči, vai arī dzimtas mājās viņi tur pavada vasaras, jo ziemās tur vienkārši nav ko darīt, tomēr ir viena no skaistākajām un arī pat līdz asarām smeldzīgākajām vietām Latvijā. No jūras atkāpjoties sauszemē, nonāksiet Latvijā jaunākajā nacionālajā parkā, kas šogad svin pastāvēšanas divdesmitgadi. Slīteres nacionālajā parkā iespējams izsekot gandrīz visām Baltijas jūras attīstības stadijām.

*

Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Gaujas nacionālais parks. Pirmais Latvijas nacionālais parks (vienlaikus arī otrais vecākais Baltijā), kas dibināts 1973. gadā, piesaista ne tikai ar neskarto dabu un daudziem objektiem tajā vai netālu no tā. GNP galvenais trumpis ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja - aptuveni 95 km garš senlejas posms. Gaujas senlejas krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu - 85 m. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi - Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu, Āraišu ezerpils u.c. Starp citu, Līgatnes dabas takas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mežam tuvos dabiskos apstākļos - plašos voljēros - dzīvo un apskatāmas dažādas zvēru sugas.

*

Ilze Zvēra/F64 Photo Agency

Cēsu pils un vendu pilskalns. Senlatviešu cilts vendu pilskalns atrodas Cēsu pils dārzā, tieši blakus pilsdrupām, un ir viena no noslēpumainākajiem mūsu senvēstures laikmeta zīmēm. Savukārt Cēsu pils ir vislabāk saglabātā viduslaiku pils Latvijā, tās celtniecību Zobenbrāļu ordenis uzsāka pirms astoņiem simtiem gadu. Kādreiz varenākais cietoksnis piedzīvojis dažādas varas un joprojām ir viens no tūristu iecienītākajiem apskates objektiem. Un jā, Cēsis tiek uzskatītas par Latvijas karoga rašanās vietu, jo 13. gadsimtā Atskaņu hronikā parādās ziņa par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu. Starp citu, netālu no Cēsīm ir Āraišu ezerpils - vienīgā 9.-10. gadsimta nocietinātās dzīvesvietas rekonstrukcija Eiropā.

*

Lauris Aizupietis/F64 Photo Agency

Kuldīgas vecpilsēta. Viena no Latvijas skaistākajām viduslaiku mazpilsētām. Tieši šajā vietā jau 12. gadsimtā esot atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. Pilsēta uzplaukumu piedzīvoja, esot Hanzas savienībā, un par tās pārticību savulaik liecina senā arhitektūra. Ziemeļu karš un mēris, protams, ietekmēja arī Kuldīgas saimniecisko izaugsmi, bet tas savukārt ir viens no faktoriem, kāpēc pilsētas arhitektūra nav piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tāpēc Kuldīgu pamatoti dēvē arī par vienu no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Starp citu, uz Kuldīgu noteikti jābrauc, lai redzētu lidojošās zivis.

*

Emīls Desjatņikovs/F64 Photo Agency

Stūra māja. 2014. gadā apmeklētājiem atklātajā ēkā, sauktā par Stūra māju (Rīgā, Brīvības ielā 61), kur ilgstoši (no 1940. līdz 1941. gadam un no 1945. līdz 1991. gadam) atradās Valsts drošības komiteja (VDK), saukta arī par čeku (krievu valodā - Vserossijskaja Črezvičainaja Komissija, lietojot tikai vārdu pirmos burtus - čeka), šobrīd ierīkota Okupācijas muzeja ekspozīcija. Padomju režīma galvenās represīvās iestādes ēkas izstaigāšana, ielūkojoties iekšējā cietuma kamerās, gaiteņos, kabinetos, pagrabos un pagalmos, nav patīkama nodarbe, tomēr ieteicama ne tikai tiem, kuru tuvie cilvēki piedzīvojuši VDK represijas.

*

Jānis Vecbrālis/F64 Photo Agency

Karosta. Par vēju un mūziķu pilsētu saukto Liepāju, protams, kaut reizi mūžā būtu vēlams izbaudīt ikvienam latvietim. Dižjūras dēļ, vēja dēļ, neskaitāmi daudzo kultūras objektu dēļ, no kuriem īpaši slavenas pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles (Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē), un, protams, arī tās daļas - Karostas - dēļ, kas padomju laikā Liepāju padarīja par slēgtu pilsētu, bet Karosta bija «pilsēta pilsētā». Karosta - militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā - ir viens no unikālākajiem objektiem ne tikai Latvijas, bet arī pasaules vēsturē un arhitektūrā. Starp citu, šogad Karostai savdabīga jubileja - aprit 130 gadu kopš tās būvniecības uzsākšanas Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra III valdīšanas laikā, un Karostas izveide izmaksāja 45 miljonus zelta rubļu.

*

Ādolfs Mārtiņš Krauklis/ F64 Photo Agency

Memoriālie muzeji. Latvijā ir ļoti daudz memoriālo māju, kas veltītas mūsu kultūras izcilajiem pārstāvjiem - komponistiem, rakstniekiem, māksliniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem... Lai iepazītu seno latviešu dzīvošanas apstākļus, jādodas uz Brīvdabas muzeju, bet memoriālās mājas ir unikālas, jo citviet ir grūti atrodamas arhitektoniskas liecības par laika posmu starp senajiem laikiem un mūsdienām. Piemēram, latviešu izcilā dzejnieka Kārļa Skalbes memoriālais muzejs Vecpiebalgā ierīkots 1926. gadā celtajā mājā Saulrieti, kas saglabājusies tās sākotnējā veidolā.