Visbīstamākie bioloģiskie ieroči un to lietošanas sekas

Globālās pandēmijas laikā tiek izteiktas dažādas versijas par Covid-19 izcelsmi. Viena no versijām vēsta par Covid-19 mākslīgo izcelsmi, proti, attiecīgais vīruss ir laboratorijās radīts bioloģisks ierocis. Bioloģisko ieroču vēsturi apskatījām Neatkarīgās 24. maija numurā, bet šoreiz par visbīstamākajiem bioloģiskajiem ieročiem un to lietošanas sekām.
30.05.2020. JPJuris Paiders
 
Bioteroristu ierocis. Vienkārša vēstule ASV senatoram, kurā bija iebērti divi grami Sibīrijas mēra sporu pulvera, pārtapa par bīstamu bioloģisko ieroci. 2001. gada oktobris ©Avots: https://multimedia.fbi.gov/original/3306

1970. gadā Pasaules veselības organizācija publiskoja apkopojošu pētījumu par bioloģisko ieroču izstrādi un to iekļaušanu bruņojumā (Health aspects of chemical and biological weapons. Report of a WHO Group of Consultants. ‒ World Health Organization, Geneva 1970).

Protams, gandrīz visas valstis, kuras izstrādāja un iekļāva savā bruņojumā bioloģiskos ieročus, to darīja slepeni, tomēr arī tā informācija, kur nonāca Pasaules veselības organizācijas rīcībā, bija satraucoša. Militāristus atteikties no bioloģiskajiem ieročiem motivēja panākumi taktisko kodolieroču pilnveidošanā, bet mediķus un zinātniekus tolaik satrauca iespējamās epidemioloģiskās sekas, kuras varētu izraisīt gan bioloģisku ieroču lietošana militāru konfliktu gadījumos, gan bīstamu bioloģisku substanču noplūde no krātuvēm un laboratorijām.

Pēc Pasaules veselības organizācijas vērtējuma, līdz 1970. gadam vismaz izstrādes un testēšanas stadijā jau tika attīstīti bioloģiskie ieroči ‒ gan uz vīrusu (dzeltenais drudzis (Yellow fever), ērču encefalīts (Tick-borne encephalitis) un vairākas citas encefalīta slimības (Japanese encephalitis, Venezuelan equine encephalitis u.c.), Deanga vīruss (Dengue), Rifta ielejas drudzis (Rift Valley fever), parastā gripa un bakas), gan uz baktēriju un citu slimību izraisītāju bāzes (tīfs (Rickettsia prowazeki), Q-drudzis, mēris, Sibīrijas mēris, tularēmija, bruceloze, salmonella u.c.). Pasaules veselības organizācijas ziņojums lielā mērā sagatavoja pamatu visaptverošam bioloģisko ieroču aizliegumam, kas tika noslēgts pēc diviem gadiem.

1972. gadā tika noslēgta konvencija par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksīnus saturošo ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu, kurai vismaz formāli pievienojās visas pasaules lielvaras un visas abu lielāko tā laika militāro bloku (NATO un Varšavas līguma) valstis. Konvencijas 1. pants noteica: “Katra šīs konvencijas dalībvalsts apņemas nekad un nekādos apstākļos neattīstīt, neražot, neuzkrāt un citādi neiegūt vai nesaglabāt:

1) mikrobioloģiskos vai citus bioloģiskos reaģentus vai toksīnus neatkarīgi no to izcelsmes, ražošanas metodes, veida vai tādā daudzumā, kas nav paredzēts profilaktiskiem, aizsardzības vai citiem miermīlīgiem mērķiem,

2) ieročus, iekārtas vai līdzekļus, kas paredzēti šādu reaģentu vai toksīnu izplatīšanai, naidīgiem mērķiem vai bruņotam konfliktam.”

ASV, PSRS, Lielbritānijas, Francijas un Kanādas bruņojumā līdz 1972. gadam bioloģiskie ieroči vai to izstrādes bija. Visticamāk, bioloģiskie ieroči (vai nedeklarētas bioloģisko ieroču izstrādnes) bija arī Ķīnā, Irānā, Irākā, Lībijā, Izraēlā, Taivānā, Ziemeļkorejā, Sīrijā, Kubā, Ēģiptē u.c. Iespējams, ka vairākās no nosauktajām valstīm joprojām ir nedeklarētas bioloģisko ieroču izstrādes, jo arī pēc 1972. gada ir notikušas vairākas epidēmijas vai bīstamu bioloģisku substanču noplūdes, par kurām ir pamatotas aizdomas, ka tās izraisīja noplūde no bioloģisku ieroču krātuvēm vai militāra rakstura laboratorijām. Pašlaik ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde ir noņēmusi slepenības statusu un padarījusi pieejamus daudzus dokumentus gan par PSRS bruņojumā esošajiem bioloģiskajiem ieročiem (CIA-RDP79R01012A025000030001-2), gan par tā saukto Sverdlovskas incidentu 1979. gadā (CIA-RDP90M00005R000100120005-8).

Sverdlovskas incidents

Pašlaik ir pamats uzskatīt, ka Krievijas pilsētā Sverdlovskā (mūsdienās Jekaterinburga) 1979. gadā notika nejauša bioloģiskā ieroča noplūde, kuras laikā saslimstība ar Sibīrijas mēri 100 reizes pārsniedz dabisku cēloņu izraisītu saslimšanu skaitu gadā. Epidēmijas laikā bija raksturīga daudz lielāka saslimušo mirstība nekā dabiskas inficēšanas gadījumā, kas bija raksturīga tieši Sibīrijas mēra bioloģisko ieroču parametriem. Jāpaskaidro, lai Sibīrijas mēra ierocis būtu iedarbīgs, katras bioloģiskā ieroča pulvera daļiņas izmēram (ar kuru tiek izplatītas sporas) ir jābūt robežās no viena līdz diviem mikroniem. Tieši šādu sporu pulvera daļiņu izmērs netiek aizturēts nedz deguna gļotādā, nedz bronhos un nonāk tieši plaušu alveolās, izraisot maksimālu mirstību. Kad inficēšanās ar Sibīrijas mēri notiek no dabiska avota (saskarsmē ar inficētu dzīvnieku), mirušo skaita attiecība pret saslimušo skaitu ir daudzkārt mazāka. ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes eksperti uzskata, ka Sverdlovskā nejaušas eksplozijas rezultātā gaisā nonāca aptuveni 10 kg Sibīrijas mēra sporu, kas izplatījās vairāku kvadrātkilometru platībā. Tomēr liela daļa no Centrālās izlūkošanas pārvaldes ziņojuma par šo incidentu joprojām ir slepena un nav pieejama plašai sabiedrībai.

ASV CIP ziņojums par iespējamo Sibīrijas mēra sporu ieroča noplūdi Sverdlovskā 1979. gadā. Ievērojama daļa no ziņojuma joprojām ir slepena (daudzi faktu uzskaitījumi un argumenti ir aizklāti un nav publiskoti) / Avots: CIA-RDP90M00005R000100120005-8

Visticamāk, bioloģisko ieroču aizlieguma konvencija pēc tās stāšanās spēkā tika slepeni pārkāpta. ASV militārie eksperti uzskata, ka tieši PSRS (Krievija) slepus pārkāpa bioloģisko ieroču aizlieguma konvenciju, savukārt Krievijas militārie eksperti uzskata, ka arī ASV slepus darīja to pašu un pamato to ar Sibīrijas mēra sporu izmantošanu bioterorismā ASV teritorijā 2001. gada rudenī.

Bioterorisms ASV

2001. gada septembrī joprojām nezināmi ļaundari izsūtīja vēstules ar nelielu daudzumu Sibīrijas mēra sporu pulvera visdažādākajiem adresātiem ASV teritorijā. Pirmais slimnieks tika reģistrēts 22. septembrī. Savukārt 12. oktobrī ASV aizsardzības ministrs Diks Čeinijs Sibīrijas mēra bioterorismā apsūdzēja Osamu bin Ladenu, jo neilgi pirms tam - 2001. gada 7. oktobrī ‒ ASV sāka bombardēt Afganistānu. Vēstulēs iebērtajā pulverī bija Sibīrijas mēra celma Eimzas (Ames) sporu un talka maisījums. Krievijas militāristi, vadoties no sporu pulvera izmēriem, (Supotnickij M.V. Biologičeskaja voina, Moskva Kafedra, Ruskaja Panorama, 2013., 292. lpp.) uzskata, ka tie, kas šo pulveri izgatavoja, pārzināja bioloģisko ieroču ražošanas tehnoloģiju vai arī viņiem bija pieeja pie attiecīgām iekārtām. Tā kā šis Sibīrijas mēra celms ir noturīgs pat pret trešās paaudzes penicilīna antibiotikām, pret to nelīdz nedz Krievijā ražotās militārās vakcīnas, nedz Krievijā ražotās Sibīrijas mēra komerciālās vakcīnas. Krievijas militāristi uzskata, ka Eimzas sporas varētu būt selekcijas rezultāts, gatavojot pret PSRS un vēlāk pret Krieviju vērstu bioloģisko ieroci (Supotnickij, 543. lpp.).

ASV CIP ziņojums par PSRS bioloģisko ieroču programmu 1964. gadā / Avots: CIA-RDP79R01012A025000030001-2

ASV noliedza, ka to rīcībā būtu Sibīrijas mēra bioloģiski ieroču krājumi. Visticamāk, bioteroristiem bijusi piekļuve pie slepenas informācijas par bioloģisku ieroču ražošanas tehnoloģiju un tie ieguva Sibīrijas mēra sporas no kādas laboratorijas, kas veica Sibīrijas mēra zinātnisko izpēti. 2001. gada rudenī ASV teritorijā tika identificēti 22 inficēšanās gadījumi. 20 no 22 inficētajiem bija pasta darbinieki vai darbinieki, kas sašķiro ienākošo korespondenci. Pieci saslimušie nomira.

Ar Sibīrijas mēri ir saistīti arī vairāki citi bioterorisma gadījumi. Japānā 1993. gada jūnijā sektas “Aum Shinrikyo” adepti izsmidzināja Sibīrijas mēra izraisītājus virs Tokijas, bet neviens saslimšanas gadījums netika novērots. 2009. gadā Skotijā kāds nezināms ļaundaris nelegālā apritē nokļuvušam heroīnam bija pievienojis Sibīrijas mēra sporas. Incidenta laikā inficējās 47 narkomāni, no kuriem 13 nomira.

Kriminālsodi par apzinātu inficēšanu

Ņemot vērā bioterorismu un arī noziedzīgas atriebības iespējas, praktiski visu valstu kriminālajā likumdošanā ir noteikta atbildība par apzinātu citu personu inficēšanu ar bīstamām slimībām. Arī Latvijas Krimināllikumā par apzinātu inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimību iekļauti trīs noziegumu veidi ‒ 133. pants “Inficēšana ar cilvēka imūndeficīta un B un C hepatīta vīrusu”, 133.1 pants “Inficēšana ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, ja tā rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi vai tā bijusi par iemeslu cietušā nāvei”, kā arī 134. pants “Inficēšana ar seksuāli transmisīvas slimības izraisītāju”. Maksimālais sods, ko Latvijas likumi paredz par apzinātu citu cilvēku inficēšanu ar bīstamu slimību, ir brīvības atņemšana uz pieciem gadiem.

Jau gandrīz 50 gadus ir spēkā bioloģisko ieroču aizlieguma konvencija, tāpēc lielvaru oficiālajās doktrīnās netiek pieļauta bioloģisko ieroču lietošana kara gadījumā, bet tiek plānoti darbi bioterorisma gadījumos. Pretterorisma stratēģijas ietvaros notiek iespējamo bioloģisko ieroču izpēte, kā arī vakcīnu un pretlīdzekļu izstrāde. Tiek pētīti gan esošie slimību izraisītāji, gan arī iespējamo slimību ierosinātāju modificētie varianti.

Krievijā par visbīstamākajiem bioloģiskiem ieročiem bioterorisma gadījumā uzskata bakas, Sibīrijas mēri un mēri. ASV bīstamāko bioloģisko aģentu sarakstā neiekļauj bakas, bet abiem mēra paveidiem pievieno arī Ebolas un citu hemorāģisko drudžu izraisītājus, kā arī botulisma toksīna iespējamu izmantošanu. Īsumā apskatīsim tikai visbīstamākos iespējamos bioterorisma ieročus.

Mēris (Yersinia pestis)

Mēra baktēriju dabiskās izplatības areāls ir ļoti plašs. Tas aizņem 6‒7% no visas sauszemes platības. Mēris dabiskos apstākļos ir sastopams visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Dabiskos apstākļos norisinās mēra baktēriju paaudžu nomaiņu cikls: mēra baktērija augsnē - mēra baktērija grauzēja ķermenī - no beigta grauzēja ķermeņa mēra baktērija atkal nonāk augsnē. Kamēr nebija attīstītas globālas transporta sistēmas, mēra epidēmijas parasti skāra tikai mēra dabiskās izplatības teritorijas. Dažkārt mēra baktērijas pārvarēja savu ekoloģisko nišu, un mēris kļuva par cēloni globālajām pandēmijām. Līdz antibiotiku atklāšanai mirstība ar mēra buboņu formu bija pat 50‒60%, bet, inficējoties ar plaušu mēra formu, mirstība bija praktiski 100%. Lielākā mēra globālā pandēmija notika 1347.‒1350. gadā, kad kopējais slimības upuru skaits pārsniedza 50 miljonus cilvēku. Spānijā, Itālijā, Anglijā, Vācijā, Čehijā ar mēri nomira vismaz trešā daļa, bet Francijā nomira puse iedzīvotāju. Latvija tolaik bija visai izolēta no pārējā Eiropas, tāpēc 14. gadsimta mēra pandēmija Latvijas teritorijā īpaši netika atspoguļota hronikās kā kaut kas ārkārtējs. Toties Latvijas teritoriju smagi skāra 1710. gada mēra epidēmija, kuras laikā Kurzemē un Vidzemē nomira lielākā daļa no iedzīvotājiem. Rīgā nomira puse namu īpašnieku. Rīgas apkārtnē ‒ Salaspils, Ikšķiles un Ādažu draudzē dzīvi palika tikai desmitā daļa iedzīvotāju. Ventspilī izdzīvoja tikai septiņas ģimenes. Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā un Saldū gāja bojā visi iedzīvotāji. Vidzemē nomira gandrīz visi lībieši. Kurzemē lībieši palika tikai piejūras ciematos. Par Lielo mēri Latvijā Neatkarīgā jau rakstīja šī gada janvārī (Globālā pandēmija un Latvijas pieredze. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2020. gada 28. janvāris, 6.‒7. lpp.).

Mūsdienās mēris vairs nerada tādas briesmas kā agrāk. Saslimšanu ar mēri izraisa baktērija, kurai nav sporu. Tā kā mēra baktērijas ir jutīgas pret antibiotikām (streptomicīnu), tad mūsdienās mirstības radītāji ir daudz mazāki nekā senāk. 2013. gadā Pasaules veselības organizācija visā pasaulē reģistrēja 783 mēra saslimšanas gadījumus no dabiskiem avotiem (126 pacienti nomira).

Sibīrijas mēris (Bacillus anthracis)

Incidenti ar Sibīrijas mēra sporām jau ir aprakstīti raksta sākumā. Sibīrijas mēris kā iespējamais bioloģiskais ierocis ir daudzkārt bīstamāks par parasto mēri. Dabiskos apstākļos Sibīrijas mēra baktērijas ir atrodamas augsnē. Dabiskajā vidē infekcijas avots ir mājdzīvnieki, kuri ganībās inficējas ar Sibīrijas mēri. Ļoti infekciozi ir šķidrumi, kas sūcas no slima vai nosprāguša dzīvnieka. Baktērijām nonākot atpakaļ augsnē, izveidojas dabisks Sibīrijas mēra perēklis. Pūstošā ķermenī baktērijas iet bojā 3‒12 diennakšu laikā. Ūdens vārīšanās temperatūrā baktērijas iet bojā momentā. Taču saskarsmē ar gaisa skābekli vai arī lēni sildot, Sibīrijas mēra baktērijas nevis aiziet bojā, bet izveido ārējā vidē ļoti izturīgu sporu, kas spēj saglabāt vairošanās spējas, pat vienu stundu to karsējot 100 grādu temperatūrā. Tāpēc daudzi iespējamo bioloģisko ieroču materiālu noplūdes un bioterorisma gadījumi ir saistīti tieši ar Sibīrijas mēra sporu izraisītām infekcijām.

Bakas (Variola major)

Bakas ir ļoti infekcioza vīrusa infekcija. Oficiāli tiek uzskatīts, ka uz Zemes dabiskos perēkļos bakas vairs nav sastopamas, jo pēdējie baku saslimstības gadījumi tika oficiāli reģistrēti Āfrikā 1977. gadā (https://www.cdc.gov/smallpox/pdfs/smallpox-eradication-map.pdf). Tāpēc no 1980. gada Pasaules veselības organizācija ieteica visās pasaules valstīs atteikties no obligātās un vispārējās vakcinācijas pret bakām.

Krievijas militārie plānotāji tieši bakas uzskata par vienu no visbīstamākajiem iespējamajiem bioloģiskajiem ieročiem, jo pēc obligātās pretbaku vakcinācijas pārtraukšanas gandrīz visiem pēc 1980. gada dzimušajiem cilvēkiem vairs nav mākslīgi izveidotas imunitātes pret bakām (Supotnickij, 835. lpp.).

Bakas ir ļoti lipīgas. Īpaši infekciozi ir slimnieku izdalījumi. Inficēšanās var notikt gan pieskaroties, gan ieelpojot. Lai inficētos, pietiek, ja organismā nokļūst tikai dažas ar vīrusu inficētas šūnas.

Bakas izsenis bija izplatītas Eirāzijā un Āfrikā. To epidēmijas notika Senajā Ēģiptē. Par to liecina labi saglabājusies faraona Ramzesa V mūmija, kurā ir skaidri identificējamas baku rētas. Līdz 1500. gadam Eiropas iedzīvotāji ar bakām parasti izslimoja līdz viena gada vecumam, tāpēc tolaik Eiropā bērnu mirstība līdz viena gada vecumam bija 50% un pat augstāka. Savukārt pieaugušo mirstība ar bakām bija 30% robežās. Eiropā 18. gs. mirstība ar bakām bija galvenais iedzīvotāju nāves cēlonis. Daudzu gadsimtu laikā Eiropā, Āfrikā un Āzijā, kur regulāri notika baku epidēmijas, vietējiem iedzīvotājiem izveidojās visai stabila imunitāte pret bakām, jo vislielākās izredzes izdzīvot un atstāt pēcnācējus bija pret bakām dabiski imūniem cilvēkiem. Savukārt Austrālijā un Amerikā šī infekcijas slimība nebija sastopama, tāpēc līdz pirmajiem kontaktiem ar eiropiešiem Austrālijas un Amerikas vietējiem iedzīvotājiem dabiskas imunitātes pret bakām nebija. Tiklīdz eiropieši sāka kolonizēt Ameriku, bakas kļuva par galveno Amerikas indiāņu nāves cēloni. 1496. gadā Haiti salā dzīvoja aptuveni 1,2 miljoni indiāņu, bet pēc 1520. gada baku epidēmijas izdzīvoja tikai viens tūkstotis vietējo iedzīvotāju. Skaitliski nelieli spāņu konkistadoru pulciņi spēja iekarot miljonu iedzīvotāju lielās Amerikas indiāņu impērijas, jo konkistadoru virzīšanos apsteidza baku epidēmija. Piemēram, Acteku valsts tika viegli uzveikta, jo 1521. gadā baku epidēmijā gāja boja visa acteku armija un 25% no visiem valsts iedzīvotājiem. 1525. gadā - Inku impērijā sākās baku epidēmija, kuras laikā nomira 60‒90% no visiem iedzīvotājiem. Ziemeļamerikas indiāņu mirstība ar bakām bija vēl augstāka ‒ tā pārsniedza 95% līmeni. Baku epidēmijas iznīcināja arī Austrālijas un Okeānijas pamattautas. Vairāku epidēmiju laikā, īpaši 1828. un 1865. gadā, gāja boja lielākā daļa no Austrālijas aborigēniem.

Pirmo vakcīnu pret bakām radīja ārsts Edvards Dženners (1749‒1823) 1796. gadā, atklājot, ka imunitāte pret bakām rodas, ja cilvēki tiek inficēti ar mazāk kaitīgu ‒ govju baku ‒ vakcīnu. Vispārēja un masveida vakcinācija divu gadsimtu laikā pilnībā atbrīvoja cilvēci no šīs slimības.

Baku epidēmiju laikā ļoti smagas slimības formas bija tikai starp noteiktu tautu vai rasu pārstāvjiem, bet vieglas slimības formas vai izteikta imunitāte bija citu tautu pārstāvjiem.

Baku vīrusa izteikti selektīvo iedarbību uz noteiktu rasu un etnisko grupu piederīgajiem (noteikta genoma piederīgajiem) novērtēja militāristi, jo tas, viņuprāt, pavēra ceļu izveidot tādu bioloģisko ieroci, kurš būs nāvējošs tikai pretinieka tautas (rases) pārstāvjiem, bet nekaitīgs savējiem. Trūkst informācijas par to, kā ir veicies ar šāda - pret noteiktam genomam atbilstošu etnisku vai rasu grupu vērsta ‒ bioloģiska ieroča radīšanu, tomēr ir pamats uzskatīt, ka bakas var būt ļoti bīstams iespējamais bioloģiskais ierocis. Bīstamību pastiprina tas, ka masveida vakcinācija (gan pret bakām, gan pret Covid-19 un citiem bīstamiem vīrusiem) Āfrikas valstīs, kurās ir ļoti liels AIDS slimnieku īpatsvars, ir ļoti ierobežota.

Vakcinācija neglābs visus

Pret baktērijām ir iespējams radīt antibakteriālus līdzekļus, bet pret vīrusiem zāles radīt praktiski nav iespējams. Vīrusi ir spējīgi vairoties tikai saimnieka organisma šūnās. Pret vīrusiem var cīnīties ar vakcināciju. Izslimojot mazāk bīstamu vīrusa formu, radīsies antivielas, kuras izveidos imunitāti pret bīstamo vīrusa formu. Taču jebkura vakcinācija ir iespējama tikai tad, ja cilvēks nav slims ar AIDS. Mūsdienās ir valstis, kurās ļoti liels iedzīvotāju skaits ir AIDS slimnieki, tiesa vieglā formā. Tāpēc, piemēram, Centrālajā Āfrikā masveidīga vakcinācija ne pret bakām, ne Covid-19 vairs nav iespējama. Visiem, kam ir imūnsistēmas deficīts, vakcinācija ar dzīvām vakcīnām, pat ar novājinātu slimības izraisītāju, izraisīs smagu saslimšanu vai, visticamāk, nāvi. AIDS slimniekam var būt letāla pat parastā vakcinācija pret bakām, jo AIDS slimnieks var saslimt ar vakcīnā izmantoto govju baku vīrusu tik smagā formā, ka ir sagaidāms letāls iznākums.

Mūsdienās racionālu argumentu, kāpēc militāru konfliktu gadījumā būtu jālieto bioloģiskie ieroči, nav, izņemot pieņēmumu, ka jau ir radīti bioloģiskie ieroči ar ģenētiski selektīvu iedarbību. Tāpēc arī vairumā valstu militārās plānošanas un civilās aizsardzības uzdevums ir mazināt sekas iespējamos bioterorisma gadījumos.