Okupācijas sākuma 80. gadadiena

Pat sociālistiskā revolūcija Latvijā 1940. gada 17. jūnijā būtu bijusi labāka par Padomju Savienības tanku iebraukšanu Rīgā pēc vienošanās ar Vāciju.
14.06.2020. Arnis Kluinis
 
Strādnieku-Zemnieku Sarkanās Armijas bruņoto spēku vienības tanki pie dzelzceļa tilta uzbēruma. Rīga, 17.06.1940. ©Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs - ¬17565N, foto autors nav zināms.

1940. gada trauma visiem, kuri savas cerības saista, savā laikā ir saistījuši vai vēl tikai sasaistīs ar Latvijas Republikas pastāvēšanu, būtu daudz mazāka, ja atrastos grēkāzis, kas aizlaidis valsti postā. Paši pieteikušies uz tādu godu vai negodu bija komunisti, bet tā taču tukša lielīšanos. Lai nu cik maza ir Latvija, bet tomēr ne tik maza, lai valstij kaut ko nodarīt spētu 1650 cilvēki jeb 0,08% no toreizējā iedzīvotāju skaita, cik komunisti Latvijā ārpus Padomju armijas daļām tika saskaitīti 1940. gada augustā, kad viņu jau varēja būt vairāk nekā valsts iznīcināšanas brīdī pirms pāris mēnešiem. Savs vilinājums ir vainot valsti ar tās valdību un vecuma nespēka jau skarto Kārli Ulmani, bet nav pārliecinošu priekšlikumu, ko tad viņš būtu varējis darīt savādāk kopš varas sagrābšanas 1934. gada 15. maijā.

Diemžēl jāsamierinās ar to, ka Latvijas valsts vienīgā vaina bija principiāli nenovēršama vaina - valsts lielums, t.i., mazums pēc iedzīvotāju skaita un teritorijas platības. Valsts neatkarības atjaunošana nedod pārliecību, ka šoreiz atliek vien pašiem labāk un pareizāk izmantot valsts varu tikpat lielo iedzīvotāju un teritorijas resursu (pieverot acis uz to, ka īstenībā resursi jau ir mazāki) apsaimniekošanā, lai izslēgtu 1940. gada atkārtošanos uz nepārskatāmi ilgu laiku. Savukārt nedrošība par nākotni uzliek savu zīmogu tagadnei. No 1940. gada precedenta izriet vismaz divas mācības, kas apgrūtina valsts šodienu.

Padomju Savienības SZSA bruņoto spēku vienību ienākšana Rīgā. Policijas darbinieki izklīdina pūli. Rīga, 17.06.1940. / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs - 7101N, foto autors nav zināms

Pirmkārt, ka nevajag pārcenties ar valsts nostiprināšanu, lai nebūtu pārāk žēl, ja valsti tomēr iznīcina nesalīdzināmi stiprāki spēki.

Otrkārt, ka labākais valsts nostiprināšanas veids ir tās novājināšana. 1940. gadā Latvija bija iekārojama gan ar zelta krājumiem valsts bankā, gan ar izglītotu un disciplinētu darbaspēku, tai skaitā daudziem jauniem, kara dienestā norūdītiem vīriešiem, kas vēlāk tiešām vienlīdz labi karoja vācu un padomju armiju rindās. Pēdējo 30 gadu laikā Latvija ir padarīta daudz mazāk pievilcīga iekarotājiem. Ja kāds ir iekārojis tagadējo Latviju, tad lai viņš vispirms vienojas ar citiem tādiem pašiem interesentiem, kurš kuram apmaksās vai kā norakstīs Latvijas ārējos parādus. Tikpat nepievilcīgs ir arī Latvijas iedzīvotāju sastāvs. Pats par sevi skaidrs, ka neko daudz no pensionāru pūļiem neviens okupants neizspiedīs. Jauno cilvēku šeit ir maz, bet pavisam maz tādu, kuri prot kaut ko vairāk par dažu datorpogu spaidīšanu, ar ko viņi savu maizi spēj nopelnīt tikai tik ilgi, kamēr pastāv Latvijas valsts.

Ticība revolūcijai kā reliģisks rituāls

Lai nu ko uztaisīja Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā pa 50 gadiem (1940-1990), bet tikai ne tādu stāstu par sociālistisko revolūciju Latvijā 1940. gadā un tieši 17. jūnijā, kādam noticēt spētu kaut vai tie, kuri ļoti, ļoti gribētu tam noticēt. Stāsta vietā radītas tikai tikai dažas frāzes ar ticības apliecinājuma nozīmi. Tātad frāzes, kuru publiska noskaitīšana tika prasīta no katra Latvijas PSR iedzīvotāja tieši tāpēc, ka gan tas, kurš apliecināja ticību 1940. gada sociālistiskajai revolūcijai Latvijā, gan tas, kas kurš apliecināja viņa apliecinājumu, ļoti labi zināja, ka tas ir absurds, un tikpat labi zināja, ka tas otrs zina, ka tas ir absurds.

Strādnieku-Zemnieku Sarkanās Armijas bruņoto spēku tanki Rīgas ielās. Rīga, 17.06.1940. / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs - 14627P, foto autors nav zināms.

No Latvijas PSR laikā vai īsi pirms tam dzimušajiem ticības apliecinājumus noskaitīt prasīja pamatā tik daudz reižu, cik mācību iestāžu cilvēks gribēja pabeigt. Bērnudārzus starp tām neskaitīja - pirmsskolas vecuma bērniem tika dota atlaide ticības apliecinājuma skaitīšanā tieši tāpat, kā braukšanas maksas atlaide sabiedriskajā transportā. Ja cilvēkam pietika ar pamatizglītību, tad pietika arī ticības apliecinājumu noskaitīt (iegrāmatot) vienu reizi; ja gribēja pabeigt vidusskolu un augstskolu - tad, attiecīgi, divas vai trīs reizes. Ar tām cilvēks tika uzskatīts par sagatavotu, lai visu tālāko dzīvi zinātu, kā piedalīties 1940. gada sociālistiskās revolūcijas ticības apliecinājuma rituālos. Kam tie bija maizes darbs, tie vārdus “sociālistiskā revolūcija Latvijā” noskaitīja ik dienas uz konkrēto rituālu sasaukto cilvēku priekšā. Klausītāju pienākums pagājušā gadsimta 40. un 50. gados atsaukties teiktajam ar “urrā!” pamazām saruka līdz pienākumam “urrā” ritmā plātīt muti 60. un 70. gados un turēt muti ciet 80. gados, kuru sākumā vēl būtu bijušas nepatikšanas tiem, kuri uz vārdiem “sociālistiskā revolūcija Latvijā” atsauktos ar vārdiem “fui!”, “kauns!”, “nemelo!”.

Kaut cik ilgāku laiku pirms Latvijas PSR pasludināšanas dzimušajiem bija plašākas izvēles iespējas.

Vairākums pieņēma viņiem doto iespēju izlikties par tādiem pašiem kā iepriekš minēti bērni, kas savām acīm nekādu revolūciju redzējuši nav, bet no skolas grāmatām par to izzinājuši, vispirms mācību stundā un pēc tam eksāmenā par revolūciju dažus vārdus noskaitījuši un par to saņēmuši dokumentus, ar kādiem dzīvot un strādāt Latvijas PSR.

Citi izvēlējās vismaz vienu no divām iespējām nedzīvot: “heavy” - nedzīvot vispār vai “easy” - nedzīvot Latvijā atkal divās versijās, vai nu deportējoties, vai tiekot deportētiem. Deportētajiem daudzos gadījumos ļāva atgriezties, bet ne visos gadījumos ļāva ar ticības apliecinājuma noskaitīšanu kļūt par pilntiesīgu Latvijas PSR=PSRS pilsoni. Dažiem to neļāva, jo tikai tad pilntiesīgie var pilnā mērā apzināties un izbaudīt savas tiesības, ja turpat apkārt klīst daži ne tik pilntiesīgi. Citos gadījumos bija otrādāk. No eksdeportētajiem prasīja ticības apliecinājumu noskaitīt un par nepakļaušanos šai prasībai veda atpakaļ uz Sibīriju. Vēl citi no Latvijas deportētie izvēlējās Latvijā neatgriezties tieši tāpēc, ka Sibīrijā vai Kazahijā no viņiem neprasīja apliecināt ticību sociālistiskajai revolūcijai Latvijā.

Informācija par padomju karaspēka ienākšanu “Valdības Vēstnesī”1940.gada 18. jūnijā

Latvijas PSR cik vien varēja, tik vāca no visas PSRS cilvēkus, kuri par savu jauno mītnes vietu vajadzēja zināt tikai to, ka šeit 1940. gadā notikusi sociālistiskā revolūcija. Proti, viņiem vajadzēja saprast, kuros gadījumos viņi ir sasaukti uz šīs revolūcijas apliecinājuma rituālu, kad mute ar vai bez skaņas jāplāta tāpat, kā to darīja iezemieši. Nekas vairāk kā revolūcijas apliecinājums pāris teikumos netika stāstīts arī viņiem. No vienas puses, sastāstīt viņiem varētu viskautko, bet, no otras puses, tas izrādītu pārāk daudz goda Latvijas Republikai. Kāpēc cilvēkiem, kuri par tās pastāvēšanu iepriekš neko nav zinājuši, sākt stāstīt, ka tāda valsts tiešām ir pastāvējusi? Labāk taču, lai iebraucēji nemaz nenotic iezemiešu nostāstiem, ja kāds vispār uzdrošinājās kaut ko tādu stāstīt svešiniekiem, ka iezemiešiem te kādreiz bijusi sava valsts.

Latvijas PSR laikā Latvijas Republika tika pieminēta tik reti, lai ne tikai iebraucējiem uzreiz, bet latviešiem laika gaitā rastos vispirms šaubas un galu galā pārliecība, ka tāda valsts nemaz nav pastāvējusi. Tādējādi revolūcijas noslēpumā iekļāvās vēl viens noslēpums, kā savienot absolūtu pārliecību par revolūciju ar to, ka revolūcija - tātad kaut kādas valsts varas gāšana - notikusi vietā, kur nekādas valsts varbūt nemaz nebija.

Saprast patiesību ir viegli

17. jūnija revolūcijas ticības kanona izstrāde noslēdzās ar Ērika Žagara (1935) grāmatas “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.” izdošanu 1975. gadā. No tā, cik frāžu no šīs grāmatas cilvēki spēja noskaitīt, tika vērtēta viņa noderība padomju varai. Skolēniem grāmatu lasīt nedeva, bet lika iegaumēt to, ko no grāmatas pārstāstīja skolotāji. Viņi šīs frāzes bija iekaluši galvās, studējot vēsturi ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotājā un Pētera Stučkas vārdā nosauktajā Latvijas Valsts universitātē gan no grāmatas, gan no Ē. Žagara dzīvā veidā. Viņu pulkam pievienoties varēja visi tie, kuri nolēmuši pārstartēt savu dzīvi. Tādējādi 1940. gadā nemaz nenotikusi revolūcija no 50. līdz 80. gadiem tika izmantota tam, lai šo revolūciju daudzināt spējīgākās slaucējas kļūtu par komjaunatnes (arodbiedrības, ciema padomes...) darbiniecēm, rēķinvedis - par zinību biedrības lektoru.

KĀRĻĀ ULMAŅA VĀRDI, kas pa radio teikti vēlā 17. jūnija vakarā un izlasāmi kļuva avīzēs 18. jūnija rītā, kad vēl nebija izlemts, vai Latvijā notikusi sociālistiskā revolūcija, vai valdības maiņa. / “Jaunākās Ziņas” 1940.gada 18. jūnijs

Par grāmatas autoru vērts atsaukties uz viņa kolēģi Ilgu Kreitusi, ka “viņš bija vienīgais, kurš drīkstēja rakstīt par 1940. gadu. Un mēs neviens pat tajos 70. gados nemaz nemēģinājām. Visi zināja, ka ir tēmas, kas ir vienam cilvēkam, pareizam, riktīgam, kas izdarīs, kā vajag. Viņš gan arī man kādreiz solīja, ka man vieta esot sagatavota vagonā uz Sibīriju.” Tālāk jāatzīmē šī autora spēja arī pašam pārstartēt dzīvi, konvertējot savas zināšanas par 1940. un 1941. gadu Kārļa Ulmaņa kapavietas meklētāju pulciņā, kas aktīvi rosījās visus 90. gadus pagājušajā gadsimtā. Tādējādi viņš iekonvertējās arī Latvijas Universitātē, kad tā tika vaļā no valsts ar tās karogiem, ordeņiem un citām stučkām (vai štukām), bet tagad iekonservējies vecumdienās, ko bauda joprojām.

Izrādās, ka tikai divi teikumi bija jāzina par 1940. gada 17. jūniju, lai zinātu visu “pareizi, riktīgi” un tā, “kā vajag”. Vispirms, ka “17. jūnijā jaunas Sarkanās Armijas daļas, iedzīvotāju jūsmīgi apsveiktas, ienāca Latvijas teritorijā” un tālāk, ka “17. jūnijā policija un karaspēks Rīgā zvēriski izrēķinājās ar darbaļaudīm, kas iznāca sagaidīt Sarkano Armiju.” Nav kvantitatīvu mērvienību, pēc kurām atšķirt vienkāršus sveicienus no jūsmīgiem sveicieniem, taču “zvēriska izrēķināšanās” nevar palikt bez acīm redzamām un skaitļos izsakāmām liecībām. Pavisam vienkārši sakot, ne vismazākajā mērā nepārliecina šāda apsaukāšanās par “zvērisku izrēķināšanos”, ja turpat netiek nosaukts nogalināto cilvēku cilvēku skaits vai kaut viens nogalināts vai ievainots cilvēks. Apgalvojums prasa pamatojumu ja ne autora pamattekstā, tad atsaucēs uz speciāliem pētījumiem, kuros visi 17. jūnija upuri būtu skaitīti un pārskaitīti 35 gadus līdz Latvijas PSR jubilejai, kurai bija pieskaņota Ē. Žagara grāmatas izdošana. Nekā tāda šajā grāmatā nav.

Vēsturnieku iemīļots paņēmiens savu apgalvojumu pamatošanai ir polemika ar tiem, kas apgalvojuši ko citu. Tomēr Ē. Žagars neuzņēmās atspēkot to, kā, piemēram, 1940. gada 17. jūnijā tik tiešām notikušo Padomju Savienības tanku iebraukšanu un sagaidīšanu Rīgas centrā savos 60. gadu sākumā publicētajos memuāros “Labie gadi” bija aprakstījis K. Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš: “Pēc pirmo padomju tanku vienību ierašanās Rīgas stacijas laukumā tur sapulcējās apmēram 1500-2000 cilvēku liels pūlis, vairumā Latgales priekšpilsētas krievi un žīdu pusaudži. Starp viņiem atradās arī laba tiesa ziņkārīgo... 17. jūnijs bez tam iekrita pareizticīgo Vasaras svētkos, un daļa krievu tautības pilsoņu bija iereibuši. Sākumā ļaudis stacijās laukumā izturējās mierīgi, vērodami padomju tankus. Kad drūzmēšanās ap tankiem kļuva lielāka, to komandieris pieprasīja policijai laukumu no ziņkārīgiem atbrīvot, jo tie traucējot bruņu mašīnu kustības. Uz policijas aicinājumu pūlim izklīst daži desmiti jaunekļu protestēja, drīz vien protestus pārvēršot vardarbībā pret policiju. Dažus policistus un jātnieku policistu zirgus ievainoja. Tad izsauca armijas štāba rotu, kas kārtību atjaunoja. Sadursmes laikā aizturēja vairāk nekā divdesmit personas par pretošanos policijai un ievietoja Centrālcietumā. (..) Kamēr Rīgas stacijas laukumā risinājās pūļa sadursme ar policiju, Rīgas pilī notika valdības sēde. (..) Lai nedotu ieganstu Padomju Savienības valdībai pasaules priekšā apgalvot, ka “tauta sacēlusies pret nacionālo valdību”, valdība darīja iespējamo, lai novērstu tālākās sadursmes.” Lai cik pamatoti norādīt, ka A. Bērziņš nav neatkarīgs novērotājs, ar viņa versiju jāiztiek tāpēc, ka citu versiju nav.

Tik tiešām nekādas “tālākas sadursmes” nenotika tajās pāris dienās, cik vēl bija atlicis līdz K. Ulmaņa valdības oficiālajai nomaiņai.

Latvijas nākamo valdību Padomju Savienības vēstniecībā Rīgā sastādīja un Maskavā apstiprināja 18. jūnijā bez saistības ar to, vai bija, vai nebija izdevies imitēt kaut ko līdzīgu revolūcijai 17. jūnijā.

Avīzes Latvijā 18. jūnijā pēc inerces vēl iznāca K. Ulmaņa režīma noteiktajā formātā, kas neliedza ziņot par notikumiem pasaulē. Proti, ka “vakar pēcpusdienā... jaunais Francijas ministru prezidents Petēns lūdzis paziņot kapitulācijas noteikumus”, par ko “Vašingtonā... apsverot jautājumu par diplomātisko sakaru pārtraukšanu ar Vāciju un Itāliju”, bet “Vācijas vēstniekam Maskavā Sūlenburgam vakar vakarā bij apspriede ar Padomju Savienības tautas komisāru padomes priekšsēdētāju un ārlietu komisāru Molotovu”. Padomju Savienības diktators Staļins no šīm un daudzām citām ziņām izsecināja, ka Latvijas un visas Baltijas iekļaušana PSRS teritorijā nav ne jāmaskē, ne jāvilcina. Līdz ar to sociālistiskā revolūcija Latvijā bija notikusi un uzvarējusi.